Vents Sīlis: Veselīga un neveselīga sērošana
Sēras ir mūsu reakcija uz zaudējumu. Brīvi no sērām ir tikai cilvēki, kuri nekad nav mīlējuši, tātad – nekad nav zaudējuši kaut ko tuvu un dārgu. Šī atvērtība sērām ir daļa no mūsu spējas mīlēt, kas sevī ietver ievainojuma un/vai zaudējuma iespēju. Tas var būt gan pats cilvēks, gan attiecības ar otru cilvēku (mīlestības vai draudzības beigas) vai realitāti (bērnības nevainības vai ilūziju krahs), gan arī ar dzīves aicinājumu/profesiju saistītās identitātes zaudējums (atlaišana, karjeras beigas). Sēras visbiežāk ir tumšas, jo saistītas ar negaidītām, traumatiskām pārmaiņām. Tikai retos gadījumos tās var būt gaišākas, jo cilvēks redz tajās likumsakarīgas pārmaiņas. Pie pirmajām ir pieskaitāmi arī ar koronavīrusu saistītie ierobežojumi, kas daudziem ir radījuši ne tikai materiālus, bet arī emocionālus zaudējumus un aktualizējuši jautājumus par sērām un to pārvarēšanu.
Kā tad izpaužas sēras? Tās ir psiholoģisks process, kas sevī ietver plašu iekšējo pārdzīvojumu klāstu, sākot ar šoku par notikušo, iekšēju sastingumu, nejūtīgumu, skumjas, trauksmi, ilgas, nogurumu, bezspēcību, dusmas, vainas apziņu, vientulības un pamestības sajūtu. Tomēr nevajadzētu sēras saistīt tikai ar negatīviem pārdzīvojumiem, jo tās var ietvert arī atvieglojumu un mieru, ja tām tiek ļauts ritēt savu gaitu.
Lielākajai daļai cilvēku sērošana sākas ar distancēšanos no ārpasaules, ieņemot sērojošā lomu. Tā ir sociāla niša, kas konceptuāli radniecīga Tolkota Pārsonsa iezīmētajai slimnieka lomai – ārkārtas situācijai, kurā cilvēks nonāk uz nenoteiktu laiku (smagu hronisku slimību gadījumā – uz visu mūžu), jo vairs nav spējīgs pildīt ierastās sociālās funkcijas un pienākumus. Nonākot šajā lomā, cilvēks var koncentrēties uz traumas dziedināšanu, psiholoģiskā līdzsvara atgūšanu un citiem pārvarēšanas mehānismiem.
Saskaņā ar Elizabetes Kibleres-Rosas modeli par piecām psiholoģiskajām stadijām attieksmē pret nāvi un miršanu (šo modeli bieži attiecina uz visiem šokējošajiem jaunumiem), pirmā stadija ir noliegums. Cilvēks noraida negaidītās, šokējošās ziņas, lai iegūtu laiku un iedarbinātu citus, ne tik radikālus aizsardzības mehānismus. Parasti to drīz vien nomaina vismaz daļēja esošās situācijas pieņemšana, jo ir grūti ilgstoši noliegt realitāti, lai cik nepatīkama tā arī būtu. Taču retos gadījumos, par spīti acīmredzamiem faktiem, nolieguma stadija netiek pārvarēta – šādi var izskaidrot to, ka neliels skaits cilvēku joprojām atsakās ticēt koronavīrusa eksistencei, turpinot dzīvot, it kā viņus tas neietekmētu. Spītīga nolieguma efekts ir tāds, ka apspiestā iekšējā trauksme par notikušo nevis samazinās, bet tikai pieaug.
Nākamā stadija ir dusmas par to, ka nelaime tomēr notikusi tieši ar mani, nevis ar kādu citu. Cilvēku viss kaitina, un viņš visur redz ieganstu negāciju izvirdumam un agresīvai uzvedībai. Blakus tam ir skaudība par to, ka citiem situācija ir daudz labāka: sašutums par to, ka arī Latvija nav izvēlējusies Zviedrijas atviegloto ierobežojumu režīmu, kuru vēlāk paši zviedri tomēr atzina par kļūdu.
Pēc dusmām nāk kaulēšanās, mēģinājums panākt sev kaut kādus īpašus nosacījumus, kas koronavīrusa sakarā visbiežāk izpaužas kā ierobežojumu neievērošana. Pirms tika ieviesti pavisam stingri ierobežojumi ar soda sankcijām, daži uzskatīja – ja jau kopumā ierobežojumu prasības tiek pildītas, tad taču drīkst atļauties arī nelielas atkāpes.
Ārkārtas stāvoklim ieilgstot, noplok gan trauksme, gan dusmas, gan vēlme kaulēties, gan cerība. Tos nomaina nepārvarama zaudējuma sajūta, un iestājas nākamā stadija, proti, depresija. Turklāt depresija var būt divējāda – gan kā reakcija uz jau notikušām pārmaiņām un zaudējumiem, gan kā sagatavošanās tiem zaudējumiem, kas vēl tikai gaidāmi nākotnē. Un tieši šeit ir jāsāk domāt, vai ir nepieciešams lūgt palīdzību. Jo, tikai pārvarot depresiju, šīs skaudrās skumjas un nevarību, kas paņem beidzamās enerģijas paliekas, mēs varam nonākt pie pēdējās stadijas – samierināšanās. Tā nav gļēvulīga padošanās, bet gan miers un iekšējs līdzsvars, kas rodas no tā, ka esam pieņēmuši to, ko nespējam mainīt. Tā ir atgriešanās pie psihiskās veselības, cik nu tas iespējams krīzes apstākļos.
Kā redzams no izklāsta, sēru pārdzīvošana patiesībā prasa pamatīgas pūles un ietver konkrētus uzdevumus. Pirmkārt, mums ir jāspēj pieņemt zaudējuma realitāti, pārvarot noliegumu. Otrkārt, mums ir jāatzīst un jāļauj sev izjust ar šo zaudējumu saistītās ciešanas, necenšoties šīs jūtas apspiest. Lai gan no tām nav iespējams aizbēgt, daudzi to mēģina. Treškārt, sēras rada nepieciešamību rekonstruēt dzīves jēgu, proti, piešķirt sev un apkārtējai realitātei jaunu nozīmi. Tas nozīmē veidot jaunu savas patības izpratni (identitāti), dažkārt pat ļoti burtiskā veidā, piemēram, mainot nodarbošanos. Ceturtkārt, ir jānodibina jaunas attiecības ar cilvēkiem un pasauli, lai atkal izveidotu jēgpilnu, piepildītu dzīvi.
Diemžēl sērošana joprojām bieži tiek uzskatīta par lieku laika tērēšanu vai pat neveselīgu procesu – pret to izturas kā pret slimīgu vārguļošanu un nevarību, kas it kā liecina par rakstura vājumu. Šādas attieksmes iemesli var būt vairāki:
- sērojošajam ir kauns publiski atzīt traumas dziļumu,
- sabiedrībā konkrētais zaudējums netiek uzskatīts par īstu zaudējumu,
- konkrētais sērotājs netiek atpazīts kā tiesīgs dziļi sērot, jo, piemēram, ir tikai mazs bērns vai attāls paziņa/kolēģis.
Jāuzsver, ka tieši neatzītas sēras nodara vislielāko kaitējumu. Tiem, kuri pašlaik patiešām cieš no tām, kļūst vēl grūtāk, kad viņi redz, ka visiem pārējiem klājas labi un viņi ir laimīgi. Neatzīšana liedz iespēju pārdzīvot krasās pārmaiņas veselīgā veidā, uz laiku ieņemot sērojošā lomu, izejot cauri visiem procesa posmiem un saņemot sev nepieciešamo atbalstu – gan tuvinieku un draugu plecu, gan tiešsaistē pieejamo profesionālo psihoterapeita un atbalsta grupas palīdzību.
Esmu pilnīgi pārliecināts, ka, izvairoties no sēru tematikas un sērošanas, mēs nodarām paši sev un sabiedrībai daudz lielāku kaitējumu nekā gadījumā, ja atzīstam un ļaujamies šim būtiskajam iekšējam procesam.
Vents Sīlis- Filozofs, antropologs
Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors
Foto: Shutterstock
Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2021. gada februāra numurā!
Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!