Fitoterapija

Pēdējā laikā arvien vairāk pieaug interese par dažādiem dabiskas izcelsmes preparātiem, bieži tiek minēts vārds fitoterapija. Fitoterapijā izmanto dažādas augu daļas – ziedus, lakstus, mizu, saknes, pumpurus, sulu –, arī sūnas, aļģes un ķērpjus. Būtībā fitoterapija iedarbojas fiziskajā plānā, tā teikt, ārstē cilvēku ar auga “miesu un asinīm”, izmantojot redzamas un sveramas devas. Tāpēc to nevajag jaukt ar homeopātiju, kur iedarbība notiek augstākajā – ēteriskajā un enerģētiskajā – līmenī, izmantojot augu un dažādu citu vielu enerģētisko dabu un veidojot potencētus, prātam grūti aptveramus atšķaidījumus. Īstenībā cilvēks, dzīvnieks  un augs ir būvēti no vienādiem elementiem un atomiem, tāpēc tas tā var notikt – kas cilvēkam vajadzīgs, to viņš no auga paņem un kļūst veselāks. Šajā sakarā nav lieki atgādināt, cik liela nozīme pārtikā ir dārzeņiem, saknēm un augļiem.

Būtu jau ļoti vienkārši, ja fitoterapijā mēs vadītos tikai pēc aktīvajām vielām. Ak, jums ir sirds mazspēja? Nepieciešami sirds glikozīdi? Lūdzu, te būs maijpuķīte, pērkone, uzpirkstīte! Taču ar to vien ir par maz. Sirsniņu vajag ārstēt, vēl arī atceroties, ka sirds nav izolēta no pārējā organisma. Gandrīz vienmēr sirdsdarbība vai asinsspiediens uzlabojas, ja ar kādām zālēm vai augiem palīdz aknām, jo aknas ir tas orgāns, kas regulē asins recēšanu, sintezē aminoskābes, holesterīnu, fermentus un neitralizē visu, kas organismam kaitīgs. Ir novērots un pierādīts, ka aknu darbību uzlabo un aknu slimību gadījumā palīdz mārdadža sēklu pulveris, pienenes un ālantes sakņu novārījums, bārbeles mizas tinktūra, čagas astoņu stundu karsta ūdens izvilkums termosā. Palieto vienu vai otru līdzekli un, re, – arī ar sirdi kļūst labāk!

Ar sirds slimībām, īpaši ar paaugstinātu asinsspiedienu, var būt saistītas arī nieres – ja tās vāji darbojas, palielinās asiņu tilpums, līdz ar to ir paaugstināts asinsspiediens, bieži ir nogurums un citas intoksikācijas pazīmes. Tad lieti noder augi ar urīndzenošām un pretiekaisuma īpašībām: tīruma kosas laksti, bērza lapas, trejdaivu sunīša laksti, miltenāju lapu novārījums. Jautājums, protams, kā izvēlēties, ko no tā visa lietot. Tas arī ir tas sarežģītākais jautājums, no kura atkarīgs ārstēšanas iznākums, vienalga, vai tie būtu medikamenti vai augu preparāti. Pašreiz žurnāli pilni ar pamācībām – lietojiet to un to, būs tādi un citādi veselības uzlabojumi. Lielā mērā tās ir blēņas, jo, tāpat kā nav vienādu cilvēku uz pasaules, tāpat šiem cilvēkiem nav vienādu slimību, kuras varētu ārstēt ar pilnīgi vienādiem līdzekļiem, protams, izņemot infekcijas slimības, kad ir vajadzīga antibakteriāla terapija, kaut gan arī tur ir jātaustās un jāvēro individuāla jutība un mikrobu rezistence. Tāpēc jau ir vajadzīgs ārsts, kas var novērtēt kopējo stāvokli un ieteikt vajadzīgo ārstēšanu.

Ja ir kāda kaite, nevajadzētu stūrgalvīgi mēģināt ārstēties ar kādu vienu alternatīvu metodi, vai tā būtu fitoterapija vai ājurvēda, vai homeopātija, vai vēl kaut kāda. Mūsdienu farmācijai ir ļoti spēcīgi līdzekļi, un tos vajag izmantot. Ir situācijas, kad šie ķīmiskie preparāti ir ļoti vajadzīgi, tie darbojas ātri un efektīvi, vienīgi jāizvairās no desmit preparātu vienlaikus lietošanas. No vienas puses, var šķist, ka tā vajag, jo ir gan sirds ritma traucējumi, gan paaugstināts asinsspiediens un skābums kuņģī, tad vēl depresija un bezmiegs – protams, ka kopā sanāk ļoti daudz tablešu un kapsulu. Tomēr pagaidām vēl trūkst uz pierādījumiem balstītu pētījumu, kā tas viss kopā darbojas, kaut, atsevišķi ņemot, par visiem recepšu medikamentiem ir veikti pētījumi un tie ir atzīti par labiem.

Īstā augu izmantošanas vieta ir hroniskas un deģeneratīvas slimības, tās parasti ir tādas, kuras mēs, ārsti, nesolām izārstēt, bet cenšamies atvieglot simptomus un padarīt dzīvi vieglāku. Nu kā tu pataisīsi taisnus un lokanus artrozes deformētus ceļgalus... Vienīgi ar endoprotezēšanu, bet, ja tas nav iespējams, tad gadiem ilgi jālieto aspirīnam līdzīgas pretiekaisuma un pretsāpju zāles, kurām visām kā vienai ir arī nelaba ietekme uz kuņģi, pat līdz čūlu veidošanai. Šeit var palīdzēt augi, kas satur acetilsalicilskābi, – tādi ir kārkli, vīgrieze, avene. Tagad paņemiet 10 gramus (divas ēdamkarotes) kārkla mizas, tur būs apmēram 50 mg šīs skābes, to sauc arī par aspirīnu, pavāriet puslitrā ūdens 10 minūtes, un zāles gatavas. Lietojiet pa trešdaļai novārījuma 3 reizes dienā pirms ēšanas. Kārkla mizā ir arī daudz miecvielu, tās kuņģi aizsargā no skābes agresīvās iedarbības – kuņģis tiek pārklāts ar miecvielu aizsargslāni, un salicilskābe neko ļaunu kuņģa gļotādai nevar izdarīt. Rūgta gan tā dzira iznāk, bet locītavu iekaisumam, temperatūras pazemināšanai der tikpat labi kā aspirīns, turklāt nebojā kuņģi.

Jo cietāka kāda auga daļa, jo vairāk tā termiski jāapstrādā. Ja saknītei vai mizai uzliesiet remdenu ūdeni, nekas no tās ārā nenāks. Kaut gan ir dažādi gadījumi: uz ālantes saknes iesaka vakarā uzliet vēsu ūdeni un no rīta izdzert – tad tā darbosies kā antidepresants. Ja to vāra, tad šādas īpašības nebūs. Toties novārījumā būs vielas, kas aizsargās un stiprinās aknu darbību, kā arī dzīs žulti. Savukārt ir vielas, kas ir termoneizturīgas, piemēram, inulīns – uzlejot augam karstu ūdeni, šī viela vienkārši pazūd. Tāpēc dažas saknītes iesaka nevis apliet un vārīt, bet sasmalcināt pulverītī un lietot to iekšķīgi, piemēram, pirmā gada lielā dadža saknes pret 2. tipa cukura diabētu – šis līdzeklis ļaus šūnām labāk izmantot insulīnu. Izārstēties nevar, bet slimnieka stāvokli uzlabot var.
Ir jāpavāra augi ar cietām lapām, piemēram, miltenāji, brūklenes, bērza lapas. Citos gadījumos pietiek, ja vienkārši uzlej karstu ūdeni un patur, kamēr atdziest līdz tādai temperatūrai, līdz var iedzert, un nokāš. Ja ir kombinēts maisījums, kur ir gan saknītes, gan ziediņi, ieteicams apliet šo maisījumu termosā un paturēt 8–10 stundas, tad viss vajadzīgais tiks izvilkts.

Pastāv prasība, ka medikamentiem jābūt uzskaitītām maksimāli visām zināmām iespējamām blaknēm, lai cik retas tās būtu, tad nu cilvēks atloka to garo anotāciju, izlasa, nobīstas un kārbiņu noslēpj skapjaugšā... Protams, uzskaitījumam ir jābūt, un tas ir godīgi attiecībā pret pacientu. Cita lieta, ka arī par ārstniecības augiem varētu sarakstīt tādu pašu garu depešu ar iespējamām blaknēm, bet šajā gadījumā glābj tas, ka ir oficiāli noteiktas devas, ko nedrīkst pārsniegt un kas ir nekaitīgas. Tiesa, ja ir daudzkomponentu sastāvs, augi savstarpēji mijiedarbojas, biežāk viens otru papildinot, bet citreiz novājinot kopējo iedarbību. Tāpēc tiešām ir ļoti svarīgi nepārsniegt norādītās devas.
Ja runājam par ārstniecības augu iespējamām blaknēm, tad tādas ir daudziem augiem, ja lieto neadekvātās devās. Latvijas Pārtikas centrs ārstniecības augiem ir noteicis pieļaujamās devas. Gatavojot zāļu tējas, ir noteikta katra auga porcija, kuru nedrīkst pārsniegt. Tas ir ļoti stingrs noteikums, kas jāievēro, lai vispār varētu zāļu tējas reģistrēt. Piemēram, nātrei ir noteikta deva – 2 grami lapu 3 reizes dienā, jo tā palielina asins recēšanu. Nopietnas blaknes, arī attiecībā uz asins recēšanu, var būt, lietojot dzelteno amoliņu, – tas asins recēšanu palēnina. Ar alveju jārīkojas uzmanīgi. Lai gan tas ir zināms augs un bieži tiek lietots, tomēr ir novēroti arī tādi sarežģījumi kā hemoroīdu saasinājums, mēnešreižu traucējumi sievietēm un prostatas adenomas radīto traucējumu saasināšanās vīriešiem.

Ir vesela rinda augu, kas kontrindicēti grūtniecības gadījumā, jo var izraisīt spontāno abortu: raudene, nigella (melnā ķimene), biškrēsliņi, galega, apiņi un citi. Protams, ja pārsniedz ieteikto devu desmitkārtīgi. Tie ir tā saucamie gonadotropie augi, kas ietekmē progesteronu un estrogēna līmeni. Ir daudz augu, kas zīdaiņu māmiņām pastiprina laktāciju, bet ir arī tādi, kuri to samazina, un ar krūti barojošām sievietēm vajadzētu atturēties no to lietošanas. Tāda, piemēram, ir salvija. Arī miežu kafija samazina piena sekrēciju.

Liepziediem ir specifiska iedarbība, tos lieto, lai pastiprinātu svīšanu, samazinātu temperatūru. Ar tiem ir tā – jo vairāk dzersi, jo vairāk svīdīsi. Vienu, divas dienas dzerot, vēl nebūs tāda efekta, bet, ja tēja tiek dzerta vairāk par nedēļu, tad pietiks tikai nedaudz iedzert, lai sāktu svīst. Varbūt vasarā, lai atvēsinātos, tas noder, bet ziemā tas nebūtu labi – cilvēks sasvīst, tad iziet aukstumā un saaukstējas.
Piparmētra –mēnešiem ilgi lietota, tā izraisa grūtsirdību, melanholiju, depresīvu stāvokli. Vīriešiem, khm, pavājina attiecīgās tieksmes...

Ja visu laiku dzers kumelīšu tēju, radīsies aizcietējumi.

Es saviem pacientiem parasti saku  – jums vajadzētu šo tēju nierakmeņu šķīdināšanai padzert pusgadu, bet, ja jūs jūtat, ka tā jums paliek pretīga, tad jāuztaisa pauzīte, jo organisms tādā veidā pasaka priekšā, ka tam kaut kā ir par daudz.

Pastāv arī iespēja ar ārstniecības augiem saindēties. Indīgākais no košumaugiem ir zilā kurpīte, kas satur indīgu alkaloīdu – akonitīnu. Ir dokumentēts vēsturisks fakts, ka ar zilās kurpītes un velnarutka maisījumu esot ticis izpildīts nāvessods Sokrātam. Gandrīz visi indīgie augi ir ar pretīgu garšu, piemēram kurpītes ziedi ir indīgi, bet tie ir jāapēd vismaz sauja – kurš to darīs, ja tie ir rūgti?
Velnarutks ir bīstamāks – tā stublājs ir saldens un ar cauru vidu, no kā puikas mēdz meistarot dažādas tālspļaušanas ierīces. Ir bijuši gadījumi, kad bērni tādā veidā ir saindējušies.

Pret akonitīnu un koniīnu (to satur plankumainais suņstobrs un velnarutks) pretindes nav. Bet vispār jau jārīkojas ļoti mērķtiecīgi, lai kārtīgi saindētos, tomēr plankumaino suņstobru var viegli samīt ar meža dižzirdzeni, tad vienīgais, ko var darīt, – slimnīcā pielikt pie sistēmas un skalot organismu, kamēr nieres nav nobloķētas... Nenoliedzami, ka cilvēkam, kas šeit ir audzis un mūžu nodzīvojis, ir nedaudz citāda fermentatīvā sistēma, tā izveidota tā, ka var asimilēt to barību, kas ir te, uz vietas. Aizbrauc, piemēram, cilvēks uz dienvidiem, un nevajag pat nekādus mikrobus, kad tā sauktā ceļotāja caureja ir klāt! It kā ne no kā! Vienkārši nav attiecīgo fermentu, kas viņējo barību sagremotu. Tāpēc arī citās vietās augušos augus mūsu organisms neuztver kā savējos – kas dienvidniekam normāls ārstniecības augs, tas latvietim var izrādīties toksisks, par to jāatceras, lietojot dažādus ājurvēdas un Ķīnas tautas medicīnas brīnumzālītes.

Tējas un citi fitopreparāti, ko var iegādāties aptiekā, nav medikamenti, bet gan uztura bagātinātāji. Tas, ka uz tējas paciņas rakstīts, piemēram, Aknu tēja, nozīmē to, ka tur salikti augi, kas pēc biofizikālajām un bioķīmiskajām īpašībām ir draudzīgi aknām, veicina to darbību, reģenerācijas spējas, žults izdali. Augu devas tējās ir savietotas tā, lai nerastos blaknes. Un, ja cilvēks izpildīs instrukciju, kas uzrakstīta uz paciņas, pārdozēšana nenotiks un nekādas nevēlamas blakusparādības nebūs. Ārstniecības augu tējas (ar dažiem izņēmumiem) var apvienot ar jebkuru ārstniecisku pasākumu un medikamentu.

Cilvēkam, kamēr bojājumi nav lieli, viss tiek labots pēc dabas dotās veselības programmas, un viņš pats par to pat nenojauš. Taču, ja kādas iekšējas vai ārējas ietekmes dēļ šo programmu neizdodas īstenot, tad cilvēks sajūt veselības traucējumus. Dažreiz cilvēkam jāieteic nevis kāds brīnumaugs vai brīnumlīdzeklis, bet dzīvot pēc trīs astotnieku metodes: astoņas stundas darbam, astoņas – atpūtai un astoņas – miegam. Tas ļoti labi palīdz, tikai to ir grūti izpildīt, īpaši, kas attiecas uz darba un miega sadaļu. Arī par pareizu ēšanu ir jāpadomā. Smieklīgi izskatās, ja cilvēks lieto statīnu grupas preparātus holesterīna līmeņa pazemināšanai un štopē iekšā cūku ribiņas ar taukainiem kartupeļiem, piedzerdams alu, lai vairāk var ieēst. Varbūt pietiktu vienkārši ar veģetāru uzturu, lai holesterīns būtu vietā un asinsvadi bez nogulsnēm. Dabā tomēr tā ir iekārtots, ka augiem jākalpo cilvēkiem, par to rakstīts arī Vecajā Derībā. Par dzīvniekiem nezinu, vai arī viņiem ir jākalpo tādā veidā, kā tas notiek, bet par augiem – tas ir noteikti.

Tagad velkam tērpu, lai netiek klāt ērces, un dodamies ievākt daudz vērtīgu dabas dāvanu.

- Ļoti vērtīga ir it visur sastopamā pienene. Sakni gan vajadzētu apžāvēt, jo svaiga tā ir neganti rūgta. Pienenes sakne un lapas atvieglo gremošanu, aktivizē aizkuņģa dziedzera darbību, veicina žults veidošanos aknās un tās izdalīšanos no žultspūšļa.

- Cukura diabēta slimniekiem labi noderēs cigoriņa saknes, kas veicina aizkuņģa dziedzera darbību un samazina cukura līmeni asinīs. 

- Ālantes sakne līdzēs pret nomāktību, radot miera un optimisma sajūtu. Vēl tā uzlabo gremošanu, palīdz aknām un plaušām.

- Dadža sakne (starp citu, pēc garšas tīkami saldena) stimulē vielmaiņu, nostiprina imunitāti, uzlabo ādas un matu stāvokli.

- Arī virszemē vēl ir atrodams vesels klāsts dabas bagātību, kas ievācamas augustā. Tur atkal zied trejkrāsu vijolīte – vielu maiņas uzlabošanai, panātre – sieviešu cikla regulēšanai, ceļmallapas – audu atjaunošanai dažādu iekaisumu un ievainojumu gadījumā, pelašķis – noderēs gremošanas orgānu darbības stimulēšanai un asiņošanas apturēšanai, ja nu, augus vācot, gadās iešņāpt pirkstā. Nogatavojas arī daudzas vērtīgas ogas.

- Pīlādžogas droši var ēst tāpat, noplūcot no koka, kaut saujām – tās ir bagātas ar daudzām vērtīgām vielām, tās kļūst garšīgākas, ja sasaldē un atlaidina.

- Irbenes ogas arī nav īpaši garšīgas – bet tās nomierina nervus, mazina krampjus kājās, paātrina ievainojumu un apdegumu dzīšanu. Bērniem veicina augšanu, jaunām meitenēm noregulē mēnešreizes, solīda vecuma kundzēm palīdz pret nepatīkamām pārejas laika izpausmēm.

- Ar sarkanām, atspirdzinoši skābenām ogām vilina bārbeles krūmi. Bārbeles ogas ļoti labi noderēs tiem, kam ir slinks žultspūslis un gremošanas traucējumi. No ogām var gatavot arī garšīgu novārījumu. 

- Vilkābeles auglīši palīdz stiprināt sirdi, novērst aterosklerozi, normalizēt sirds ritmu un pazemināt asinsspiedienu.

- Mežrozītes augļi ir ārkārtīgi vērtīgi – tajos ir ļoti daudz mikroelementu un vitamīnu. Mežrozīšu augļu uzlējums stiprina imunitāti, rosina prāta spējas, regulē apetīti, stimulē vielmaiņu, turklāt ir arī gardi.

Rakstu lasiet arī „ārsts.lv”” 2015. gada septembra numurā!

Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!