Dace Amoliņa: Kas jādara, lai mēs darbā justos labi

Tagad, kad sabiedrībā pakāpeniski mazinās bailes apmeklēt psihiatru vai citu tam līdzīgu speciālistu, arvien biežāk uz konsultāciju nāk nelaimīgi cilvēki ar sūdzībām par darba devēju, kolēģiem, apstākļiem un darba daudzumu. Cilvēki ilgi pieļauj, ka jūtas slikti un ir noguruši “nezin no kā”, līdz vairs nevar aiziet uz darbu. Sākas panika, bailes, trauksme, bezmiegs – kas nu kuram. Katrs telefona zvans rada teju nespēju saprast, kur atrodas un ko dara, vien vēlēšanos izslēgt telefonu.

Vai tas ir vienīgais, kas mūs satrauc, ja jūtamies nelaimīgi? Parasti jau ne. Kad jūtamies slikti, objektīvie apstākļi un iespēja tos ietekmēt mums neliekas vissvarīgākais, ar ko nodarboties. Mums tai brīdī gribas, lai kāds beidzot mūs pažēlo, aprūpē, iedod “pareizo” tableti. Iedod pareizu un ilgspējīgu padomu, lai mēs varētu turpināt strādāt kā traki un neskatīties ne pa labi, ne pa kreisi, bez atpūtas un atvaļinājumiem, pelnīt daudz vai vēl vairāk. Tagad moderni ir sacīt, ka šāda neveselība darba dēļ ir “izdegšanas sindroms”. Maz kurš saprot, kas tas ir, tomēr tas ir jauks moderns iestarpinājums sarunās par darbu.

Mazliet teorijas. Definīcija – izdegšanas sindroms ir emocionālā un/vai fiziskā noguruma, izsīkuma stāvoklis, kas novērojams kā sekas ilgstošai emocionālai nelabsajūtai, kura saistīta ar cilvēka paštēlu un darba apstākļiem. Izsīkuma stāvokļa sākums var būt pakāpenisks vai arī pēkšņs. Šāda definīcija ar dažādām variācijām un iztirzājumiem sastopama daudzos populārzinātniskos avotos, un katrs interesents var visu smalki izpētīt pats.

Ko mums dod zināšanas par sekām? Vai, moderni nosaucot mūsu neveselo stāvokli, mēs varam tikt uzreiz galā ar visām problēmām? Nevaram, protams. Ko parasti iesaka? Iet pie psihoterapeita, piemēram. Dažkārt jālieto kādas zāles. Psihoterapija ir svarīgākā ārstēšanas metode cīņā ar simptomiem un iemesliem, tur nav šaubu. Tikai, ja mēs ilgstoši nepareizi risinājām savus pašcieņas jautājumus un ilgstoši noliedzām savu emocionālo nelabsajūtu, var saprast, ka arī iešana pie psihoterapeita ir ilgs un pacietīgs process.

Tātad – mest plinti krūmos? Vai var būt tā, ka minētā izdegšana var būt sākums kādai nopietnākai psihiskai kaitei? Vai tad, ja neārstēsimies pie psihoterapeita un atteiksimies lietot kādas zāles, vai tad var saslimt nopietnāk un neatgriezeniskāk? Citiem vārdiem, vai var “sajukt prātā”?

Iestarpināšu neiepriecinošu vēsti. Parasti, ja neesam jau slimi ar kādu lielāku psihisku kaiti, izdegšanas sindroms pats par sevi nevar “sajucināt prātā”. Ja esam slimi ar kādu citu psihisku kaiti, tad minētais sindroms iestāsies nedaudz ātrāk un sipmtomu būs vairāk nekā līdz tam veselam cilvēkam. Bet labā ziņa ir tā, ka, ārstējot pamatkaiti, iespējams palīdzēt tikt galā arī ar izdegšanas simptomiem, un cilvēks mierīgi turpina dzīvot un strādāt tālāk.

Tātad, ja ir kļuvis tik slikti, ka jāņem slimības lapa un nevar tikt atpakaļ darba kārtībā mēneša laikā, ģimenes ārsts parasti rekomendē aiziet pie psihiatra. Visticamāk, lai pamainītu kaut ko medikamentu lietošanā. Arī psihiatrs var dot slimības lapu, nozīmēt kādus medikamentus. Bet, lai arī tas neko nerisina, un to lielākā daļa no mums saprot, dažkārt tomēr cilvēks labprātāk izvēlas lietot zāles, bet nevēlas iedziļināties situācijā un to risināt. Kāpēc? Tas ir grūti, trauksmaini, sāpīgi. Tas pamodina snaudošo izmisumu, neapzināto trauksmi, agresiju, nelaimīgumu. Šausmīgs stāvoklis patiesībā. Tāpēc nevar pārmest, ja cilvēks izlemj izvairīties no pašanalīzes.

Un tomēr. Nekā nevarēšu nomierināt cienījamo lasītāju. Nekādi medikamenti nespēs atrisināt paša cilvēka nejaukos ieradumus attiecībā pret sevi. Zāles mīkstina simptomus, palīdz izgulēties, padara nedaudz mierīgāku un ļauj rāmāk izvērtēt situāciju. Ļauj paļauties, ka vismaz nedraud “sajukšana prātā”. Un tad jāķeras vērsim pie ragiem.

Tātad. Jāuzdod sev jautājums, vai man patīk mana izvēlētā profesija, ja citi apstākļi būtu labvēlīgi? Ja patīk un es spēju saskatīt, kādiem būtu jābūt apstākļiem, lai labi justos, var mēģināt soli pa solim sasniegt kādas pārmaiņas. Sākt ar ko pavisam vienkāršu. Darbavietas labiekārtošanu, atpūtas paužu sistemātisku un pedantisku ievērošanu. Ir jāpadomā, kas sagādā gandarījumu, kas riebumu. Kas no tā visa vajadzīgs, lai paveiktu kvalitatīvi savu darbu.

Tad būtu jāpārdomā, vai viss, ko esmu savā darbā apņēmies darīt, ietilpst manos darba pienākumos. Vai es vispār zinu savus darba pienākumus. Vai esmu lasījis savu līgumu vai koplīgumu. Kā jau lasītājs nojauš, viss, ko mēs katrs savā darbā daram, ir mūsu aktīvs gribas lēmums. Nevis mūs kāds piespiež, bet mēs piekrītam darīt. Tātad mēs drīkstam arī nepiekrist. Viss atkarīgs no katra mūsu iekšējā motīva un likumu zināšanas. Arī tas, ka mēs piekrītam darīt papildu darbus, ir mūsu aktīvs gribas akts. Padomājiet, ja jūs būtu priekšnieks, kas būtu svarīgi? Ja priekšniekam jāpanāk, ka visi plānotie darbi padarīti, viņš diez vai jutīsies vainīgs, ka jūs piekrītat strādāt ārpus sava darba laika. Ja jūs piekritāt, tātad tā jau ir jūsu atbildība. Pārdomājiet labi, vai tiešām jūs esat vergs savam priekšniekam bez savas dzīves un plāniem, vai jums ir normālas darba attiecības? Cienījamais lasītājs varētu iebilst, ka noteikti nevēlas konfliktus. Bet vai tiešām iepriekš iztirzātie jautājumi jārisina kliedzot un cērtot durvis?

Saprotu, ka iepriekš minētā doma daudzos var radīt reālu sašutumu. Mēs esam pārstrādājušies, jo mums priekšnieki “uzkrauj” visus darbus. Apdomājiet gan to, vai ir iespējams kādam ko “uzkraut”, ja viņš pats to nevēlas un ja nav iespējams to izdarīt. Iztēlojieties kādu savu kolēģi, kurš nekad neņemsies darīt ko lieku. Apdomājiet, kā šis kolēģis panāk to, ka netiek “pārgruzīts” ar pienākumiem. Vai tiešām viņš saņem mazāku algu vai arī no viņa priekšnieks atbrīvojas?

Cits scenārijs, ka mēs ņemam papildu darbus, jo vajag vairāk naudas, lai risinātu dažādas savas dzīves lietas. Te katram sava lielā dzīves nasta jāpārdomā. Vai tiešām ir jāstiepj savi un savu tuvinieku grēki un parādi vienam? Vai mēs kļūsim laimīgāki, ja visu nepieciešamo naudu savu tuvinieku problēmu risināšanai nopelnīsim un tur ieguldīsim? Vai tuvinieku prasības risināt viņu problēmas tad pēkšņi beigsies? Tas ir kā samaksāt šantāžistam vienu reizi un cerēt, ka šis ar to būs mierā. Parasti prasa vēl un vēl. Vai tad, ja mēs būsim tik slimi, ka nevarēsim pastrādāt, vai tad būs beigusies naudas nepieciešamība un mēs saņemsim tuvinieku atzinību un mīlestību?

Kā jau nojaušat, viss grozās ap paša uzņemtajiem apgriezieniem un nepieciešamību to visu pārdomāt. Un arī nepieciešamību būt ievērotam, noderīgam, mīlētam un cienītam. Kā to panākt? Padomājiet, kā izturas tie cilvēki, kurus mēs mīlam, cienām, redzam, kā viņi sasniedz ieceres, kā viņi atpūšas. Vai tad mēs tā nevaram?

Ja nu cienījamais lasītājs ar manu iepriekšējo tekstu ir ļoti neapmierināts, jo nesaskata tajā desmit padomus, kā kļūt laimīgam, varu teikt, ka nav tādu desmit padomu, kā kļūt laimīgam, ne arī “īstās tabletes”, ne “momentāna risinājuma” sabiezējušai problēmai. Pieredze rāda, ka vainīgs parasti nav ne darbs, ne priekšnieks, lai kāds nelietis arī viņš būtu, nedz ģimenes dzīve vai tās trūkums, ne arī tuvinieku laime vai nelaime.

Mūsu ļoti nogurušajās galvās, kur grozās miljons domu, nav vietas nekam citam. Šis miljons domu parasti nav par to, kā dzīvot laimīgi vai justies gandarītam ar sevi un savu dzīvi. Šis miljons domu parasti ir par tiem citiem cilvēkiem, kolēģiem, priekšniekiem un viņu labsajūtu. Ko no tā mēs varam kontrolēt? Neko. Patiešām, itin neko. Kontrolēt mēs varam tikai savas domas, savas darbības, savas izvēles, savu sapņu sasniegšanu un savu vērtību paturēšanu savā priekšā.

Man jau viegli runāt, jūs teiksiet. Vai tad, ja visu to zini un analizē, tu pēkšņi kļūsi laimīgs? Varu teikt, ka ne. Pacienti pakāpeniski aktīvi trenējas sevi kontrolēt un analizēt, uzņemties atbildību, meklēt risinājumus. Cilvēki sāk mainīties, vairāk smaidīt un saskatīt gandarījumu, lai cik slims cilvēks būtu. Kad sāc kontrolēt savas domas un darbus, tad pieaug pašcieņa. Tu sāc atteikt darīt lietas, kuras tev nav vajadzīgas. Iegūsti laiku, lai varētu veltīt saviem hobijiem un parūpēties par savu veselību. Tu sāc drošāk komunicēt ar augstāk stāvošiem, jo saproti, ka viņi nestāv nekur augstāk, vien viņiem ir citi darba pienākumi un prioritātes. Tostarp tu saproti, ka arī tuvinieki ir pilnvērtīgi un atblidīgi cilvēki un ir spējīgi par sevi adekvāti parūpēties.

Vajag paturēt prātā, ka, kamēr vien cilvēks dzīvo, vienmēr būs cerība. Un vienmēr ir atrodams risinājums.

Ļoti noderīgi ir palūkoties uz laimīgiem cilvēkiem. Aprunājieties ar tādiem. Kā viņi risina savas problēmas. Palasiet prozas darbus par cilvēkiem, kas kaut ko sasnieguši gadu tūkstošu gaitā. Kā viņi kļūdījušies, meklējuši risinājumus, atkal kļūdījušies. Kaut ko sasnieguši, kaut ko palaiduši garām un tamlīdzīgi. Iedvesmojoši stāsti no laikabiedriem vai jau mūžībā aizgājušiem cilvēkiem vienmēr ir palīdzoši. Gadu tūkstošiem kopš Mozus laikiem cilvēks nav mainījies. Kaislības un kļūdas, panākumi un zaudējumi – tas mums pieejams katram.

Gatavosimies noslēgt Veco gadu un sākt Jauno ar adekvātām rūpēm par sevi, un dot apkārtējiem savu laimīgo smaidu.

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2018. gada decembra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!