Volfgangs Vinters: Kas jāņem vērā, izvēloties austrumu cīņu paveidu un skolotāju

Sociums, kurā mēs dzīvojam, kļūst humānāks, tāpēc tajā būt ir kļuvis manāmi drošāk, nekā tas bija vēl nesenā pagātnē. Lielai daļai tā locekļu ir pašsaprotami, ka izturēties agresīvi pret līdzcilvēkiem nav normāla rīcība. Šī tendence ir brīnišķīga, taču vai tas liecina, ka mēs pilnībā esam izskauduši savas bailes un tām sekojošo trauksmes stāvokli, kas nereti izpaužas agresijā pret sevi vai līdzcilvēkiem? Domāju, ka uzlabojumi saistās ar sabiedrības saprātīgās daļas atklāsmi, ka pieklājība ir drošāka par visuresošu rupjības haosu.

Mūsu zemeslodes austrumu pusē mītošo tautu kultūrās jau izsenis liela nozīme tika piešķirta agresijas pētniecībai gan sabiedrībā, gan indivīda galvā un sirdī. Senais kareivis, kura uzdevums bija ar nāvējošu zobenu stāties pretī tādam pašam drošsirdim atklātā kaujas laukā, tika pakļauts neiedomājamam stresam. Austrumu karamākslu meistari apkopoja pieredzi un sniedza savas zināšanas tālāk ne tikai par fiziskām metodēm pārsvara gūšanai pār pretinieku, bet arī prāta un emociju darbību paaugstināta stresa apstākļos.

Volfgangs Vinters2

Runa ir par austrumu cīņām, konkrētāk, tām vērā ņemamajām zināšanām no Indijas, Ķīnas un Japānas, kas globālisma laikmetā arī Latvijas pieaugušajiem un bērniem var sniegt vērtīgu atbalstu savas iekšējās pasaules izpratnei.

Mūsdienu cīņas nenotiek ar zobeniem un dūrēm, bet tās nav beigušās. Modernās cīņas nav tik nāvējošas kā viduslaikos, taču kapitālisma apstākļos tās notiek mūsu galvās un savstarpēji par to, ko, mūsuprāt, varam zaudēt. Jāizdzīvo ir mūsu materiālās labklājības līmenim un sabiedriskajam statusam, kas ir svarīga labklājības nodrošinājuma sastāvdaļa. Šīs iekšējās un ārējās cīņas skar katru, jo izdzīvošanas instinkts funkcionē pēc tiem pašiem principiem kā senatnē.

Austrumu cīņu popularitāte Latvijā aizsākusies jau pagājušā gadsimta 70. gados, kad totalitārisma pazemojumā un jebkuru reliģisku un filozofisku domu stingras cenzūras apstākļos eksistējošā tauta pa dažādiem kanāliem meklēja ceļus uz iekšēju brīvību. Tāpat kā indiešu joga, arī ķīniešu kunfu un japāņu karatē ir pasaulē populārākās austrumu fiziski garīgās pilnveidošanās sistēmas, kuras pamazām, neatlaidīgi slīdēja caur dzelzs priekškara ideoloģiskā mūra spraugām.

Vēsturiski Ķīna kā ilgus gadsimtus no ārējām ietekmēm nosargāts un pašpietiekams Āzijas valstu kultūras centrs jeb “lielā māsa” ir devusi pasaules kultūrai ne tikai daoisma, čaņbudisma un konfuciānisma filozofijas, bet arī neskaitāmus vingrošanas un tuvcīņas paveidus. No Ķīnas kultūras, tai skaitā cīņas sistēmām, ietekmējās ar to robežojošās kaimiņzemes, kas adaptēja “vecākās māsas” gudrības savu tautu mentalitātēm. Līdz ar to mūsdienu pasaulē tiek lietoti dažādu āzijas tautu valodu apzīmējumi savstarpēji līdzīgiem cīņu veidiem un visa šī joma kopumā tiek dēvēta par austrumu cīņām.

Austrumu cīņu entuziasti, kas atraduši vērtības arī to filozofiskajā bāzē, meklē cīņas tradīcijās jaunatklātas pērles un cenšas saglabāt seno meistaru atstātā mantojuma autentiskumu, vienlaikus nevardarbīgi pretojoties mūsdienu pasaules straujajai virspusējībai.

Volfgangs Vinters3

Ja 70. un 80. gados austrumu cīņu pagrīdes statusam sekoja dažādi mīti un leģendas ar drīzāk pozitīvu nokrāsu, kas līdzinājās vietēja mēroga romantiskām varoņteikām par kādu mums līdzās mītošu noslēpumainu vienpati, kurš vienlaikus spēj uzveikt deviņus ļaundarus, tad mūsdienu aizspriedumi bieži un ne bez pamata atņem jebkādu ētisko sastāvdaļu visai cīņas sporta veidu jomai. Sabiedrībā ir dzirdēts viedoklis, ka austrumu cīņas praktizē ikdienas komunikācijā vardarbību mīloši indivīdi, kā arī, ja bērnu aizsūtīs uz austrumu cīņu apmācību grupu, viņš savstarpējos bērnu konfliktus sāks risināt, liekot lietā dūres.

Ir arī citi viedokļi, kas sakņojas reālā pieredzē vai puspatiesībā, bet skaidrs ir tas, ka mēs caur savas kritiskās domāšanas prizmu un ar patiesu ieinteresētību šajos jautājumos varam atrast ļoti plašajā austrumu cīņu piedāvājumā sev vajadzīgo. Es to esmu atradis un jau trešo gadu desmitu turpinu rast arvien jaunus ceļus šajā aizraujošajā, ar cilvēka būtību tik ļoti saistītajā labirintā. Atrast to, kas cilvēkam var praktiski atvieglot dzīvi, palīdzēt izprast sevi un vispusīgi attīstīties. Man šķiet svarīgi pētīt un izzināt iespējamās attīstības motivācijas personīgajos treniņos un darbā ar audzēkņiem.

Tagad gribu pieaugušajiem ceļa meklētājiem un savus bērnus mīlošiem vecākiem piedāvāt daļu savas pieredzes, lai viņi izvēlētos savu cīņu veidu un skolotāju.

Cīņa ir īpaša joma, jo ar to var saskarties visi. Mēs nevaram teikt, ka audzēkņa ķermenis vai mentalitāte neatbilst cīņas sportam, un aizsūtīt viņu tālāk prom no acīm uz citu sporta veidu vai vispār prom no sporta. Tā var nobloķēt viņa pašaizsardzības spēju turpmāko attīstību un iedragāt viņa pārliecību par sava ķermeņa skaistuma un spēka potenciālu.

Tā vietā skolotājam jāmeklē gribas un motivācijas trūkuma iemesli un ķermeņa īpatnībām atbilstoši vingrinājumi.

Tāpēc skolotājam vai trenerim šajā tradīcijā ir atvēlēta īpaši liela loma. Bērniem, tāpat kā pieaugušajiem, nav jāklausa jebkuram, kurš ir vecāks par viņu, bet, ja skolotājs vieš īstu uzticību, skolēns ciena un paļaujas uz skolotāju.

Lai izpelnītos cieņu, skolotājs pats rāda cieņpilnu attieksmi pret audzēkņiem un apkārtējiem kopumā.

Audzēknis nāk pie stipra cilvēka mācīties pārliecību par saviem spēkiem. Lielāks spēka potenciāls glabājas elastīgā domāšanā un spējā ātri pielāgoties apstākļiem. Spēja atzīt savas kļūdas ir viens no šīs elastības indikatoriem.

Pārliecība par sevi izstaro drošības sajutu, mieru un līdz ar to arī labvēlību. Pārliecinātam cilvēkam nav nepārtraukti jācīnās par atzinību. Viņš zina, ka ir labs. Šo sajūtu bērni var iegūt, ilgstoši atrodoties līdzās tādam skolotājam.

Zinot, ka bērni apgūst emocionālo inteliģenci sajūtu līmenī, skolotājs, pirmām kārtām, noskaņo savu iekšējo stāvokli. Pārvaldot šo principu, viņš var pozitīvi ietekmēt darba gaisotni treniņu grupā.

Tāpat skolotājs skolēniem dod norādījumus, kā patstāvīgi izprast un ietekmēt savas emocijas, izskaidrojot šo darbību jēgu un nepieciešamību.

Labs skolotājs skaidrojumiem un motivēšanai nežēlo ne spēkus, ne laiku. Viņš apzinās, ka bērnu dzīvē daudzas lietas nav pašsaprotamas un jēgas sajūta ir laiku pa laikam jāatjauno. Katra diena ir jauna. Ieraudzīt realitāti var, cenšoties saskatīt jaunas detaļas jau pazīstamajā ikdienas bildē. Tikai paviršs skatītājs neredz īstenības kustīgo burvību.

Lai saprastu un pozitīvi ietekmētu jauno paaudzi, svarīga ir spēja viegli komunicēt un sarunāties ar katru. Var un vajag izrunāt neērtos jautājumus. Piemēram, par agresiju ir jārunā, un konflikti ir jārisina. Cīņas trenerim ir jāspēj atbildēt uz savas profesijas galvenajiem jautājumiem, tostarp tiem, kas skar vardarbības tēmu. Šos jautājumus nevar uzskatīt par pašsaprotamiem, jo katru reizi tie nāk ar jaunām niansēm.

Fiziski ir svarīgi, īpaši sākumposmā, daudz laika veltīt vispārējai fiziskajai sagatavotībai. Cilvēks var mainīt sporta veidu, bet pareiza stāja paliks uz mūžu. Tādā veidā skolotājs parāda ilgtermiņa attieksmi pret audzēkni. Pedagoģijai un treniņu metodēm jābūt atbilstošām audzēkņa fiziskajai un emocionālajai sagatavotībai. Pārāk augsta latiņa nesekmē veselīgas pašapziņas attīstību.

Pašvērtējuma līmenis nepaaugstināsies, ja regulāri liksim uzdevumus, kurus bērns nespēj veikt un tā rezultātā negūst gandarījumu par paveikto.

Bērniem perfekcionistiem pārāk grūtu uzdevumu un pārlieku augstu trenera prasību dēļ var rasties trauksme vai apātija. Šajā gadījumā jāiesaka audzēknim sākt treniņu savā tempā, līdz pamazām viņš atrod sev piemērotu ritmu, kā iesaistīties kopīgā darbā. Treniņš nav sacensības, bet ikdienas higiēnas process.

Ja skolotājam patiesi rūp audzēkņa liktenis, vērtīgi ir sadarboties ar visām audzēkni ietekmējošām pusēm, galvenokārt vecākiem. Iepazīstot vecākus, var vēl labāk izprast bērna mentalitāti un raksturu. Bieži arī vecāki savās audzināšanas metodēs ietekmējas no skolotāja, kurš bērnam ir autoritāte. Vislabākais rezultāts ir sasniegts, ja, ietekmējoties no cīņu skolotāja, vecāki pārņem pozitīvo paradumu audzināt bērnu, audzinot sevi.

Visbeidzot manis atzīmētajiem un šeit paustajiem standartiem audzēkņi vai viņu vecāki var nepiekrist, vadoties pēc savas personīgās pieredzes. Un tāpēc, atmetot visu iepriekšminēto, atcerieties par intuīciju, kas parasti vēsta patiesību tik nozīmīgos cilvēka dzīves pavērsienos.

Pavērojiet sevi, vai sajūtat mieru un drošības sajūtu, kontaktējoties ar jūsu vai jūsu bērna potenciālo skolotāju un treneri.

Ja viss rit dabiski un pareizi, austrumu cīņu prakse līdztekus vispusīgai fiziskajai sagatavotībai un labām pašaizsardzības iemaņām dod pamatīgu kvalitāšu bagāžu. Uzmanības koncentrēšanas asums un noturība attīstās, gan atkārtojot cīņas tehniskos paņēmienus, gan arī pildot meditatīvus vingrinājumus treniņa mierīgajā daļā. Attīstās reakcijas ātrums, kas ļauj saredzēt realitāti un analizēt pašreizējo mirkļu maiņu. Ja notikumi skrien pārāk ātri un loģiska analīze netiek līdzi, talkā nāk intuīcija. Abām smadzeņu puslodēm sadarbojoties, informācijas apstrādes process notiek straujāk. Tas sekmē kreativitāti arī ar cīņu nesaistītās darbības jomās.

Pārvarot nedrošību un savas komforta zonas sienas, sajūtam drosmes jēgu. Pašapziņa aug.

Augsts pašvērtējums ir tāds, kuru nav vairs jāpierāda apkārtējiem. Tas vēsta: “Es esmu labs un taisnīgs.” Tātad stiprais ir labs. Viņš aizstāv, iedvesmo un atbalsta.

Volfgangs Vinters