Andris Veselovskis: Kā pieņemt novecošanos

Vai novecošanos vispār ir iespējams pieņemt? Vai novecošanās un nāve ir jāpieņem? Varbūt labāk par novecošanos vispār nerunāt?

Mūsu kultūra ir vērsta uz panākumiem. Dzīvojam ar idejām, ka kļūsim aizvien stiprāki, gudrāki, veiksmīgāki, skaistāki.

“Pēc dārziņa iesi skolā. Pēc skolas strādāsi. Tev būs ģimene un bērni. Gūsi aizvien lielākus panākumus.” Šajā vietā vēstījums bieži beidzas. Kā pasakā – un viņi dzīvoja laimīgi... Un kas būs tālāk? Kļūsi aizvien vecāks un vājāks. Varēsi izdarīt aizvien mazāk. Kad pienāks laiks, nomirsi. Vai kaut ko tādu vispār drīkst rakstīt? Vai tādas domas ir labi domāt: “Kļūšu vecāks un nomiršu.”

Cīņa ar novecošanos un nāvi uzņem apgriezienus. Varbūt jau mūsu paaudze dzīvos 120 gadus. Glancētajos žurnālos dāmas izskatās aizvien jaunākas – atradušas jaunības eliksīru? Katrā nākamajā žurnāla publikācijā dāma izskatās aizvien pievilcīgāka, gludāka, seksīgāka... Var uzburt pasaku un tajā dzīvot – modernās tehnoloģijas dod aizvien lielākas iespējas apmānīt sevi un citus. Vai žurnāli melo? Melot ir labi vai slikti? Un ja tie ir pavisam balti, pūkaini un jauki meli? Un tik patīkami...

Jau sengrieķu dievi tiecās pēc nemirstības. Nemirstība – labi. Nāve – slikti. Vai cīnoties pret novecošanu, gribam kļūt par visvareniem dieviem? Noliedzot novecošanos, cilvēks apreibinās ar ilūziju, ka viņš nenoveco. Citi mirst, bet es dzīvošu un dzīvošu, ilgi un laimīgi. Tas viss turpināsies un turpināsies. Cilvēks jau ir kļuvis par Dievu. Viņš ir noliedzis realitāti. Apstādinājis laiku. Tas ir tik patīkami. Ir uzburta jauna pasaule, kurā katrs ir varens radītājs, laimes un nemirstības vīna apreibis Dievs. Vai šajos saldajos melos kaut kas ir “slikti”?

Papētīsim sīkāk, kas notiek cilvēka prātā, ja viņš novecošanos nepieņem.

Sieviete pamostas no rīta. Izstaipās. Ir jauks saulains rīts. Sieviete ieskatās spogulī un pēkšņi ierauga, ka ap acīm ir parādījušās agrāk nebijušas grumbas. Saules gaismā grumbas ir vairāk redzamas. “Tas ir kaut kas šausmīgs! Es esmu veca! Es esmu neglīta!” Visa diena ir sabojāta. Jāpērk vislabākais pretgrumbu krēms. Pret grumbām noteikti ir jācīnās. Citādi nemaz nevar būt. Visas cīnās pret grumbām. Pretgrumbu krēms ir nopirkts, vakarā grumbas nav redzamas. Viss ir kārtībā! Es vēl esmu skaista! Realitāte ir noliegta. Sieviete iedomājas, ka bojājums ir salabots. Mēģina sev to iegalvot. Sākas cīņa pret realitāti. Cīņa pret novecošanos, cīņa pret nāvi. Atļaušos apgalvot, ka šajā vietā Lucifers priekā dejo. Viņš ir iegalvojis nabaga sievietei, ka kaut kas ar viņu nav kārtībā, jo viņai ir parādījušās grumbas. Ja ar sievieti ir kaut kas slikti, viņai jāpārdod sava dvēsele, lai saglabātu mūžīgo jaunību. Jāpērk dārgi krēmi, jāinjicē botokss, smagi jāvingro, visādi citādi jāizpērk savs sliktums-vecums. Pats vārds vecums jau neskan labi. Cita lieta – vārds jaunība, tas skan tik labi.

Ja cilvēks nevar pieņemt novecošanos, viņš vairs nevar pieņemt un mīlēt pats sevi. Sevi ir jāpārtaisa, sevi ir jānoliedz. Skan diezgan absurdi un traki, vai ne?

Kāpēc cilvēki tā baidās kļūt vecāki? Kāpēc ir tik ļoti jāslēpj savs vecums un jācenšas izskatīties jaunākiem? Kāpēc novecošanās izraisa kaunu un bailes?

• Jebkādas novecošanās pazīmes liecina par nāves tuvošanos. Apzinātas vai neapzinātas bailes no nāves rada bailes no novecošanās. Cilvēkam ir ļoti grūti atzīt un pieņemt nāves neizbēgamību. Biedē tas, ka manis vairs nebūs. Biedē nezināmais. Nāve nozīmē zaudēt visu, kas pieder, – sevi, savu dzīvi, attiecības, darbu, īpašumus.
• Rietumu kultūrās cilvēki skatās uz dzīvi kā uz nebeidzamu progresu. Panākumi darbā, daudz draugu, aizvien vairāk īpašumu. Viss iet tikai uz augšu. Kļūšana vecākam, vājākam, nevarīgākam tiek slēpta kā apkaunojošs noslēpums. Savas grumbas, vājumu, kļūšanu vecākam cilvēki pārdzīvo vienatnē, it kā viņi vienīgie būtu tie sabojātie, nepareizie varošo, spējīgo, mūžam jauno citu vidū. Šī absurdā, trakā domāšana neļauj pieņemt dabisku, fizioloģisku procesu – novecošanos.
• Novecošanās procesā cilvēks nemitīgi kaut ko zaudē. Zaudē fiziskas spējas, zaudē jauneklīgo izskatu, zaudē nodzīvotos gadus, zaudē vecākus... Zaudējumi nāk cits pēc cita. Katrs zaudējums izraisa sāpes. Šīs sāpes ir jāspēj pārdzīvot. Zaudējumu pārdzīvošana ir ļoti svarīgs un sarežģīts process. Ja cilvēks ir izsērojis zaudējumu, viņš var pilnvērtīgi dzīvot tālāk, viņš var pazaudētā vietā atrast kaut ko citu. Ja cilvēks nav izsērojis, palaidis zaudēto, tas velkas līdzi, nobloķējot pilnvērtīgu dzīvi tagadnē. Ja cilvēks domā, ka pagātnē bijis kaut kas labs, kas ir neatgriezeniski zudis, domu enerģija nemitīgi atgriežas pie zudušā. Piemēram. Vīrietis atceras, kāds viņš ir bijis skaists un spēcīgs 20 gadus atpakaļ. Domas nemitīgi atgriežas pie sevis jaunā, mīlestības enerģija aizplūst pie sevis jaunā, vīrietis redz sevi atmiņu ainās spilgti un krāsaini. (Te pagātne un atpakaļejoši domāšanas procesi apzog tagadni un atdod visu skaisto un vērtīgo pagātnei.) Vīrietis paskatās uz sevi spogulī tagad. Te vairs nav ne krāsu, ne dzīvības. Kaut kāds pavecāks, pelēcīgs vīrs lūkojas pretī. Sevi tādu labāk neredzēt. Kā lai pieņem sevi tādu? Šajā piemērā vīrietis nav izskumis par aizgājušo jaunību. Nav varējis palaist jaunību, atvadīties no tās. Rezultātā viņš nespēj mīlēt sevi tagad.

Jo vairāk neizsērotu zaudējumu pagātnē, jo neiespējamāk baudīt tagadni.

Vēl klasisks piemērs: “Bērnībā zāle bija zaļāka.” Ja ir uzkrājušies neizsēroti zaudējumi, cilvēka pasaules uztverē sāk izzust krāsas gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Ja zaudējumi ir izsāpēti un palaisti, katru dienu ir iespējams redzēt jaunas un jaunas krāsas.

Mūsu kultūrā cilvēki netiek mācīti izsērot zaudējumus. Absurdās idejas par lielākiem un lielākiem panākumiem, jaunību, kura nekad nebeigsies, dzen cilvēkus depresijā, padara cilvēkus slimākus, paātrina novecošanos.

Kā pieņemt novecošanos

• Jāmāk atzīt, ka novecošanās ir normāla dzīves parādība. Tā ir neizbēgama. Ar novecošanos nav jācīnās. Cīnīties ar realitāti ir pilnīgi bezjēdzīgi un kaitīgi.
• Jāgatavojas tam, ka vienu dzīves posmu nomainīs nākamais. Jāgatavojas pārmaiņām. Nākamajā dzīves desmitgadē nederēs iepriekšējās desmitgades mērķi. Var jau laikus gatavoties, ka bērni izaugs, aizies dzīvot citur un būs jāatrod jaunas interesantas nodarbes.
• Jāmācās izsērot zaudējumus. Ir iespējams atvadīties no iepriekšējā dzīves posma un iedzīvoties nākamajā. Sportists var pāris gadus paskumt par to, ka sportista karjera pagājusi, un sākt jaunu karjeru. Te ir labi jau iepriekš gatavoties: “Kad beigsies sportista karjera vai ja gūšu traumu, strādāšu par juristu, tāpēc tagad vienlaikus mācos.”
• Agri vai vēlu visi mirsim. Ja mirsim, tad ir vērts pēc iespējas pilnvērtīgi pārdzīvot katru mirkli te un tagad. Šī brīža dzīves pārdzīvojums ir viena no mūsu lielākajām dzīves bagātībām. Ja mirsim, tad nav vērts krampjaini censties saglabāt kaut kādas bagātības. Jaunība beigsies, veselība beigsies, attiecības var beigties.
• Jāmācās veidot gana labas attiecības. Attiecības ir svarīgas visos vecumos. Ja ir pietiekami plašs komunikāciju tīkls, var vieglāk pārdzīvot zaudējumus, atrast jaunas nodarbes un attiecības. Attiecību veidošanas prasmes nepazūd. Ir svarīgi tās visu laiku trenēt un pilnveidot.
• Jābūt gatavam atstāt vecās nodarbes un meklēt jaunas nodarbošanās, izpausmes formas. Piemēram, plastikas ķirurgs, kurš vairs nevar operēt un iepriekš savā praksē bija fotografējis pacientus, pēc aiziešanas pensijā aizraujas ar fotografēšanu, sāk pārdot savus darbus, rīko arī izstādes. Jātrenējas būt elastīgam, radošam.
• Visu laiku jāmācās kaut kas jauns. Jāapgūst jaunas iemaņas. Jāatrod jaunas nodarbes, vairāk atbilstošas konkrētajam vecumam.
• Jāmācās baudīt dzīvi, pieņemot vecuma noteiktos ierobežojumus. “Nevaru vairs dejot sacensībās, bet varu dejot prieka pēc.”
• Novecošanos nav iespējams pieņemt vienā mirklī. Tas ir process, kas notiks visu dzīvi. Nāks atkal jauni zaudējumi, kas ir jāpārdzīvo, jāizsāp, jāpalaiž. Jāatrod jaunas nodarbes, jaunas attiecības, jāmācās kaut kas jauns. Un tā uz priekšu.
• Jaunas intereses, mērķi, aizraušanās, kreativitāte nepasargās no zaudējuma sāpēm. Sāpes, bailes, bezpalīdzība ir dzīvas emocijas, kuras ik pa brīdim pārdzīvo katrs cilvēks. Emociju bagātība un mainība dara mūsu dzīvi bagātāku un krāsaināku.
• Cilvēks mīl, zaudē, izsēro un atkal mīl.
• Mīliet sevi un savus tuvos cilvēkus jebkurā vecumā jau šodien, tagad.
  • Mīlēt nozīmē pieņemt, interesēties. Pieņemt arī savu novecošanos.

Rakstu lasiet arī „ārsts.lv” 2018. gada maija numurā!

Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!