Vilnis Lietuvietis: “Šodien priekšdziedzera vēzi var izārstēt bez operācijas!”
Nedaudz noslēpumaina, mītiem apvīta, intīma, inovatīva un ārkārtīgi nozīmīga – tā varētu raksturot uroloģijas specialitāti, kurā Vilnis Lietuvietis strādā kopš 1988. gada. Par ārstu viņš kļuvis liktenīgas sakritības dēļ un ir pateicīgs savai profesijai par neizmērojamu gandarījuma sajūtu, ko sniedz darba dienas. “Par katru cilvēka papildus nodzīvoto gadu jāpateicas nopietnām investīcijām medicīnā,” norāda Uroloģijas un onkoloģiskās uroloģijas klīnikas vadītājs, piebilstot, ka cilvēkiem jābūt atvērtiem inovācijām. Šobrīd Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīca var lepoties ar atjaunotu un spēcīgu urologu komandu, kuras priekšgalā ir Vilnis – nākotnes ieceru ir daudz, atliek vien izglītot sabiedrību un turpināt attīstību.
Īss ievads uroloģijā un ieskats nākotnē
Sarunu Vilnis sāk ar skaidrojumu, ka urologa darba lauks ir nieres, urīnceļi un vīriešu ģenitālijas: “Vai urologs ir vīriešu ārsts? Lielākā daļa slimību, ko ārstē urologs, tiešām ir vīriešiem, bet tas tāpēc, ka sieviešu reproduktīvajai sistēmai ir savs ārsts – ginekologs. Ja dāmām ir problēmas ar nierēm vai urīnceļiem, būs vien jānāk pie urologa, apmēram 25% mūsu pacientu ir sievietes.” Uroloģija ir ķirurģiska specialitāte un Vilnis uzsver, ka nedrīkst ignorēt sāpīgu urināciju, asinis urīnā vai pēkšņas sāpēs nieru apvidū: “Parasti vīriešus uz pirmo vizīti aicina 40 līdz 50 gadu vecumā, bet ar šādiem simptomiem pie urologa jāvēršas jebkurā vecumā. Un tas attiecas gan uz dāmām, gan kungiem!”
“Kāds no maniem jaunajiem kolēģiem bija atradis rakstu ar nosaukumu “Nezināmā, jocīgā specialitāte – uroloģija” un kļuva par urologu,” ar smaidu atceras Vilnis. “Šī ir intīma specialitāte, kur pārsvarā viss notiek zem jostasvietas un cilvēki kautrējas par to runāt. Bet no kā te būtu jākautrējas? Mēs visi ikdienā ejam uz tualeti un prognozes liecina, ka saistībā ar sabiedrības novecošanos nākotnē būs nepieciešams par 20% vairāk urologu,” viņš norāda.
Apgalvojumam, ka Latvijā urologu trūkst, Vilnis nepiekrīt: “Latvijas Urologu asociācijā šobrīd ir 70 speciālistu, es teiktu, ka uz 1,9 miljoniem cilvēku tas ir ļoti labi!” Aktuālāka tēma ir kolēģu vidējais vecums – liela daļa ir vecāki par 55 gadiem, tomēr arī par to nav jāraizējas, jo studentu interese par šo nozari ir gana liela. “Atceros, ka 5. kursā teicu – nekad, nekad nebūšu urologs. Tāpēc tagad, dzirdot kādu studentu sakām tāpat, atbildu – viss, maģiskais “nekad” izskanējis, tu droši vien būsi urologs!” smejas Vilnis.
Jāsaka, ka urologi Latvijā ir visai labi aprīkoti – nierakmeņus var skaldīt ar lāzeru, bet diagnostikā izmantot gan datortomogrāfiju, gan magnētisko rezonansi. Strauja ir radioloģijas attīstība, priekšdziedzera slimību diagnostikai izmanto ultraskaņu un magnētisko rezonansi, plašas ir arī urīnpūšļa vēža fluorescentās diagnostikas iespējas, kas ievērojami uzlabo ārstēšanas rezultātus. Vilnis uzsver, ka milzīgs panākums onkoloģisko slimību diagnostikas uzlabošanā (īpaši priekšdziedzera vēža) ir Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā uzstādītā trīs testu (3T) magnētiskās rezonanses iekārta, ko var izmantot dažādās disciplīnās, lai precīzi izšķirtu mīksto audu veidojumus. Ginekoloģijā, piemēram, to izmanto dzemdes kakla vēža un krūts audzēja diagnostikai.
Šī iekārta palīdz atklāt pat puskubikcentimetru lielu audzēju: “Pats priekšdziedzeris (prostata) vidēji ir 50 kubikcentimetrus liels, un ja audzējs ir mazāks nekā 1/50 daļa, kāpēc gan vienmēr būtu jāizgriež viss orgāns? Mums jāatrod veids, kā iznīdēt tikai audzēju, saglabājot veselu iegurni, nebojājot nervus un neietekmējot erekciju un urīna saturēšanu. Kad vēl biju jauns ārsts, piedalījos operācijās Onkoloģijas centrā – krūts vēža gadījumā noņēma pilnīgi visu krūti un divus papildu muskuļus. Tagad var izņemt tikai audzēju! Līdzīgi ir ar nierēm – atklājot audzēju pirmajā stadijā, kad tas ir vienu līdz divus centimetrus liels, varam izgriezt tikai to, niere turpina strādāt un pacienta dzīves ilgums ir garāks,” priecājas Vilnis. “Kāpēc to nevarētu darīt ar priekšdziedzera vēzi?” - vaicā ārsts.
Dalītas pacientu plūsmas un pandēmijas izaicinājumi
Uroloģijas un onkoloģiskās uroloģijas klīnikā ir trīs pacietu plūsmas. Pirmā – akūtā neatliekamā palīdzība. Pēc neatliekamas palīdzības vēršas pacienti gan ar nierakmeņiem, gan ar onkoloģiskas slimības izraisītiem neatliekamiem stāvokļiem. Turklāt Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīca ir vienīgā vieta Latvijā, kur urologs pieejams visu diennakti septiņas dienas nedēļā. “Ja nakts vidū ir pēkšņas nieru kolikas, atliek tikai vērsties uzņemšanas nodaļā. Ir gadījies, ka pacients izmet skaistu loku pa vairākām Vidzemes slimnīcām, bet ātrāk būtu bijis uzreiz braukt pie mums,” aicina Vilnis.
Otrā plūsma – plānveida onkoloģiskie pacienti, bet trešā ir vispārējie uroloģiskie pacienti ar nierakmeņiem, infekcijām, urīnceļu iekaisumiem, dažādiem labdabīgiem veidojumiem, urīnkanāla sašaurinājumu, sēklinieku cistām. “Veicam arī sterilizācijas operācijas. Ambulatorajā nodaļā katru dienu strādā četri ārstu konsultatīvie kabineti, kā arī vairāki diagnostikas kabineti, tie visi darbojas arī pandēmijas laikā. Protams, izmantojam arī attālinātu konsultāciju iespējas tiem pacientiem, kuri atrodas ilgstošā ārstu aprūpē,” stāsta ārsts.
Pavisam īpašs ir izmeklējumu kabinets, kur veic urīnpūšļa un urīnceļu apskati – cistoskopiju kabinets, bet urodinamikas kabinetā ārsti nosaka urinēšanas traucējumu patieso iemeslu: “Ja pacientam ir grūti pačurāt vai to vajag darīt ļoti bieži, izvērtējam urīnpūšļa funkcionālo stāvokli un meklējam cēloni, jo urinēšanas traucējumi ne vienmēr ir saistīti tikai ar uroloģisku slimību. Urinēšana naktī var liecināt par kardiovaskulārām problēmām, nieru nepietiekamību vai pat audzēju. Kā piemēru varu minēt kādu 60 gadus vecu kungu, kurš sūdzējās, ka nevar iztukšot urīnpūsli, jo viņam noteikti esot palielināta prostata. Patiesībā noskaidrojās, ka urīnpūslis nesaraujas, jo pacientam ir plaušu vēzis ar metastāzēm muguras smadzenēs, kas atbild par urīnpūšļa normālu darbību. Bet atnāk viņš tieši pie urologa! Tāpēc ir jāinvestē modernās iekārtās, lai varam šādus gadījumus ātri atklāt,” kā piemēru min Vilnis.
Jāatzīst, ka pandēmija ietekmē arī urologu ikdienas darbu: “Covid-19 skar ne tikai plaušas un elpceļus, bet pilnīgi visu organismu, tai skaitā nieres un urīnceļus. Tomēr lielāks izaicinājums šobrīd ir novirzīt medicīnas personāla resursus tā, lai Covid pacients būtu glābts, bet uroloģijas pacients neciestu,” uzsver Vilnis. Eiropas Urologu asociācijas izstrādātajās vadlīnijās definēti ieteikumi, kā strādāt pandēmijas apstākļos, ko ievēro arī Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcā.
Pacientu grupas tiek sadalītas vairākos līmeņos: “Vispirms jāaprūpē pacienti, kuri nevar gaidīt, tās ir akūtas, dzīvībai svarīgas situācijas. Onkoloģiskie pacienti dalās neatliekamajos un tajos, kuri var pāris mēnešus gaidīt. Un vēl viena grupa ir cilvēki, ko varam ārstēt ar medikamentiem, piemēram, labdabīgā priekšdziedzera hiperplāzija nav lieta, kas uzreiz jāgriež, nebūt nē!” ārsts skaidro. Izstrādātās vadlīnijas ļauj izbrīvēt operāciju zāles un anesteziologu darba rokas, attiecīgi šos resursus šobrīd var veltīt Covid pacientiem. Arī urologi ir kaujas gatavībā: “Visi esam ārsti, ja nepatikšanas būs lielākas, protams, iesim palīgā!”
Visa pamatā – izglītota sabiedrība
“Vai atceraties pensiju reformas pirmsākumus ap 2000. gadu, kad noteica, ka vīrieši pensionēsies no 65 gadiem? Toreiz cilvēki smējās, ka vidējais vīrietis šo vecuma slieksni un pensiju nemaz nesagaidīs, tātad nav jēgas maksāt nodokļus, bet tagad vīriešu vidējais mūža ilgums Latvijā ir nevis 61, bet jau 69 gadi. Līdz Eiropas līmenim vēl ir kur augt, tur vidējais dzīves ilgums ir 78-79 gadi. Pateicoties medicīnas attīstībai un cilvēku izpratnei par veselību, mēs dzīvosim ne tikai ilgāk, bet arī labāk!” prāto Vilnis. “Reiz “Radio Skonto” rīta programmas vadītāja, runājot par vakcīnām, teica: “Brīnos, cik augstprātīgiem jābūt cilvēkiem, kuri nievājoši izturas pret krietni gudrāku cilvēku padomiem, kas ļautu dzīvot labāk un ilgāk.” Šī doma lieliski izskaidro to, kas šobrīd notiek Latvijā, jo katram ir savs pareizais viedoklis, un ko tie ārsti vispār gvelž! Valstī ir uzticēšanās krīze,” atzīst Vilnis Lietuvietis.
Tiesa, par veselību mēdzam domāt, kad tās vairs nav un ārsti uzskata, ka aktīvā ārstēšana būtu jāaizstāj ar novērošanu, tāpēc Vilnis uzteic akciju “Novembris – vīriešu veselības mēnesis” un atsaucas uz kādu reklāmas kampaņu: “Tajā uzsvēra, ka automašīnu katru gadu vedam uz tehnisko apskati, bet par savu veselību tā nerūpējamies. Visi saprotam, ka ar gadiem mašīna kļūst vecāka, ka visas detaļas nomainīt nav iespējams. Ir skaidrs, ka lielāks svars auto salonā apgrūtina motora darbību un ātrāk nodeldē riepas, bet kāpēc šo principu aizmirstam, kad runa ir par mūsu pašu liekajiem kilogramiem? Par veselību ir jārūpējas!”
Novembri šīs kampaņas ietvaros dēvē par “ūsu mēnesi” un kungi visā pasaulē atlaiž ūsas, simboliski pievēršot uzmanību vīriešu veselībai. Vilnis gan ūsu audzēšanu izbaudījis jaunības gados un šogad to nedarīs: “Iniciatīva ir laba, man prieks, ka būt veselam ir stilīgi! Aicināšu arī dāmas paskubināt savus mīļotos aiziet pie ārsta pārbaudīties, es viņām allaž saku – mīļās, jūs dzīvojat vidēji deviņus gadus ilgāk. Tas nozīmē, ka deviņus garus gadus jums ar puķēm būs jāiet uz kapiem pie sava mīļotā. Ko jūs tik ilgi vienas darīsiet, ja nav pat ar ko parunāties!” nosmej Vilnis.
Akcija aizsākta, jo vīriešu vidū priekšdziedzera vēzis joprojām ir izplatītākais audzēja veids. “Pirms dažiem gadiem izdevumā “European Urology” bija norādīts, ka Eiropā mirstības līmenis no prostatas vēža stabilizējies vai samazinās, bet Latvijā no prostatas vēža joprojām mirst, turklāt vēl biežāk! Kāpēc tā? Esam izpētījuši, ka pārsvarā ar to saslimst pacienti vecuma grupā no 70 līdz 75 gadiem, un ja vīrieši dzīvos ilgāk, jaunatklāto gadījumu skaits arī palielināsies. Kamēr visi vīrieši laicīgi nenāks pie urologa, mums būs daudz pacientu ar veselu sirdi un plaušām, jo visi saprot, ka šie orgāni jāpārbauda, bet slimu priekšdziedzeri.”
Labā ziņa ir tāda, ka mūsdienās priekšdziedzera vēzi var atklāt ļoti laicīgi, jo medicīnā ir zināms par PSA – priekšdziedzera specifisko antigēnu. Tā ir īpaša olbaltumviela, ko ražo priekšdziedzera šūnas un to var atrast ejakulātā, tādēļ sākotnēji to izmantoja tiesu medicīnas ekspertīzēs, lai atklātu vardarbības faktu. Zinātnieki izpētīja, ka daudz mazākā koncentrācijā PSA ir arī asinīs, ja priekšdziedzera šūnās ir kāds bojājums. “Ja priekšdziedzerī ir iekaisums, pieaug šīs vielas daudzums asinīs, ja šūnas bojā vēzis, arī tad asins analīzes uzrāda PSA. Atliek tikai noskaidrot, kuram pacientam ir audzējs, bet kuram tikai iekaisums,” skaidro ārsts. Šis unikālais atklājums ir viens no populārākajiem audzēju marķieru testiem, un Valdis Zatlers reiz šos trīs vārdus atšifrējis kā “Pats sevi atbalsti!”. Šīs analīzes apmaksā valsts, atliek tikai informēt vīriešus par šādu iespēju.
Delikātas tēmas un burvju tabletīte
Vilnis Lietuvietis stāsta, ka urīnceļi un nieres ir visai neparasta sistēma, jo ar daudzām slimībām cilvēks var sadzīvot, pašam nezinot. Piemēram, visai izplatīts ir pāraktīva urīnpūšļa sindroms ar ko sirgst 20% sabiedrības: “No nierēm nāk urīns, kas uzkrājas rezervuārā – urīnpūslī, kura tilpums ir 300-500 ml. Kad tas ir pilns un vairs nespēj uzkrāt urīnu, tas ieņem tonizētu stāvokli un nespēj atslābt. Tā otra funkcija ir iztukšoties – urīnpūslis kā pumpis saraujas, spiediens pieaug un izspiež urīnu. Ja šī spiediena nebūtu, urīns visu laiku pa pilītei tecētu ārā. Sirgstot ar slimību, urīnpūslis sāk nervozēt, kad tajā ir jau 100 -150 ml un ieņem pozīciju, lai iztukšotos. Tāpēc, ja jūs dodaties uz tualeti ārkārtīgi bieži, arī tas var liecināt, ka jāapmeklē urologs.”
Vēl viena kutelīga tēma, par ko dažkārt ļaudis kautrējas runāt, ir erektilā disfunkcija. Vilnis vēlreiz atgādina, cik brīnišķīgā laikmetā dzīvojam, jo kopš 1998. gada pasaulē ir pazīstama “Viagra”: “Par to nav jāsmejas, tas ir gadu tūkstošiem meklētais jaunības eliksīrs! Šis fantastiskais zinātnes atklājums tagad pieejams gandrīz ikvienam, un ir saprotams – dzīvojot ilgāk, taču gribas dzīvot arī labāk!”
Visas problēmas gan nevar atrisināt ar burvju tabletīti: “Klepu, piemēram, var izraisīt bronhīts, plaušu vēzis, tuberkuloze, alerģija vai aizrīšanās. Ar erekcijas traucējumiem ir līdzīgi, tos var izraisīt asinsvadu problēmas, infekcijas, bojāti nervi vai iegurņa asinsvadi, mugurkaula trauma. Tāpēc ārstēt erekcijas traucējumus kā simptomus nav pareizi, un tie var kalpot kā brīdinājums par nopietnām problēmām – tuvojošos infarktu, piemēram. Erekcijas traucējumi vīrietim emocionālā ziņā taču ir nopietnākais, kas vien var būt, bet cēloņi tam dažādi!”
Lai noteiktu pareizo diagnozi, samērā bieži urīnceļus un urīnpūsli apskata ar īpašu instrumentu – cistoskopu, kas aprīkots ar optisku sistēmu un gaismiņu. Vai tā ievade sāp? “Ja es jums pieskartos ar roku, tas taču nesāpētu, bet jūs manu pieskārienu sajustu. Ja ārsts ar cistoskopu darbojas pareizi, sāpes nejutīsiet. Protams, bailes šīs sajūtas paspilgtina un vizīte pie urologa nav nekāda pastaiga ar meiteni pa jūrmalu, bet tas nesāp. Ārsta māksla ir runāt ar pacientu, spēt viņam saprotami izskaidrot situāciju. Katram jāatrod sava pieeja – dažus vajag paslavēt, bet citiem pakratīt ar pirkstu. Bet kaunināšana nav uroloģijas garā, tāpēc no ārstiem nevajag baidīties!” iedrošina Vilnis.
No modernām tehnoloģijām nav jābīstas
Pirms 2008. gada krīzes Biķernieku meža apkārtnē bija četras slimnīcas, katrā no tām sava neliela urologu komanda. “Muļķīgi sanāca, ka, iegādājoties dārgu, jaudīgu aparatūru, katras slimnīcas urologu komanda nespēja to efektīvi izmantot, turklāt ne jau katra slimnīca to vispār spēja iegādāties. Tāpēc 2009. gadā izveidojām uroloģijas klīniku, kas apvienoja visu četru uroloģijas nodaļu ārstus, tagad mums ir 15 urologi un seši rezidenti, arī finansējumu salikām vienā katliņā,” stāsta Vilnis Lietuvietis.
Pēc spēku apvienošanas tika iegādāta nierakmeņu endoskopiskas skaldīšanas iekārta. Tas bija pirmais nierakmeņu skaldīšanas lāzers Latvijā, ko šobrīd ārsti Austrumu slimnīcā izmanto ļoti bieži: “Jau pēc vienas manipulācijas 98% pacientu akmeņu vairs nav, tas ir iespaidīgi! Vecākām metodēm efektivitāte bija tikai 73% pēc vienas reizes.” Vilnis gan neatceras, kā jutās pats pirmais pacients, kurš ārstēts ar tik modernu iekārtu, bet pašu sajūtas aizmirst nevar: “Ievadījām speciālu endoskopu līdz nierakmenim nieres bļodiņā un ar lāzeru saskaldījām to tik smalkos puteklīšos kā jūrmalas smiltis, mēs bijām sajūsmā.”
Ārsts vairākas reizes uzsver, cik brīnišķīgā gadsimtā dzīvojam – pateicoties endoskopiem un lāzeriem ārstēšanas process ir minimāli invazīvs. “Tas, ko pieredzēja pacienti pirms 50 gadiem, nav salīdzināms ar mūsdienām. Līdz 1995. gadam labdabīgas hiperplāzijas gadījumā vienīgais risinājums bija ķirurģiska iejaukšanās, bet šobrīd daudzos gadījumos varam iztikt ar medikamentiem.” Kā svarīgu pieturas punktu uroloģijas attīstībā Vilnis izceļ 1959. gada 7. maiju, kad urologs Viktors Goldbergs un inženieris Leo Roze Rīgas pilsētas 1. slimnīcā veica unikālu manipulāciju – pirmo reizi pasaulē tika saskaldīts urīnpūšļa akmens, turklāt bez jebkādām vadlīnijām. “Arī mums ir jābūt drosmīgiem! Latvijā bieži vien saka – šo aparātu vai tehnoloģiju ieviesīsim tad, kad būs izstrādātas Eiropas un pasaules vadlīnijas. Bet paies 20 līdz 30 gadi, lai visa pasaule to rūpīgi izpētītu! Ja mēs turpināsim gaidīt, vienmēr būsim pēdējie. Arī pacientiem nav laika sagaidīt visus ārstu pētījumus, risinājumu viņiem vajag tagad!” skubina Vilnis.
Šobrīd īpaši rūpīgi jāiekārto slimnīcu uzņemšanas nodaļas, Vilnis tās raksturo kā “vissvētākās vietas”: “Tur ieved cilvēkus, kam nereti palicis dzīvot pāris minūtes vai stundas, un tomēr lielu daļu spējam glābt. Bez piemērotas aparatūras mēs to nevarētu! Un kas gan medicīnā ir svarīgāks par cilvēku drošību? Labs piemērs ir priekšdziedzera vēža marķiera ieviešanas vēsture Latvijā – daudzi pirms 25 gadiem vīpsnāja – priekš kam tāds PSA mums vajadzīgs, tas neko nedod, bet šodien to atzīst kā vispārēju ikdienas normu! Jā, pirmā reakcija uz jebkurām pārmaiņām ir noliegums, bet mums jāiet līdzi laikam.”
Interesants bijis arī laiks, kad Vilnis darbojās Rīgas Austrumu slimnīcas valdē, un viņš godīgi atklāj, ka lepojas ar paveikto: “Daudzus būtiskus jautājumus šobrīd izgaismo Covid-19 pandēmija. Visvairāk pacientu ir Rīgas Austrumu slimnīcā un Stradiņos, tāpēc uzsvēršu – ja Latvijā nebūtu šādu infrastruktūras objektu ar lielu kapacitāti, mēs šo laiku nespētu pārdzīvot. Tāpēc universitātes slimnīcās ir jāiegulda līdzekļi modernu iekārtu iegādei. Toreiz bija liela diskusija par trīs datortomogrāfu iegādi, izskanēja argumentācija, ka tā būtu negodīga konkurence. Iepriekšējie datortomogrāfi bija vismaz 12 -14 gadus veci, bieži vien kāda no iekārtām bija dīkstāvē, jo to vajadzēja remontēt. Tādēļ to iegāde bija vitāla nepieciešamība, un ja mēs aparatūru toreiz nebūtu nomainījuši, tad tas būtu jādara tagad, kad ūdens gandrīz smeļas mutē. Kādā veidā šobrīd varētu veikt tik daudz plaušu datortomogrāfiju, lai noteiktu Covid-19 izraisīto plaušu bojājumu pakāpi un apmēru? Sakāmvārds vēsta, ka ragavas jāgādā vasarā, to mēs arī izdarījām,” skaidro Vilnis.
Paldies liktenim un kolēģiem
Visvairāk Vilnim savā darbā patīk ātrais un labais rezultāts: “Te bija nierakmens, un nu vairs nav, varam laist pacientu mājās! Pauls Stradiņš kādā uzrunā studentiem teicis, ka medicīna ir grūta specialitāte, jo atņem daudz laika ģimenei. Bet lielākais atalgojums būs iespēja satikt dažādus cilvēkus – gan tos, kas dzīvo zem tilta, gan tos, kas mīt pilīs. Es apzinos, ka palīdzu cilvēkiem un daru kaut ko ļoti jēdzīgu. Tā kā man neder rutīna, esmu pateicīgs savam ārsta un pasniedzēja amatam, jo esmu redzējis darbu arī citviet pasaulē un saticis dažādus cilvēkus. Kad pēc neatkarības atgūšanas aizbraucu pirmajā vizītē uz ārzemēm, redzētais man likās kā diena pret nakti,” viņš atceras.
Patiesībā Vilnis nekad nebija plānojis kļūt par ārstu un pacienti var pateikties viņa liktenīgajam sola biedram Aivaram Bērziņam. “Gribēju būt arhitekts, bet Aivars jau sen bija izlēmis par labu medicīnai, starp citu, viņš kļuva par izcilu ortopēdu. Tolaik, 80. gados, visus iesauca obligātajā karadienestā un daudzus sūtīja uz Afganistānu. Vienīgais legālais veids kā no tā varēja izvairīties, bija iestāties medicīnas augstskolā. Par laimi, man medicīna ar laiku arī iepatikās! Sākumā, mācoties anatomijas terminus latīņu valodā, likās – zeme, atveries! Bet pēc pirmās nokārtotās sesijas sajūtas mainījās, arī studiju grupa bija ļoti draudzīga. No asinīm un adatām man bail nebija, bet, kad anatomikumā ieraudzīju līķi, slikta dūša uznāca. Arī patoloģijas centrā, redzot apdegušus ķermeņus, sametās šķērmi, bet nekas cits vairs nelikās briesmīgs,” studiju gadus atceras Vilnis.
Brīvajā laikā Vilnis vizinās ar velosipēdu, makšķerē un apstaigā savu mežu: “Piekopju maniem gadiem atbilstošas aktivitātes! Darbā satieku desmitiem cilvēku, atbildu uz desmitiem jautājumu, tāpēc tās vienatnes stundas, ko pavadu dabā, ir ļoti vērtīgas.” Viņš piebilst, ka arī studenti, rezidenti un jaunie kolēģi palīdz uzturēt tonusu. “Man taču viņiem jātur līdzi!” nosmaida Vilnis.
Foto: Shutterstock
Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2021. gada novembra numurā!
Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!
