Andris Veselovskis: Par psihoterapiju, medicīnu, veselību un sadarbību

Vai psihoterapija ir tiešām vajadzīga, vai cilvēks var tikt galā tāpat? Vai ir nepieciešama tik ilga psihoterapija? Vai psihoterapeits “nevelk garumā”, lai vairāk nopelnītu? Līdzīgi jautājumi var būt arī par citu specialitāšu ārstiem. Vai ārsts gribēs man palīdzēt, vai arī gribēs pelnīt? Varbūt viņam būs izdevīgāk, ka slimoju, nevis kļūstu vesels?

Šie jautājumi ir saprotami, jo patērētāju sabiedrībā katrs cenšas pārdot pēc iespējas vairāk savas preces par iespējami augstu cenu. Ir daudz krāpnieku. Cilvēki nesaprot, kuram uzticēties, kuram ne. Varbūt labāk iet pie dziednieka. Cerot, ka problēmas pazudīs pašas no sevis. Laiks dziedē... Ir daudz vērtību, pēc kurām dzīties: nauda, panākumi, labas sekmes mācībās. 

Sākšu ar atkāpi.

Automašīnas mūsu valstī vismaz reizi gadā iziet tehnisko apkopi, tiek turētas labā kārtībā, un tas visiem ir saprotams. Būtu loģiski domāt, ka pret sevi un saviem bērniem izturamies labāk nekā pret automašīnām. Būtu loģiski, ja radušās veselības problēmas no bērna dzimšanas līdz nāvei katru gadu tiktu tiktu monitorētas un pieskatītas. Bet vai tā ir?

Realitātē redzam pavisam kaut ko citu.

Cilvēki, kas vēršas pēc palīdzības pie psihoterapeita, parasti ir mocījušies un cietušies daudzus, daudzus gadus. Novēršamas un risināmas problēmas nav tikušas risinātas.

Piemēram. Bērna pazemošana skolā. Bērns tiek izsmiets, apsaukāts. Pēc kāda laika bērnam rodas visdažādākie funkcionāli veselības traucējumi. Galvassāpes, hronisks nogurums, dažādi gremošanas traucējumi, muguras sāpes, bailes iet uz skolu utt.

Pēc pāris gadiem veidojas jau stabilas neirozes – fobijas, trauksme, somatoformi traucējumi un depresija. Visi šie psihiskie traucējumi rada pārmērīgu slodzi organismam. Ar laiku vājākajās vietās plīst. Pārstresojies pusaudzis salauž kāju...

Bērna pazemošana skolā, manuprāt, ir atrisināma problēma. Nezinu, vai šī problēma kaut kā tiek risināta. Taču manā privātpraksē katrs trešais pacients stāsta līdzīgu stāstu. Es strādāju ar pieaugušajiem. Viņi atnāk 5–20 gadus pēc skolas, kad problēmu kamols ir uztinies vēl lielāks – panikas lēkmes, depresija, izjukušas attiecības, sabrukušas ģimenes, fiziskas slimības. Problēmu slogs parasti ir pieaudzis pamazām un nav ticis risināts gadiem ilgi. Un viens no smagākajiem traumatizējošiem faktoriem, no kura sākusi attīstīties patoloģija, ir bijusi pazemošana skolā.

Automašīnas mūsu valstī tiek labotas vismaz reizi gadā, bet cilvēka veselība – bioloģiska, psihiska un sociāla labsajūta kaut kā paliek bez uzmanības. Iztrūkst vienotas izpratnes par cēloņu un seku likumsakarībām. Sabiedrība nesaprot, ka veselību vai slimību katrs pats veido visas dzīves laikā. Ja cilvēks jau no bērnudārza laikiem iemācās slimot, lai neietu uz dārziņu, tad pēc 30 gadiem viņš slimos, lai nerisinātu svarīgas problēmas savā dzīvē. Ja prāts un organisms būs iemācījies saslimt grūtā brīdī, tas strādās kā Šveices pulkstenis. Un neviens ārsts vai psihoterapeits ātri nespēs palīdzēt. Tikai pats cilvēks varēs kaut ko mainīt, daudzus gadus ar sevi strādājot. Psihoterapeits var palīdzēt mainīties, bet nevar izdarīt neko pacienta vietā.

Tātad, jo ātrāk problēmas tiek risinātas, jo vieglāk cietējam būs palīdzēt. Ja problēmas netiks risinātas desmitiem gadu, palīdzēt būs ļoti grūti. Bieži veselības problēmas ir saistītas ar dziļiem destruktīviem sabiedrības domāšanas stereotipiem.

Piemēram. Sekmes skolā ir svarīgas, bērna pašsajūta – nesvarīga. Bērns iemācās vai neiemācās gūt panākumus mācībās, taču pavisam droši neiemācās saprast sevi. Visai sabiedrībai būtu jādomā, kā radīt interesantu, patīkamu vidi skolās. Vardarbība un pazemošana skolās būtu jānovērš.

Problēmas, kuras risina psihoterapeiti, parasti ir kompleksas. Bieži ļoti sarežģītas un hroniskas. Tās ir saaugušas ar sociālo vidi un ģimenes sistēmu. Psihoterapeits nepavisam nav Dievs.

Vai pacientam psihoterapija ir vajadzīga, vai viņš var tikt galā pats? Bērniem, kuri tiek pazemoti skolās, noteikti ir vajadzīga palīdzība. Vai palīdzēs vecāki, skolotāji vai psihoterapeits, jādomā katrā konkrētā gadījumā. Vislabāk varēs palīdzēt, ja vecāki rīkosies atbilstoši situācijai, ja skolotāji zinās, ko darīt, ja vajadzības gadījumā nāks palīgā psihologs vai psihoterapeits. Vissliktāk, ja problēma tiks noliegta un norakta, mierinot bērnu, ka “mani jau arī skolā apsaukāja”, vai sakot – “neņem galvā”, un bērns paliks ar trauksmi, kaunu un bailēm. Toties vēlāk varēs ārstēt “īstas” slimības, nevis kaut kādas “izdomātas”.

Psihoterapija ir sadarbošanās process. Cik ilga un intensīva psihoterapija ir vajadzīga, tas ir atkarīgs no pacienta vēlmēm un no problēmas ilguma. Par sadarbības mērķiem un iespējām jāapspriežas un jāvienojas abiem – pacientam un psihoterapeitam. Mūsdienās cilvēki visu dzīvi kaut ko mācās viens no otra. Psihoterapija kādā brīdī var būt kā glābiņš, lai pārvarētu krīzi, depresiju vai paniku. Psihoterapija var būt kā pilnveidošanās instruments – lai cilvēks attiecībās justos aizvien labāk, lai kļūtu autonomāks, lai kreatīvi realizētu savu potenciālu – šīs spējas mēs varam attīstīt visu dzīvi ar psihoterapijas palīdzību vai bez tās. Nav nevienas ārstēšanas metodes, kura pasargātu cilvēku no visām slimībām un problēmām.

Nevajadzētu uztvert psihoterapiju kā kaut ko īpašu. Gandrīz katrs pacients man saka vienu un to pašu frāzi: “Es biju domājis, ka man jau nu gan nekad nevajadzēs iet pie psihoterapeita, bet te nu es esmu.” It kā būtu noticis kaut kāds īpaši ekstraordinārs notikums. Ja cilvēkam nepieciešama kāda cita cilvēka klātbūtne un sapratne, mūsu sabiedrībā skaitās kaut kas patoloģisks un droši vien vājuma un neadekvātuma pazīme. Ja sāp mugura, cilvēks iet pie masiera – tas ir normāli. Bet, ja sāp sirds, tad normāli ir gadiem ilgi ciest un sirdi neārstēt.

Vai psihoterapeits nevilks garumā, lai vairāk nopelnītu? Šāds jautājums satur aizdomas par ļaunprātīgu izmantošanu, neuzticēšanos. Lai tās novērstu, var aiziet pie vairākiem speciālistiem, apjautāties par cenām, problēmu risināšanas prognozēm. Droši vien katram speciālistam būs savs redzējums. Visdrīzāk, speciālists centīsies palīdzēt savu iespēju robežās.

Psihoterapijas rezultāts būs atkarīgs no vairākiem faktoriem.

• Ja ir saderība starp terapeitu un pacientu, terapija ir efektīvāka. Vienam deju skolotājam neizdodas puisim iemācīt dejot, citam skolotājam izdodas. Ir jāatrod savs terapeits, tāpat kā savs deju skolotājs.

· Psihoterapijā strādā abi. Terapeits kaut ko pasaka, pacients mācās to izmantot. Terapeits mācās saprast pacientu, pateikt pacientam tā, lai viņš var to izmantot. Pacients mācās pastāstīt terapeitam savus pārdzīvojumus tā, lai terapeits var saprast, sajust... Terapeits sajūt, apdomā, sniedz pacientam savu skaidrojumu, pacients cenšas informāciju izmantot. Tā sadarbība iet uz priekšu.

· Jo problēma senāka, jo sliktāk tā padosies terapijai.

· Psihoterapijā bieži nevar precīzi paredzēt, cik ilga terapija būs nepieciešama. Viens cilvēks noliek autovadīšanas eksāmenu ar pirmo mēģinājumu, citam daudz jātrenējas un ir vajadzīgi septiņi mēģinājumi. Vai tāpēc autovadīšanas instruktors ir slikts? Vai autovadītājs slikts? Labāk būtu padomāt, kādi varētu būt problēmas risinājumi. Varbūt sadarbība ar citu instruktoru būs produktīvāka? Varbūt joga palīdzēs atslābināties? Vai varbūt, piemēram, sievietei pašai nemaz negribas braukt ar mašīnu? Gribas, lai visur aizved vīrs.

• Iespējams, ka psihoterapijai pietrūks finansiālu resursu. Psihoterapija ir dārga. Valsts nepalīdz.

Lai celtu psihoterapijas efektivitāti, visai sabiedrībai būtu jāmainās. Pašreiz pie psihoterapeita cilvēki vēršas krīzes gadījumā – depresija, panikas lēkme, smaga krīze attiecībās. Akūtā problēma tiek apārstēta, bet destruktīvās programmas turpina strādāt, izraisot nākamo krīzi. Vairāk būtu jādomā par veselīgu dzīvi ilgtermiņā. Ja cilvēks 30 gadus ir domājis negatīvi – es esmu slikts, man nesanāks, valdība ir slikta utt. –, šo negatīvo domāšanu nespēs mainīt viens pats psihoterapeits. Cilvēkam ar sevi jāstrādā gadiem, sabiedrībai būtu kaut kā jāpalīdz. Ja cilvēki nāktu risināt problēmas, tiklīdz tās sākušās, psihoterapeits ļoti ātri un efektīvi varētu palīdzēt.

Pašlaik psihoterapeiti strādā brīvā tirgus apstākļos. Pacienti maksā par ciešanu mazināšanu. Kādu produktu sabiedrība pasūta, tādu arī saņem. Psihoterapeitu zināšanas varētu izmantot ne tikai simptomu mazināšanai, bet arī veselīgākas sabiedrības veidošanai. Lai sabiedrība varētu kļūt veselīgāka, visiem būtu jāsadarbojas – pacientiem, ārstiem, psihoterapeitiem. Visi kopā varētu diskutēt par attīstības iespējām. Kā, piemēram, pasargāt bērnus skolās no vardarbības. Ja pacienti vaino ārstus vai ārsti valdību – tas neko nepalīdz.

Kā atrast savu psihoterapeitu

Ārējie kritēriji

· Speciālistam ir profesionālās asociācijas izdots sertifikāts, kas garantē speciālista kvalifikāciju. Šobrīd lielākās profesionālās asociācijas ir Latvijas Ārstu psihoterapeitu asociācija un Latvijas Psihoterapeitu biedrība.

• • Profesionālās asociācijas organizē speciālistu apmācību, garantē, ka speciālisti ir pietiekami kvalificēti. Ja kāds sevi nosauc par psihoterapeitu, bet viņam nav profesionālās asociācijas izdota sertifikāta, neviens nezina, ar ko šis cilvēks nodarbojas.

· Speciālists ir labi integrējies sociālajā vidē. Pietiekami labas attiecības ar sabiedrību, kolēģiem liecina par speciālista spēju sadarboties, būt radošam.

Iekšējie, subjektīvie kritēriji

Katram ir jāatrod savs psihoterapeits. Jāatrod speciālists, ar kuru izdodas sadarbība, pastāv saderība. Var palasīt publikācijas presē, paskatīties intervijas. Ja konkrētā speciālista domas šķiet pieņemamas, var aiziet uz iepazīšanās, izvērtēšanas sesijām parunāties. Šajās sesijās pacients varēs saprast, vai psihoterapeits viņam ir pieņemams. Nevajadzētu iet pie terapeita, kurš jau no paša sākuma šķiet nepieņemams un nesaprotams. Psihoterapeitam ir jāsaprot, vai viņš spēs palīdzēt konkrētajam pacientam. Vai ir iespējams vienoties par reāliem mērķiem, ko abi centīsies sasniegt? Psihoterapeitam nevajag strādāt ar pacientu, kuru viņš pavisam nesaprot, ar kuru ir pārāk grūti – tās būs mokas abiem. Bieži terapijas gaitā pacienta mērķi mainās. Tad abi var atkal pārvērtēt, kādā virzienā iet tālāk. Terapijas gaitā būtu jānotiek konstruktīvai sadarbībai. Ja viena vai otra puse jūt, ka sadarbība nenotiek, par to uzreiz ir jārunā, lai sadarbību atjaunotu.

Cilvēka dzīves ilgumu un dzīves kvalitāti ietekmē spēja sadarboties. Jo vairāk cilvēkam veidojas pietiekami labas attiecības ar apkārtējiem, jo ilgāk viņš dzīvos un veselāks būs. Psihoterapijā svarīgākais ārstējošais faktors ir pietiekami labas attiecības starp terapeitu un pacientu. Ja vairāk spēsim visi sadarboties, pacienti, ārsti, sabiedrība, valsts iestādes, jo labāk jutīsimies un veselāki būsim.

Sadarbosimies!

Rakstu lasiet arī „ārsts.lv” 2018. gada marta numurā!

Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!