Ko ārsts psihiatrs dara, kamēr es runāju?
Atnāk cilvēks pie ārsta un saka: “Dakter, es nezinu, kādēļ man bija jānāk pie jums. Mani vienkārši nosūtīja ģimenes ārsts. Pats es jūtos labi.”
Ārsts jautā, par ko pacients sūdzējies ģimenes ārstam.
Atbilde: “Es ne par ko nesūdzējos. Viņai tikai svarīgi kaut kur mani nosūtīt, lai neko man neizmeklētu.”
Ārsts: “Ko jūs vēlējāties izmeklēt?”
Atbilde (parasti ar dziļu nicinājumu vai neizpratni): “Man sāp (mugura, vēders vai ir kaut kādi citi traucējumi), bet viņa tikai saka, ka man viss ir kārtībā.”
Vēl ir daudz citu variantu, kā pacients mēģina formulēt, ka viņam pie psihiatra nav ko darīt, jo jāturpina izmeklēties pie terapeita vai kāda cita speciālista. Kāpēc ģimenes ārstam ienāk prātā kaut kas tik pazemojošs attiecībā pret uzticamo pacientu? Kāpēc man nevar atrast vienīgo un īsto slimību un to beidzot izārstēt ar vienīgo un īsto tableti? Varbūt ģimenes ārsts (vai neirologs, vai cits speciālists) nekam neder un ir jāiet pie cita?
Vairākumā gadījumu pacients arī vēršas pie dažādiem ārstiem, tikai ne pie ārsta ar nosaukumu psihiatrs. Cilvēks meklē pie profesionāļiem tādas atbildes, kas neievaino un nesatrauc. Vai par to var vainot pacientu? Vai mēs katrs necentīsimies izvairīties no situācijām, kuras tobrīd liekas pilnīgi nepanesamas? Kurš no mums var godīgi pats sev pateikt, kā viņš tobrīd jūtas un kāpēc?
Ņemot vērā mūsu visu nereti ārkārtīgās bailes no sāpēm un ciešanām, pāridarījumiem un pazemojumiem, ir derīgi noskaidrot, ko mēs katrs varētu darīt. Kā zināt sev palīdzēt un ko sev pajautāt, pirms vispār dodamies kādam uzticēt savas raizes.
Tātad. Atrodam laiku sarunai ar sevi. Vajag sevi mierināt ar domu, ka neviens cilvēks jūsu pārdomas un sarunas ar sevi nevar dabūt zināt.
Pirmais, ko jūs dzirdat no ārsta, parasti ir: “Kā jūs jūtaties?” vai “Par ko sūdzaties?” Pajautājiet sev to pašu un mēģiniet atbildēt. Kad jūs jautājat pats sev, jūs zināt, ka esat ieinteresēts pats sevī atrast atbildi daudz lielākā mērā nekā jebkura cita persona.
Kad esat apsvēris minētās tēmas un it kā neko nevarat atrast, apdomājiet, kāpēc jums vispār bija ienākusi prātā doma, ka derētu aiziet pie kāda ārsta. Atcerieties arvien, ka jautājumi pašam sev neuzliek par pienākumu tūlīt mesties pie ārsta. Vienkārši cieniet sevi un to, ka arī jūs drīkstat justies noguris vai slims, vai izmisis, vai laimīgs un priecīgs, varbūt dusmīgs.
Būtu labi savās pārdomās iedomāties ideālo ārstu ar visām jums zināmajām labajām īpašībām un spējām. Izrunājiet visu savā prātā. Jāatceras, ka, lai cik jūs esat informēts un pieredzējis, jūs nezināt, ko domās un ko runās īstais ārsts, pie kā patiesi vērsīsities. Tāpat kā neviens nezina un nevar paredzēt jūsu iespējamās atbildes uz jebkādiem jautājumiem, tāpat arī jūs nevarat prognozēt, ko ārsts teiks vai neteiks.
Varbūt kādam, ja ne lielai daļai, labāk, ja pirms iešanas pie ārsta tiktu uzrakstīts pašam sev uz lapiņas, kas tieši jāpasaka un kādu problēmu esat jau atraduši. Tas palīdzēs koncentrēties un pateikt visu svarīgo. Atgādiniet, ka, lai kādu seju ārsts rādītu un lai kāda rinda aiz durvīm gaidītu, tā nav jūsu rūpe. Jūsu rūpe ir iespējami precīzi izprast, ko jūs vēlaties un kas jūs neapmierina jūsu pašsajūtā.
Bet ko tad, ja izlemjat, ka pie ārsta iet vēl nemaz nevajag, jo vairāk, ja pašam nemaz nav skaidrs – kad ir jātiek pašam galā un kad jājautā pēc palīdzības?
Atgriezīsimies pie raksta sākumā minētā dialoga.
Ko vajadzēja darīt šim cilvēkam, kas no ģimenes ārsta bija saņēmis ieteikumu vērsties pie psihiatra? Normāli būtu, ja, saņemot, viņaprāt, neskaidru norādi, cilvēks jautātu tai pašā sarunā ar ģimenes ārstu, kāpēc ārsts šādu rekomendāciju devis. Es gribu aicināt sakopot visu savu drosmi un pārtraukt steidzīgo sarunu ar ģimenes ārstu, lai pajautātu, kāpēc tādas rekomendācijas, kāpēc tādas zāles un vēl daudz citu kāpēc. Jums ir tiesības zināt atbildes, jo tā ir jūsu veselība, par kuru jūs uzņematies galveno rūpi. Pieņemsim, ka ārsta atbilde jūs neapmierina vai arī jūs nobijāties jautāt. Tad jautājiet sev, kāpēc gan ārstam radās tāds iespaids par jūsu sūdzībām un slimības gaitu. Varbūt jūsu paša atbilde jūs sadusmo, vai arī ārsta atbilde liekas neadekvāta jūsu situācijai. Viens variants, kā var rīkoties un kā nereti rīkojas – neiet nekur un ne pie viena, ilgi dusmoties uz visu ārstu cilti, tostarp visiem stāstot par šo netaisnību. Parasti noklusējot patieso sarunu un problēmu. Iznāk tā – neviens manī neklausās un neviens mani nesaprot.
Vēl var darīt racionālāk (neliedzot sev dusmoties uz sevi vai pasauli, ja tā vieglāk). Vajag ar šiem sašutuma pilnajiem jautājumiem un atklājumiem doties uz norīkoto konsultāciju – varbūt tur ārsts būs sakarīgāks un apstiprinās vai noliegs jūsu domas. Vismaz viens labums būs noteikti. Jūs būsit apspriedis savas domas ar profesionālu cilvēku un arī pašam tostarp būs iestājusies lielāka skaidrība par sevi.
Ir dažas vērā ņemamas lietas. Piemēram, ka nav svarīgi, ko par jums padomās ārsts, ja stāstīsit vienu vai otru savu problēmu. Svarīgi, ko un kā to vērtējat jūs pats. Un, ja ir lietas, kas traucē dzīvot un strādāt, ir jāatrod veselīgs risinājums. Nevis kaifs, klausoties draugu glaimus, ka viss ir labi un “neņem galvā”. Un ne eiforija, ko var gūt no apreibinošas ķīmijas. Veselīgs risinājums ir tāds, kas negrauj jūsu veselību un ļauj vairot jūsu pašcieņu.
Tomēr šaubas par nepieciešamību iet un klāstīt kādas savas neskaidras domas un izjūtas ir mums katram. Tāpēc var turpināt sarunu ar savu ideālo ārsta tēlu savā fantāzijā. Piemēram, ka viņš jums jautātu – vai jūs labi un pietiekami izguļaties?
Vai jūs esat apmierināts ar savu noskaņojumu agri no rīta vai dienas laikā, vai vakarā?
Vai jūs varat tāpat kā jūsu kolēģi strādāt savā darbavietā tikpat daudz kā viņi?
Vai jūsu svars atbilst normālam, ja ņem vērā jūsu dzimumu, vecumu un augumu?
Kādas ir paša atrastās metodes, lai varētu nomierināties vai pārslēgt savu uzmanību no satraucošiem notikumiem? Vai tās negrauj jūsu veselību, un vai jūs par to varat sevi cienīt vairāk nekā iepriekš?
Kādas ir jūsu lielākās ilgas šobrīd, un cik nelaimīgs jūs esat, ka nav iespējams izdarīt kaut ko jums svarīgu? Piemēram, ka ļoti gribas atvaļinājumu neatkarīgi no tā, ka it kā esat atpūties. Vai jūs ciešat kādās attiecībās un jums gribētos pavisam citas, pat nezināt, kādas, tikai citas. Mēs visi ilgojamies pēc dažādām norisēm, cilvēkiem un lietām. Jautājums, vai šīs ilgas mums traucē normāli strādāt, normāli justies mājās, normāli koncentrēties uz nepieciešamajām lietām. Varbūt šī nelaimīguma sajūta vispār nav formulējama? Varbūt tas, kas ir patiesībā nepieciešams man, manuprāt, normālai dzīvei, apkārtējiem liekas nepieņemami, un tāpēc ir pastāvīgi konflikti? Kā zināt, kurš ir slims – es vai apkārtējie?
Vietā būtu jautāt, ko tad psihiatrs var darīt ar visām šīm atbildēm? Kam tas viss, ja problēmas tāpat ar zālēm neārstē un arī risinājumu neviens priekšā nevar pateikt?
Jā, risinājums būs tikai jūsu un tikai tad, kad būsit iedziļinājies gan situācijā, gan sevī. Tad ārstam vajag vien noņemt galvassāpes vai citas sāpes un iedot kādu miega tableti?
Patiesībā normālā situācijā ārsts klausās jūsu stāstu, vēro jūsu uzvedību, reakciju uz emocionāli svarīgiem notikumiem jūsu dzīvē. Vēro jūsu spēju rūpēties par sevi, spēju pielāgoties un meklēt izeju sarežģītās situācijās. Analizē visu to, mēģina apjaust patiesos dažādās rīcības motīvus attiecībā pašam pret sevi un citiem. Mēģina noskaidrot, kā līdz šim esat veidojis attiecības mājās un kas patiesībā satrauc. Visas sarunas gaitā tiek meklēti arī iemesli dažādām sāpēm ķermenī vai dvēselē. No ārpuses tas tā var arī nelikties, jo vairāk tāpēc, ka jādomā ir ļoti ātri un informāciju pacients sagroza, cik vien iespējams, ar nolūku pasargāt sevi no kauna vai trauksmes. Ir arī ātri jāpieņem neatliekami lēmumi par iespējamu nepieciešamību palīdzēt nekavējoši.
Kas vēl ārstam jādara šajā vienā reizē? Visas svarīgās jūsu dzīves detaļas un notikumi jāpieraksta, jāapraksta jūsu šābrīža veselības stāvoklis, atrastās novirzes no jūsu individuālās normas un no vispārēji pieņemtās normas. Jāpieraksta savi secinājumi, rekomendācijas. Jāsāk plānot jūsu ārstēšana. Tas viss ar jums jāsaskaņo, jāizskaidro. Ja ārsts uzskata, ka nepieciešami medikamenti, arī tas pierakstos jāpamato un jums jāizskaidro. Normāli būtu, ja ārstam pietiktu laika gan jau minētajām darbībām, gan arī sagaidīt jūsu atbildes un pamatotu piekrišanu rekomendāciju izpildei. Vai pretēji – neizpildei. Un arī tas jāieraksta dokumentos. Kāpēc jāpieraksta? Jo, atkārtoti nākot uz vizīti, arī pie cita ārsta tajā pašā iestādē, ja tā gadīsies, jūsu informācija tiks izmantota jūsu veselības stāvokļa izvērtēšanai. Palīdzēs nepieļaut kļūdas diagnozēs un ārstēšanā. Un jums nebūs viss jāstāsta no jauna.
Ja nebūs savākta pietiekami patiesa informācija par norisēm jūsu dzīvē un personībā, ķermenī, domās, ārsts nevarēs pieņemt pareizus un pamatotus lēmumus ne par ārstēšanu, ne iespējamo diagnozi, ne to, kas jums pašam būtu savā labā jādara. Cietējs būs pacients. Taču realitāte ir tāda, ka laika normālai sarunai psihiatram, ja vien tā nav privātprakse, nav. Tāpēc var gadīties un gadās dažādas neprecizitātes. Arī pacientam nepietiek ar 15 minūtēm, pat 30 minūtēm, lai pārvarētu savas bailes un neuzticēšanos. Tāpēc ārsts, to zinot, nemaz nesteidzas ar diagnozi, ne ar īstās tabletes piemeklēšanu. Pacientam tas var likties nepatīkami, kaut vai tāpēc, ka ir atkārtoti un atkārtoti jānāk pie tā paša ārsta (vai ārsts, iespējams, jānomaina), jāturpina stāstīt par savu dzīvi un pašsajūtu, domām un raizēm. Jāseko pašam, kā viens vai otrs medikaments palīdz vai nepalīdz. Jāpievēršas pastiprināti savas dzīves situācijas un attiecību analīzei. Tas mums visiem nereti ir kaitinoši un sāpīgi. Tomēr, ja mēs to nedarām un ārstu ignorējam, savu pašsajūtu un īstos motīvus noliedzam, noklusējam, neanalizējam, iznāk, ka nekāda uzlabojuma un skaidrības nebūs. Pacients arvien jutīsies slikti, mainīs ārstus katru nākamo vizīti un pasliktinās atveseļošanās prognozi ilgstošā laika posmā.
Kāpēc mums nereti liekas, ka ārsts negrib iedziļināties, neklausās mūsu sūdzībās, nevēlas, lai pacients justos labāk? Biežāk tā ir mūsu pašu nevēlēšanās stāstīt patiesās sūdzības un patiesos motīvus, cenšanās slēpt, mūsuprāt, apkaunojošu rīcību un nevēlēšanās pašam uzlabot savu veselības stāvokli. Tāpēc mēs dzirdam ārsta atbildēs un jautājumos tikai to, ko vēlamies. Visbiežāk tas, ko pierakstām ārstam, ir jāmeklē mūsos pašos. Kad atradīsim atbildes, tas jau būs pietiekami liels solis uz izārstēšanos.
Vai šāda aizsargreakcija ir raksturīga visiem cilvēkiem? Ir gan. Tāpēc vajag apbruņoties ar pacietību un negaidīt brīnumus. Rezultāti būs noteikti. Dalieties ar ārstu arī šaubās. Vai izlemiet mainīt ārstu, ja liekas, ka nespēsiet uzticēties tieši šim.
Jautājiet ārstam!
Rakstu lasiet arī „ārsts.lv”” 2015. gada oktobra numurā!
Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!
