Karīna Račko: No zobārsta grāda līdz saplēstām mežģīnēm
Tikai nostājoties aci pret aci ar savām bailēm, tikai izlaužoties ārpus visiem tiem standartizētajiem rāmjiem, kuros sabiedrība nereti un uzstājīgi mēģina mūs visus ietilpināt, iespējams iegūt īstu un patiesu personības brīvību. Kopš mana debijas romāna Saplēstās mežģīnes iznākšanas pagājuši jau pāris mēnešu, grāmata paspējusi iekarot visu Latvijas grāmatnīcu topu pirmās vietas un neskaitāmu lasītāju sirdis, kā arī izraisīt skaļu skandālu konservatīvāko ļaužu vidū. Nolūkojoties uz visu šo ažiotāžu no malas, manī bailes rada vairs tikai viena doma – es taču varēju neuzdrošināties spert izšķirošo soli nezināmajā un tā arī nemaz neatklāt, ko spēju sasniegt.
Dzīve sastāv no lēmumu pavedieniem – viens noved pie nākamā, pakāpeniski un neatšķetināmi vērpjot cilvēka likteni. Ir izvēles, kuras izdarām ar prātu, loģiski un racionāli, un ir tādas, kuras vienkārši nespējam neizdarīt – jo, šķiet, ikkatra būtības šūna tiecas pēc dvēseliskā piepildījuma.
Rakstīt – man tas vienmēr šķitis tikpat viegli un pašsaprotami kā elpot, turklāt reizēm tikpat eksistenciāli nepieciešami. Bērnībā rotaļlietu veikala vietā mani stundām ilgi varēja atstāt grāmatnīcā, kur es ar apbrīnu un pat zināmu bijību aplūkoju grāmatu vākus. Lasīju anotācijas, aplūkoju rakstnieku fotogrāfijas, prātoju par reālajiem dzīvesstāstiem aiz grāmatas sižeta – jo to, cik daudz vai maz starp uzrakstītajām rindām atrodams no autora paša, neviens cits uzminēt nekad nespēs. Tolaik man bija sapnis – trausls un šķietami neiespējams, bet tādi jau tie sapņi ir. Tiem ir grūti noticēt, un tie mēdz ātri apdzist dzīves ceļa līkloču putekļos un dubļos.
Lēmumu saistīt savu dzīvi ar zobārstniecību es pieņēmu ar prātu. Mani ļoti interesēja vispārējā medicīna, anatomija, fizioloģija. Ieguvu valsts budžeta finansētu studiju vietu, tiku pie baltā virsvalka un galvaskausa rievu un pauguru latīniskās terminoloģijas apguvei. Studēju apzinīgi un mērķtiecīgi, un, kad pirms nu jau gandrīz sešiem gadiem svinīgajā RSU izlaiduma ceremonijā saņēmu zobārsta diplomu, biju diezgan pārliecināta, ka katru turpmāko savas dzīves dienu aizvadīšu, strādājot izvēlētajā profesijā.
Tobrīd es vēl nenojautu, cik svarīga ārstam ir prasme spēt kontrolēt savu empātiju. Es esmu ļoti emocionāla, dzīvoju ar kailiem nervu galiem un izlaižu caur sevi pasauli. Citādi dzīvot neprotu un, ja prastu, šaubos, vai vēlētos. Manuprāt, empātija rakstniekam ir fundamentāla īpašība, jo, tikai pašam izjūtot sava stāsta vēstījumu, iespējams likt to izjust arī lasītājam. Tomēr praktizējošam zobārstam, kurš katru dienu sastopas ar pacientu bailēm, sāpēm un negācijām, nespēja filtrēt uzņemto enerģētiku nepaliek bez sekām. Pacienti reti aizdomājas, cik fiziski un psiholoģiski komplicētu darbu dienu no dienas veic zobārsti – par to arī savus kolēģus no sirds apbrīnoju un cienu.
Laikam ejot un pakāpeniski virzoties prom no praktiskās zobārstniecības medicīnas akadēmiskajā vidē, arvien urdošāka kļuva arī iekšēja nepietiekamības sajūta. Aizvien biežāk prātā uzvirmoja jautājumi – kā pietrūkst? Kāpēc? Kā es jūtos, ko vēlos? Kas man liksies svarīgi vecumdienās, izvērtējot dzīvi, kādu esmu dzīvojusi?
Tagad, palūkojoties pagātnē uz katru savā ziņā liktenīgi pieņemto lēmumu un izdarīto izvēli, varu pilnīgi droši apgalvot, ka tie īstie un patiesie cilvēka dvēseles sapņi jau nekur nepazūd – tie, ieslēgti mūsu šūnu kodolos, gluži tāpat kā DNS, prot pacietīgi gaidīt, līdz kļūsim gana drosmīgi, lai ieskatītos acīs savai personīgajai patiesībai.
Pašrealizācijas jautājumi vienmēr ir sāpīgi. Tos nav viegli sev uzdot, un vēl grūtāk ir godīgi atbildēt, jo īpaši tāpēc, ka latviešu mentalitātē dziļi iesakņojusies pienākuma apziņa. Izturēt, izciest, samierināties – to mēs protam. Uzart dvēseles dzīles – tas ir smagi un biedējoši, tomēr tikai uzartā zemē iespējams sēt, stādīt, radīt.
Ilgi domāju, vai par to stāstīt, cik daudz atklāties publiskajā telpā. Pamazām sapratu – manas atklāsmes ir mans spēks, nevis vājums. Pēc Saplēsto mežģīņu iznākšanas neskaitāmi cilvēki mani uztver kā iedvesmas avotu, tāpēc es negrasos liekuļot. Es esmu patiesa – gan savās, gan savu varoņu jūtu izpausmēs –, un lasītāji to spēj sajust.
Savā ziņā esmu paraugs dzīves iespēju neierobežotībai. Paša un pasaules veidots, cilvēks iepazīst sevi pamazām, un meklēt jaunus ceļus nekad nav par vēlu. Nevajag baidīties novirzīties no takas – sevi pazaudēt nevar, iespējams tikai atrasties. Varu pilnīgi godīgi apgalvot, ka nenožēloju absolūti neko no tā, kam savā dzīvē esmu gājusi cauri. Manuprāt, kļūdas kā tādas nepastāv vispār – ir tikai gūtās mācības un pieredze, kas kalpo kā pakāpieni ceļam augšup. Katrs pieņemtais lēmums ir bijis no svara un virzījis mani tuvāk pašreizējam brīdim, viss piedzīvotais un pārdzīvotais ir veidojis mani par to cilvēku, kas esmu šodien – emocionāli spēcīgu, garā brīvu un harmonisku.
Saplēstās mežģīnes es sāku rakstīt bērna kopšanas atvaļinājumā. Sākumā tas bija tikai vaļasprieks, izklaide, atpūta. Ticības savām spējām tobrīd vēl nebija, fantāzija par to, ka manuskripts kādreiz varētu tikt izdots grāmatas formātā, šķita utopiska. Tā pa īstam piepildītajam sapnim noticēju tikai krietnu laiku pēc izdevniecības pozitīvās atbildes saņemšanas un līguma noslēgšanas, kad atklāsmei par to, ka grāmata būs, tūdaļ sekoja pārdomas – ak Dievs, bet ko gan es tur vispār esmu sarakstījusi!
Kāpēc erotika? Šādu jautājumu esmu saņēmusi vairākkārt – kāpēc tik tieši, tik provokatīvi? Rakstot atklāti par seksu, mans mērķis nebūt nebija kādu provocēt vai šokēt – jo vairāk tāpēc, ka rakstīšanas laikā nemaz nezināju, vai kāds manu darbu jebkad lasīs. Erotika nebūt nav Saplēsto mežģīņu esence, stāsts ir daudz dziļāks, smalkāks un komplicētāks. Es atkailinu savus varoņus – un ne jau tikai fiziski –, preparēju dvēseles, analizēju psiholoģiskās īpatnības, jūtu ķīmiju, meklēju iemeslus tēlu domām, izjūtām, rīcībai. Aprakstot attiecību stāstu, erotisko ainu iekļaušana un seksualitātes iztirzāšana šķiet pavisam loģiska. Manuprāt, divu cilvēku emocionālais un seksuālais ceļš vienam pie otra, iekāre, kaisle, kopābūšanas alkas – tas ir skaisti, un tajā nav nekā nepareiza, skandaloza vai nosodāma. Tā arī ir viena no stāsta pamatdomām – pasaulē, kurā šķietami it visu var iedalīt pareizajā un nepareizajā, cilvēciskās jūtas neietilpst nekādos rāmjos.
Grāmatas izdošanas process un ceļš pie lasītājiem man ir sniedzis neatsveramu pieredzi gan kā rakstniecei, gan personībai. Esmu pārliecinājusies, ka pasaulē itin viss patiešām ir subjektīvs un atkarīgs no mūsu interpretācijas – skatoties uz vienu, mēs katrs redzam kaut ko citu, katrs ticam savai patiesībai. Tas, cik atšķirīga ir cilvēku izpratne par normālo un amorālo, ir pārsteidzoša. Jāpiekrīt O. Vailda uzskatam, ka “māksla patiesībā atspoguļo mākslas vērotāju”. Saprotu, ka Saplēstajās mežģīnēs katrs lasītājs saskata tieši to, ko vēlas saskatīt, un, protams, priecājos par visiem tiem, kuru redzējums sakrīt ar manējo.
Komentārus internetā lasīt man nav ne laika, ne intereses, tomēr reizēm pa ausu galam sadzirdu arī kādu verdiktu “primitīvi” vai “sekli”. Tad mazliet jāpasmaida. Cilvēka izglītība runā pati par sevi, tomēr pašpietiekami, pašpārliecināti, sevi realizējuši indivīdi nebūt neizjūt vajadzību nemitīgi apliecināt un pierādīt savu IQ līmeni. Savā būtībā seksu simbolizē ļaušanās instinktiem, tomēr tas, cik daudz mūsu izpratnei ir šķautņu, nosaka, cik daudz slāņu spējam saskatīt zem virspusējā.
Manas negulētās naktis un paveiktais darbs iegūst pavisam citu vērtību, apzinoties, ka caur Saplēsto mežģīņu stāstu izdevies pieskarties lasītāju dvēselēm. Esmu patiesi laimīga un saviļņota, ka tik daudzus esmu spējusi uzrunāt, likt apstāties, aizdomāties, iedvesmot pilnasinīgākai dzīvei, sniegt kādu kripatiņu drosmes nozīmīgiem lēmumiem vai vienkārši ļaut patverties no ikdienas problēmām mīlas stāstā, kurš, par spīti visam neglītajam, savā būtībā tomēr ir skaists – jo mīlestība jau citāda nemaz nemēdz būt.
Protams, savā ziņā Saplēstās mežģīnes ir pasaka, tomēr nav nekādu šaubu, ka reālās cilvēka dzīves attiecību peripetijas mēdz daudzkārt pārspēt pat visklišejiskāko daiļliteratūru. Tāpēc ticu, ka mūsu katra varā ir uzrakstīt pašam savas dzīves pasaku, nebaidoties un uzdrošinoties īstajā laikā spēt pieņemt īstos lēmumus.
Pašlaik esmu iesniegusi izdevniecībai Zvaigzne ABC jau otrā romāna manuskriptu un strādāju pie trešā. Esmu pievienojusies arī grāmatžurnāla Imperfekt autoru lokam un rakstīšanu savienoju ar darbu zobārstniecības akadēmiskajā jomā. Būt rakstniecei – tā nav tikai profesija. Zināmā mērā tā pat nav izvēle. To neapliecina zinātniskie grādi un sertifikāti, neierobežo amata apraksti. Būt rakstniecei – tas ir sirds aicinājums, neapslāpējama liesma cilvēka būtības dzīlēs, kurai atliek vienīgi degt līdzi. Uzskatu, ka sava veida uguns deg ikkatrā no mums, un cilvēka dzīves uzdevums ir iemācīties to atpazīt, izprast, realizēt... Jo pasaulē nav un nevar būt lielākas laimes kā sadegt tajā, kam tu pats no visas sirds tici.
