Viesturs Silenieks: Vai nepieciešama cilvēku iejaukšanās upju kopšanā
No vienas puses, jāļauj dabai pašai noteikt savu kārtību un neiejaukties, no otras puses, – cilvēki jau ir iejaukušies upju ekosistēmā, un šādā gadījumā iesaistīšanās upju attīrīšanā, vides uzlabošanā ir pat nepieciešama. Upēs tiek ieplūdināti notekūdeņi, upēs nonāk arī lauksaimniecībā lietotās indes, minerālvielas un mēslojums, rūpniecisks piesārņojums no dažādām ražotnēm ne tikai notekūdeņos, bet arī ar putekļiem un birstošām vielām. Arī laivu, kuģu eļļas, automašīnu ķīmija un viss, kas nokļuvis no ceļa kanalizācijā, – riepu gumijas nodiluma putekļi, logu mazgāšanas šķidrums, izsmēķi, košļājamās gumijas un visdažādākie sadzīves atkritumi, kurus ieskalo vai apzināti atstāj upes malā, vai iemet upē.
Ir jānošķir lielās upes un mazās, jo cilvēku iesaistīšanās lielo upju sakopšanā, visdrīzāk, notiks, vai nu sakārtojot sistēmu valstī kopumā, lai upēs nenonāk piesārņojums, vai indivīdu iesaistīšanās tik daudz, cik upes krastos salasot atkritumus. Pavisam citādi ir ar mazajām upēm, no kurām daudzas ir tādas, kur var vasarā brist ar kājām, ērti visām vietām piekļūt vai braukt ar laivu.
Doma par mazo upju un to krastu sakopšanu īstenībā nav jauna, jo daudz dažādu laivotāju, makšķernieku un citu interesentu šādus darbus ir darījuši desmitiem gadu. Citi vienkārši laivu braucienā paņem līdzi atkritumu maisu, zāģīti un kaut ko cenšas pa ceļam salasīt, apzāģēt sakritušos kokus, lai var izbraukt ar laivu cauri, bet daži arī nopietnāk – ar motorzāģi, kā arī izpļaujot aizaugumus, atbrīvojot upes no sanesumiem un bebru dambjiem, atjaunojot zivju nārsta vietas utt. Taču parasti tas ir brīvprātīgais darbs, kas noticis spontāni, apvienojot ar fizisko atpūtu dabā, no kopšanas viedokļa nekoordinēti, un sakopšanas darbi nav notikuši sistemātiski un ilgtermiņā. Arī šie mazie ieguldījumi ir vērā ņemami. Rezultātā ir tā, ka kāds kaut ko ir padarījis daudzās upēs, daudzos posmos, bet kopumā reti kura mazā upe ir braucama vismaz kilometra garumā. Vienu brīdi dažas pašvaldības iesaistījās upju kopšanā, izmantojot fondu finansējumus, taču ne visos gadījumos sakopšanas darbi turpinās pēc tam, kad projekta finansējums ir beidzies.
Upju kopšanu var veikt gan kā apzinātu pasākumu, iepriekš nopietni tam gatavojoties – iegādājoties motorzāģus, āķus, ķekšus koku izvilkšanai, vides kopējiem ekipējoties ar hidrotērpiem un laivām, gan iesaistoties Latvijas Lielajā talkā, taču to var darīt arī ikviens kolektīvs, draugu pulciņš, kas vēlas izklaidēties, ne tikai braucot ar laivu, bet arī izdarot lietderīgu darbu.
Ieguvumi no upju kopšanas
Pasaulē ir dažādi piemēri par upju kopšanu. Kā piemērs – Īrijā ir noteikts, ka 50% no upes garuma ir jābūt ar tiešu saules gaismu, jo, tāpat kā pagrabā, arī tumšā, nekustīgā upē bioloģiskā daudzveidība ir daudz mazāka, nabadzīgāka. Pirms kara Latvijā bija noteikts, ka tauvas joslai upes malās ir jābūt bez kokiem, tādējādi nodrošinot to, ka upēs nekrīt koki, tās nenosprosto un ir brīva josla plostniekiem, strūdziniekiem, laivotājiem un makšķerniekiem.
Bioloģiskais aspekts
Katrs nokritis koks, katrs aizsprosts palēnina upes tecējumu, veidojot stāvoša ūdens posmus, kas veicina skābekļa samazināšanos ūdenī. Atbrīvojot upi no kritušajiem kokiem, palielinās straumes ātrums, un pavasarī, ledum ejot, tiek attīrīta upe, un straume “izrauj” mazos aizsprostus. Tādējādi upes kopšana katru nākamo gadu ir arvien vienkāršāka. Kokam kā organiskam materiālam ūdenī trūdot, arī tiek patērēts ūdenī esošais skābeklis. Pie aizsprostiem ūdens sadzen atkritumus, kur tie arī paliek. Tādēļ ir lietderīgi upei palīdzēt pašattīrīties.
Atkritumi
Atkritumi ir visnepatīkamākā lieta upju kopšanā. Tie ir ne tikai plastmasas un stikla pudeles, mašīnu riepas, polietilēna maisiņi un autiņbiksītes. Tāpēc ir nopietni jādomā par šo neorganisko atkritumu savākšanas norisi. Būs nepieciešami maisi, kur to visu savākt, kā arī kāds, kas savākto kravu nogādās līdz tuvākajam ceļam, kur var piebraukt ar automašīnu un atkritumus aizvest.
Latvijas Valsts meži ir izteikuši iespēju savākt atkritumus Latvijas Valsts mežu teritorijās, kuras piekļaujas upei, iepriekš piesakot un vēlāk precīzi norādot koordinātas vietām, kur var piebraukt ar mašīnu. Novietojot atkritumu maisus, piefiksējiet koordinātas, lai pēc talkas atkritumi nepaliktu upes malā. Iepriekš vienojoties ar pašvaldību, var arī citviet atstāt atkritumus, kas nav privātīpašumā. Bet ir arī liela daļa lauku iedzīvotāju, kuri nemaz neiebilst, ja viņiem palūdz atļauju viņa īpašumā atstāt upē savāktos atkritumus. Taču, ja atkritumus plānots vākt Latvijas Lielās talkas laikā, par upes malās atstāto atkritumu savākšanas kārtību vienojieties laikus pirms talkas ar pašvaldības koordinatoru.
Makšķernieki un maluzvejniecība
Daudzās Latvijas mazajās upēs (ūdenstilpēs) ir dabiski vai mākslīgi šķēršļi (pārkrituši un iekrituši koki un lieli krūmi, iebrukuši krasti, bebru krāvumi, mazo HES aizsprosti, atsevišķi dambji u.c.), un laivotāji tās parasti neizvēlas, bet, ja izvēlas, tad ir spiesti šos šķēršļus apiet. Dažreiz pat ievērojamos attālumos. Lai gan zivis šādās mazo upju vietās mēdz koncentrēties vairāk nekā citviet, tomēr nepieredzējušus un arī pieredzes bagātākus makšķerniekus, kā arī laivotājus, kuri braucienu laikā mēdz ķert zivis, šādas vietas parasti nevilina, jo makšķerēšanu tur ievērojami apgrūtina virs un zem ūdens esošie koku zari.
Savukārt zivju nelikumīgas ieguves tīkotājus, kurus saucam par maluzvejniekiem, šādas vietas piesaista īpaši, kurās, nevienam netraucējot, ir arī fiziski vieglāk noslēpt nelikumīgos rīkus. Atbrīvojot upi no tajā sakritušo koku pārlieka daudzuma un ap tiem esošajiem sanesumiem, var ievērojami palielināt tās dabisko caurplūdi un gultnes pašattīrīšanos, tādējādi arī palielinot skābekļa koncentrāciju ūdenī, kas zivju resursiem ir ļoti svarīgs faktors. It sevišķi seklajās mazajās upēs vasaras karstajā laikā, kad ūdens sasilst, ievērojami pazeminoties tā līmenim.
Atbrīvojot mazās upes no kokiem un sanesumiem, tās kļūs laivotājiem pievilcīgākas un tajās palielināsies viņu fiziska klātbūtne. No vienas puses, kļūstot par nepatīkamu traucēkli zivju nelikumīgas ieguves tīkotājiem, bet, no otras puses, – rosinās vietējos iedzīvotājus, it sevišķi piegulošo krastu īpašniekus, sākt apsvērt nepieciešamību kaut vai nelielas tūrisma infrastruktūras izveidei, no kā ieguvēji būs visi.
Laivotāji un ainaviskums
Pietiek, ja no upei pāri pārkrituša koka izzāģē tikai 1–1,5 metrus lielu spraugu – tas būs pietiekami, lai laivotāji tiktu garām. Upe nekādā gadījumā nav jāpārvērš par kanālu, jo sakritušie koki ir arī laba mājvieta ūdenī mītošajai dzīvajai radībai.
Ja pārkritušajam kokam var izbraukt ar laivu pa apakšu, tad var nozāģēt vai ar zaru šķērēm nokniebt tikai tos zarus, kas traucē laivotājiem.
Padomājiet arī par to, ka var būt augstāks/zemāks ūdens līmenis un dažādas laivas. Centieties sakopt tā, lai ieguvēji būtu visi.
Mēģiniet upē saskatīt tos kokus, kas kalpo kā peldošo zaru “ķērāji”, jo aiz tiem var aizķerties un vēlāk krāties koki nākotnē, veidojot aizsprostu.
Pieredze rāda, ka pirmajā gadā ir daudz jāstrādā, otrajā mazāk, bet trešajā reti kāds koks jāaizvāc. Attiecīgi pašvaldībai uzņemoties rūpi savā teritorijā sakopt upes, tās būtu pāris dienu gadā, kad jāiziet gar upi ar zāģi. Pēc pieredzes ir tā, ka vienas pašvaldības teritorijā vienas mazās upes garums ir vidēji 5–15 km. Ja dienā izzāģē ap pieciem kilometriem, tad darbs pirmajā gadā ir tikai 1–3 dienas! Vidējais attālums, ko var sakopt vienā stundā ar vienu motorzāģi, ir aptuveni kilometrs. Taču tas ir atkarīgs no vietējiem apstākļiem, jo ir gadījumi, kad vairākas stundas jāpavada pie viena koku krāvuma. Ir secināts, ka mazajām upēm pavasarī ir par maz spēka, lai kopā ar ledu izstumtu sakritušos kokus. Taču, ja izzāģē kādu gabalu, tad atsevišķus kokus ledus masa salauž un izstumj.
Ieguvums zemniekiem, zemju īpašniekiem
Ja upē ir iekritis koks, kas uzķer pa upi peldošos kokus un zarus, tad sāk veidoties aizsprosts. Ūdens sāk meklēt jaunu ceļu un izgrauž upju krastus. Tādas erozijas rezultātā upē nonāk lauksaimniecības zeme, kas atkal pienes krāces pilnas ar dubļiem un pasliktina ūdens kvalitāti. Taču zemnieki zaudē teritoriju no sava īpašuma, kas tiek aizskalots. Rezultātā ieguvējs nav neviens. Dažviet pat ir novērojams, ka, upēm izgraužot krastus, tiek sagrautas upes malās esošas pirtiņas, šķūnīši tāpēc, ka saimnieks nav laikus sakopis upi.
Tiesa, juridiski nav nemaz tik vienkārši paņemt zāģi un iet zāģēt upes malā sagāzušos vai upē iekritušos kokus, jo daudzkārt cilvēki mēdz pārprast, nesaprast ieguvumus un zaudējumus no šādas rīcības. Aizbildinoties ar upes kopšanu, mēdz nozāģēt melnalkšņu vai priežu audzi, kura tuvākajās desmitgadēs nekādu kaitējumu nenodarītu. Dažkārt pat tieši pretēji – koku saknes ir tās, kas satur augsni un nepieļauj krastu eroziju. Tāpēc katram gadījumam un katrai upei vajadzīga individuāla pieeja. Taču visdrošākais risinājums ir pieteikt Reģionālajā vides pārvaldē plānoto ūdeņu kopšanu, aizpildot un nosūtot anketu par plānoto aktivitāti. (Var izmantot šo pieteikuma veidlapu: http://lielatalka.lv/upload/2013/talkas_pieteikums_LLT_2013.pdf)
Ja ir kādas neskaidrības, tad visbiežāk Valsts vides dienests uz šādu pieprasījumu atbild dažu dienu laikā.
Ļoti būtiski ir ņemt vērā to, ka upē atstātus nelegālos tīklus nekādā gadījumā nevajadzētu aiztikt, jo var gadīties, ka tuvumā ir kāds vides inspektors, kurš gaida maluzvejnieku, un jūs varat kļūt par nevainīgu upuri. Tāpēc šādos gadījumos vislabāk ir paziņot Valsts vides dienestam. Vienkāršākais veids ir izmantot mobilo aplikāciju Vides SOS. Aplikācija darbojas tā, ka ar telefona palīdzību nofotografē jebkādus pārkāpums pret vidi. Aplikācija automātiski pievieno fotografēšanas vietas koordinātas un laiku. Attiecīgi jums ir tikai jāpieraksta īss komentārs, ja attēlā nav īsti saprotams pārkāpuma veids, un jānospiež “Sūtīt”. No jūsu telefona aizies automātiski sagatavots iesniegums Valsts vides dienestam, un atbildīgās amatpersonas sāks rīkoties. Turklāt jūs savā e-pastā saņemsiet atskaiti par to, kā tiek risināta konkrētā situācija un kas ar šo vides pārkāpumu noticis.
Ieguvumi no upju kopšanas
- Jauni laivošanas maršruti ūdens tūristiem, plašāks piedāvājums.
- Papildu iespējas esošajiem laivu nomas punktiem un iespēja rasties jauniem.
- Ieņēmumi lauku naktsmītnēm, pirtīm, teltsvietu īpašniekiem.
- Nenotiek krasta erozija, un cilvēki nezaudē īpašumus.
- Ieņēmumi lauku veikaliņiem.
- Labvēlīgāki apstākļi zivju resursiem.
- Labvēlīgāki apstākļi makšķerniekiem.
- Tiek traucēta maluzvejniecība.
- Tiek savākti atkritumi.
- Tiek kopta lauku ainava.
Viesturs Silenieks- Latvijas Riteņbraucēju apvienības priekšsēdētājs, Vides aktīvists, Latvijas Zaļās partijas vecbiedrs, Latvijas pārstāvis Eiropas Zaļajā partijā