Zita Freiberga: Par un ap termometriem

Ķermeņa temperatūras atkāpe no normas - paaugstināšanās vai pazemināšanās, liecina, ka organismam ir distress. Varbūt iekļuvusi infekcija, radusies saindēšanās, bijušas traumas, dažādu orgānu funkciju traucējumi, pārslodze. Temperatūra ir viens no galvenajiem simptomiem ļoti daudzu slimību sākuma stadijā. Tamdēļ uzticama medicīniskā termometra esamība mājas aptieciņā, ir neapšaubāma vajadzība, lai ātri un vienkārši varētu noskaidrot temperatūras rādījumus.

Mūsdienās, ieejot aptiekā tikai ar mērķi iegādāties termometru, nereti cilvēki apjūk. Tāpēc, ka šobrīd to izvēle ir gana plaša, daudz un dažādi ražotāji, veidi un modeļi. Jāatzīst, pateikt, kurš ir labāks vai precīzāks, nevar. Jo tāda nav! Katram no termometru veidiem ir savi plusi un mīnusi, tādēļ ieteicams izvēlēties to, kas šķiet ērtāks lietošanai ikdienā. Ņemot vērā, ka temperatūras mērīšanas vietas ir vairākas – mutē zem mēles, ausīs, rektāli taisnajā zarnā un klasiskais variants padusē – ieteicams mājās turēt vismaz divus termometrus. Vienādus vai dažādus, - tas ir katra lietotāja izvēle.

Daļai iedzīvotāju mājās saglabājušies dzīvsudrabu saturošie stikla termometri, tomēr jāņem vērā, ka dzīvsudrabs ir toksisks un šādu termometru tirdzniecība Latvijā aizliegta.

Aptieku piedāvājumā ir daudz dažādu veidu, kontakta un bezkontakta termometru – klasiskie stikla termometri, digitālie un infrasarkanie. Termometra izvēlē noteicošais faktors ir cilvēka vecums un  personīgā izvēle.

Digitālie termometri. Tos var izmantot mērīšanai zem mēles, padusē vai taisnajā zarnā. Novērtējot rādījumus, jāņem vērā, ka padušu temperatūra ir par aptuveni 0,60 C mazāka, nekā zem mēles. Savukārt, taisnās zarnas temperatūra ir par 0,60 C augstāka, nekā zem mēles. Viens no galvenajiem digitālā termometra ieguvumiem, ir ātrs rezultāts, - minūtes laikā vai pat ātrāk. Modernākie rezultātu sniedz jau 10 sekunžu laikā. Tomēr uzticamībai tos iesaka paturēt vēl pāris minūtes pēc atskanējušā signāla. Lietojot zem mēles, jānogaida vismaz 15 minūtes pēc maltītes vai padzeršanās. Mīnus šiem termometriem ir tas, ka tos baro baterijas. Baterijas jaudas samazināšanās izraisa neprecīzus mērījumus. Bet, ir grūti saprast, kurā brīdī baterijas zaudē savu veiktspēju. Šie termometri ir arī ļoti jūtīgi. Mērījumus var ietekmēt stress, ko cilvēka organisms izjūt, kā arī ikviena kustība temperatūras mērīšanas laikā.

Ausu jeb timpāniskie termometri. Šie termometri mēra temperatūru auss kanālā, izmantojot infrasarkano staru tehnoloģiju. Šie rādījumi ir līdz pat 0,60 C augstāki, nekā zem mēles. Tie nodrošina ātrus un precīzus rādījumus. Un tie var būt piemērotāki par orāliem vai rektāliem termometriem, īpaši bērniem, taču nav ieteicami par sešiem mēnešiem jaunākiem zīdaiņiem. Mīnuss šiem termometriem ir tas, ka tie jānovieto precīzi ausu kanālā, kā arī, rezultātu var izkropļot ausu sērs.

Orālie termometri. Zem mēles var lietot gan digitālos, gan stikla termometrus. Vidējā mutes temperatūra ir 370 C, bet tā var atšķirties. Katram cilvēkam ir sava temperatūra, ko uzskata par normālu. Šie termometri ieteicami bērniem pēc trīs gadu vecuma un pieaugušajiem. Ņemot vērā, ka mērot nepieciešamas ilgi turēt muti ciet, šis veids nav piemērotākais cilvēkiem ar elpošanas problēmām. 

Pieres jeb temporālie termometri. Šajos termometros, tāpat kā ausu, izmantoti infrasarkanie stari, lai mērītu virspusējās artērijas (sauktas arī par temporālām artērijām), miega artērijas atzara, temperatūru. Sarunu valodā pazīstami kā pieres bezkontakta termometri. Ņemot vērā, ka šiem termometriem nav nepieciešams fizisks kontakts, tie ir kļuvuši ļoti populāri izmantošanai masveida pulcēšanās vietās, piemēram, lidostās, veikalos, stadionos, arī slimnīcās. Šo termometru rādījumi ir aptuveni par 0,60 C zemāki, nekā mutes temperatūras rādījumi.

Temporālie termometri nodrošina ātrus mērījumus dažu sekunžu laikā. Tie ir viegli lietojami, tādēļ var izmantot jebkurā vecumā.  Tomēr, arī pieres termometri jānovieto precīzi, kā norādījis ražotājs – tieši pretim pieres daivai –  aptuveni viena līdz divu centimetru attālumā, jārauga, lai starp termometru un ķermeni nav matu. Lielākais trūkums šīm ierīcēm – tos ietekmē ārējie vides faktori, tostarp vējš, caurvējš, iekštelpu apkure, saules stari, noteiktu apģērbu (piemēram, cepuru, smagu mēteļu) valkāšana.

Knupīšu termometri. Šie termometri ir ļoti vienkārši lietošanai zīdaiņiem, kuri izmanto knupīšus. Tie temperatūru uzrādīs aptuveni pēc sešām minūtēm, bet rādījums būs tikai aptuvens.

Stikla termometri. Dzīvsudraba termometri kādreiz bija vienīgā iespēja temperatūras mērīšanai. Šie termometri nodrošina rādījumus aptuveni pēc 5 līdz  10 minūtēm, un tos var lietot zem mēles, rektāli vai padusē. Lielākais trūkums ir  dzīvsudrabs, jo tas mūsu organismam ir toksisks. Šie termometri ir gatavoti no stikla un viegli saplīst, ļaujot dzīvsudrabam izplūst. Mūsdienās dzīvsudraba vietā izmanto krāsainos spirtus vai citus metālu sakausējumus. Stikla termometri ir precīzi un atkārtota mērīšana nav nepieciešama. Šiem termometriem ir  viens trūkums, tos ir ļoti grūti nokratīt. Tādēļ tagad tos aprīko ar speciālu plastmasas uzgali/turētāju, lai patērētājam termometru vieglāk nokratīt.

Mobilo tālruņu lietotņu termometri jeb gudrie termometri. Attīstoties tehnoloģijām, radies pavisam jauns termometru paveids. Pamatā tie ir tie paši digitālie termometri, bet ar bluetooth savienojumu.

Temperatūras mērīšanas vietai nav nozīmes, nodrošinot rādījumus aptuveni 8 līdz 10 sekunžu laikā. Atkarībā no funkcionalitātes, lietotne augšupielādētos rādījumus interpretē savādāk. Dažas lietotnes mērījumus uzrāda veselības un laikapstākļu kartē, kas savukārt palīdz kompetentajām varas iestādēm informēt par saslimšanas pieaugumu konkrētā ģeogrāfiskā apgabalā un palīdz saprast, kur ir kāds slimības uzliesmojums. Savukārt dažas lietotnes sniedz turpmākus medicīniskus norādījumus. Visām šīm lietotnēm ir pati galvenā funkcija, - tās izveido tādu kā temperatūras reģistrācijas žurnālu, kur viegli un pārskatāmi var redzēt temperatūras rādījumus laika periodā. Tomēr, kā jau digitālas lietotnes, ne visas ir uzticamas, un dati var tikt nopludināti vai radīt pilnīgu citu informāciju. Šie termometri ASV radās jau pirms 10 gadiem, kad tos iegādājās aptuveni divi miljoni mājsaimniecību.

Dzīvsudrabs - neirotoksīns

Dzīvsudrabs un tā savienojumi ir ļoti toksiski gan cilvēkiem, gan videi. Lielās devās tas var iedarboties letāli, bet mazākās – radīt nopietnus organisma bojājumus.

Dzīvsudrabs sastopams trīs dažādās formās, kas būtiski atšķiras arī pēc sava toksiskuma:

• metāliskais dzīvsudrabs (dzīvsudraba tvaiki un sakausējumi ar citiem metāliem) ir sastopams termometros, barometros, asinsspiediena mērīšanas aparātos. Arī enerģiju taupošās fluorescences lampas un plombas ar zobu amalgamu satur 50% dzīvsudraba;
• neorganiskā dzīvsudraba sāļus kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem izmantoja koksnes aizsardzības līdzekļos, bet reizēm tie vēl ir sastopami no Austrumiem ievestos kosmētikas līdzekļos ar ādu balinošu efektu;
• organiskie dzīvsudraba savienojumi. Ārējā vidē dzīvsudrabs veido organisko dzīvsudraba savienojumu - metildzīvsudrabu - toksisku un kancerogēnu savienojumu, kas uzkrājas ūdenstilpņu augos, dūņās, sīkajos ūdens organismos, ko uzturā izmanto zivis. Tas koncentrējas augstākajos barības ķēdes posmos - uzkrājas jūras plēsīgajās zivīs (zobenzivs, marlīna, līdaka, tuncis).

Valstis, kur ir noteikumi vai ieteikumi attiecībā uz dzīvsudraba termometriem.

2003. gadā Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Vides programmā ietverta atsevišķa "dzīvsudraba programma", kas noteica visām valstīm izvirzīt mērķus un izstrādāt plānu, lai identificētu riska populācijas, samazinātu metāla iedarbību un cilvēku darbības radītās noplūdes. 2005. gada februārī programmu pārskatīja. Saistībā ar šo programmu arī Eiropas Komisija izstrādāja jauno "dzīvsudraba stratēģiju".

Argentīna

2009. gadā Argentīnas veselības ministrija ar rezolūciju norādīja, ka visiem veselības centriem, slimnīcām jāiegādājas termometri un citas mērierīces, kas nesatur dzīvsudrabu un aicināja visus vides veselības speciālistus, medicīnas tehniķus un ārstus nodrošināt pareizu toksīna saturošās ierīces iznīcināšanu. Neraugoties uz iestāžu priekšlikumiem 2020. gadā aptiekās vēl joprojām bija publiski pieejami dzīvsudraba termometri.

Austrija

Pamatojoties uz 2006. gada Federālo atkritumu apsaimniekošanas plānu, veikta brīvprātīga dzīvsudrabu saturošo termometru nodošana. Tas darīts ciešā sadarbībā starp Austrijas farmaceitu palātu, Federālo vides ministriju, privātu atkritumu apsaimniekotāju, elektronisko termometru ražotāju un Farmācijas kompānijām. Aptuveni 1200 aptiekām piegādāja termometru savākšanas tvertnes un sedza visas likvidēšanas izmaksas. Šīs akcijas laikā Farmācijas kompānijas piegādāja aptiekām elektroniskos termometrus par pazeminātu cenu un Federālā vides ministrija atbalstīja reklāmas projekta izmaksas aptuveni 30 procentu apjomā. Proti, patērētājs projekta laikā varēja atnest uz aptieku dzīvsudrabu saturošu termometru un par subsidētu cenu, viena eiro apmērā iegādāties elektronisko termometru. Tādējādi no 2007. gada oktobra līdz 2008.gada janvārim tika pārdoti 465 000 elektronisko termometru un savākts aptuveni viens miljons dzīvsudraba termometru (kopā aptuveni viena tonna toksiska metāliskā dzīvsudraba).

Filipīnas

Saskaņā ar 2008. gadā izdotu Filipīnu Veselības departamenta administratīvo rīkojumu, visām slimnīcām un veselības centriem pakāpeniski, līdz 2010. gada 28 septembrim vajadzēja nodrošināt visu dzīvsudraba iekārtu, tostarp dzīvsudraba stikla termometru, iznīcināšanu. Pat pirms šī rīkojuma 50 slimnīcas aizliedza savā darbībā izmantot dzīvsudrabu saturošas  ierīces. Šī valsts bija pirmā Dienvidaustrumāzijā, kas spēra soli, lai atbrīvotos no toksiskās vielas savā veselības aprūpes sistēmā.

Lielbritānija

Kopš Eiropas Savienības direktīvas 2007/51/EK stāšanās spēkā 2009. gada 3 aprīlī, Apvienotās Karalistes Veselības aizsardzības aģentūra ziņoja, ka plašai sabiedrībai vairs nevar pārdot dzīvsudraba termometrus. Visos veikalos un aptiekās, kur bija nepārdoto termometru krājumi, tos no tirdzniecības vajadzēja izņemt. Šo ierobežojumu mērķis ir aizsargāt vidi un sabiedrības veselību, samazinot dzīvsudraba atkritumu daudzumu. Neraugoties uz  to, dažas metroloģiskās stacijas turpināja izmantot dzīvsudraba termometrus.

Amerikas Savienotās Valstis

Kopš 2001. gada, kad veselības iestāžu darbinieki sāka publiski runāt par šo termometru bīstamību dzīvsudraba toksiskuma dēļ, 20 štatos pilnībā aizliedza šo termometru lietošanu. Ar katru gadu noteikumi kļuva stingrāki. Kopš 2012. gada visās ASV pilnībā stingri kontrolēja dzīvsudraba termometru izmantošanu, un Vides Aizsardzības aģentūra ieteica iegādāties alternatīvus termometrus.

Latvija

No 2009. gada 3. aprīļa, saskaņā ar Eiropas direktīvu, Latvijā aizliegta dzīvsudraba izmantošana ķermeņa temperatūras termometros un citā mērierīcēs, kas paredzētas plašam patērētāju lokam – barometros, manometros, parastajos termometros.

Metāliskais dzīvsudrabs

Dzīvsudrabs bioloģiski nenoārdās un saglabājas apkārtējā vidē. Nokļuvis gaisā, tas riņķo starp gaisu, zemi un ūdeni, un piedzīvo kompleksu ķīmisku un fizisku transformāciju virkni, kā rezultātā rodas citas dzīvsudraba formas. Organiskais dzīvsudrabs ir visizplatītākā dzīvsudraba forma gaisā. Ūdens sistēmās dzīvsudrabs pārveidojas organiskajās formās, piemēram, metildzīvsudrabā, kas ir daudz toksiskāks, nekā neorganiskās formas, un tas uzkrājas zivīs un citos dzīvajos organismos, kuri barības ķēdē atrodas augstāk. 

Mūsu ķermeni ietekmē toksiskie dzīvsudraba tvaiki, kad tos ieelpojam kopā ar gaisu, kā arī šo tvaiku saskare ar atklātām ķermeņa daļām, tiem iesūcoties caur ādu. Tas notiek ar nosacījumu, ja dzīvsudraba tvaiku koncentrācija pārsniedz 0,25 mg/m3. Saindēšanās ar dzīvsudraba tvaikiem, iekļūstot epidermā, noris lēni. Daudz bīstamāka ir toksisko metālu daļiņu iekļūšana caur gļotādām vai, iekļūstot barības vadā. Tādā gadījumā pirmo un galveno triecienu saņem aknas. Viens no smagākajiem variantiem ir tieša uzsūkšanās asinīs vai tieša tvaiku ieelpošana.

Saindēšanās gaita var būt:

• akūta, kad cilvēks ieelpojis kaitīgos izgarojumus;
• hroniska, ar ilgstošu un lēnu saindēšanos.

Akūta saindēšanās vairāk saistīta ar ražošanas situācijām un biežāk notiek uzņēmumos, kur izmanto toksiskas vielas. Bet saindēšanās ar dzīvsudrabu mājas apstākļos, izraisa hronisku ķermeņa bojājumu.

Liela nozīme ir gan vecumam, gan ķermeņa svaram. Saindējoties ar dzīvsudrabu, nozīme ir arī telpas lielumam, kur, piemēram, saplīsis dzīvsudraba termometrs, kā arī cietušā vai tuvumā esošo cilvēku reakcijas ātrumam. Šie faktori var būt dominējoši un tieši ietekmēt saindēšanās smagumu. Bet, ja runājam par ķermeņa bojājumu iespējamību, neveicot atbilstošus pasākumus, tas ir gandrīz 100%. Pierādījums tam ir neapstrīdams fakts – dzīvsudraba toksicitātes vidējā deva ir tikai 0,4 miligrami.

Sākotnēji saindēšanos ar dzīvsudraba tvaikiem var sajaukt ar citām slimībām, jo daži simptomi ir līdzīgi saaukstēšanās simptomiem. Veselība var pasliktināties, un saslimušais pat nesaprast, kas notiek. Dzīvsudraba tvaiki ietekmē centrālo un perifēro nervu sistēmu, plaušas, nieres, ādu, acis, kā arī  imūno sistēmu. Pats dzīvsudrabs ir teratogēnisks un mutagēnisks. Augsta dzīvsudraba tvaiku koncentrācija rada nopietnus elpošanas sistēmas bojājumus. Tvaiku ieelpošanas pazīmes ir: drebuļi, nelabums, vārgums, sāpes krūtīs, saraustīta elpa, klepus, smaganu iekaisums, siekalošanās un caureja. Savukārt, hroniska, ilgstoša dzīvsudraba ietekme saistīta ar centrālās nervu sistēmas bojājumiem, uzvedības izmaiņām, kā arī ietekmē perifēro nervu sistēmu. Hroniska dzīvsudraba ietekme var radīt plakstiņu trīci un redzes traucējumus. Izpaužas kā vājums, nogurums, reibonis, vēlme apgulties, miegainība, atmiņas zudums un aizkaitināmība. Var būt raksturīga ķermeņa vai pirkstu trīce. Novērojama arī ķermeņa temperatūras paaugstināšanās, zems asinsspiediens un pārmērīga svīšana. Gadījumos, ja ieelpots ļoti daudz metāla tvaiku, var būt ģībonis un pat koma.

Hroniska, ilgstoša dzīvsudraba ietekme skar visu organismu. Gremošanas sistēma traucējumi izpaužas ar sliktu dūšu, vemšanu un caureju. Smagas saindēšanās gadījumā var attīstīties gļotādas bojājumi mutes dobumā, var rasties stomatīts, smaganu asiņošana, siekalošanās. Pakāpeniski kuņģī, barības vadā un zarnās var izveidoties arī čūlas. Specifiskas un redzamas pazīmes ir uz smaganām. Tās atkāpjas, kļūst apsarkušas, un ar laiku rodas melni plankumi. Pakāpeniski attīstās specifisks, neinfekciozas izcelsmes bronhīts un pneimonijas simptomi. Dažreiz cilvēks var sākt spļaut un klepot asinis, un nopietnas saindēšanās gadījumā iespējama plaušu tūska. Ilgstošas iedarbības laikā no dzīvsudraba toksicitātes cieš aknas un nieres, kas nespēj dzīvsudrabu izvadīt un tas uzkrājas, samazinot minēto orgānu veiktspēju. Raksturīgas uzvedības un personības izmaiņas, tajā skaitā, aizkaitināmība, atmiņas zudums, bezmiegs un depresija. Var sākt sāpīgi lobīties roku un pēdu āda. 

Kā droši savākt izlijušu dzīvsudrabu

Vienā termometrā ir aptuveni viens grams dzīvsudraba. Plīšanas laikā šķidrais dzīvsudrabs redzams kā mazas, ātri plūstošas lodītes, kas viegli iekļūst  grīdas spraugās vai pazūd smiltīs. Bet, ko darīt, ja notikusi nelaime un saplīsis termometrs? Jārīkojas ātri, uzmanīgi un mierīgi.

1. Cilvēkus un mājdzīvniekus jāizved no piesārņotās telpas. Neļaut nevienam ar piesārņotiem apaviem staigāt citās telpās. Telpa jānorobežo, jānodrošina vēdināšana, jāatver visi logi un jānoslēdz durvis uz citām telpām. Nepieciešams izslēgt telpas sildītājus, ventilatorus, lai neveicinātu tvaiku izplatību.
2. Neiesaistīt dzīvsudraba savākšanā bērnus.
3. Dzīvsudrabu ir viegli savākt no koka, linoleja, flīzēm un no citām gludām virsmām.
4. Ja dzīvsudrabs nokļuvis uz paklāja, aizkariem, porainiem apdares materiāliem vai absorbējošām virsmām - šie piesārņotie priekšmeti būtu jāutilizē, attiecīgi iepakojot un nododot kā bīstamos atkritumus. Piesārņojuma skartā vieta ar nazi jāizgriež vai jānoņem.
5. Saplīsušie stikla gabali un asie priekšmeti uzmanīgi jāsalasa un jānovieto uz papīra dvieļa loksnes, kārtīgi jāsaloka un jāiepako.
6. Dzīvsudraba savākšanai nelietot putekļu sūcēju vai slotu. Lai savāktu lodītes, var izmantot plastmasas rakeļus vai kartona loksnes. Tas jādara lēni, lai lodītes nekļūst nekontrolējamas. Piesārņoto vietu var pārbaudīt, izgaismojot ar lukturīti – spīdinot lukturīti gar grīdas virsmu, var saskatīt nepamanītus, zaigojošus pilienus. Dzīvsudraba lodītes ir ļoti aktīvas un spēj pārvietoties lielos attālumos, tāpēc jāpārbauda visa telpa. Piesārņoto vietu var apstrādāt ar cinka putekļiem, dzelzs hlorīda ūdens šķīdumu vai sēra pulveri un pēc tam saslaucīt.
7. Lodītes jāsavāc uz samitrināta papīra dvieļa, cieta papīra vai kartona un kārtīgi jāsaloka.
8. Lai savāktu mazākās, grūtāk redzamās lodītes, uz otas var uzpūst skūšanās putas un viegli uzklāt uz skartās zonas. Var izmantot arī līmlenti.
9. Kad viss stikls un dzīvsudrabs savākts, tie jāievieto konteinerī, aizveramos maisiņos vai burciņā, tā lai to var cieši noslēgt. Pēc tam to ievieto lielākā atkritumu maisā, kurā ievieto arī visus savākšanā izmantotos piederumus un materiālus (cimdus, salvetes un citus) un nodot bīstamo atkritumu savākšanas punktos.
10. Neizmest kanalizācijā – dzīvsudrabs var palikt cauruļvados.
11. Dzīvsudrabu nedrīkst izmest sadzīves atkritumos! Sadzīves atkritumos nedrīkst izmest arī ar dzīvsudrabu piesārņotus un  dzīvsudrabu saturošus priekšmetus.

Foto: Shutterstock

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2022. gada oktobra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!