Vai esam laimīgas sievietes?

Strādājot par psihiatri, varētu likties, ka sastopu vien tikai nelaimīgas un dzīves salauztas sievas, meitas un mātes. Cilvēks pēc cilvēka nāk un stāsta savu sarežģīto dzīvi, kur vietu laimei atrast dažkārt pavisam grūti. Bet ārpus darba, televīzijā, žurnālos, saviesīgos pasākumos šādi stāsti un cilvēki itin nemaz neiederas. Varētu šķist, ka tās ir divas dažādas pasaules.

Kas mūs dara laimīgas vai nelaimīgas?

Kāda sirma dāma raudot stāsta, ka bērniem vairs nemaz neesot vajadzīga, jo mājās neko nevarot padarīt, viņi visu darot paši. Viņas dzīves jēga bija visu visiem darīt, auklēt un audzināt, palīdzēt un stutēt.

Kāda cita sūdzas, ka dēls ar ģimeni dzīvo atsevišķi un zvanot tikai reizi nedēļā, bet viņa gribot, lai “viņai stāstot pilnīgi visu, nevis savai sievai”.

Vēl kādai ar atmiņu ir sliktāk, tāpēc spiesta dzīvot pie bērniem, taču par to jūtas nelaimīga un raud – grib atpakaļ viena, savās mājās, savā neatkarībā.

Kāda vidēja vecuma dāma skumst par vīra nāvi. Skumst jau vairāk nekā gadu. Vīrs pamatīgi dzēris un kāvies, sieviete ļoti cietusi, taču nav iedomājusies, ka jāmeklē palīdzība pašai sev. Vienmēr centusies glābt vīru. Nu viņš ir miris, un viņai vairs nav ko glābt. Līdz ar to zudusi arī dzīves jēga.

Mēs katrā ziņā gribam būt un justies vajadzīgas. Un, ja esam vai domājam, ka esam vajadzīgas, tad jūtamies laimīgas. No kurienes tas sievietēs? Kāpēc tas mums tā? Un vai tas ir tikai sievietēm raksturīgi?

Latvijā sievietes vēl nav īsti attapušās no padomju totalitārisma ieaudzinātajām klišejām un mītiem.

Vai Blaumaņa novelē Purva bridējs Kristīnes auklēšanās ar dzērāju bija pareiza rīcība, īsta mīlestība, nevis līdzatkarīga uzvedība? Neko sliktu nesaku par Rūdolfu Blaumani, viņš vienkārši atstāstīja dzīvi. Taču sistēma mūs audzināja un viņa rakstīto mums interpretēja tā, lai mēs saprastu pareizi. Mūsu zemapziņā iedēstītas dažādas klišejas pēc līdzīga parauga. Ja negribam aizskart savu klasiķi, varam vienkārši paskatīties Krievijas televīziju – gan filmas, gan šovus. Vīrietis agresors, dzērājs un kauslis, tomēr vadonis. Sieviete, arī agresīva, taču cietēja, arī dzer, turklāt ar nolūku, lai vīram tiek mazāk. Vīrs sievu sauc par māti (мать) vai bābu (баба). Un tas viss tiek attaisnots vārdiem – dzert ir slikti, taču kurš kārtīgs vecis (мужик) gan nedzer un, ja mīl, tad arī sit.

Latvijas sievietes vēlas būt inteliģentākas, arī dzert inteliģentāk. Stāsta presē un televīzijā, ka cienot šādus vai tādus vīnus, vai arī “tikai labus” vīnus. Nejauši ieraugāmas bāros malkojam vīnu dienas laikā vienas pašas publiskā vietā. Viņas domā, ka tas ir forši. Tās, kas jau kļuvušas atkarīgas no alkohola, dzer klusi un vienatnē un parasti pēc palīdzības nevēršas. Ja vēršas, palīdzību parasti noraida. Ja pieņem, trešajai daļai izdodas saņemties un mainīt savus ieradumus.

Mīļās dāmas, klusi dzerošās, nedomājiet, ka jūsu seja, raksturs, veselības traucējumi, nervu stāvoklis un rakstura izmaiņas speciālistam nepastāstīs jūsu vietā, ka jūs ilgstoši un ļaunprātīgi maitājat savu veselību ar alkoholu. Apzinieties, ka speciālists jūsu vietā nevarēs izdarīt neko, un visas izvēles ir tikai katra paša ziņā.

Kā zināms, iedzeršana ir visizplatītākās zāles, kā noslīcināt savu nelaimīguma un tukšuma izjūtu.

Kur un kā šī izjūta slēpjas?

Kad esam bērni, gribam, lai mūsu vecāki mūs ievēro, pasaka ko labu, atzīst mūs un samīļo. Varbūt viņi to mēģina, tikai nemāk, jo nekad nav tam mācīti, nekad neko tādu nav saņēmuši un nespēj mums to dot. Un neiedeva. Palikām tukšā. Tomēr mazuļi parasti ļoti cenšas izpelnīties vecāku uzmanību. Ar labu vai ļaunu, bet cenšas. Ja nedabū, paliek tukšums. Ja meitenes tēvs neprot atzīt meitu par gana skaistu, gudru un mīlestības vērtu, meitene paliek tukšā. Ja māte ir agresīva, arī meita var izaugt agresīva un atkal jau – nepiepildīta. Ja vien nav pārmērīgi bezcerīga un attiecībām tukša bērnība, nepiepildītās ilgas un cerības ar kaut ko beidzot izpelnīties tēva atzinību kā meitām, tā dēliem bieži liek izvēlēties agresīvu karjeras veidošanu.

Tā nu mēs, dāmas, cenšamies un kustamies, ejam, kāpjam, pakāpjamies, tiecamies, pabīdām kādu malā, varbūt kādu samīdām (kāda gan vairs tam nozīme) un... arvien jūtamies nelaimīgas un nevienam nevajadzīgas. Galvenokārt tāpēc, ka mums svarīgās personas tā arī nav pateikušas, ka mēs esam baigie malači, esam kolosālas, ka mūs mīl, ka mēs varam arī nemaz tā nepūlēties un mūs mīlēs arī bez šīm sasniegumu virsotnēm. Ka kādam mums svarīgam cilvēkam pietiek ar to vien, ka esam līdzās. Ka esam mājās, ka parunājam, pasmaidām un ka nemaz viss nav jāuztaisa perfekti. Ja to mums nepasaka primāri svarīgais cilvēks, tēvs, piemēram, tad pārējam vairs it kā nav nozīmes. Nereti sievietes vēlas to dzirdēt no vīra, taču, kad tas notiek, tā kā tā paliek neapmierinātas, pat raud un nesaprot, kāpēc. Kamēr nesaprot, tikmēr neprot justies laimīgas.

Runāju par sievietēm nepiepildītā emocionālā stāvoklī, taču nav šaubu, ka līdzīgi notiek arī ar vīriešiem. Tomēr atgriezīsimies vēl nedaudz pie sievietēm.

Mēs vēlamies būt vajadzīgas kamēr esam jaunas meitenes, cenšamies būt labas un izpalīdzīgas, gluži kā mammas, cik nu mums katrai ir tāds piemērs. Esam atbildīgas un pat pārpārēm atbildīgas. Raugāmies un mācamies, kā mūsu ģimenēs mātes un tēvi sadala pienākumus, ja sadala. Kādus vārdus viens otram velta un kā risina konfliktus, ja risina. Ja ir tā, ka vīrietis ir patiešām vīrietis, kas daudz strādā un mājās ir maz, bet mājās gandrīz visu padara māte, kurai nav neviens mācījis risināt attiecības un sarunas, tad mēs iemācamies, ka vīrietis ir “cūka” vai “gļēvulis”. Vai arī “ko viņš vispār var” tikai tāpēc, ka viņam “pašam par sevi” neienāk prātā veikt kādus saimniecības darbus, kas, sievasprāt, todien jāpadara bez atgādinājuma: nu vai tad viņš to neredz! Bet vīrietis sievieti savā prātā vai skaļi apsaukā par “blondīni”, “raganu”, “veceni”, “mauku”, “traku”, “stulbu” utt. tikai tāpēc, ka sieviete jebkuru lūgumu ietērpj daudzos garos, manipulatīvos paskaidrojumos ar izteiktu dusmu un pārmetumu pilnu balsi, kurā, starp citu, skan arī pārmetums par iepriekšējo vīra nepadarīto darbu.

Nu re, gribam to vai ne, vēl viena sieva-mamma-ragana-biznesa lēdija vienā gabalā gatava. Dzīves beigās būs vai nu raudošā vecmāmiņa, kura pret savu gribu spiesta dzīvot pie bērniem vai kurai bērni vairs neļauj darīt neko pašai, gribēdami atvieglot viņas dzīvi. Abos vecmāmiņu gadījumos parasti vīrs ir miris krietni sen no pārdzeršanās un kāds no dēliem ir pamatīgs dzērājs.

Vai var izkārtoties dzīve citādi? Var, protams, var. Tikai laikus jāsāk saprast, ko es pati vēlos no dzīves un ko tie citi vēlas, lai es daru. Ir grūti iet savu neatkarīgu ceļu. Laikus iet un lūgt palīdzību. Laikus atzīt, ka ir liela problēma, ka vairs netiec galā ar savu iekšējo tukšuma sajūtu. Ka mākslīgie tukšuma aizpildītāji, vai tie būtu nauda, alkohols, marihuāna, darbs, sekss, lai kas tas arī būtu, attālina no veselas un mierīgas līdzāspastāvēšanas pašai ar sevi un tuvākajiem. Tas, ka ļoti daudziem pēcpadomju cilvēkiem ģimenē ir pietrūkusi mīlestība, jā, tā ir. Taču tas nav iemesls atsacīties no vajadzības to beidzot sevī atklāt.

Diemžēl nereti cilvēks sevi tik tālu noved, ka bez psihiatra palīdzības un zālēm no trauksmes un nomāktības laukā pats tikt vairs nespēj. Vienlaikus šādu problēmu risināšanā nepieciešama arī psihoterapija.

Rakstu lasiet arī Ārsts.lv 2016. gada jūnija numurā!

Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!