Dace Amoliņa: Kad dvēsele kliedz pēc palīdzības

Psihologs, psihiatrs vai psihoterapeits? Ģimenes ārsts? Varbūt neirologs? Vai bieži aizdomājamies, ka mums vajadzētu kādam izstāstīt to, ko pat no sevis slēpjam? Parasti ne. Tie ir tuvinieki, kas sirdīgi un noguruši no attiecībām ar mums uzkliedz vai lūdzas, lai mēs aizejam pie ārsta, vai arī vienkārši pasaka: “Tu esi slims!”

Iet pie ārsta dažkārt var šķist pazemojoši, it kā mēs padotos grūtību priekšā, un, ja mūsu tuviniekiem vai draugiem nav bijusi saskare ar psihiskiem traucējumiem un to ārstēšanu, mēs parasti par ārsta apmeklējumu nedomājam.

Tātad, ja jūs jau lasāt šo žurnālu vai tikai intereses pēc pašķirstāt, tad jums nav vienalga, kā jūtaties. Jums gribas par savu veselību uzzināt ko vairāk. Ko tādu, kas palīdzētu rast risinājumu sliktai pašsajūtai vai bažām par nākotni vai par tuvu, mīļu cilvēku.

Būtu vienkāršāk, ja ārsts varētu ieteikt 10 veidus, kā kļūt veselam, vai būtu uzskaitīti 10 simptomi, kas liecina par mentālu slimību, vai vēl kā līdzīgi, kā tas tagad dažās interneta ziņu vietnēs ir kļuvis populāri. Tomēr diez vai jūs gribētu, ka jūsu dzīves pieredze, sasniegumi, ciešanas un pārdzīvojumi tiktu nonivelēti līdz kādiem dažiem universāliem kritērijiem. Iespējams, tieši tādēļ mēs bīstamies doties pie kāda psihologa vai psihoterapeita, vai psihiatra, ka mūsu unikalitāte varētu tikt nonivelēta. Piemēram, līdz “normāls” vai “nenormāls” nosaukumam. Vai “jums jāiet pie psihiatra” vai “jums pie psihiatra nav ko darīt”. Pat ja mēs nojaušam vai zinām, ka esam slimi ar kādu psihisku slimību, ir ļoti biedējoši, ka ārsts mūsu daudzveidīgo pieredzi un ciešanu, bēdu un prieku pilno dzīvi “ieliek” kādā diagnozē, par pārējo it kā nelikdamies ne zinis vai uz to skatīdamies caur šīs diagnozes prizmu. Tā mēdz gadīties, un to ir nomācoši apzināties arī ārstiem.

Ko parasti saka jebkuras specialitātes ārsts, ja cilvēkam kādi simptomi ir bijuši ilgstoši un ārstam šķiet, ka cilvēks nav par to laikus uztraucies un vērsies pie konkrētā ārsta? Viņš jautā: “Kur jūs visu laiku bijāt?!” Vai pieklājīgākā manierē tas izpaužas kā smaga nopūta un paklusēšana. Protams, ārstam reizēm “mati saceļas”, klausoties, kā cilvēks pret sevi izturas un ko tik nav darījis, lai izvairītos iet pie psihiatra. Un dažkārt pietrūkst iecietības un pacietības, lai uzklausītu un saprastu. Vajadzētu pietikt, bet pietrūkst. Arī tā ir realitāte.

Ko mēs parasti dzirdam no pacienta. Ka slikti ir jau ilgstoši, pat gadiem. Ka pacients ir centies nodarboties ar pašārstēšanos, ka ieklausījies tuvinieku un draugu padomos un, iespējams, tas visu tikai pasliktinājis. Ka meklējis kādu informāciju par saviem simptomiem, lai nevajadzētu par tiem kādam stāstīt vispār un varētu tikt galā vai likties mierā un sadzīvot. Dažkārt vienkārši uzticējies savam ģimenes ārstam vai citas specialitātes ārstam, paklausīgi izmeklējies un lietojis nozīmētos medikamentus, bet uzlabojumi bijuši īslaicīgi vai nekādi. Un tad atrodas kāds konsultants, kuram parasti nav laika, lai pacientu uzklausītu un iztaujātu pietiekamā mērā, kurš tad arī saka šāda tipa frāzes: “Kur jūs visu laiku bijāt, ko jūs visu laiku domājāt?” Te es visus, kas cietuši no mums, ārstiem, gribētu mudināt nepadoties un meklēt skaidrojumus saviem veselības traucējumiem un tad arī iespējamos konstruktīvos risinājumus. Apgalvošu, ka racionāla izeja noteikti vienmēr ir atrodama. Citam ātrāk, citam vēlāk.

Kad ir jāsāk uztraukties, ka ar psihisko veselību kaut kas nav kārtībā?

1. Kad jūs PĒKŠŅI saprotat, ka esat kļuvis citāds nekā parasti. Labāks vai sliktāks, iedvesmots no kādas abstraktas matērijas. Kad PĒKŠŅI jūs visu “saskatāt” labāk, savādāk, šķietami izprotat “visdziļākos matērijas noslēpumus”. Vai arī PĒKŠŅI sajūtat, ka visi pret jums sazvērējušies, sajūtat draudus pat no tuviniekiem, arī no cilvēkiem uz ielas. Ka visu cilvēku intereses kādā veidā saistītas tieši ar jums. Šie ir nopietni simptomi, kas var liecināt gan par saindēšanos ar kādām vielām, gan par dažādiem slimīgiem stāvokļiem.

Varu visus nomierināt, ka šādā situācijā nevajag veltīgi uztraukties, bet pēc iespējas ātrāk izstāstīt kādam mediķim, vienalga, pat kuras specialitātes ārstam, lai pēc iespējas ātrāk sāktu meklēt cēloņus un novērstu sekas. Pat ja šīs pēkšņi radušās izjūtas ir patīkamas un pacilājošas. Dažkārt tieši to meklē dažādu narkotiku un toksisko vielu kārotāji, jo jūtas pārāk slikti, lai vienkārši priecātos par dzīvi un risinātu problēmas, nebojājot savu veselību.

2. Kad, aizpildot dažādus depresijas testus, ko var atrast arī dažādās interneta vietnēs un arī pie psihologiem, tur uzrādās kādi brīdinoši rezultāti. Pat ja jums šķiet, ka nekas īpašs jau nenotiek un iemesla slikti justies it kā nav, tomēr darbā vai mācībās koncentrēties ir grūtāk un dzīvē kāda “melnā strīpa” pārāk ieilgusi.
3. Kad domas par tuviniekiem vai darbu, vai kādiem notikumiem tik ļoti jūs pārņēmušas, ka neļauj iemigt, koncentrēties ikdienas lietām un priecāties vai iet uz ieplānotiem pasākumiem. Kad iemiegat arvien vēlāk un vēlāk un mostaties pilnīgi “salauzts”, kā visu nakti “stūmis vagonus” lokomotīves vietā. Vai tieši pretēji – bez jebkādu neierastu medikamentu lietošanas guļat arvien ilgāk un pamostoties nevarat piespiest sevi aiziet uz darbu vai nodarboties ar ierastām mājas lietām.

Šādā situācijā mēs parasti attopamies jau stipri novēloti, kad jau parādījušies citi būtiski veselības traucējumi – novājēšana, dažāda rakstura sāpes, nervozitāte. Tomēr tad, kad attopamies, nevajag baidīties ģimenes ārstam lūgt padomu un arī ieklausīties rekomendācijās, vērsties pie psihologa, psihoterapeita vai pat pie psihiatra. Jūsu noslēpums tiks saglabāts, vai tas būtu privāts ārsts, vai ārsts, kas strādā valsts iestādē. Un ārstam psihiatram noteikti ir pieejams pietiekami plašs medikamentu klāsts, kurus lietojot nav jābaidās par atkarības vai pierašanas risku.

4. Lai pie kāda ārsta jūs arī ietu, arvien biežāk pie diagnozēm pazib uzraksts “veģetatīvā distonija”. Tas ir tāds ārstiem iemīļots jēdziens, lai apzīmētu nestabilu nervu sistēmas darbību, nezinot tās īsto iemeslu. Šāds nestabils nervu sistēmas darbības veids var sākties, ja ir bijis pārgurums no darba un mājas rūpēm, pastāvīgas psihotraumatiskas situācijas, kurām pacients neredz galu, dažāda veida subjektīva vai objektīva diskriminācija, kādas hroniskas slimības izraisītas ciešanas un vēl daudzi citi iemesli. Arī nopietnu psihisku slimīgu gadījumā, kas jau prasa specializētu medikamentu lietošanu un palīdzību. Lai cik vilinoši ir attaisnot visu savu slikto pašsajūtu ar šo moderno nediskriminējošo nosaukumu “veģetatīvā distonija”, ļoti iesaku nesamierināties un meklēt īstos iemeslus, lai varētu sākt kontrolēt simptomus vai pat tikt vaļā no tiem. Bieži vien tiek rekomendēts vērsties pie psihiatra.
5. Kad ne tikai vistuvākie cilvēki jums apkārt, bet arī draugi un pat paziņas mēģina jums norādīt vai ieteikt aiziet pie ārsta, bet jums pašam šķiet, ka nekas slikts jau nenotiek, vai pat, tieši pretēji – liekas, ka beidzot viss ir tik ļoti labi, jūs esat spējīgs strādāt vairākos darbos, guļat ļoti maz un jūtaties mundrs, jūs neko nezaudēsiet, ja aiziesiet pie ģimenes ārsta, psihoterapeita vai psihiatra.

Neviens nevar jūs pret jūsu gribu nedz ārstēt, nedz aizsūtīt uz slimnīcu. Aizejot pie ārsta, jūs vismaz noskaidrosiet, kā visa šī situācija izskatās no speciālista viedokļa, un tad pats jau izvēlēsieties, ko ar to visu darīt, ja vispār kaut kas ir jādara.

6. Ja kādreiz jau esat ārstējis psihiskus traucējumus, bet pašlaik ilgstoši aktīva ārstēšanās nav bijusi nepieciešama, taču atkal parādās jums jau pazīstamie simptomi vai arī kādi citi simptomi, jūs jau intuitīvi jūtat, ka ir jāmeklē palīdzība. Ja jums šķiet, ka ar ārstu, kas jūs ārstēja iepriekš, jūs kaut kādu iemeslu dēļ runāt negribat, jūs varat iet pie jebkura cita ārsta.
7. Kad pamanāt, ka dusmojaties arvien biežāk un kontrolēt dusmu “izvirdumus” kļūst arvien grūtāk. Pat esat spējīgs dusmās ko saplēst vai sist vienalga kam. Ja atkal un atkal mēģināt salīgt mieru ar cilvēku, kam nodarījāt pāri, bet nespējat katru nākamo reizi sevi savaldīt.

Labā ziņa ir tā: ja vērsīsieties pēc palīdzības un atbalsta pie psihoterapeita vai nepieciešamības gadījumā pie psihiatra, jūs varēsiet saglabāt ģimeni, attiecības, savu veselību un savu bērnu veselību, kā arī darbu un attiecības ar kolēģiem.

8. Kad mājās vai darbā nāk raudiens teju “ne par ko” un arvien grūtāk saņemties, lai neraudātu. Parasti šādas skumjas pašas par sevi ir nepanesamas un liek aizdomāties, ka vajag kaut ko steidzami ar to darīt. Ja jūs nojaušat, ka iemesls tam ir bēdīgu notikumu virkne jūsu dzīvē, jums veiksmīgi un ātri var palīdzēt psiholoģiskās palīdzības dienests pa tālruni vai konsultācija tiešā sarunā. Ja nu bēdu sajūta saglabājas ilgāk, nekā jums tas liktos pieņemami, un nekas to nespēj mainīt, tad noteikti vērsieties pie psihiatra. No iespējamo medikamentu lietošanas bīties nevajag, tomēr savus apsvērumus par medikamentu iespējamo kaitējumu veselībai noteikti ārstam izstāstiet.
9. Kad pamanāt, ka jūsu padotie no jums baidās, vairās apspriest kādus jautājumus, izvairās tikties ārpus obligātajām sapulcēm. Kad jūs satraukuma situācijās kliedzat uz padotajiem vai tuviniekiem un tas jums sniedz pat zināmu atvieglojumu, un ir kārdinājums domāt, ka citādi neviens jūs nedzird un nesaprot. Vai, būdams padotais, ļoti bieži maināt darbavietas, nespējat saprasties ar kolēģiem, nevarat iekļauties kolektīvā un pakļauties noteikumiem atkal un atkal. Var būt, ka jums pašam jau ir apjausma, ka kaut kas būtu jādara citādi vai ka nervu spriedze darbavietā traucē racionāli domāt un rīkoties. Jūs droši varat par to runāt ar psihologu vai ar psihoterapeitu, un, ja būs nepieciešama medikamentoza iejaukšanās, minētie speciālisti jums to pateiks. Pēc tam jūs pats izlemsiet, iet vai neiet pie psihiatra. Tomēr, ja minētie speciālisti to iesaka, tad laikam tam ir iemesls. Jūs to noteikti varat arī viņiem pārjautāt, kāpēc viņi to iesaka.
10. Kad pastāvīgi esat spiests paciest pazemojumus un vardarbību un pēc tam aptverat, ka nespējat rīkoties tā, lai pārtrauktu šīs ciešanas un atrastu citādu veidu, kā veidot vienas vai otras attiecības. Jūs noteikti drīkstat neinformēt nevienu tuvinieku, jo īpaši varmācīgo cilvēku, ka jūs klusībā cerat atrast palīdzību un kur jūs to cenšaties meklēt.

Mūsu valstī ir organizācijas, kas sniedz profesionālu konfidenciālu dažāda profila palīdzību no varmācības cietušiem cilvēkiem. Jūs varat internetā meklēt informāciju, jautāt par to ģimenes ārstam. Arī klausoties radio raidījumus par līdzīgām tēmām, var atrast dažādas atbildes un noskaidrot, kur un kā sameklēt palīdzību. Pie psihiatra jāvēršas tad, ja šādā situācijā dzīvojat gadiem ilgi un gadiem ilgi nejūtat nekādu motivāciju vērsties pēc palīdzības. Var pat būt tā, ka jums personīgi vardarbība pret jums šķiet “pelnīta”.

11. Kad redzat un saprotat, ka jūsu bērni vai bezpalīdzīgie tuvinieki cieš no jūsu dzīvesbiedra vai jūsu paša emocionālas vai fiziskas vardarbības, bet jūs nespējat to pārtraukt, nespējat par to runāt, cenšaties piedzerties vai citādi aizmirsties, meklējot attaisnojumu savai bezdarbībai. Ja jūs šo lasāt un dusmojaties, ja gribat kliegt uz mani, ka par “savu kaunu” ārpus ģimenes “nevienam nav jāstāsta”, tad kliedziet un dusmojieties, bet atrodiet kādu uzticamu psihologu vai psihoterapeitu, kuram kaut ko no tā visa varētu uzdrošināties izstāstīt. Tas jums ļaus labāk saprast un aptvert situāciju un sākt meklēt kādus konstruktīvus risinājumus. Ja nu visa tā rezultātā sākas bezmiegs, dažāda rakstura sāpes, bezcerības sajūta, apdraudējuma sajūta un citādi veselības traucējumi, noteikti varat vērsties pie psihiatra. Noteikti ir atrodama palīdzība gan jums, gan jūsu tuviniekiem.
12. Kad pamanāt izteiktas svara izmaiņas pārmērīgas ēšanas vai neēšanas dēļ un varbūt pat tas jūs īpaši nesatrauc, bet tuvinieki norāda uz pārmērīgu vai nepietiekamu svaru un lūdz jūs iet pie ārsta. Ēšanas traucējumi parasti ir tikai rezultāts kādiem jūsu ilgstošiem pārdzīvojumiem. Ar ēšanu mēs sevi vai nu sodām vai nomierinām. Kad tas sāk bojāt mūsu veselību, ir vērts tomēr noskaidrot, vai nevajadzētu savus pārdzīvojumus izstāstīt kādam speciālistam, piemēram, psihologam vai psihoterapeitam. Pilnīgi droši varu apgalvot, ka jūs drīkstat nedarīt sev pāri. Un jūs drīkstat par to ar kādu speciālistu sākt runāt.
13. Kad jūs pats lieliski saprotat – jūs redzat un jūtat, dzirdat savādāk nekā jums apkārt esošie cilvēki. Ja tādēļ jūtat nepieciešamību rīkoties pretēji pieņemtajiem noteikumiem, bet apkārtējiem jūsu argumenti šķiet nepamatoti un neviens jūs nesaprot, pat sākas konflikts. Ja aprunāsieties ar psihiatru, vai nu gūsiet pārliecību, ka ar jums viss ir kārtībā, bet kompānija, kurā jūs cenšaties atrast draugus, nav jums piemērota. Vai arī, ka jums ir kādi slimības simptomi, kas prasa iedziļināšanos, izmeklēšanu un medikamentozu iejaukšanos. Abos gadījumos jūs būsiet apzinīgi un atbildīgi pret sevi rīkojies. Turklāt jums nevienam nav jāatskaitās, vai jūs pie ārsta ejat vai neejat, zāles lietojat vai nelietojat.
14. Kad vienkārši jūtaties tik slikti, ka esat gatavs šķirties no dzīves, jo neredzat nekādu izeju. Nespējat par to ne ar vienu runāt. Domājat, ka tāpat neviens jūs nesapratīs, ka esat sev un citiem smaga “nasta”. Pat ja esat tik apzinīgs, ka pašnāvību neveiksiet, sliktā pašsajūta un nedefinējamas dvēseles sāpes ir skaidra norāde, ka palīdzība ir ļoti vajadzīga. Labā ziņa ir tā, ka tā vienmēr ir atrodama, pat ja jums tā nešķiet.

Tās bija dažas pārdomas par šo neaptveramo un neizrunājamo tēmu. Lai mums visiem atrodas laiks un drosme parūpēties par sevi ar mums pienākošos respektu un cieņu!

Foto: Shutterstock

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2020. gada aprīļa numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!