Dace Amoliņa: Ko tad ārsts mums nestāsta

Reklāmas saukļi, kas aicina kaut ko nopirkt. Atgādinājumi pasūtīt avīzes un žurnālus. It kā tieši mūsu problēmas atrisināsies, ja ko iegādāsimies vai izlasīsim. Un ļoti gribas, lai atrisinās. Tāpēc ir vilinoši kaut ko no piedāvātā nopirkt, izlasīt, apēst, izdzert vai vēl kā sevi apbalvot.

Kāpēc mēs uzķeramies uz reklāmās solītajiem brīnumiem? Jo mums ir vajadzīgs atbalsts un mīlestība. Smaidīgie un jaukie reklāmās redzamie puiši un meitenes... Un mēs gribam būt tikpat smaidīgi un laimīgi. Taču realitāte kādam var šķist pavisam satriecoša. Uz svinošu cilvēku fona var sajusties neganti slikti. Jo mēs salīdzinām sevi ar tiem, kuri rāda sevi laimīgus esam. Un gribas zināt, kā pie laimīgas sajūtas tikuši viņi – skaistie, jaunie un veselie.

Tāpēc neviļus roka pastiepjas pēc precēm un pakalpojumiem, kas var padarīt mūs laimīgus. Ja mēs esam slimi vai nevarīgi, ja esam spiesti lietot zāles, ja esam spiesti stāvēt rindās uz izmeklējumiem, pie ārstiem, aptiekās pēc zālēm – kas var padarīt pašsajūtu labāku? Galvā šaudās domas un aizdomas, ka “ārsti no manis kaut ko slēpj”. Nevar taču būt, ka nevar kļūt vesels un laimīgs! Parādās kārdinājums iet pie burvjiem un astrologiem. Ir kārdinājums meklēt “Zilā kalna Martu”. Gribas sastapt kādu, kas samīļo un nomierina. Atbalsta un izskaidro. Noņem rūpes un raizes. Noņem nogurumu un vienaldzību.

Un kā atbilde pacienta aizdomām nāk reklāmas saukļi, ka ārsti kaut ko nestāsta – nestāsta tik daudz, ka pat žurnālu par neizstāstītovar izdot regulāri. Par veselību var izlasīt visur. Kārdinoši, krāsaini un tieši to, ko ļoti gribas dzirdēt, – ja rīkosies tā vai citādi, noteikti kļūsi vesels. Bet lasītājs ir ļoti trenēts un skeptisks. Modernais pacients ir kļuvis piesardzīgāks, gudrāks. Viņš sāk neuzticēties arī tam, ko izlasa. Un tā būtu labāka pieeja nekā uztvert visu par baltu patiesību.

Gribu lasītājam atgādināt dažas lietas.

Ārsts runā ar pacientu par to, par ko pacients jautā. Un parasti nerunā par to, ko nejautā. Ārsts iztaujā pacientu par dažādām dzīves jomām. Bet nesaka neko, kas, pēc ārsta domām, varētu pacientu gremdēt. Ārsts labprāt aprunājas ar pacienta tuviniekiem. Bet nestāsta pacienta lielos noslēpumus.

Ārsts redz, kā pacients jūtas. Bet nevar pacienta vietā šīs jūtas nosaukt. Ārsts zina, kādas blaknes ir parakstītajiem medikamentiem. Bet neuzskaita visas. Un noteikti neko nevar pateikt par mijiedarbību ar citu ārstu nozīmētajiem medikamentiem, ja pacients nav pacenties atcerēties nosaukumus.

Ārsts nevar zināt, ko sarunu biedrs domā, kamēr tas netiek pateikts. Nezina, kādas attiecības ir ar pacienta tuviniekiem, kamēr par to netiek runāts. Un viss atkal riņķo ap pacienta stāstīto vai nestāstīto.

Cilvēks no sarunas ar ārstu atceras tikai to, kam tic pats un kam piekrīt. Citu sadzirdēt nevēlas, arī atcerēties ne. Un tad iznāk kā pasakā par balto vistiņu. Ja vēl atceramies no bērnības. Tur sižetā baltai vistiņai izkrita viena spalviņa. Kamēr vista gāja cauri ciemam, tenkas jau bija viņu apsteigušas. Ciema otrā galā visi bija izbrīnīti, ka vista tomēr nav pavisam plika, kā ļaudis runāja. Tā arī mēs. Esam sašutuši par ārstu teikto vai nepateikto, bet nepārbaudām faktus. Mēs neklausāmies, nedomājam līdzi, necenšamies pierakstīt rekomendācijas. Paši savu neizdarību cenšamies noslēpt un attaisnot ar it kā ārsta rekomendācijām. Mēs melojam, lai tikai paši nejustos slikti un vainīgi. Katrs pats sev tuvāks, protams.

Lai mēs nekaitētu paši sev, netērētu savu dārgo laiku un līdzekļus, būtu racionālāk, ja uz katru vizīti pie ārsta mēs būtu sagatavojuši jautājumus un neskaidrības. Kabinetā pie ārsta visi jautājumi parasti aizmirstas. Tāpēc vajag pierakstīt. Pēdējā laikā arvien biežāk pie manis pacienti un radinieki nāk sagatavojušies. Tātad kļūstam arvien atbildīgāki un gudrāki. Tātad ir cerība, ka nebūs vairs tik bieži jādzird par medicīnas bezspēcību. Jo pacienti ar ārstiem varēs vienlīdzīgi sadarboties. Katrs izdarīs savu, un kopā būs arī bieži veiksmīgas ārstēšanas rezultāti.

Lai mums visiem izdodas vienlīdzīgi sadarboties un saprasties!

Rakstu lasiet arī 2016. gada janvāra numurā!

Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!