Dace Amoliņa: Ko darīt, kad vecāki vai kāds cits tuvinieks kļūst par apgrūtinājumu

Ir zināmas dažādas parunas par vecumu un slimībām. Ir dzirdēti dažādi kritiski viedokļi par mēģinājumiem iekārtot vecākus cilvēkus aprūpes iestādēs, it kā tas būtu neētiski. Klausāmies arī kontrolējošo iestāžu skaļās replikas par nejaukajiem apstākļiem aprūpes iestādēs vai pat tuvinieku vaidus par formālo attieksmi šajās pašās iestādēs.

Patiešām, vai ir labi pat domāt par to, ka mūsu mīļie (vai ne tik mīļie) vecāki un vecvecāki varētu nonākt sociālās aprūpes centrā vai līdzīgā vietā?

Pameklēju visvarenajā internetā latviešu un krievu valodā esošo informāciju par organiskiem smadzeņu bojājumiem un to ietekmi uz cilvēku raksturu. Meklēju, itin kā pati neko par to nezinātu. Skatījos, vai es kā parasts mirstīgs pilsonis varu saprast, kā man jāuztver savi vecāka gadagājuma tuvinieki mājās. Vai detalizēta informācija par smadzeņu slimībām palīdz saprast, kā tad būtu pareizi vai nepareizi rīkoties vienos vai citos apstākļos. Atradu ļoti daudz dažādas kvalitātes dažādu avotu informāciju un rakstus, kuros viss labi paskaidrots, detalizēti, loģiski, šķiet, pavisam saprotami. Zinātniekam saprotami. Pilsonim, kas vēlas pamācīt savus kaimiņus vai radiniekus arī pietiekami. Bet ja tie ir mani vecāki? Ja es esmu tas cilvēks, kuram uz pleciem gulstas aprūpes nasta? Ja man ir jāiet prom no darba mājās aprūpējama un bezpalīdzīga cilvēka dēļ? Man būtu gluži vienalga, kā nosaucas viens vai otrs demences tips vai encefalopātijas variants. Ja mani vecāki vai vecvecāki ir tik veci, ka dara visādas aplamības, runā aplamības, aizvaino mani un manus bērnus, neatpazīst, kļūst agresīvi, tad tā ir kļuvusi par smagu dzīves nastu man, nevis maniem vecākiem.

Ko tad darīt? Kurš pateiks pareizo risinājumu? Kaimiņiem vairāk tīk pakratīt ar pirkstu un teikt, ka atbildība par vecāku aprūpi ir bērnu pienākums. To saka arī sociālajā dienestā. Pat ja vecāki no bērna sen atteikušies un nav likušies ne zinis, pēkšņi bērnus atrod sociālais dienests un saka, ka nu pienācis laiks par vecākiem parūpēties. Pat ja tie ir savu galvu dzīves laikā noplītējuši.

Var jau sērīgi apgalvot, ka “vecs un slims nevienam vairs nav vajadzīgs” un “kur gan pasaule nonāks, ja mēs savus vecākus pametam”. Mums to ir ērti sacīt, adresējot to kaimiņu un attālu radu ģimenēm. Ērti tik ilgi, cik tas neskar mūs personīgi.

Tomēr labā ziņa ir tā, ka katrs pirksta kratītājs reiz nonāk tajā situācijā, par kuru pats vēl ne tik sen smalki ņirgājies. Sliktā vēsts, ka tie, visdrīzāk, arī būsim mēs paši.

Vēl dažas sakarības ir derīgi zināt.

Kā mūsu vecāki ir izturējušies savulaik pret veciem cilvēkiem un saviem vecākiem, pēc tāda paša šablona mums liksies pareizi izturēties pret mūsu mammām un tētiem. Kamēr apzināti nevēlēsimies lemt citādi.

Cik sirsnīgas attiecības mūsu vecāki ir spējuši uzturēt ar mums, tikpat sirsnīgas un gudras spēsim mēs ar saviem bērniem. Un, ja viņi nav spējuši adekvāti un mums saprotami paust savu pieķeršanos mums, tad arī mums būs tā pati problēma. Kamēr vien mēs paši nepieņemsim lēmumu ko mainīt mūsu attieksmē.

Ja mūsu māte vai tēvs veidojis savulaik autoritāras un despotiskas attiecības ar mums, mēs nespēsim adekvāti uztvert šādas mātes vai tēva vecuma plānprātību vai slimības un nespēsim veikt adekvātu aprūpi. Autoritāri vecāki vienmēr centīsies savu varu nostiprināt visādiem līdzekļiem, lai cik daudz gadu būtu bērniem, tas ir, mums. Izeja, protams, ir. Ir jāvēršas pie psihoterapeita, lai dziedētu iegūtos vājos punktus. Un tam vajag lielu drosmi.

Ja tuvāki un tālāki jūsu radi parasti ir spējuši tikai kritizēt, bet nav nekad reālu palīdzību snieguši, visticamāk, arī vecāku vecuma un slimību radītās problēmas ar aprūpi būs jārisina pašiem. Tas gan netraucēs radiniekus turpināt jūs pamācīt un kritizēt.

Minētās realitātes dēļ mums var uznākt izsīkums, depresija un dažādas agresīvas fantāzijas, kas prasīt prasa piepildījumu – gandarījumu par nodarītajām pārestībām. Vai arī agresīvu vēršanos pret sevi nedziedināmās vainas izjūtas dēļ.

Tātad es vēršos pie tiem labajiem cilvēkiem, kas attapušies šīs mūžvecās problēmas priekšā – vest vai nevest savus vecākus uz “mežu nomirt” jeb kā sagādāt viņiem pienācīgas vecumdienas.

Neatkarīgi no tā, kādas ir bijušas jūsu iepriekšējās attiecības ar nu jau aprūpējamajiem cilvēkiem, jums būs jārisina praktiski jautājumi ar mierīgu prātu. Cik nu tas iespējams. Ja palasīsiet par vecuma izraisītām pārmaiņām cilvēka uzvedībā un atradīsiet, ka tādas ir arī jūsu vecajam cilvēkam mājās, neizbēgami būs jāuzdod sev dažādi jautājumi.

Piemēram. Vai es gribu, lai šis konkrētais cilvēks dzīvo atlikušo dzīvi cilvēciskos apstākļos?

Vai man ir svarīgi, ka tas nedegradē mani kā personību un nesagrauj manu dzīvi?

Vai man un citiem maniem ģimenes locekļiem nebūs iebildumu, ka es veltīšu lielu daļu laika šim bezpalīdzīgajam cilvēkam, vai viņi piekritīs man palīdzēt izdarīt arī pārējos mājas darbus, kuri līdz šim bija mana atbildība? Ko mana ģimene domā par maniem plāniem, un kādi ir viņu ieteikumi?

Ja šis aprūpējamais cilvēks nevar viens dzīvot, vai man ir ko viņam piedāvāt, piemēram, vai viņš dzīvos tagad pie manis vai arī meklēsiet kādu cilvēku, kurš dzīvos pie aprūpējamā? Kas maksās par pieskatīšanu? Kas palīdzēs ar iespējamo invaliditātes grupas kārtošanu, kopšanas pabalsta kārtošanu?

Tam visam vajag laiku. Un parasti nepietiek ar atvaļinājuma laiku darbā, jo tikai bagāti cilvēki var ļoti ātri visu nokārtot. Tātad, vai es gribu pamest savu darbu un atraut sevi no saviem bērniem, lai pastāvīgi pieskatītu smagi slimu cilvēku? Vai man ir pietiekami daudz spēka, lai es to darītu, un vai to atļauj mana veselība? Varbūt vairāk mana laika būtu jāvelta maniem bērniem?

Kad dažādus jautājumus būsiet caur savu galvu un sirdi izlaiduši, pavērtējiet, kāda tieši aprūpe pašlaik nepieciešama šim vecajam vai slimajam cilvēkam. Un tikai tad jūs neizbēgami nonāksiet pie vienīgā pareizā risinājuma jūsu situācijā.

Kas gan ir nepieciešams cienīgām vecumdienām?

Pirmkārt, cieņa. Slidens jautājums. Ja attiecības nav bijušas labas, cieņu izrakt no sava ievainotā pašlepnuma dzīlēm būs neiespējami. Tad ir jādomā vispārīgi un pragmatiski.

Vajag nodrošināt, ka konkrētais aprūpējamais tiek pieskatīts tik stundu diennaktī, cik tas viņam nav bīstami. Kādam pietiek ar pāris stundām, kādam vajag visu diennakti. Nav svarīgi, kas pieskata, bet cik atbilstoši tas notiek.

Otrkārt, drošība. Apstākļi katram pēc vajadzībām. Parasti jānodrošina, lai aprūpējamais nevarētu sevi savainot. Tātad jānoskaidro, ko viņš var un ko vairs nevar pats darīt.

Tad jāpadomā par medicīnisko aprūpi, cik nu kuram tā ir nepieciešama. Var konsultēties ar ģimenes ārstu, piemēram.

Ja saprotat, ka nevarat sniegt sev un aprūpējamajam drošus apstākļus, neizbēgami nonāksiet pie slēdziena, kurā iestādē ievietot, lai visu to nodrošinātu kvalitatīvi.

Jāpiebilst, ka cilvēki gados nekad nevēlēsies pamest savu dzīvesvietu, un nav svarīgi, cik tur labi un droši vai nedroši. Ja gribēsiet sagaidīt labprātīgu piekrišanu, varat arī nesagaidīt. Problēma ir, kad saprotat – vajag risināt jautājumu par aprūpes iestādi, bet jūsu vecais vai ne tik vecais tuvinieks pat dzirdēt par to negrib. Pret cilvēka gribu nevar ievietot aprūpes iestādē. Jums būs jāatrod tik daudz mīlestības un cieņas, lai atrastu īstos argumentus pārliecināt. Racionāli argumenti te diez vai strādās.

Pieņemsim, ka ir izdevies pārliecināt savu tuvinieku piekrist iet dzīvot aprūpes iestādē. Jums jārēķinās, ka viņš jebkurā brīdī savu lēmumu var mainīt. Viņš var sūdzēties arī attālākiem radiem. Un jums ir jārēķinās, ka radi, ja paši nav bijuši klāt ilgu laiku, nekad nespēs novērtēt patieso stāvokli. Visticamāk, jūs būsiet tie “ļaunie”.

Pat tad, ja viss šis šaubu un grūto lēmumu ceļš ir noiets, jūsos var ilgi gruzdēt apkārtējo cilvēku šaustīšana, kaunināšana, paššaustīšana. Jūsu ģimene varbūt nebūs bijusi spējīga izturēt šo ņemšanos, un jūs arī nebūsiet bijuši spējīgi veltīt viens otram pietiekami daudz kvalitatīvi pavadīta laika. Ģimene var būt uz sabrukuma sliekšņa gan tad, kad jūs izlemjat kopt un rūpēties par savu tuvinieku mājās, gan tad, kad viņš jau nonācis profesionāļu aprūpē.

Protams, jāņem arī vērā paša aprūpējamā veselības stāvokļa pasliktināšanās, mainot dzīvesvietu. Tā ir neizbēgama, un tur parasti neviens nav vainojams. Arī jūs ne. Tas gan netraucēs kādam bakstīt ar pirkstu jūsu virzienā un visgudri bilst: “Ja tu būtu darījis tā un tā, tad nekad nekas tāds nenotiktu!” Šādi teikumi jūs var iedzīt zemē. Un ar tādu nolūku parasti tie tiek teikti.

Katra šāda ģimenes krīze cilvēku var salauzt. Var salauzt fiziski un garīgi. Bet var arī darīt stiprākus. Kad jūs saprotat, ka neviens cits, tikai jūs pats spējiet savu dzīvi organizēt ar saviem lēmumiem, jūs tos spēsiet pieņemt arvien drosmīgākus. Lai kādi bijuši mūsu vecāki, mēs drīkstam pieņemt kvalitatīvākus un dzīvotspējīgākus lēmumus. Arī kļūdīties drīkstam, un mainīt lēmumus drīkstam. Mūsu aprūpē nonākušajam ir jāsaņem cilvēka cienīgs pakalpojums, pat ja viņš pats to nekad nesapratīs savas slimības dēļ. Aprūpes iestādes mūsu šī brīža nabadzības dēļ nudien nav pati sliktākā vieta. Un arī tur mēs varam turpināt savu iespēju robežās par savu tuvinieku papildus rūpēties, nesagraujot savu dzīvi un neaplaupot mūsu citus mīļus tuviniekus.

Varbūt tas viss liks mums pašiem vairāk rūpēties par sevi, pieskatīt savu veselību, mainīt kaut ko dzīvesveidā, lai paši nenonāktu aprūpējamo statusā. Un, ja nonāksim, lai mūsu bērniem nebūtu riebums palīdzēt mums mūsu grūtajos dzīves posmos.

“Kas tuvāko mīl, tas izpilda Likumu. Jo baušļi “Tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs iekārot”, un, ja vēl ir kāds cits bauslis, tie ir ietverti šajā pavēlē: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu!” Mīlestība tuvākajam nedara ļaunu. Tāpēc mīlestība ir Likuma piepildījums.” (Rom 13, 8–10)

Rakstu lasiet arī „ārsts.lv” 2017. gada jūlija numurā!

Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!