Kā uzvarēt depresiju

Lai uzvarētu depresiju, vispirms jāsaprot, kas tā tāda ir, un pēc tam jāiemācās depresiju ieraudzīt. Tikai tad, kad depresija sevī ieraudzīta, var sākt meklēt ceļu, kā atbrīvoties no tās varas.

Nē! savai dzīvei

Vārds depress tulkojumā no angļu valodas nozīmē nomākt, pazemināt, vājināt. Cilvēka prātā esošie radošie spēki nemitīgi cīnās ar destruktīvajiem spēkiem, kas radošos spēkus apspiež un nomāc. Labos apstākļos dzīvības spēki uzvar. Taču spēki, kas dzen depresijā, nereti ir gatavībā un jau darbojas, un parasti cilvēks pats nepamana, ka nokļuvis depresijas varā. Tāpēc visiem jābūt modriem, jāatpazīst destruktīvie procesi sevī un pēc iespējas ātrāk problēmas jārisina.

Depresija ir ļoti stipra un gudra patoloģija, kas slepenā, neredzamā veidā liek cilvēkam sevi padarīt emocionāli nedzīvu un sagraut arī fiziski. Tās mērķis ir iznīcināt kā emocionālo, tā fizisko dzīvību. Depresijas slēptā daba ir īpaši uzsverama, jo no labas gribas ar skaidru prātu cilvēks nesāks sevi iznīcināt. Ja cilvēks nevēlas no rīta celties, nevēlas piedalīties dzīvē, nemīl sevi, viņš jau kalpo depresijai. Viņš saka Nē pats savai dzīvei, iznīcina sevi un parasti cenšas paraut līdzi arī citus cilvēkus. Protams, kalpību depresijai cilvēks neapzinās, arī apkārtējie parasti neko nenojauš un nesaprot, kāpēc pēkšņi kāds jauks, pieklājīgs, vienmēr smaidīgs cilvēks izdarījis pašnāvību. Depresija ir pastrādājusi ideālu noziegumu. Apkārtējie, neko nesaprotot, arī neinteresējas, kas ar cilvēku noticis. Tas ir īsts depresijas meistarstiķis – organizēt sabiedrisko domu tā, lai vairākums sabiedrības gribētu paslēpt, ignorēt depresijas pastrādātos noziegumus, sargājot depresiju no atmaskošanas. Superpatoloģija, kas liek upuriem organizēt pašiem savu nāvi.

Redzamā un neredzamā daļa

Centīšos aprakstīt depresiju, nedaudz raksturojot procesus, kas notiek cilvēka prātā. Lai gan parasti redzama ir tikai aisberga virsējā daļa, aisberga zemūdens daļa parasti veidojas gadiem ilgi un ir būtiskākā, jo var nogremdēt pat Titāniku. Velti domāt, ka kāds kuģis ir tik stiprs, ka var kļūt iedomīgs un ignorēt neredzamo aisberga daļu. Depresija labprāt nogremdē lielus un mazus, stiprus un vājus cilvēkus, taču īpaši apdraudēti ir tie, kas domā, ka viņus pasargās ārēji sasniegumi, piemēram, nauda, vara, panākumi. Šie mānekļi bieži tiek izmantoti, lai ievilinātu cilvēkus ūdeņos, kuros ir daudz aisbergu. Kā zināms, bagātajiem netikt debesu valstībā, bet ceļš uz elli jau sagatavots. Domājot par ārējām lietām, cilvēks pavisam aizmirst, ka viņā ir vesels okeāns, kurā mīt dažnedažādas dzīvas un nedzīvas radības. Tas, kas ir zem ūdens, zemapziņā ir stiprāks par apziņu. Aisberga neredzamā daļa vienmēr ir lielāka par redzamo. Tāpēc depresijas atmaskošanu sākšu, parādot ārējās labi redzamās pazīmes, pamazām ejot dziļāk un aprakstot neredzamās depresijas daļas.

Slikts garastāvoklis, nevēlēšanās strādāt vai mācīties, neticība saviem spēkiem, nevēlēšanās komunicēt, hronisks nogurums, veģetodistonija, bieža slimošana – šīs depresijas izpausmes var būt viegli pamanāmas. Parasti cilvēks, kas nonācis depresijas varā, izvairās no komunikācijas vai precīzāk – viņš izvairās no dziļākas cilvēciskas komunikācijas. Kopumā tas var maskēties zem pārmērīgas strādāšanas vai mācīšanās. Cilvēks var būt labi sociāli adaptēts, ārēji priecīgs un enerģisks, taču iekšēji pilnīgi vientuļš.

Vientulība

Ja ir vientulība, būs arī depresija. Starp depresijā esošu cilvēku un pārējiem ir neredzama, nepārvarama siena. Cilvēks ir iesprostots savā iekšējā pasaulē, bet apkārtējie par viņu mēdz teikt: “Viņš nelaiž sev klāt.” Cilvēks var pazust daudzos darbos vai datorā. Apkārtējie var just, ka trūkst kontakta, taču neviens nezina, ko cilvēks jūt, pārdzīvo, cik stipri baidās pazaudēt darbu, kā pārdzīvo priekšnieka kritiku. Reizēm cilvēks sūdzas, cik viņš slikti, bezcerīgi jūtas, taču apkārtējo atbalsts, padomi, idejas, kā pārvarēt depresiju, līdz viņam nenonāk. Viņa paša bruņas nelaiž iekšā mīlestību. Cilvēks domā, ka neviens viņu nespēj saprast. Viņš arī negrib būt kādam par apgrūtinājumu. Viņam šķiet, ka viņa defektus visi redz un neviens negrib komunicēt ar tādu sliktu cilvēku. Ja viņš aizies uz kādu tusiņu, tad drīzāk citus apgrūtinās, tāpēc labāk nekur neiet, jo komunikācija sagādā tikai mocības. Vientuļajā iekšējā cietumā sāk uzplaukt destruktīvas domas: “Es esmu sliktāks par citiem. Es nemāku pareizi dzīvot. Pa īstam neviens mani nemīl un nav mīlējis. Es esmu slikts cilvēks. Pasaule ir netaisnīga, ļauna...”

Destruktīvās domas pamazām sagrauj cilvēka pašapziņu. Jo viņš sev šķiet sliktāks, jo vairāk norobežojas no citiem: viņi tāpat nesapratīs, viņiem tādu problēmu nav, viņi tāpat nepalīdzēs. Visa destruktīvā procesa rezultātā uzvar ļaunums pret sevi. Mīlestība iet bojā. Cilvēks nesaprot, kā izkļūt no vientulības cietuma. Nesaprot, kā vispār var sevi mīlēt. Naids pret sevi ir kļuvis par zemapziņas valdnieku.

Uzsvēršu, ka visi aprakstītie destruktīvie procesi pārsvarā notiek neapzināti. Cilvēks parasti cenšas izrauties no vientulības, bet neapzināti iedzen sevi aizvien dziļāk. Vientulībā ieviešas bailes, aizdomīgums, kauns, neciešamas sāpes, vainas izjūta.

Kā ārstēties? Cilvēks depresijā nekur nevēlas iet, viņam šķiet, ka neviens viņu negrib redzēt. Jārīkojas pretēji! Ar varu jāspiež sevi piedalīties dzīvē – iet uz viesībām, tikties ar draugiem, regulāri sportot. Nevajag palikt vienam ar savām mokošajām domām! Ieteicams atrast cilvēkus, ar kuriem var runāt par savām domām, pārdzīvojumiem. Taču šiem cilvēkiem jābūt spējīgiem izturēt grūtas domas un jūtas bez pārmetumiem, bailēm, padomu uzspiešanas. Jāatrod cilvēki, kas paši ir spējīgi pārvarēt grūtības. Cilvēki, kas spēj krīzes laikā izaugt stiprāki. Laba komunikācija ārstē no vientulības.

Vainas izjūta

Depresīva cilvēka prātā izveidojas represīvu programmu sistēma, ko var apzīmēt ar vārdiem sodīšana, totalitārisms, netaisnība. Pie varas nāk ļauna, sadistiska valdība. Represīvās programmas cilvēku moka, vajā, atņem labumus. Viena ļauna un stipra prāta daļa moka vājo un jūtīgo prāta daļu. Nav nekādas žēlastības. “Citiem sanāk labāk nekā tev. Tu slikti izskaties. Tu nepatīc cilvēkiem. Tu apgrūtināsi citus ar savu klātbūtni. Ar tevi kaut kas nav kārtībā,” – tā vainas izjūta uzbrūk cilvēka iekšējā pasaulē. No ārpuses var redzēt, ka cilvēks baidās izteikt savu viedokli, ir pasīvs, ar sāpēm reaģē uz kritiku. Kaut kas jādara, lai izpirktu savu vainu, tāpēc cilvēks pārmērīgi daudz strādā, slimo vai nodara sev kādu citu kaitējumu. Piemēram, sasit mašīnu vai sagrauj esošās attiecības. Visbiežākā vainas izjūtas izpausme ir hronisks nogurums.

Kā ārstēties? Cilvēkam jāsaprot, ka vainas izjūta nav pareiza. Tā uzbrūk, vaino, bet tai nevajadzētu ticēt. Vajadzīgi sabiedrotie – draugi, darbabiedri. “Man šķiet, ka es prezentācijā uzstājos ļoti slikti. Kā tev liekas?” Parasti neko sliktu cilvēks nav izdarījis, un skats no malas palīdz izkāpt no nepareizās pārliecības, ka cilvēks paveicis noziegumu un ka tagad viņam sevi bargi jāsoda ar pašpārmetumiem. Pēc iespējas vairāk jāuzturas pozitīvu cilvēku kompānijā. Tā var mācīties no citiem domāt par sevi pozitīvas domas. Var mācīties baudīt dzīvi ierastās sevis zāģēšanas vietā.

Naids un agresija

Agresija cilvēkam nepieciešama, lai sasniegtu mērķus, rūpētos par sevi, savu ģimeni un līdzcilvēkiem. Agresija un dusmas palīdz pārvarēt grūtības, kāpt kalnā. Depresijas gadījumā agresija vēršas pret sevi, nemitīgi pārmetot, sevi kritizējot, salīdzinot ar citiem, veiksmīgākiem. Tā izaug līdz naidam pret sevi. Tā kā cilvēks jūtas slikts arī par savām dusmām un naidu, viņš nemitīgi šīs emocijas mēģina norīt. Bet norītās emocijas, gadiem uzkrātas pazemē, rada zemestrīces un vulkānu izvirdumus, piemēram, sagraujot attiecības. Iepriekš interesantais, gudrais vīrs tagad izskatās garlaicīgs, viņa pieskārieni rada riebumu, klātbūtne kaitina. Gadiem krātās dusmas un naids rada rutīnas sajūtu attiecībās, garlaicību, vēlmi satikt kādu citu pievilcīgu un interesantu. Ja dusmas un naids tiek izspēlētas attiecībās regulāru asiņainu kautiņu veidā, abi kara dalībnieki gadu gaitā piepildās ar aizvien lielāku naidu, abi izsīkst un nogurst no regulārām bezjēdzīgām cīņām. Naids uzplaukst, mīlestība tiek iznīcināta. Depresija strauji izplešas šajos labvēlīgajos apstākļos.

Kā ārstēties? Agresiju vajadzētu izmantot kā kodolenerģiju, kura jālieto gudri un uzmanīgi, lai ražotu elektrību, siltumu, gūtu panākumus darbā, stiprinātu veselību. Ja kodolreaktors netiek pieskatīts, draud katastrofa. Cilvēkam jāmācās izteikt savu viedokli mierīgā veidā. Nav nekas bīstams, ja ģimenē par kādiem jautājumiem pastāv divi pretēji viedokļi. Ja var pieņemt dažādu viedokļu draudzīgu vienlaikus eksistenci, tas kļūst interesanti un dod dzīvei papildus dimensijas. Nevienam nav jāuzvar vai jācieš sakāve. Ja abi var izteikt pretējus viedokļus, katrs palikt pie sava un ļaut pastāvēt abiem viedokļiem, problēmas ar laiku atrisina pašas sevi. Paradīzes nebūs. Nobrāzumi un zilumi būs tāpat. Bet no lūzumiem parasti var izvairīties, ja cilvēki māk dusmas un agresiju lietot.

Nespēja sērot, zaudēt, un piedot

Neizturami zaudējumi depresīva cilvēka zemapziņā ir nemitīgi sāpju ģeneratori. Tos var salīdzināt ar kara laikā ķermenī nonākušām lādiņu šķembām, kuras jebkurā brīdī var radīt sastrutojumu vai muskuļu spazmas un sāpju kamolus. No ģimenes aizgājis tētis, mamma pārāk agri sākusi strādāt, jaunākā brālīša vai māsiņas piedzimšana – zemapziņā rodas tuvā cilvēka trūkums, vakuums, kuru nepieciešams aizpildīt. Šī deficīta vieta nemitīgi prasa ēst, nemitīgi ģenerē fizisku izsalkumu, vajadzību pēc atzinības, uzmanības. Ja jau saviem vecākiem neesmu vajadzīgs, nebūšu vajadzīgs nevienam. Bieži zaudējums ir ļoti subjektīvs, to rada paša cilvēka neapzināta interpretācija. Piemēram, mamma uzslavē kaimiņu meitenīti, bet pašas meitiņa sāk domāt, ka viņa nav gana laba, mamma viņu nemīl. Tas zemapziņā apaug ar negatīvām interpretācijām – mani neviens nemīl, es slikti izskatos, man nekas nesanāks.

Kā ārstēties? Lai atbrīvotos no zaudējumiem, tie jāatceras un jāizsēro, taču izsērošana prasa spēju just savas sāpes, laiku un ir gadiem ilgs process. Līdzās vajadzīgi cilvēki, kas māk izsērot zaudējumus un spēj palīdzēt uzsākt sērošanu, turklāt tai vajadzētu notikt pēc principa: “Paraudu, paskumstu un eju tālāk.” Bieži cilvēks iet tālāk pārāk ātri, noliedzot sevī esošo ievainojumu. “Ar mani viss kārtībā. Esmu piedevis.” Piedot pašam sev, vecākiem, pāridarītājiem ir ļoti svarīgi, bet, kā jau minēju, tas ir gadiem ilgs, dziļš process. Nevar pa īstam piedot, vienkārši pasakot es piedodu vai padomājot esmu piedevis. Piedošana jāmācās un jāpraktizē visu dzīvi. Var iemācīties palaist zaudējumus, neiestrēgstot tajos. Svarīgāk dzīvot dzīvi tagad un saglabāt prātā mīlestību, prieku, interesi. Zaudējumi jāatceras, bet tajos nevajadzētu iestrēgt.

Bailes

Ja cilvēkā ir daudz sāpju, viņš sāk baidīties pats no savām sāpīgajām emocijām. Viņš it kā nemitīgi bēg pats no sevis. Just neizturamas bailes ir biedējoši – bailes nomirt, saslimt, ciest neveiksmi, bailes no savas depresijas, bailes zaudēt attiecības. Bailes pazaudēt dzīvošanas sajūtu. Depresijas apburtajā lokā bailes pastiprina depresiju, potencē tās attīstību.

Kā ārstēties? Jāmācās skatīties acīs bailēm. Pārvarēt tās, ejot tām cauri. Mācīties nebaidīties no bailēm – tāds ir ceļš uz izveseļošanos. Tas arī ir darbietilpīgs darbs, ko nevar paveikt vienā dienā, bet kas ilgākā laika periodā ir iespējams.

Galvenie pamatprincipi cīņā ar depresiju

• Pēc iespējas agrāk saprast, kas notiek patiesībā. Ja ilgstoši saglabājas nogurums, pazemināts garastāvoklis, neticība sev, nevēlēšanās mācīties, veģetodistonija, bieža slimošana, nevēlēšanās strādāt, trūkst intereses un prieka, iespējams, cilvēks jau ir depresijas varā. Problēmas risināšana jāsāk nekavējoties! Jo ilgāk problēmu nerisina, jo grūtāk cīnīties vēlāk. Tam var būt arī neatgriezeniskas komplikācijas – somatiska slimība, attiecību sabrukums, darba zaudēšana, darba nespēja. Palīdzēt saprast, kas īsti notiek un uzsākt ārstēšanos, var palīdzēt ģimenes ārsts, psihoterapeits, psihiatrs.
• Svarīgākais princips karā ar depresiju ir ilglaicīga veselīga aktivitāte. Kustēties! Nepadoties! Būt neatlaidīgam! Ilglaicīga pareiza aktivitāte pamazām sakaus depresiju. Ja ciesta neveiksme, jāceļas un jāmeklē jauni ceļi. 
• Piespiest sevi kontaktēties ar citiem, sevišķi pozitīvi noskaņotiem cilvēkiem, kuri spēj pārvarēt grūtības. Meklēt domubiedrus, sarunu biedrus. Runāt par to, kas notiek, meklēt vidi, kura padara stiprāku, uzlādē ar enerģiju, attīsta.
• Strādāt, mācīties, sportot, regulāri aktīvi atpūsties, ievērojot mērenību. 
• Ja minētie pasākumi nepalīdz, vērsties pēc palīdzības pie speciālistiem. Ģimenes ārsts var palīdzēt izvērtēt situāciju, palīdzēt izveidot atveseļojošo pasākumu plānu. Tāpat ģimenes ārsts var palīdzēt izvērtēt, vai ir vajadzīga dzīvesveida maiņa, atpūta, psihoterapija vai medikamentoza terapija.
• Psihoterapija ir īpaši efektīva, ja depresija ir īslaicīga. Tā lieliski palīdz jauniem cilvēkiem un tiem, kas spēj garīgi ar sevi strādāt. Tas ir ilgs, interesants darbs ar sevi. Cilvēks var lielākā vai mazākā mērā sevi pārveidot, stiprinot radošos spēkus, nobremzējot destruktīvo spēku ietekmi. Latvijā diemžēl psihoterapiju valsts neatmaksā, tā ir dārga, bet ļoti efektīva depresijas ārstēšanas metode.
• Medikamentoza terapija – ar to būtu jāsāk, ja depresija ir smaga, hroniska un cilvēks ir izsīcis, nespēj vairs cīnīties pret depresiju. Antidepresanti jālieto mēnešiem ilgi, sadarbojoties ar ārstu.
• Universālu recepšu nav un nebūs – katram jāmeklē savs ceļš, kā kļūt stiprākam!
• Ar mērķtiecīgu ilgāku darbu depresiju var veiksmīgi sakaut!

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2016. gada maija numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!