Ilze Strautmane, Evita Leikarte: Acs sāpes un galvassāpes

Gadījumos, kad parādās sūdzības par sāpēm acī, mēs parasti dodamies pie acu ārsta. Bet vai vienmēr sāpes acī saistītas tikai ar acs saslimšanu? Kādos gadījumos acs sāpju iemesls ir meklējams citur organismā?

Balta sāpoša acs. Vai problēma tikai acī?

Lai atbildētu uz ievadā uzdotajiem jautājumiem, sākumā jāiedziļinās acs nervu anatomijā. Acs ir bagātīgi ar nerviem apgādāts orgāns, kura jušanu nodrošina trijzaru nervs. Trijzaru jeb V smadzeņu nervam izšķir trīs galvenos zarus. (1. attēls.) Acs gadījumā svarīgākais ir acs dobuma nervs – n. ophthalmicus (V1), kas nodrošina jušanu galvas ādā, augšējā plakstā, asaru dziedzerī, radzenē un acs gļotādā jeb konjunktīvā, deguna saknē, pieres dobumos, kā arī daļā smadzeņu apvalku – to ārējā kārtā un asinsvados. Šī nerva saslimšanas gadījumos viena no izpausmēm var būt arī acs sāpes, kaut arī acs kā orgāns ir vesela.

 Iedziļinoties šī nerva anatomijā, redzams, ka viens no šī nerva kodoliem atrodas kakla daļā (2. attēls). Šeit trijzaru nerva jušanas šķiedras mijiedarbojas ar smadzeņu XI jeb papildnervu, kā arī ar nervu ceļiem kakla augšdaļā, tādējādi novadot sāpes, kuras radušās kakla daļā, līdz galvai, tostarp arī acij.

Acs sāpes var izraisīt arī pakauša jeb okcipitālā neiralģija. Pakauša nervi ir muguras smadzeņu nervi, kuri sākas pirmā un otrā kakla skriemeļu rajonā. Sāpes okcipitālās neiralģijas gadījumā atbilst nervu gaitai, kā arī var izstarot. (3. attēls.)

Acs sāpes var izraisīt arī redzes nerva slimības. (4. attēls.) Redzes nervs ir II smadzeņu nervs un nodrošina redzes funkciju. Lai arī redzes nervs ir galvas smadzeņu nervs un tiek pieskaitīts perifērajai nervu sistēmai, tam ir daudz kopīga ar centrālo nervu sistēmu. Redzes nervu, tāpat kā ožas nervu, var uzskatīt par tiešu centrālās nervu sistēmas turpinājumu, kā arī redzes nerviem ir tie paši trīs apvalki, kas smadzenēm. Atšķirībā no citiem perifērajiem nerviem redzes nervam nepiemīt atjaunošanās spēja.

Iepazīstoties ar acs nervu sarežģīto anatomiju un redzes nerva īpašo uzbūvi, kļūst vieglāk saprotams, kāpēc iemesls sāpēm acī vai ap to var būt arī citas slimības, ne tikai acu slimības.

Slimības, kas var izraisīt ne tikai galvassāpes, bet arī sāpes acī

Migrēna. Migrēna ir slimība, kam raksturīgas izteiktas galvassāpes. Galvassāpes kā galveno simptomu var pavadīt tādas sūdzības kā pastiprināta jutība uz gaismu un skaņu, slikta dūša un vemšana, reibonis, sāpes acī vai aiz acs, redzes miglošanās, izmaiņas redzes laukā – peldoši apduļķojumi, gaismas zibšņi u.c. Migrēnu var iedalīt divos tipos – migrēna ar auru vai bez auras. Migrēnas ar auru gadījumā pirms pašas lēkmes ir kādi simptomi, kas liecina par lēkmes tuvošanos. Migrēnas lēkme kopumā var ilgt no dažām stundām līdz pat vairākām dienām un parasti norisinās vairākās fāzēs, tomēr katram pacientam lēkmes norise ir atšķirīga. Iespējams, ka kādas no fāzēm var nebūt vispār. Sastopami arī gadījumi, kad nav tieši galvassāpju fāzes. Tādā gadījumā pacients var sūdzēties par jebkuru no iepriekš nosauktajiem pavadošajiem simptomiem, piemēram, par acs sāpēm. Izšķir arī tīklenes vai acu migrēnu, kad lēkmes gadījumā galvenās sūdzības ir saistītas ar redzes izmaiņām, miglošanos. (5. attēls.)

Kūlīšu tipa galvassāpes. Šīs ir vienas no spēcīgākajām galvassāpēm. Parasti šī tipa galvassāpes sākas pēkšņi, bez kādiem brīdinošiem simptomiem, kā tas var būt migrēnas gadījumā. Tās norit kā sāpju epizodes, kuras periodiski atkārtojas. Lēkmju periods parasti ilgst no 6 līdz 12 nedēļām un var būt sezonāla rakstura. Lēkmju periodā sāpes parasti ir katru dienu, iespējams, arī vairākas reizes dienā. Vienas sāpju epizodes ilgums var būt no 15 līdz 180 minūtēm, turklāt katru reizi sākas diennakts noteiktā laikā, visbiežāk naktī, 2–3 stundas pēc aizmigšanas. Sāpes parasti ir mokošas, pārsvarā gadījumu lokalizētas ap aci, bet var izstarot arī uz seju, galvu, pat kaklu un pleciem. Sāpes ir vienpusējas, tās var pavadīt arī acs apsārtums, pastiprināta asarošana, plaksta tūska un pat noslīdējums.

Okcipitālā jeb pakauša neiralģija ir izplatīts galvassāpju veids. Šīs galvassāpes izraisa pāra pakauša nervi, kuri sākas kakla daļā, blakus 2. un 3. kakla skriemelim. Sāpes var būt gan primāras, gan sekundāras. Sekundāru sāpju gadījumā iemesls var būt audzējs, trauma, infekcija, asinsizplūdums vai tādas sistēmiskas slimības kā osteoartrīts, deģeneratīvas izmaiņas kakla skriemeļos, diabēts un podagra. Okcipitālo neiralģiju var radīt arī ilgstoša atrašanās stāvoklī, kad galva noliekta uz leju. Parasti sāpes sākas kakla daļā, vēlāk izplatoties augšup un izstarojot arī aiz acs ābola, uz galvas mugurpusi, pieri un deniņiem. Sāpes ir asas, pulsējošas, elektrībai līdzīgas.

Trohleīts ir acs augšējā slīpā muskuļa cīpslas (tā atrodas t.s. trohleārajā rajonā acs dobuma augšējā iekšējā stūrī pie deguna) iekaisums. Tāpēc šis iekaisums rada sāpes virs acs ābola, iekšējā kaktiņā, kā arī var būt vertikāla dubultošanās. Trohleīts var būt gan primārs, gan sekundārs, kad iekaisumu izraisa autoimūnas iekaisīgas saistaudu slimības, piemēram, Behčeta slimība, granulomatozais poliangiīts, limfoma, Tolosa-Hanta sindroms, reimatiskas slimības – reimatoīdais artrīts, sistēmas sarkanā vilkēde, vai deguna blakusdobumu iekaisumi, audzēji. Sāpes trohleīta gadījumā ir ilgstošas, intensitātē tās var variēt no trulām līdz pat ļoti izteiktām sāpēm. Atsevišķos pētījumos arī minēts, ka trohleīts var aktivizēt migrēnas rašanos gadījumos, kad pacients jau iepriekš ar to slimojis.

Trohleītu nepieciešams diferencēt no primārām trohleārām galvassāpēm, kuru gadījumā sāpju lokalizācija ir līdzīga, tomēr objektīvi nav atrodams ne lokāls, ne sistēmisks iekaisums.

LASH (no angļu valodas – long-lasting autonomic symptoms with associated hemicrania – ilgstoši autonomi simptomi, saistīti ar hemikrāniju – vienas galvas puses neiralģiju). Pie šī ļoti retā galvassāpju tipa pieder divu veidu sindromi – hroniska lēkmjveida hemikrānija un ilgstoša hemikrānija. Tos apvieno pozitīva reakcija uz indometacīna terapiju. Abiem sindromiem ir atšķirīgas izpausmes. Hroniska lēkmjveida hemikrānija ir epizodiska, un tai raksturīgas īslaicīgas, biežas galvassāpju lēkmes, ko pavada tādas pazīmes kā konjunktīvas kairinājums, asarošana, augšējā plaksta noslīdējums, izdalījumi no deguna. Viena lēkme šī sindroma gadījumā ilgst no 2 līdz 45 minūtēm. Ilgstoša hemikrānija izpaužas ar vieglām vai vidējām ilgstošām vienpusējām galvassāpēm, kuru laikā parādās migrēnai līdzīgas lēkmes ar vēl izteiktāku sāpju sindromu. Šo lēkmju laikā pievienojas arī iepriekš aprakstītās pazīmes, tomēr daudz vājāk izteiktas nekā hroniskas lēkmjveida hemikrānijas. Abu sindromu gadījumos sāpes var būt lokalizētas arī aiz acs ābola.

Trigeminālā jeb trijzaru nerva neiralģija ir hronisks stāvoklis, kas skar trijzaru nervu. Trigeminālās neiralģijas gadījumā pat mazākais sejas kairinājums var radīt asu sāpju lēkmi. Sāpju lēkmi var izraisīt smaidīšana, runāšana, pieskaršanās sejai, auksta vai karsta dzēriena dzeršana, bārdas dzīšana, zobu mazgāšana u.c. Sākotnēji lēkmes var būt īsas un vieglas, pakāpeniski progresējot gan ilgumā, gan intensitātē. Sāpes ir griezošas, elektriskas, un to lokalizācija atbilst iepriekš aprakstītajai nerva anatomijai. Sāpju rašanās iemesls pilnībā nav zināms.

Optisks neirīts ir redzes nerva demilinizējošs iekaisums, kura gadījumā redzes nervs zaudē mielīna šķiedras, kā rezultātā it traucēta vizuālās informācijas pārvade uz un no smadzenēm. Šim iekaisumam raksturīga redzes pasliktināšanās un sāpes, kas pastiprinās, veicot acu kustības. Parasti sastopamas arī krāsu redzes pārmaiņas. Bieži vien sāpes ir pirmā optiskā neirīta izpausme. Šī iekaisuma iemesls bieži ir tādas sistēmiskas slimības kā multiplā skleroze un neiromielīts.

Postherpētiskā neiralģija rodas 7% gadījumu pacientiem, kas slimojuši ar herpes zoster (vējbakas un jostas rozi izraisošs herpesvīruss) infekciju, kas noritējusi ar acs iesaisti. Pēc izveseļošanās pacientam mēnešiem un pat gadiem ilgi var būt epizodiskas vai pat nepārtrauktas sāpes, kuras lokalizētas atbilstoši trijzaru nerva gaitai, arī ap aci. Lielāka iespēja attīstīties postherpētiskai neiralģijai ir gados vecākiem pacientiem, kā arī tiem, kuriem herpes zoster infekcija iesākusies ar tā saukto prodromu – simptomiem, kuri atgādina saaukstēšanos.

Deguna blakusdobumu slimība ir šo dobumu audu iekaisums vai tūska, kas var rasties dažādu vīrusu, baktēriju, sēnīšu vai alergēnu iedarbības rezultātā. Iekaisums rada šo dobumu nosprostojumu, kas izpaužas ar raksturīgiem simptomiem – izdalījumiem no deguna, sāpīgumu sejas rajonā, arī ap aci (tas skaidrojams ar anatomisko novietojumu), galvassāpēm, drudzi, nespēku, kakla sāpēm un klepu.

Atstarojošas sāpes. Papildus visām iepriekš aprakstītajām slimībām, kuras var izraisīt galvassāpes un sekojošas sāpes acī un ap to, acs sāpes var būt sastopamas arī pieres daivas saasiņojuma gadījumā, sāpēm no pieres daivas izstarojot uz aci, smadzeņu mugurējās bedres bojājuma gadījumā, kur loma sāpju pārvadē ir trijzaru nerva kodoliem, kā arī cervikalģijas jeb kakla daļas sāpju gadījumā.

Jau slavenais filozofs Sokrats, kurš dzīvojis pirms mūsu ēras, ir teicis: “Tāpat kā nedrīkst ķerties pie acs ārstēšanas, nedomājot par galvu, vai ārstēt galvu, nedomājot par ķermeni kopumā, tieši tāpat nevar ārstēt miesu, neārstējot dvēseli...” Lai arī mūsdienu medicīnā ir raksturīga šaura specializācija dažādās medicīnas nozarēs, arvien der atcerēties, ka cilvēka organisms ir vienots veselums, uz kuru jāraugās plašākā mērogā.

Rakstu lasiet arī „ārsts.lv” 2018. gada februāra numurā!

Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!