Man ieteica iet pie psihiatra!

Ģimenes ārsts

Dzīve rit savu gaitu. Katrs no mums var justies labāk vai sliktāk, drošāk vai nedrošāk, būt laimīgs, varbūt ļoti nelaimīgs. Tā notiek ar visiem mums. Kādam bērnība ir jauka bezbēdu ieleja, citam – viena liela postaža. Kāds iziet cauri neskaitāmām ciešanām it kā pavisam neskarts. Cits vienkārši ir nelaimīgi iemīlējies un jau gatavs veikt pašnāvību. Kāds strādā kā zvērs līdz gadiem 40, ar labu veselību, kā pašam liekas, un attopas ar pilnīgi sagrautu nervu sistēmu, nemaz nerunājot par citu orgānu veselību. Vēl kāds visu mūžu centies iztikt bez nevienas tabletes, nekad neiet ne pie viena ārsta, kā pats stāsta, un pēc pensijas vecuma sasniegšanas attopas ar neskaitāmām hroniskām slimībām, kuras nav iespējams veiksmīgi apārstēt un kuru dēļ sākas, piemēram, miega traucējumi vai raudulība.

Var teikt: kam gan mums visu šo dzirdēt par citiem cilvēkiem? Ja katram savu problēmu diezgan? Vai varbūt nemaz nav problēmu? Varbūt nav. Un tas ir ļoti labi, ja nav. Ja ievērojam veselīgas dzīves profilaksi, darba un atpūtas normālu režīmu, interesējamies par to, kā saglabāt arvien savam vecumam atbilstošu ļoti labu veselības stāvokli. Arī interesējamies par to, kā ar savu hronisko slimību dzīvot tik labi, cik vien tas ir iespējams, lai neradītu papildu veselības traucējumus.

Bet, ja nu ir kādas grūtības, grūtāk tikt galā ar darbu vai vispār vairs nekam nevarat koncentrēties, varbūt neguļat vai guļat par daudz un vēl daudz kas ir traucējošs, ir jāsper pirmais solis sava komforta atjaunošanā un jājautā savam ģimenes ārstam: kas ar mani notiek?

Jūs teiksit, ka ārstam nereti nevar uzticēties. Atbilde – jāiet pie ārsta, kuram kaut mazliet tomēr uzticaties. Un nevajag domāt, ka starp ļoti daudzajiem tādu nevar atrast. Tā ir jūsu dzīve, un tā ir jūsu veselība. Sameklējiet.

Tad var iznākt tā, ka ģimenes ārsts, lai kā tas pacientu mulsinātu, pēc vispārējas un rūpīgas izmeklēšanas tomēr nosūta pie psihiatra, psihologa vai psihoterapeita. Jūsuprāt, tas ir gandrīz viens un tas pats? Bet varbūt esat jau ļoti erudīts pacients. Vienkāršotā valodā runājot, psihiatrs ir ārsts, kas ārstē psihiskas slimības galvenokārt ar zālēm.

Kādas man ir tiesības uz konfidencialitāti?

Pacientu tiesību likums stājies spēkā 2010. gada martā. Ļoti labi būtu visiem iepazīties, kam un kādas ir tiesības uz jūsu informāciju.

Pirmkārt, jūs drīkstat nemaz neiet pie ārsta, jebkura, ja nevēlaties, un staigāt tik slims, cik vēlaties, ja vien nekaitējat apkārtējiem un sev.

Otrkārt, jūs kā pieaudzis cilvēks drīkstat arī nevienam par to visu neatskaitīties un arī ģimenes ārstam nekādas psihiatra atbildes atpakaļ nenest, ja nevēlaties. Protams, ja ziņas nepieciešamas nosūtīšanai tālāk uz Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisiju (VDEĀK), ģimenes ārsts bez visiem nepieciešamajiem dokumentiem jūs turp nevarēs nosūtīt. Bet arī tad tā būs jūsu izvēle.

Treškārt, jūs drīkstat, pat ja tikai tuvinieki piespieduši jūs pieņemt tādu lēmumu, iet pie psihiatra vai cita līdzīga speciālista, tā ir tikai jūsu darīšana. Padomju Savienības laiks ir beidzies, un mums katram drīkst būt sava personiskā telpa.

Ceturtkārt, pat tad, ja jūs esat aizgājis līdz valsts apmaksātam psihiatram un esat ticis uzņemts uzskaitē, nu jau neviens bez speciāliem, likumā noteiktiem pieprasījumiem nevar dabūt zināt, ka jūs esat bijis pie psihiatra un ka esat uzskaitē. Ja vien nepļāpājat pats. Lasiet likumu un ievērojiet to. Neļaujieties kārdinājumam katrā anketā un intervijā stāstīt par savām gaitām pie ārsta. Ja šaubāties, labāk pajautājiet psihiatram.

Kā tikt pie valsts apmaksāta psihiatra?

Psihiatrs, kā jau minēju, visbiežāk ārstē ar medikamentiem. Tātad tie ir tādi neveselības stāvokļi, kur smadzeņu ķīmija ilgstoši strādā nepareizi. Smadzenes ir ļoti spējīgas un gudras, tās cenšas sevi kompensēt un atgriezties pie pilnīgi normālas dzīves, cik vien tas iespējams. Taču dažādas slimības, kas ietekmē bioķīmiskos procesus, kritiskās dzīves situācijās sāk ņemt virsroku. Ar to es gribēju teikt, ka psihiatra apmeklējumu parasti var ieplānot jau ļoti laikus. Te nav runa par situācijām, kad cilvēkam pašam vai apkārtējo veselībai vai dzīvībai draud briesmas. Tad ir jāsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība (NMP).

Pierakstīties uz ambulatoro apmeklējumu pie valsts apmaksāta psihiatra var jebkur. Jāzvana, jāpierakstās, jāņem līdzi pase vai ID karte – tā jāņem līdzi uz katru apmeklējumu, pat ja neviens nejautā. Nosūtījums gan nav obligāts. Maksas nav nekādas. Jānāk tikai. Valsts apmaksāti psihiatri ir rajonos un Rīgā. Rīgā psihoneiroloģiskā slimnīca gan ir viena, bet tai ir filiāles Rīgas rajonos. Ir pa kādam arī pilsētas veselības centros.

Var meklēt privātu psihiatru.

Gaidot rindā

Apkārt cilvēki. Nervozi. Dīvaini. “Varbūt es arī esmu dīvains?”; “ Bet es taču vēl neesmu traks!”; “ Salīdzinājumā ar “tiem citiem” esmu pavisam vesels!”; ” Ko gan es šeit daru?”; ”Ko tas ārsts tai kabinetā tik ilgi dara?”; ” Nē, ātri atdošu to lapeli no ģimenes ārsta un iešu prom, man te nav ko darīt...”

Tādas un līdzīgas pārdomas var nākt prātā, gaidot savu kārtu pie psihiatra. Patiesi. Ir taču pieraksts uz noteiktu laiku, bet ir jāgaida. Kādus cilvēkus ņem bez rindas, itin kā te būtu kāda blatu sistēma. Tādas un vēl visādas jocīgas lietas pamanām, kad gaidām rindā. Pamanām, jo nākam pie ārsta nobijušies un jūtīgi. Un ir pilnīgi saprotams, ka viss, kas notiek apkārt, mūs satrauc.

Kāpēc nereti jāgaida ilgāk? Tāpēc, ka vēl bez jau pierakstītiem cilvēkiem ir tādi, kas iepriekšējā dienā ir izrakstīti no slimnīcas, tie jāpieņem ārpus rindas. Ir tādi, kam ar atvēlētajām 15 minūtēm vienkārši nepietiek, un saruna prasa ilgāku laiku. Šādas sarunas sakrājas. Ir dažādas situācijas, kad kolēģus pasauc palīgā citiem kolēģiem, un atkal viss ievelkas. Nevienu mirkli nav tā, ka ārstam nav ko darīt. Pat tad, ja kabinetā nav neviena cilvēka, ārstam ir jāraksta bezgalīgi daudz papīru, jāaizpilda visi dokumenti un arī jālasa. Un arī jādomā.

Esmu beidzot pie psihiatra

Nupat liekas, ka laiks sāk skriet ļoti ātri. Nepaspēj sarunu iesākt, kad tā jau beidzas. Sev par brīnumu, mēs uzzinām, ka psihiatram nepieciešami visi iepriekšējie medicīniskie izmeklējumi. Ka nepieciešams zināt un atcerēties, kā sauc visas tās zāles, kas kādreiz lietotas un kā tās ir vai nav palīdzējušas. Ir jāatceras, kas ar ko ģimenē slimojis. Un vēl visādi jocīgi jautājumi, kam, kā mums liekas, ar mūsu šā brīža problēmu nav nekāda sakara. Kam gan psihiatram tas viss?

Lai veiksmīgi tiktu skaidrībā par to, kas patiesībā notiek. Vai ir vajadzīgs psihiatrs vai varbūt cits kāds speciālists; vai drīkstēs nozīmēt vienas vai otras grupas medikamentus; vai un kas pacientam savā dzīvesveidā ir jāmaina, lai uzlabotu situāciju.

Vai vispār ir cerība kaut ko labot vai mainīt manā šobrīd tik ļoti sliktajā situācijā?

Reizēm mums liekas, ka vissliktākā slimība pasaulē ir vēzis. Kā kaut nelielu mājienu par to dzirdam attiecībā uz sevi, kājas ļimst bailēs un šausmās. Šausmās par sāpēm, ciešanām un iespējamo negaidīto nāvi. Vēl kāds par vissliktāko slimību ir gatavs nosaukt kādu fizisku kroplību, kuras dēļ cilvēks tiek izolēts, pastāvīgi tieši vai netieši izsmiets. Katram ir kādi priekšstati par to, kas ir šausmīgi, viņaprāt. Manuprāt, vissliktākā slimība, ko varu iedomāties, ir depresija. Tad cilvēks ir it kā pavisam vesels, tikai jūtas briesmīgi. Viņa briesmīgo pašsajūtu neviens neredz un nezina, pat domā, ka viņš izliekas. Un depresīvam cilvēkam liekas, ka neviens un nekas viņam nespēs palīdzēt. Tas nekas, ka tas neatbilst patiesībai. Viņam tā šobrīd liekas. Tāpēc viņš nereti ļoti vēlu vēršas pie ārsta un netic, ka ārstēšanai un rekomendācijām varētu būt jebkādi pozitīvi rezultāti.

Lai kas arī ar jums notiek šobrīd un lai ko dakteri teiktu, nekad nav tā, ka nav iespējams atrast iemeslus. Un vienmēr ir iespējams palīdzēt. Pat tad, ja uzreiz neko neatrod, nevar atrast iedarbīgas zāles, pat tad. Meklējiet konsultantus, meklējiet palīdzību, meklējiet atbildes.

Ko tālāk?

Klausīt vai neklausīt psihiatra rekomendācijām? Jūs varbūt teiksiet: skatoties – kādām. Piekrītu. Mēs esam brīvi cilvēki. Mēs pieņemam lēmumus par savu veselību. Mūsu valstī ir demokrātija un brīva pieeja informācijai. Vajag lasīt, interesēties, jautāt, ja šaubāties. Arī ja nešaubāties.

Piemēram. Vai jūs savā pirmajā apmeklējuma reizē noskaidrojāt iespējamās medikamenta blakusparādības? Vai to savienojamību ar citiem jūsu lietotajiem medikamentiem vai slimībām? Tāpēc es runāju par nepieciešamiem iepriekšējiem izmeklējumiem no ģimenes ārsta. Tomēr arī jums jālasa pašam vai jājautā savam ģimenes ārstam vai psihiatram, ko un kā lietot. Ja neprotat izmantot internetu, nekautrējieties izmantot savus bērnus un bērnu bērnus. Pat ja viņi šķiet ļoti aizņemti un jums ir neērti viņus traucēt. Mēģiniet.

Vēl piemērs. Sākam lietot medikamentu, kļūst slikti, teiksim, sāp galva vai ir slikta dūša. Varbūt kādam sākas caureja, pat varbūt tikai no bailēm no zāļu lietošanas. Un, ja esam apzinīgi, nevienam neko nejautājam, turpinām mocīties un gaidām, kamēr pēc mēneša atkal tiekam pie ārsta, iznāk, ka paši sev nez kādēļ esam uzlikuši sodu. Kāpēc jāmokās? Vai ārsts būs kāds nezvērs, kas liegs padomu ārpus rindas, kaut vai piezvanot uz kabinetu pieņemšanas laikā? Var arī jautāt ģimenes ārstam, tikai jāaiziet pie ārsta ar medikamenta instrukciju.

Vai vēl stāsts. Esam dzirdējuši sakām: “Dakteris zina labāk.” Ir gan jāsaprot, ka ārsts labāk zina teoriju un praksi par cilvēkiem vispār un noteikti nezina visu, noteikti nav ne Dievs, pat ne teicamnieks. Un pavisam noteikti nevar zināt, kā pacients jutīsies, lietojot vienu vai otru medikamentu. Ja pacients domā, ka ārsts parakstījis indi, jo otrā dienā ir kļuvis sliktāk, neiet un neko nesaka, kā var cerēt uz veselības uzlabošanos? Drīkst dusmoties uz ārstu, kāpēc ne. Neviens no pieklājīgas dusmu uzklausīšanas nav slimāks kļuvis. Jānāk un jāsaka. Jājautā, kāpēc es jūtos tik slikti, cik jūtos.

Ko darīt, ja ārsts ieteicis ārstēties psihiatriskajā klīnikā?

Ja ieteicis, tam ir savi ļoti nopietni iemesli, nevis ļaunprātība. Klīnikā ārstē bez maksas ierobežotu laika periodu. Ja ārsts vērtē, ka pacienta uzvedība pašam vai apkārtējiem ir veselībai vai dzīvībai bīstama un pacients nespēj vai nevēlas uzņemties atbildību par savu dzīvi un ārstēšanos, tad jāārstējas stacionāra apstākļos. Vien tik ilgi, kamēr pašsajūta vairs nebūs izmisīgi slikta un vairs neliksies: “neviens man tāpat nevar palīdzēt” un “man viss vienalga”, “lieciet man mieru”.

Vai var pārtraukt lietot medikamentus bez ārsta ziņas?

Formāli var. Labāk nevajag. Par to vajadzētu aprunāties ar ārstu, noskaidrot savas neveselības iemeslus un ko darīt, kad atkal kļūst slikti. Nevajag domāt, ka visas zāles ir inde vai ka visas rada atkarību. Zāles nav arī domātas kaifam. Katram medikamentam savs uzdevums.

Jautājiet ārstam visu, pat ja liekas, ka jautājums ir pilnīgi muļķīgs.

Rakstu lasiet arī "ārsts.lv" 2015. gada septembra numurā!

Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!