Vai gribam būt veseli?

Gatavojot šo rakstu, prātā nāca Šekspīra traģēdijas Hamlets vārdi:

\"Būt vai nebūt – tāds ir jautājums.
Kas prāta cienīgāk: vai ciest tās bultas,
Ar ko mūs vajā ļaunais liktenis,
Vai pacelt ieročus pret posta jūru? Un izbeigt visu?\"

Sižets īsumā – lai iegūtu karaļa troni, Dānijas karaļa brālis nogalina karali. Karaļa dēls Hamlets cīnās pret netaisnību – viņš cenšas nogalināt tēva slepkavu. Bojā iet gan Hamlets, gan tēva brālis – tēva slepkava.

Šekspīra aprakstītais atgādina mūsdienās notiekošo traģēdiju. Cilvēki cīnās par karaļa troni – labklājību, panākumiem, veselību. Šajā cīņā viņi iznīcina viens otru un paši sevi. Uzvar nāve un slimības. Veselības ministrs, ārsti, pacienti – visi grib kāpt karaļa tronī. Visi cīnās par veselību un labklājību, taču kaut kāda iemesla dēļ viss aiziet šķērsām. Cenšoties sasniegt labos mērķus, traģēdijas dalībnieki sāk grūstīties, savaino viens otru un paši sevi. Nāve, naids un slimības netraucētas kāpj tronī.

Par ārstu strādāju septiņpadsmit gadus. Karjeras sākumā biju naivs, domāju, ka palīdzēšu cilvēkiem kļūt veseliem. Biju iedomājies, ka cilvēki ņems vērā manus ārsta ieteikumus un labprāt pielietos manas gadiem ilgi krātās zināšanas. Es priecāšos, ka cilvēki kļūs veselāki, pacienti atlabs un pielietos zināšanas, lai rūpētos par savu veselību mūža garumā, taču saskāros ar skarbo realitāti.

Realitātē pacienti vēršas pie ārsta smagā krīzē – brīdī, kad veselība ir sabrukusi. Viņi gaida no ārsta palīdzību krīzes pārvarēšanā, bet nemaz neinteresējas par to, kā būt veseliem turpmāk. Visu specialitāšu ārsti saskaras ar to, ka cilvēki pie ārsta vēršas novēloti. Ļoti reti atnāk pacienti, kuri grib ārstēties, tikko veselība sāk pasliktināties. Pie ārsta-psihoterapeita cilvēki atnāk brīdī, kad kaut kas ļoti traumējošs jau ir noticis, piemēram, sabrukušas attiecības vai ģimene.

90% gadījumu cilvēki investē laiku un naudu, lai sadziedētu brūces – pēc attiecību sabrukuma tie visbiežāk ir mēneši. Kad lielās sāpes mazinājušās, cilvēki vairs neinteresējas, kā kļūt veseliem, kā iemācīties veidot pietiekoši labas, ilgstošas attiecības. Cilvēki veido nākamās attiecības, kuras atkal sabrūk, traumējot fizisko un garīgo veselību. Mani kolēģi, citu specialitāšu ārsti stāsta apmēram to pašu – pārsvarā pacienti nepilda ārstu ieteikumus. Īpaši naidīgi tiek uztverti kolēģu ieteikumi, kas vērsti uz to, lai pacienti mainītu dzīvesveidu no neveselīgāka uz veselīgāku. Ļoti grūti pierunāt pacientus regulāri lietot asinsspiedienu mazinošas zāles arteriālas hipertensijas gadījumā. Vēl grūtāk ir iedrošināt arteriālās hipertensijas pacientu dzīvot veselīgāk, piemēram, katru dienu stundu staigāt kājām.

Pārsvarā sabiedrībā trūkst izpratnes par to, kā būt veseliem. Jāsaprot, ka tikai gadiem ilgi dzīvojot veselīgi, cilvēks pats var pagarināt savu dzīves ilgumu un uzlabot dzīves kvalitāti. Veselība jāstiprina visu dzīvi! Ārstēšanās krīzes situācijā palīdz tikai pārvarēt krīzi. Mums apkārt nemitīgi ir vīrusi un baktērijas. Cilvēks saslimst tad, kad mikroorganismi kļūst stiprāki par organismu. Stiprinot organismu, var mazināt saslimstību. \"Slimību ārā, veselību iekšā,\" – tā teica viens man pazīstams labs ārsts. Tikai veselība var izstumt slimību un otrādi – ja cilvēks dzīvo neveselīgi, atnāk slimība. Nemitīgi notiek dialektiska mijiedarbība, cīņa starp veselību un slimību.

Vēlos nedaudz parunāt par to, kā top jaunie ārsti, jo, manuprāt, tas labi atspoguļo procesus sabiedrībā kopumā. Jaunie ārsti mācās ilgi un intensīvi. 9-11 gadus viņi mācās un izdzīvo pārslodzi, pārmērīga stresa apstākļus, intensīvi mācoties ārstēt slimības. Liela daļa studijas neiztur. Daudzi nonāk smagā depresijā, izdeg fiziski un emocionāli. Iegūtais zināšanu apjoms ir milzīgs. Vienlaikus viņi iemācās ļoti neveselīgu, destruktīvu dzīvošanas modeli: \"Dodot gaismu, sadegu.\" Jaunie ārsti iemācās pārstrādāties, izdegt, uzņemties atbildību citu vietā. Ja jau gribam būt veselāki, kāpēc jaunajiem ārstiem jāsadeg? Ja ārsts irsadedzis, kā viņš ar savu piemēru var iedvesmot citus cilvēkus būt veselākiem?

Mūsu izglītības sistēmā maz tiek mācīts, kā būt veseliem. Izpētīts, ka veselību rada cilvēka emocionālā labsajūta, kas rada veselīgu dzīvesveidu. Vitāli svarīgi ir izveidot labu pašapziņu, spēt veidot labas attiecības ar cilvēkiem. Jo vairāk cilvēkam labu attiecību, jo ilgāk viņš dzīvo. Vitalitāte, pozitīva domāšana, spēja izdzīvot ātri mainīgos apstākļos – šo īpašību attīstīšana var padarīt cilvēkus veselākus.

Vai mūsu valstī var runāt par labām komunikācijas prasmēm, ja dažādu iestāžu darbinieki, tai skaitā arī ārsti nestādās priekšā, uzsākot sarunu ar klientu vai pacientu. Aprakstīšu situāciju, kurā nonācu pēc tam, kad pirms dažiem gadiem vasarā sagriezu kājas īkšķi. Tiek nosaukts mans uzvārds, un kāds vīrietis baltā halātā aicina ieiet kādā telpā. Neko nepaskaidrojis, vīrietis iziet. Pēc desmit minūtēm ienāk jau trīs vīrieši baltos halātos. Neviens nesveicinās un nestādās priekšā. Prātā minu, ka tas vecākais varētu būt ārsts, bet divi jaunākie varētu būt studenti. \"Vai jums ir tas lauztais pirksts?\", vecākais vīrietis enerģiski jautā. Apmulstu, jo nesaprotu, ar ko runāju un par ko īsti. Tomēr spēju atrast pareizo atbildi: \"Nē, man ir sagriezts labās kājas īkšķis!\" Trijotne izskatās vīlusies un klusēdama aiziet... Ja cilvēki nemāk sasveicināties, stādīties priekšā, uzsākt sarunu, radīt labvēlīgu gaisotni – par ko tas liecina? Varbūt tas nozīmē, ka cilvēki paši sev nav vērtība? Varbūt cilvēki nav vērtība arī viens otram? Un vai veselība ir vērtība? Varbūt tiešām veselība ir redzēt slimības, ārstēt slimības, neredzēt saslimušo cilvēku? Tad sanāk, ka vērtība ir slimība, nevis veselība.

Aprakstīt situāciju centīšos nedaudz pastāstot par depresiju, kas ir viena no biežākajiem pašnāvību cēloņiem. Mūsu sabiedrībā depresija ir plaši izplatīta, taču visbiežāk tās izpausmes – vispārējs nogurums, veģetatīvā distonija, attiecības, kas kļuvušas par rutīnu, nevēlēšanās iet mājās, tikties ar draugiem, nevēlēšanās iet uz darbu, bezmiegs, pārstrādāšanās – netiek atpazītas. Bērnu un pusaudžu vidū depresija visbiežāk izpaužas kā nevēlēšanās mācīties. Šie simptomi parasti nekļūst par pamatu satraukumam, jo kurš gan nav jutis kaut ko no iepriekš minētā? Vai šo simptomu dēļ būtu jāceļ trauksme?

Trauksmi varbūt nevajadzētu sacelt, taču nepatīkamo stāvokli vajadzētu ieraudzīt un meklēt risinājumu. Iespējams, negribas iet uz darbu, jo darbs nepatīk. Risinājums varētu būt jauna darba atrašana. Ja attiecībās ir slikti, jāmācās tās veidot. Problēmas risināšanai jābūt enerģiskai un aktīvai. Ja problēma netiek risināta, depresija nostiprinās un izplešas. Ja nepatīk darbs, bet cilvēks turpina to pieciest, nostiprinās destruktīva domāšana – mūsu valstī tāpat laba darba nav, ja mēģināšu atkal nekas nesanāks, labāk neko nemainīt. Šādas domas pievelk citas negatīvas domas: neesmu īsts vīrietis, jo nemāku daudz nopelnīt, slikti izskatos, nekur negribas iet, jo ar savu klātbūtni apgrūtināšu citus... Tā turpinot, var nonākt līdz pašnāvībai.

Nedaudz paskaidrošu, kā strādā depresija. Līdzīgi kā vēzis barojas, aprijot veselās organisma šūnas, tā depresija pamazām pārņem savā varā un ekspluatē cilvēku. Depresīvās domas pamazām nomāc veselīgās domas, un rezultātā cilvēks pats baro depresiju, domādams negatīvas domas. \"Man neizdosies atrast labu darbu,\" \"Neviens vīrietis mani tādu nesmuku negribēs,\" \"Citiem sanāk labāk, man sliktāk\" – jo ilgāk cilvēks šādi domā, jo kļūst vājāks, bet depresija ar katru dienu kļūst stiprāka un trenētāka. Ja Dievs guļ, velns dara savus ļaunos darbus. Ja cilvēks nemāk domāt pozitīvi, velns ar saviem neatvairāmajiem kārdinājumiem ir klāt kā likts.

Visbiežāk cilvēks nemaz nezina, ka atrodas depresijas varā. Pārmērīgi strādājot, viņš ir hroniski noguris, bet velns tik kārdina: \"Ja strādāsi vēl vairāk, nopelnīsi vairāk naudas un būsi laimīgs.\" Cilvēks strādā vēl vairāk, līdz nonāk smagā depresijā vai saslimst ar fizisku slimību, cits pārguris aizmieg pie stūres. Depresija ir ļoti gudra un viltīga, tā izraisa konfliktus starp cilvēkiem, izraisot atkārtotas traumas. Viena no destruktīvām shēmām, kura efektīvi strādā sagraujot cilvēku dzīves, ir šāda: sabrūk attiecības, sieviete paliek viena. Viņa izjūt neciešamas sāpes, sirds dziļumos viņu pārņem bezcerība, mazvērtība.

Depresija cenšas sievieti paralizēt. Ja viņa domātu, ka pati pie visa vainīga, kļūtu vēl grūtāk. Te sāk strādāt psihiskās aizsardzības domāšanas programmas, kuras pasargā cilvēku no neizturamām sāpēm. Aizsardzības programma piedāvā šādu risinājumu – tu esi laba, nelaime tikai tā, ka Latvijā nav īstu vīriešu, viņi visi tādi nespējīgi... No šādām domām uzreiz kļūst vieglāk. Destruktīvo domu mudžeklis, kas mocīja sievieti, tagad gāžas pār kādu citu. Vīrietis ir atbildīgs par to, ka jūtos slikti! Naids tiek vērsts pret vīrieti. Visi vīrieši, kas grib pietuvoties, tiek sabombardēti – sievietes acīs viņi kļuvuši vāji, bezpalīdzīgi, nevajadzīgi, un viņa kļūst it kā pašpietiekama. Līdzīgi dara arī vīrieši. Arī viņi atklātākā vai slēptākā veidā sāk uzbrukt sievietēm. Taču, kā zināms, karā nav uzvarētāju – karojošās puses pamazām noasiņo un slīgst aizvien dziļākā purvā.

Kas līdzīgs notiek valsts mērogā. Visi gribam būt veselāki, bet vienlaikus atvēlam veselības aprūpei divreiz mazāk līdzekļu no IKP nekā citās ES valstīs. Tātad paši Latvijas iedzīvotāji darām ko tādu, kas grauj pašu veselību. Ja cilvēki neprot sadarboties un komunicēt, cīņa pret slimībām pārvēršas par cīņu vienam pret otru. Ļoti enerģiski cilvēki iznīcina paši sevi, par ko liecina lielais pašnāvību skaits, depresijas un izdegšanas plašā izplatība. Par veselības saudzēšanu, kopšanu un stiprināšanu darbošanās karstumā pavisam tiek aizmirsts.

Vai iespējams pamosties un pārtraukt destruktīvos mehānismus? Vispirms būtu jāsaprot, kas īsti notiek. Jāmācās paskatīties uz sevi no malas. Jāmācās kritiski analizēt, kas notiek sevī un kas notiek pasaulē apkārt. Ļoti bieži cilvēki neredz sevi un neredz citus. Mūsdienās cilvēki skatoties sevī bieži ierauga tukšumu, viņi nespēj sajust savas emocijas, pārdzīvojumus. Viņi neizjūt sevi kā vērtību un tad par vērtību kļūst kas ārējs – labs amats, vai kāda darbība – uzbūvēt māju vai tagad moderni ir ienīst un cīnīties pret bēgļiem. Vai kādu sabiedrību vai cilvēku ir iekšēji bagātinājis naids pret bēgļiem? Vai naids var kaut ko radīt?

Gaismu nevar radīt cīņa ar tumsu. Var radīt nedaudz gaismas, sevi sadedzinot. Gaismu var iedegt, sargāt un iemīlēt. Nosargāt un pavairot gaismu iespējams ar gadiem ilgu, pacietīgu darbu. Tas var nelikties tik aizraujoši, kā cīnīties ar tumsu un sakaut ienaidnieku. Lai varētu skaisti spēlēt mūzikas instrumentu, jāvingrinās visu laiku. Par veselību un attiecībām jārūpējas katru dienu. Mīlestība sevī katru dienu jāaizsargā no skaudības, bailēm, naida.

Un karaļa tronis? Parasti, rāpjoties tronī, cilvēks sagrauj sevi un citus. Tronis kļūst par lamatām un cilvēks par upuri. Varbūt tomēr vērts padomāt, kā kļūt iekšēji bagātākiem, kā attīstīties, pilnveidoties. Varbūt tomēr jāmācās komunicēt? Un mīlestība? Mīlestības pavairošana varētu vairot veselību.

P.S. Skatoties no kādas tālas planētas, droši vien būtu interesanti vērot, kā cilvēki dzīvo, cik kaislīgi un cik aizrautīgi.

Raksts ar autora atļauju pārpublicēts no portāla \"Delfi.lv\"