Ilona Balode: Galvenais aicinājums dzīvē ir un paliek medicīna

Šā gada sākumā par visvairāk apspriesto medicīnas iestādi kļuva Bērnu psihoneiroloģiskā slimnīca Ainaži. Slimnīca un tās vadība par aizdomām par pārkāpumiem savās darbībās joprojām turpina saņemt gan atbildīgo institūciju, gan sabiedrības nosodījumu, bet slimnīcas vadītāja ārste pediatre ILONA BALODE ir atstādināta no pienākumu veikšanas uz izmeklēšanas laiku. Tieši viņa slimnīcas attīstībā un bērnu aprūpē ilgus gadus ieguldījusi sirdi un dvēseli, tālab ārsti sarunā aicinājām atskatīties uz līdzšinējo slimnīcas pastāvēšanas gaitu.

No vārgas meitenes par bērnu ārsti

Es uzaugu vienkāršā ģimenē – mamma strādāja par pastnieci, bet tētis bija mehanizators. Bērnībā ļoti daudz slimoju. Pirmajā klasē gāju tikai sestdienās. Līdz ar to uzaugu pa slimnīcām un sanatorijām. Tas netraucēja ļoti labi mācīties, turklāt es pieradu pie ārstniecības iestāžu vides. Slimoju ar plaušu karsoņiem.

Paaugoties sāku rūdīties, un dzīve savienojās ar sportu – vieglatlētiku un mazliet ar jogu –, sapratu, ka nedrīkstu padoties. Un sāku īstenot savu sapni izmācīties par bērnu ārsti. Man patīk zīdaiņu smarža, es ļoti mīlu bērnus un visu, kas ar tiem saistīts, un priecājos, ja varu ar viņiem runāties, kopā spēlēt spēles un, protams, palīdzēt.

Praksi aizvadīju Limbažos, Alojā un Staicelē, bet 1990. gadā sāku strādāt par pediatri ārsta praksē Ainažos. Papildus izgāju arī ģimenes ārsta kursus. Dažus gadus vēlāk turpat blakus esošā psihoneiroloģiskā slimnīca draudēja palikt bez vadītājas – ļoti cienījamās dakteres Veras Stiķes, kas grasījās doties pensijā. Lai arī man bija jau izveidojies pacientu loks kā ģimenes ārstei, domes priekšsēdētāja lūdza, lai eju pieteikties darbā slimnīcā.

No drūmas ēkas līdz mūsdienīgai celtnei

Kādreiz klusībā biju domājusi, ka nekad nestrādāšu psihoneiroloģiskajā slimnīcā un nekad neko nevadīšu, taču liktenis lēma citādi. 1998. gadā sāku strādāt par pediatri Ainažu psihoneiroloģiskajā slimnīcā, bet 1999. gadā, izturējusi konkursu, kļuvu par iestādes vadītāju.

Kad iegāju vecajā slimnīcas ēkā, tā šķita ļoti tumša, drūma un ar nepatīkamu smaku. Viss bija ļoti novecojis – sausās tualetes, stikla šļirces. Slimnīca nebija sertificēta. Bija vajadzīgas pārmaiņas, bet man blakus nebija cilvēku, kas palīdzētu ģenerēt idejas, kas nepieciešamas pamatprasību realizēšanai slimnīcā. Ievilku elpu un ķēros klāt, pakāpeniski apaugot ar biezu ādu un gūstot ļoti labu pieredzi.

Iepazinu pirmos, tolaik ļoti populāros projektu rakstītājus, kas manā gadījumā to ne visai labi prata darīt, taču ļoti labi prata paņemt naudu. Un tad es sapratu, ka tas jādara man pašai.

Meklēju sponsorus, remontēju esošās telpas. Slimnīcai blakus, pāri ielai, atrodas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība, kas sadarbojas ar kolēģiem no Nīderlandes. Reiz sponsori no Nīderlandes bija atbraukuši ciemos un interesējās, kas signalizē par ugunsgrēku – nāca skatīties, kur ir trauksmes poga, un ieraudzīja veco slimnīcas ēku, kas cilvēkiem no ārzemēm izrādījās tāds kā šoks. Kopš tā laika esam draugi, un viņi, tāpat kā pārējie sponsori, ir dažādos veidos atbalstījuši slimnīcu, par ko es vienmēr esmu informējusi arī Veselības ministriju.

2004. gadā Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrs slimnīcai Ainažos pievienoja trešo nodaļu – Vīķi, kurā ārstējās bērni ar smagiem psihiskiem traucējumiem, un tā atradās aptuveni 30 km no Ainažiem. Šī nodaļa pastāvēja līdz 2009. gadam, kad tur uzturējās vairs tikai tādi pacienti, kuri turpmāk varētu atrasties sociālās aprūpes institūcijā, un šo nodaļu slēdza.

Šīs nodaļas darbiniekus mierināju, sakot, ka esmu iesākusi celt jauno slimnīcu, kuras komandai pēc aptuveni gada varēs pievienoties visi, kas to vēlēsies. Tā arī notika. Kamēr rakstīju biznesa plānu jaunajai slimnīcai, pabeidzu Rīgas Starptautisko ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolu, un mans maģistra darbs bija par Ainažu psihoneiroloģiskās slimnīcas attīstību un situāciju bērnu psihiatrijā Latvijā. Nošāvu divus zaķus ar vienu šāvienu, vienlaikus nostiprinot arī savu pārliecību par jaunās slimnīcas nepieciešamību.

Visam celtniecības procesam izdzīvoju līdzi – neapmeklēju tikai divas būvsapulces (tās notika katru otrdienu divus gadus) un tik ļoti biju iedziļinājusies gan konkursā, gan iepirkumos, ka zināju visu par ūdensizturīgu rīģipsi, kājlīstēm, armatūru, blīvumiem ēkas pamatos un citām lietām, jo tas man bija ļoti svarīgi.

Tieši pirms ēkas nodošanas man Veselības ministrija piešķīra Gada balvu medicīnā, un tad es sapratu, ka zinu visu par celtniecību, taču nezinu, kas ir modē, proti, ko vilkt mugurā, ejot saņemt balvu.

Jaunās slimnīcas ēka ir viena no pirmajām celtnēm Latvijā, kas būvēta par Eiropas Savienības struktūrfondu un valsts galvotā kredīta naudu. Īstenojām divas kārtas, un rezultātā finansējums bija tik pietiekams, ka varēju uzbūvēt  hidroterapijas nodaļu, kur atrodas 8 x 12 m liels baseins, un rekonstruēt parku. Atlika vēl 4400 latu, un tos atdevu valstij atpakaļ.

2010. gada 23. janvārī šī ēka tika nodota ekspluatācijā, un februārī mēs sākām dzīvot jaunās slimnīcas telpās – skaistā, modernā klīnikā, ko es biju izsapņojusi un realizējusi praktiski līdz sīkumam. Nerealizēta palika vienīgi doma par reitterapiju, taču tā būtu dārga un pārāk sarežģīti uzturama.

Plānojums – pārdomāts un piemērots visiem

Jāpateicas vecajai slimnīcas ēkai, ka tā noturējās tik ilgi, kamēr ģenerēju savas idejas, jo jaunā ēka būvēta nevis vienkārši pēc kāda projekta, bet gan reālām vajadzībām.

Veidojot jauno slimnīcu, mana galvenā doma bija izveidot modernu, mūsdienīgām prasībām atbilstošu klīniku, kurā varētu ārstēties un rehabilitēties pacienti ar psihiskiem traucējumiem un slimībām, kā arī tur būtu jauka darba vide un daudz darbavietu.

Blakus vecajai slimnīcas ēkai pacēlās skaista, apkārtējā vidē piesaistīta ēka divos stāvos. Pirmajā stāvā atrodas administratīvās telpas, uzņemšanas nodaļa, kura kalpo arī par neatliekamās palīdzības punktu, funkcionālo speciālistu, ārstu darba kabineti, virtuves zona, rehabilitācijas telpas, zāle, kas izmantojama ne tikai kā sporta zāle, bet arī kā konferenču zāle, koncertzāle un pat kinoteātris, kā arī dažādas palīgtelpas, noliktavas un hidroterapijas nodaļa ar baseinu. Otrajā stāvā ir stacionāra nodaļa ar 28 vienvietīgām, divvietīgām, četrvietīgām palātām, kurās ir atsevišķa telpa dušai, tualetei. Vietu ir atradusi arī kapela, četras mācību klases, lai bērni var turpināt mācības ārstēšanās perioda laikā, bibliotēka, Montesori kabinets, nodarbību telpa radošām aktivitātēm un rokdarbiem. Atsevišķi kā piebūve ir telpa ar moderniem apkures katliem, veļas māja, autonovietne un noliktavas. Tas viss bija skaisti un jauki, un acīmredzot tieši par to tiku novērtēta no valdības puses un saņēmu Atzinības krustu.

Vēlos pateikties Laimonim Šmitam – arhitektam, kas Latvijā ir projektējis arī vairākas baznīcas, – par to, ka izveidoja šo ēku tik brīnišķīgu, kā arī profesoram Aivaram Vētram, kas arīdzan šeit ir ielicis savu stūrakmeni idejā par sekundāro ambulatoro aprūpes nodaļu, lai sniegtu rehabilitācijas pakalpojumus iedzīvotājiem no tuvākas un tālākas apkārtnes.

Paldies līdzcilvēkiem, kolēģiem, kas man ir devuši padomus, maniem vecākiem, kas priecājās līdz ar mani, un, protams, dēlam Ervinam, kas ir bijis ļoti pacietīgs, mani maz redzot mājās.

Ļoti lielu ieguldījumu gandrīz perfektas slimnīcas infrastruktūras izveidošanā un uzturēšanā deva slimnīcas saimnieciskās struktūrvienības vadītājs Gints, kurš, diemžēl nesen šķīrās no dzīves.

Psihiskie traucējumi kļūst arvien smagāki

Kopš 1998. gada, kad sāku strādāt vecajā slimnīcā, pacientu skaits ir audzis neskaitāmas reizes. Tolaik iestājas astoņi un izrakstījās astoņi pacienti, savukārt 2017. gadā iestājās 266 pacienti, bet izrakstījās 255. Pašlaik ik dienu stacionārā uzturas aptuveni 70–80 pacientu, galvenokārt pusaudži. Ir saīsinājies ārstēšanās laiks, taču pacientu psihiskie traucējumi kļūst arvien smagāki.

Ja man kāds agrāk būtu teicis, ka puse no mūsu pacientiem būs ar narkoloģiskām blakusdiagnozēm, es neticētu. Tas sākās pirms pieciem gadiem, un nu jau šis skaitlis ir dubultojies. Pagājušajā gadā izrakstījām 111 pacientus, kam pamatā ir psihiska rakstura traucējumi, bet papildus arī narkoloģiska problēma – vienas vai vairāku vielu lietošana, dažādas atkarības, tostarp arī atkarība no azartspēlēm, mobilajām ierīcēm.

Starp pamatslimībām biežāk vērojami organiski personības un uzvedības traucējumi, adaptācijas traucējumi no vieglas līdz dziļai garīgai atpalicībai, šizofrēnija. Ik dienu sastopamies ar ēšanas traucējumiem (anoreksija, bulīmija), suicīdiem un citiem psihiskiem traucējumiem.

Pacienti nāk no visas Latvijas – ģimenēm, audžuģimenēm, bērnunamiem, pansionātiem; daļa pie mums nonāk atkārtoti. Diemžēl nav izteiktas pēctecības, tāpēc tikai retos gadījumos uzzinām, kā klājas pacientiem pēc izrakstīšanās no stacionāra. Šī gada 29. janvāra rītā, kad Veselības ministrijas valsts sekretārs man piezvanīja un pateica, ka amats uz laiku jāatstāj, slimnīcā iestājās kāds bērns no bērnunama, līdzi atvedot ļoti jauku vēstuli no kādas meitenes, kura bija Ainažos ārstējusies ar organiskiem uzvedības traucējumiem un atkarībām. Viņa man vēstulē pateicās, ka esmu palīdzējusi paraudzīties uz dzīvi no citas puses un mainīties. Tāpat par labiem ārstēšanas rezultātiem uzzinām telefonsarunās, kad zvana kāds no bērnunama pārstāvjiem un lūdz konsultēt vēl kādu bērnu. Mēdz būt arī tiešām labi rezultāti, lai gan pacienti ir ar ļoti nopietnām diagnozēm, kas lielākā daļā gadījumu ir iedzimtas – kā sekas vecāku pārmērīgai alkohola vai narkotiku lietošanai, pašu vecāku psihiskai slimībai.

Drošības jautājums

Tā kā pacientu loks ir dažāds, pārsvarā puiši, pusaudži, ļoti svarīgs ir pašu bērnu drošības jautājums. Jāatzīst, ka pašreizējais pacients atšķiras no tā, kāds tas bija pirms 7–8 gadiem. Tāpēc laika gaitā ir domāts par palātu aprīkojumu, dažādu priekšmetu pieejamību. Arī slimnīcas koplietošanas telpas aprīkotas ar videonovērošanas kamerām.

Nav tādas dienas, kad kāda no darbiniecēm nebūtu cietusi no fiziska vai verbāla uzbrukuma, un šis ir ļoti svarīgs faktors mūsu pašu – mediķu – drošībai. Ja runā par manu pieredzi, tad arī tā ir samērā rūgta, arī es esmu cietusi gan no sitieniem, gan citādu veidu pacientu uzbrukumiem.

Slimnīca ārstē arī pacientus pēc tiesas lēmuma, pašlaik Ainažos uzturas divi šādi pusaudži. Gandrīz katru nedēļu kādu pacientu atved viena vai vairāku policistu vai mobilās brigādes darbinieku pavadībā, pat saslēgtus roku dzelžos.

Sarežģīti ir pacienti ar atkarībām – kad paiet noteikts laiks un viņi konstatē, ka tiešām nav iespējas smēķēt, iedzert vai paostīt, viņi kļūst neiecietīgi, pat ļoti agresīvi, un, par spīti garām sarunām, var izvērsties bīstamas situācijas. Pēc visas šīs ažiotāžas ap slimnīcu ir kļuvis vēl bīstamāk strādāt – pagājušajā nedēļā kāda medmāsa cieta no pusaudža, saņemot sitienu ar dūri pa aci.

Pacienti mēdz būt agresīvi arī viens pret otru – tieši tāpēc viņi atrodas slimnīcā. Agresija ir dažāda – gan verbāla, gan fiziska, gan ar seksuālu novirzi. Mums ir jābūt pastāvīgi gataviem spontānai, neprognozējamai uzvedībai, tāpat profesionālā acs palīdz laikus novērtēt, ka no konkrētās situācijas var kas izveidoties. Mēs nevaram ļaut pacientam uzvilkties – viņš ir jāapstādina īstajā brīdī, citādi būs izsists logs, kādam pārsista galva vai jebkas cits.

Man tika pārmests, ka istabiņās nav naktsskapīšu. Atsevišķās istabās tie, protams, ir, bet lielākā daļa to ir sadauzīti un stāv vecās slimnīcas kādā telpā un jaunās slimnīcas bēniņos. Pat pavisam mazi bērni ir spējīgi sašķaidīt mēbeles, lai ar šķēpeli uzbruktu otram. Par to, cik bīstami ir zīmuļi, pildspalvas, ja pacients netiek pieskatīts kaut uz mirkli, esam pārliecinājušies, tāpēc ir speciāla telpa, kur bērni zīmē, raksta, veido, bet ir rūpīgi uzraudzīti.

Kā kuriozu notikumu atceros pirmo vakaru jaunajā slimnīcā, kad bērni tika iegāja jaunajās istabiņās, – termogalvas radiatoriem tika noskrūvētas un sagrozītas tā, ka nojuka apkure visā slimnīcā.

Drošības apsvērumu dēļ palātās nav arī drēbju skapju. Ar laiku pierādījies, ka siksnas un jostas ir ļoti bīstami priekšmeti.

Rīta apgaitās individuālās sarunās ar bērniem runājam par visu, arī par viņu drošību, bērni nemudināti pastāsta gan par sevi, gan viens par otru. Dažkārt rīta vizītes ieilgst līdz pat pulksten 12, saīsinot laiku dokumentu rakstīšanai.

Lai izvairītos no liekas enerģijas uzplūdiem, bērnus maksimāli cenšamies nodarbināt. Mums ir ļoti laba trenažieru zāle, kas piemērota arī bērniem ar kustību traucējumiem, āra trenažieri un sporta laukums, galda spēles, mūzikas terapijas kabinets, un mūzikas skolotāja Liene ir ne tikai laba audzinātāja, bet radoša pasākumu organizētāja. Lielākie pusaudži nodarbojas pie sporta speciālista, uzlabojot ne tikai fizisko formu, bet arī ceļot savu pašapziņu. Fizioterapeite ne tikai veic pacientu rehabilitāciju, bet kopā ar audzinātājām rīko sporta spēles. Svinam visus svētkus, rīkojam diskotēkas un daudz citu pasākumu. Divas reizes mēnesī mūsu kapelā kalpo brīnišķīgs mācītājs Andris Vilemsens, kas runājas ar bērniem un vada vakara lūgšanas. Kapela nekad nav aizslēgta, un bērni tur var iet, kad vien vēlas. Pateicoties sponsoriem, mūsu slimnīcā ir bijis Brīnumskapis, reizes sešas – leļļu teātris, dziedājis Lauris Reiniks un uzstājusies grupa Olas.

Valstiski risināma problēma

Strādājot šādā nozarē, esmu secinājusi, cik brīvi valstī iespējams piekļūt dažādām apreibinošām vielām. Bērni alkoholiskos dzērienus sāk lietot jau no septiņu gadu vecuma, radot nopietnas izmaiņas organismā. Pacienti stāsta, ka nopirkt var visu un visur, par jebko. Viņi zog, ir kā izpalīgi dažādos likumpārkāpumos, tāpēc tiek ierosināti kriminālprocesi. Jau trīs gadus slimnīcā notiek tiesas sēdes videokonferences režīmā. Pērn ārstējās puisis, kuram bija piecas krimināllietas.

Lielākā daļa bērnu cigaretes un alkoholu nenopērk veikalā, bet tā sauktajās točkās. Un lieki pat piebilst, kādas pārmaiņas rodas organismā pēc nezināmas izcelsmes alkohola lietošanas.

Esmu pieredzējusi arī pavisam absurdas situācijas. Piemēram, pagājušajā gadā mātei uz laiku tika atņemts bērns un ielikts bērnunamā. Viņa, atnākusi ciemos uz slimnīcu, iedeva savai meitai cigaretes, ko meita paslēpa krūšturī. Par šādiem un līdzīgiem gadījumiem vienmēr informējam bāriņtiesu.

Bērniem un pusaudžiem ir nepieciešams piemērs no pieaugušajiem, taču, ja šāds piemērs izpaliek, ir jānosaka vismaz zināmas robežas. It īpaši, ja ir psihiski traucējumi, tad bez robežu noteikšanas šādu pacientu nav iespējams izārstēt. Ja atļausim vairāk, nekā vajadzētu, viņš vienkārši aizies prom.

Pēdējo gadu samilzusi problēma ir azartspēļu, mobilo ierīču atkarība. Šo pacientu ārstēšanā un rehabilitācijā arī mūsu slimnīcai ir labi piemēri, bet tikai tad, ja pēc izrakstīšanās bērnam vai pusaudzim ir droša vide, atbalsts no vecākiem, tuviniekiem.

Ar vecākiem un aizbildņiem jau pie pacientu iestāšanās vienojamies, ka mobilās ierīces pie pacientiem neatrodas. Un tam ir savi pozitīvi rezultāti, ir pacienti, kuri pirmo reizi, esot slimnīcā, ir izlasījuši grāmatu, uzrakstījuši vēstuli vecākiem uz papīra.

Atslēgšanās no skarbās ikdienas

Lai uzturētu labu fizisko veselību, atslēgtos no ikdienas, vairākus gadus nodarbojos ar skriešanu. Pateicoties aktīvam dzīvesveidam, sastapu ļoti jauku cilvēku – savu tagadējo dzīves partneri, kura aizraušanās ir riteņbraukšana un kalnos kāpšana. Kopā ar viņu esmu uzkāpusi Tjanšana kalnos, izstaigājusi krustu šķērsu Tatrus. Pirms diviem gadiem uzkāpu Kazbeka virsotnē – tas man bija tāds liels piedzīvojums. Jāsaka gan, ka šādi atpūtas brīži man gadās ļoti reti – gadus sešus pēc kārtas es vispār atvaļinājumā nebiju bijusi. Bet skrienu, tagad arī paslēpoju, kad vien iespējams. Bet galvenais aicinājums dzīvē man ir un paliek medicīna.

Tāpat kā maniem mīļajiem kolēģiem slimnīcā Ainažos – bērnu un pieaugušo psihiatram un narkologam Jānim Bojāram, galvenajai māsai Vinetai, fizioterapeitei Žanetei, Montesori pedagoģei Evijai, mūzikas skolotājai Lienei, klīniskajām psiholoģēm Olgai un Norai un visām māsiņām, māsu palīgiem, visiem darbiniekiem.

Rakstu lasiet arī „ārsts.lv” 2018. gada marta numurā!

Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!