Sandra Lejniece: Anēmija. Kas par to jāzina sievietēm?
Sākumā definēšu, kas vispār ir anēmija. Cilvēkam asinīs ir vairāki asins šūnu veidi – eritrocīti, leikocīti un trombocīti. Eritrocīti jeb sarkanās asins šūnas satur hemoglobīnu, kas savukārt aiznes uz audiem nepieciešamo skābekli. Ja asinīs samazinās eritrocītu un hemoglobīna daudzums, veidojas stāvoklis, ko saucam par anēmiju. Anēmijai ir daudz dažādu veidu, tā var būt gan iedzimta, gan iegūta. Un, protams, ja neesat mediķis, visus veidus nemaz nav jāzina. Turklāt Latvijā iedzimto anēmiju pamatiedzīvotājiem ir ļoti maz. Vienīgi iedzimtā ir mikrosferocitoze, ko lielākoties diagnosticē jau bērnībā vai pusaudžu vecumā. Visbiežāk sievietes ar iedzimtām anēmijām ir pārcēlušās uz dzīvi Latvijā no reģioniem, kur tās ir tipiskas. Diagnoze - talasēmija, sirpjveida šūnu anēmija vai eritrocītu fermentu deficīti, noteikta jau bērnībā un ģimenē ir asins radinieki, kuri arī slimo. Mūsu reģionā šīs anēmijas nav liela problēma.
Bet visas pasaules sievietes, neatkarīgi no dzīvesvietas un izcelsmes, ir pakļautas dzelzs deficīta anēmijas riskam. Dzelzs deficīta anēmija ir ļoti izplatīta – atbilstoši Pasaules Veselības organizācijas datiem, pasaulē tā ir 37 procentiem grūtnieču un 30 procentiem 15 līdz 49 gadu vecām sievietēm. Dzelzi cilvēka organismā pieskaita mikroelementiem, bet eritrocītu un hemoglobīna veidošanās procesā tai ir galvenā loma, jo sarkanās šūnas kaulu smadzenēs var sintezēt savā citoplazmā hemoglobīnu tikai tad, ja ir pietiekami dzelzs. Dzelzs vielmaiņa ir sarežģīts process, bet, to vienkāršojot, var runāt par dzelzs uzsūkšanos un dzelzs zudumiem, kam būtu jābūt līdzsvarā, lai neveidotos anēmija. Dzelzs uzsūkšanās notiek zarnu traktā, turklāt dzelzs, ko uzņemam ar gaļas produktiem, uzsūcas daudzreiz ātrāk un labāk nekā dzelzs, kas ir augu valsts produktos. Hēma dzelzs uzsūcas caur īpašu receptoru zarnu gļotādas sieniņā, bet augu valsts produktos esošajai dzelzij vispirms jāpārveidojas un tikai tad tā var uzsūkties cauri citam receptoram. Jebkurš cilvēks katru dienu zaudē dzelzi, to dažkārt sauc par “obligāto zudumu” – ar urīnu, sviedriem, nolobījušos ādu, matiem, bet sievietēm dzelzs zudums rodas arī ar menstruālajām asiņošanām. Attiecīgi jebkura sieviete reproduktīvajā vecumā ir pakļauta dzelzs deficīta anēmijas riskam. To nosaka ne tikai dzelzs zudums menstruāciju laikā, bet arī dzelzs zudums grūtniecības laikā. Lai gan nosacīti grūtniecības laikā tiek “ietaupīta” dzelzs, ko nezaudē ar ikmēneša asiņošanu, dzelzi atdod bērniņam, kuram jāveido savas kaulu smadzenes un sarkanās asins šūnas, dzelzs nepieciešama arī muskuļiem un daudziem fermentiem. Aprēķināts, ka viena grūtniecība sievietei prasa aptuveni vienu gramu dzelzs, bet kopējais dzelzs daudzums organismā sievietēm, atkarībā no ķermeņa svara, ir ap četriem – pieciem gramiem. Katrs bērns “paņem” vienu gramu dzels, bet dvīņu gadījumā tie ir jau divi grami. Jo vairāk sievietei bērnu, jo lielāks dzelzs deficīta anēmijas risks.
Asins zudumu menstruāciju laikā, protams, grūti izmērīt. Taču ir noteikti simptomi, kas norāda uz lielāku asins zudumu jeb pastiprinātām menstruālajām asiņošanām. Ja sieviete ir ginekoloģiski vesela, tad par pastiprinātu menstruālu asiņošanu liecina šādi simptomi:
- liels asins zudums, kas ilgst vairāk nekā septiņas dienas;
- menstruāciju laikā tamponi vai paketes jāmaina ik pēc stundas;
- vienlaikus lieto gan tamponus, gan paketes;
- naktīs, lai mainītu paketes vai tamponus, jāceļas vairāk kā vienu reizi;
- asiņošana ar recekļiem, kas ir 20 eirocentu monētas lielumā vai lielāki;
- dēļ lielās asiņošanas tiek kavēta skola vai darbs;
- liels asins zudums dzīvē pirmo menstruāciju laikā;
- liels asins zudums pēc spontāna aborta vai dzemdībām;
- jebkad bijis dzelzs deficīts vai ārstēta dzelzs deficīta anēmija.
Ja ir kāda no šīm pazīmēm, lai pārbaudītu, vai nav iedzimti asins sarecēšanas traucējumi, būtu nepieciešama arī hematologa konsultācija. Šajos gadījumos jāpārbauda, vai sievietei nav iedzimta asins recēšanas problēma – Villebranda slimība, kas ir aptuveni vienam procentam Rietumeiropas iedzīvotāju. Protams, ir sievietes, kurām ikmēneša asins zudums nav tik liels, taču nedaudz lielāks par normu, un, ja vēl uzturā nelieto produktus ar hēma dzelzi, izjūk līdzsvars starp dzelzs zudumiem un dzelzs uzsūkšanos par labu dzelzs deficīta stāvoklim. Dzelzs deficīta anēmija rodas arī gadījumos, kad ir dzelzs uzsūkšanās traucējumi. Tas var būt dažādu zarnu iekaisīgo slimību rezultātā, kuņģa gļotādas izmaiņu dēļ, H.pylori infekcijas gadījumos. Tad dzelzi jāievada intravenozu injekciju veidā. Līdzīga problēma rodas pēc kuņģa samazināšanas operācijām – dzelzs vairāk normāli nevar uzsūkties. Līdz ar to visām sievietēm, kurām veikta šāda operācija, lai laikus novērstu dzelzs deficītu, regulāri jākontrolē analīzes.
Dzelzs deficīta gadījumos ļoti svarīgi novērtēt dzelzs saturu diētā un tā uzsūkšanās iespējas. Dzelzs pieejama gan dzīvnieku valsts, gan augu valsts produktos, bet ļoti svarīgi saprast, ka no dzīvnieku valsts produktiem uzsūkšanās ir daudz labāka. Visvairāk dzelzs ir liellopu gaļā un aknās, bet pietiekamā daudzumā ir arī citos gaļas produktos, vismazāk – vistas filejā. No augu valsts produktiem ar labām spējām uzsūkties dzelzs ir sojas produktos, pupiņās un zirņos, no pārējiem produktiem dzelzs uzsūkšanās ir lēna, jo šajā procesā dzelzij no trīsvērtīgas jāpārveidojas par divvērtīgu, lai tas notiktu, jābūt kuņģa sālskābes klātbūtnei. Dažkārt sievietes uzskata, ka, lietojot uzturā spinātus vai brokoļus, tiek uzņemts pietiekams dzelzs daudzums, bet tas tā nav – tad būtu jālieto divus – trīs kilogramus spinātu dienā, kas ir nereāli. Tātad, sievietēm, kuras vēlas izvairīties no dzelzs deficīta anēmijas, rūpīgi jāpārskata sava diēta no dzelzs satura un uzsūkšanās spēju viedokļa. Jāsaprot, ka uztura tabulās, kur uzrādīts mikroelementu saturs, dzelzs gadījumā nevar vilkt paralēli ar tā uzsūkšanos no konkrētā produkta. Pietiekami liels dzelzs daudzums ir spinātos, brokoļos, rozīnēs, ķirbju sēklās, aprikozēs, bet tie satur trīsvērtīgo dzelzi, kas slikti uzsūcas.
Kā sievietei saprast, ka viņai varētu būt dzelzs deficīta anēmija? Kādi ir simptomi? Dzelzs deficīta anēmija lielākoties attīstās ļoti pakāpeniski, rodas nespēks, vājums. To nosaka ne tikai skābekļa trūkums audos, bet arī dzelzs trūkums muskuļos. Sievietei ir liels muskuļu vājums, nespēks, nereti pēcpusdienās un vakaros neko negribas darīt, tikai sēdēt vai gulēt. Ir situācijas, kad sieviete, neraugoties uz šo nespēku un vājumu, mēģina visus darbus paveikt, bet pēc tam ir liels nogurums. Sieviete šai situācijai piemērojas un bieži ir tā, ka tikai pēc dzelzs deficīta anēmijas izārstēšanas, viņa saprot, cik slikti jutusies. Kāda mana paciente pēc anēmijas izārstēšanas teica, ka ir sapratusi, ka “nevajadzēja šķirties no otrā vīra. Viņš domāja, ka esmu slinka, bet īstenībā man bija dzelzs deficīts.” Nezinu gan, vai viņa šo kļūdu izlaboja. Ja sievietei dzelzs deficīta cēloni nevar novērst, tad atkārtotas hemoglobīna pazemināšanās gadījumā, tās pašas sūdzības par vājumu un nespēku atkārtojas. Dzelzs deficīta anēmijas gadījumos āda ir bāla, vēro arī izmaiņas matos un nagos. Nagi kļūst mīksti, var būt slāņošanās, mati kļūst sausi, trausli, āda arī sausa. Daļā dzelzs deficīta anēmijas gadījumu var vērot garšas izmaiņas – rodas tieksme ēst vielas, ko lielākoties neēdam, to rada dzelzs trūkums smadzenēs. Visbiežāk ēd zobu pastu, jēlu mīklu, jēlu malto gaļu, nevārītus rīsus, makaronus, kafijas pupiņas, citronus. Visbiežāk sievietes, ja arī novēro, ka sākušas ēst šādas lietas, to nesaista ar dzelzs deficītu, bet drīzāk ar kādām psihiskām problēmām un lielākā daļa tās noklusē. Anēmijas ārstēšanas laikā šīs sūdzības izzūd.
Dzelzs deficīta anēmiju šobrīd var ļoti labi diagnosticēt – jānodod asins analīze un dzelzs krājumu organismā rādītājs – feritīns. Nevis dzelzs! Dzelzs parāda uzsūkšanās procesu, to ietekmē iepriekšējās dienas uzturs, ja organismā trūkst dzelzs, tad organisms mēģina maksimāli palielināt uzsūkšanos – dzelzs būs palielināta. Bet feritīns uzrāda dzelzs rezerves organismā – dzelzs deficīta anēmijas gadījumā tas ir patiesais deficīta rādītājs. Asins analīzē bez samazināta hemoglobīna un eritrocītu daudzuma tipiski ir arī samazināts sarkano šūnu tilpums (rādītājs MCV) un hemoglobīna saturs vienā sarkanajā šūnā (MCH). Laboratoriskā diagnostiska ir salīdzinoši vienkārša – pēc tam ļoti svarīgi noteikt dzelzs deficīta anēmijas cēloni vai cēloņus, jo vienlaikus iespējami vairāki. Dzelzs deficīta anēmijas ārstēšana atkarīga no tās cēloņa, klīniskās situācijas. Ārstēšanas plāns ārstam jāveido kopā ar pacienti. Dzelzs deficīta anēmiju var ārstēt ar tabletēm vai citiem iekšķīgi lietojamiem dzelzs preparātiem, kā arī ar dzelzs preparātu injekcijām. Ja dzelzs deficīta iemesls nav radikāli novēršams, tad bieži lieto balsta terapiju – dzelzs preparātu ievadīšanu regulāri atkārto. Ļoti svarīgi, lai katra sieviete saprastu anēmijas cēloņus, ārstēšanas gaitu, kā arī to, ko viņa pati var mainīt, piemēram, izmainīt diētu.
Vitamīna B12 un folskābes deficīta anēmijas attīstās daudz retāk, ir sūdzības par nespēku. Vitamīna B12 deficīta gadījumos rodas arī neiroloģiski traucējumi. Šo anēmiju cēlonis visbiežāk nav saistīts ar diētas kļūdām, atšķirībā no dzelzs – te var ticēt uztura tabulām, deficīts diētā ir ļoti reti. Šīs anēmijas ir retas, lielākoties tās diagnosticē ģimenes ārsts, atbilstoši slimnieces asins analīzei. Vēl retāk ir hemolītiskās anēmijas, kad dažādu iemeslu dēļ eritrocīti sabrūk, nenodzīvojot savu normālo dzīves ilgumu – 100-120 dienas. Šajos gadījumos visbiežāk anēmija rodas strauji, ātri attīstās vājums un nespēks, var būt arī paaugstināta ķermeņa temperatūra, un slimniece ļoti ātri meklē ārsta palīdzību. Vēl ir liela anēmiju grupa, ko dēvē par sekundārām – tādām, kas attīstās kā komplikācija kādai slimībai. Tas var būt reimatoloģisko slimību, hronisku infekciju, iekaisumu, aknu un nieru slimību gadījumos. Ja sievietei ir kāda hroniska slimība, tad arī anēmijas ārstēšana notiek šīs slimības ārstēšanas ietvaros.
Tabula. Dzelzs daudzums dažādos pārtikas produktos. Avots: https://arsts.lv/jaunumi/jelena-pavlova-dzelzs-nozime-bernu-uztura
Foto: Shutterstock.com
Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2025. gada maija numurā!
Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!
