Sandra Rozenštoka: Sports skolā un ārpus tās

Fiziskā aktivitāte ir noteikta apjoma un intensitātes fizisko vingrinājumu iedarbība uz cilvēka organismu. Tā ir viens no veselības stūrakmeņiem visa cilvēka mūža garumā, kas nodrošina pilnvērtīgu un veselīgu fizisko un garīgo attīstību. Svarīgs ģimenes, skolas, sabiedrības un valsts uzdevums ir veicināt un nodrošināt pilnvērtīgus apstākļus bērnu un jauniešu dalībai neorganizētās un organizētās sporta nodarbībās. Tas palielina iespēju, ka jaunietis turpinās sportot pieaugušo vecumā, un nodrošinās dažādu slimību un traumu profilaksi. Pašreizējie dati par fizisko aktivitāti un mazkustību sabiedrībā nav iepriecinoši – Pasaules Veselības organizācija secinājusi, ka vairāk nekā 70% pasaules iedzīvotāju ir nepietiekami fiziski aktīvi, kas izraisa 14 miljonu dažādu neinfekciozu slimību katru gadu.

Sporta medicīnā kā multidisciplinārā nozarē tiek ieteikta indivīdam nepieciešamā un piemērotā fiziskā aktivitāte. Sporta ārstu loma veselības aprūpē arvien pieaug, kaut gan Latvijā tā ir ne vienmēr zināma. Lai valsts pilnvērtīgi izmantotu sporta ārsta potenciālu veselības aprūpes un slimību profilakses nodrošināšanā iedzīvotājiem, ir jānotiek veselības politikas maiņai un jāsabalansē sporta ārstu skaits valstī ar sporta organizāciju un sportistu skaitu.

Sports ir viens no fiziskās aktivitātes veidiem. To var iedalīt pēc mērķa – veselības sports, augstu sasniegumu sports – vai arī pēc indivīda raksturojuma – bērnu sports, amatieru sports, profesionālais sports un parasports. Fiziskai aktivitātei ir jābūt individuāli piemērotai, efektīvai un lietderīgai. Ikvienai ārstniecības personai ir jāizvērtē ieguvumi un riski katram pacientam, ņemot vērā veselības stāvokli, slimību un traumu anamnēzi, fizisko sagatavotību un dzimumu, kā arī praktiskās iespējas un ierobežojumus. Atļauju piedalīties sporta sacensībās izsniedz tikai pārbaudītiem pacientiem. Eiropas Sporta medicīnas asociāciju federācijas rekomendācijas fiziskai aktivitātei ir 30 minūtes regulāra vidējas intensitātes aeroba slodze piecas reizes nedēļā jeb 150 minūtes nedēļā, kas divas reizes nedēļā tiek papildināta ar spēka vingrojumiem. Savukārt bērniem tiek ieteikta vidēja līdz intensīva slodze 60 minūtes katru dienu, tāpēc divas sporta stundas skolā nenodrošina pilnvērtīgu skolēna fizisko attīstību un fizisko sagatavotību.

Vajadzība kustēties bērniem ir iedzimta. Tā nodrošina kustību iemaņu, organisma un orgānu sistēmu attīstību: 1–2 gadu vecumā bērns vēlas būt aktīvs, lai veltos, rāpotu, celtos, sāktu iet; 2–3 gadu vecumā bērnu kustīgums nedaudz samazinās; savukārt 8–9 gadu vecumā vajadzība pēc kustībām zēniem palielinās, salīdzinot ar meitenēm. Tomēr pastāv lielas individuālās variācijas. Bērnu vecumā vissvarīgākais ir prieks par aktīvu darbošanos. Bērni sporto ar prieku un dara to ilgāk, ja sporta stundas ir interesantas, sniedz jaunu pieredzi, iespēju sadarboties un sacensties ar klasesbiedriem. Savukārt biežāk sporta nodarbības bērns pārtrauc apmeklēt, ja tās ir neinteresantas, vienveidīgas, kā arī treneri un vecāki piespiež sportot bez intereses un prieka.

Izglītības iestādēs sporta stundās jāpiedalās visiem bērniem! Izņēmumi ir tikai situācijās, kad fiziskā aktivitāte ir absolūti kontrindicēta slimības vai traumas dēļ. Skolēniem 7–10 gadu vecumā ir liela nervu sistēmas uzbudināmība un reaktivitāte, kas ļauj apgūt jaunas kustības un ilgstoši saglabāt šīs iemaņas. Pamatskolā skolēniem 10–12 gadu vecumā notiek intensīva centrālās nervu sistēmas un galvas smadzeņu garozas attīstība, tāpēc mācību laikā ir nepieciešamas dinamiskās pauzes, kas veicina smadzeņu pusložu mijiedarbību, ķermeņa muskuļu tonusa regulāciju un skābekļa uzņemšanu organismā.

Savukārt sporta stundai skolā ir noteikti uzdevumi:

• izglītot – iemācīt kustības, lai skolēns tās spētu brīvi pielietot jebkurā situācijā;
• veicināt veselību – norūdīt organismu, attīstīt ķermeni, veidot pareizu stāju, paaugstināt darbaspējas;
• audzināt – apgūt kustību prasmes, attīstīt fiziskās spējas, gribu, veidot motivāciju;
• attīstīt sociālās prasmes – komunikāciju, palīdzību, sadarbību ar klasesbiedriem un skolotāju.

Skolas sportā ir jāiemāca pamata kustības un pareiza to tehnika, ritmiska un pietiekami dziļa elpošana fiziskās slodzes laikā, skriešanas tehnikas pamata elementi un jāattīsta visas fiziskās spējas: izturība, spēks, ātrums, lokanība, veiklība un kustību koordinācija. Skolēnam pakāpeniski veidojas ārējās kustību iemaņas: stabila un vesela kustību izpilde, atbrīvošanās no liekām kustībām un samazināta redzes loma kustības izpildē.

Pirms bērns uzsāk sporta nodarbības, ir nepieciešams veikt profilaktisku medicīnisku pārbaudi. Tās laikā tiek noteiktas sūdzības par veselību, rūpīgi ievākta anamnēze, uzdodot jautājumus par spēju skriet 10 minūtes bez simptomiem: elpas trūkuma, klepus vai sāpēm. Tiek ievākta arī informācija par agrāku hospitalizāciju, jebkuru medikamentu regulāru lietošanu, samaņas zudumu fiziskās slodzes laikā. Profilaktiskajā medicīniskajā pārbaudē ievāc arī ģimenes anamnēzi par sirds un asinsvadu sistēmas slimībām pirms 50 gadu vecuma, norit fiziskā izmeklēšana, fiziskās attīstības novērtēšana, redzes pārbaude, orgānu sistēmu izmeklēšana, tai skaitā elektrokardiogrāfija miera stāvoklī un, ja nepieciešams, arī fiziskās slodzes laikā. Šajā pārbaudē tiek iekļautas arī asins un urīna analīzes, kā arī tiek novērtēti uztura un ūdens dzeršanas ieradumi.

Ģimenes ārstam vai sporta ārstam pēc profilaktiskās medicīniskās pārbaudes skolas sportā skolēns ir jāiedala atbilstošā veselības grupā atkarībā no viņa veselības stāvokļa, fiziskās attīstības un fiziskās sagatavotības līmeņa.

• Pamata grupā tiek iedalīti veseli vai praktiski veseli skolēni ar labu fizisko sagatavotību, viņi piedalās sporta stundās pilnā apjomā.
• Sagatavošanas grupā tiek iedalīti skolēni ar nelielām veselības novirzēm un nepietiekamu fizisko sagatavotību, skolēni fizisko slodzi plāno, ievērojot ārsta sniegtos slodzes ierobežojumus un ieteikumus, bez dalības sacensībās.

• Speciālajā grupā tiek iedalīti skolēni, kuri slimo ar dažādām hroniskām slimībām, pēc smagas slimības vai traumas, fiziskās attīstības traucējumu gadījumā, kad fiziskā aktivitāte ir atļauta. Speciālajā grupā iedalītiem skolēniem fizisko slodzi plāno individuāli vai mazās grupās, ņemot vērā veselības traucējumus, fizisko attīstību un sagatavotību, bez dalības sporta sacensībās. Šie skolēni mācās kustību iemaņas, dažādus vingrinājumus un attīsta organisma funkcionālās spējas.

Ārstam ir aktīvi jāpiedalās bērna konsultācijā un jābūt atbildīgam, izrakstot atbrīvojumu no sporta stundām. Atbrīvojums ir noderīga informācija skolēnam, viņa vecākiem un sporta skolotājam. Tajā ir jāmin atbrīvojuma veids: pilnīgs vai daļējs, skolēna medicīniskā grupa, vingrojumi un sporta veidu elementi, kurus skolēns drīkst un nedrīkst veikt, kā arī tas, vai ir atļauts piedalīties sacensībās un uzdevumos ar laika vai snieguma kontroli. Skolēnam un viņa vecākiem ir jāizskaidro atbrīvojuma iemesli, veids un ilgums!

Bērnam, kurš papildus skolas sporta stundām uzsāk nodarbības sporta izglītības iestādē vai sporta klubā, pirmajos divos sportošanas gados ir jānodarbojas ar vispārējo fizisko sagatavotību, izmantojot dažādu sporta veidu elementus, savukārt specializēties kādā sporta veidā jāsāk tikai trešajā sportošanas gadā. Ir tikai daži sporta veidi ar agrīnu specializāciju, kuros sarežģītas kustību iemaņas ir jāiegūst pirms ķermeņa straujā augšanas perioda, piemēram, mākslas vingrošana, sporta vingrošana un daiļslidošana. Visi pārējie ir vēlīnas specializācijas sporta veidi: komandu sporta veidi, rakešu sporta veidi, cīņas sporta veidi un citi. Latvijas Republikas Sporta likumā noteikts, ka bērnam, kas regulāri un intensīvi trenējas, ir nepieciešama regulāra medicīniska sporta ārsta uzraudzība. Savukārt dalība sacensībās vēlama no 13 gadu vecuma, un tai ir jābūt sportista izvēlei. Nelabvēlīga, vecumam neatbilstoša jeb agrīna specializācija negatīvi ietekmē ķermeņa attīstību, palielina sporta traumu un pārslodzes risku par vairāk nekā 50%, tāpēc var tikt veicināts hronisks nogurums, psiholoģisks izdegšanas sindroms un citas nelabvēlīgas sekas.

Starptautiskajās vadlīnijās sporta medicīnā un kardioloģijā noteikts, ka ārsts, veicot sportista un bērna ar paaugstinātu fizisko slodzi padziļinātu profilaktisku medicīnisku pārbaudi, vērtē katra sportista spēju un riskus piedalīties jebkura līmeņa sacensībās. Ārstam ir jāizvērtē, vai sportists ir gatavs sportot augstas intensitātes slodzes gadījumā ar sev maksimālu piepūli bez ierobežojumiem, un tikai šādā gadījumā izsniegt atļauju.

Latvijā pediatriskajā sporta medicīnā sporta ārsts (tikai!) vienu reizi gadā novērtē sportistu un bērnu ar paaugstinātu fizisko slodzi no 10 gadu vecuma (agrīnas specializācijas sporta veidos – no 8 gadu vecuma): fizisko attīstību, veselības stāvokli, sirds un asinsvadu, kā arī elpošanas sistēmu funkcionalitāti slodzē, balsta un kustību aparāta stāvokli un funkcijas, asins un urīna analīzes, nosaka kontrindikācijas paaugstinātai fiziskai slodzei un piemērotību izvēlētajam sporta veidam un, ja nepieciešams, nosūta uz papildu izmeklējumiem, piemēram, ehokardiogrāfiju, ultrasonogrāfiju.

Ņemot vērā visus pārbaudes rezultātus un atļauto treniņu režīmu, sporta ārsts sportistus un bērnus ar paaugstinātu fizisko slodzi iedala noteiktā klīniski funkcionālā grupā:

• veseli, fiziski attīstīti un funkcionāli sagatavoti sportisti un bērni ar paaugstinātu fizisko slodzi, kuri bez ierobežojumiem var trenēties saskaņā ar sporta speciālista sastādītu treniņu plānu, gatavoties un piedalīties sporta sacensībās;
• praktiski veseli sportisti un bērni ar paaugstinātu fizisko slodzi, un parasportisti ar labi ārstētu hronisku slimību un stabilu veselības stāvokli, funkcionāli labi sagatavoti, ievērojot sporta ārsta ieteikumus, var trenēties saskaņā ar sporta speciālista sastādītu treniņu plānu, gatavoties un piedalīties sporta sacensībās;

• sportisti, bērni ar paaugstinātu fizisko slodzi un parasportisti ar pagaidām vēl nekompensētu hronisku slimību ar nepieciešamu papildu izmeklēšanu, kura ierobežo spēju veikt slodzi gadījumos pēc ilgstoša treniņu pārtraukuma slimības vai citu iemeslu dēļ, funkcionāli vāji sagatavoti, ar pastāvīgu ārsta uzraudzību un nozīmīgiem fiziskās slodzes ierobežojumiem var trenēties saskaņā ar individuālu sastādītu treniņu plānu un ar aizliegumu piedalīties sporta sacensībās.

• sportisti, bērni ar paaugstinātu fizisko slodzi un parasportisti ar diagnosticētu akūtu slimību vai traumu, kurai nepieciešama padziļināta stacionārā izmeklēšana un ārstēšana, funkcionāli vāji sagatavoti, netrenējas, bet veic medicīnisko rehabilitāciju, iekļaujot organisma funkcionālo spēju atjaunošanu, pēc kuras, atrodoties pastāvīgā sporta ārsta uzraudzībā, apmeklē ārstnieciskās vingrošanas un rehabilitācijas nodarbības un ievēro aizliegumu piedalīties sporta sacensībās.

Foto: Shutterstock

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2020. gada septembra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!