Vecums – mūsdienu sabiedrības realitāte

Laura Blumberga sarunā ar Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētāju,

geriatri ANITU SLOKENBERGU.

“Mūsdienu sabiedrībā aizvien palielinās cilvēku vidējais mūža ilgums, tātad sabiedrība noveco, un tas būtu jāapzinās ikvienam,” sarunu sāk Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas valdes locekle, ārste interniste, geriatre ANITA SLOKENBERGA. Fakti to apstiprina – Eiropa iedzīvotāju sastāva ziņā ir vecākais kontinents pasaulē, un daudzās Eiropas valstīs to iedzīvotāju skaits, kas sasniedzis 65 gadu vecumu, strauji palielinās. “Latvijā vecu cilvēku jautājums ir īpaši aktuāls, vienlaikus tā ir gan valstiska, gan sociāla, gan ģimenes problēma,” norāda ārste, sarunas turpinājumā skaidrojot, kas notiek ar cilvēka organismu un prātu novecošanās procesa laikā, kā ar šīm pārmaiņām sadzīvot, kas ir gerontoloģija un geriatrija un kā tā var palīdzēt veciem cilvēkiem.

“Nav stipri jāpiepūlē atmiņa, lai atcerētos pasakas, kurās tiek stāstīts, kā pēcnācēji ragaviņās ved uz mežu savus vecākus. Tās visas sākas gandrīz vienādi: vecīši bija kļuvuši pavisam veci un bezspēcīgi, un nevienam nevajadzīgi... Līdzīga situācija sabiedrībā ir mūsdienās, ne burtiskā nozīmē, tomēr attieksme pret vecajiem cilvēkiem ir tieši salīdzināma ar pasakās aprakstīto. Cilvēku novecošanās ir mūsdienu sabiedrības problēma. Un novērsties no tās, ignorēt to, nav tālredzīga rīcība, tā nākotnē var pavērsties personiski pret jebkuru no mums,” brīdina Anita Slokenberga. “Runājot demogrāfiskos terminos, Eiropa ir pasaules vecākais kontinents. Daudzās Eiropas valstīs iedzīvotāju skaits vecumā virs 65 gadiem jau sasniedzis piekto daļu no kopējā skaita, un šī proporcija aizvien pieaug. Pašlaik visā pasaulē ļoti strauji palielinās to ļaužu skaits, kas ir vecāki par 80 gadiem, un paredzams, ka jau nākamajos piecpadsmit gados viņu skaits pieaugs pat par 50% un Eiropā vien sasniegs 20 miljonus.”

Paredzamais dzīves ilgums Eiropā ir 75 gadi vīriešiem un 80 gadi sievietēm. Tiek uzskatīts, ka eiropieši dzīvo salīdzinoši ilgāk un viņiem ir labāka veselība. Vecākā valsts demogrāfiskajā ziņā ir Itālija, kurā ir ap 20% iedzīvotāju, kas ir vecāki par 65 gadiem, tad seko Japāna. Paredzams, ka Rīgā līdz 2050. gadam jūtami pieaugs to cilvēku skaits, kas būs vecāki par 65 gadiem, jo novecos pašreiz aktīvie darbaspējas vecuma un reproduktīvā vecuma iedzīvotāji. “Arī Latvijā pienāks tāds brīdis, kad vecvecāku būs daudz vairāk nekā mazbērnu,” norāda ārste, uzsverot, ka sabiedrības novecošanos kopumā veicina gan dzimstības krišanās, gan uzlabotā veselības aprūpe, kas, neapšaubāmi, ļauj cilvēkiem dzīvot ilgāk, tādējādi veidojot šādu statistiku.

Sabiedrības novecošanās laikmets

Statistika pierāda, ka vīriešiem vecumdienās mirstības risks ir augstāks hronisko slimību dēļ, bet sievietēm visbiežāk invaliditāti izraisa multiplas slimības. “Visticamāk, tas skaidrojams ar to, ka sievietes senioru vecumā joprojām sevī atrod enerģiju un savus spēkus velta tam, lai aprūpētu radiniekus, tā teikt, uz savas veselības rēķina. Diezgan tipiskas ir situācijas, kad sievietes savai veselībai velta daudz mazāk laika un uzmanības nekā vīrieši. Tas nemainās, arī sasniedzot senioru vecumu, kad centrēšanās uz aktīvu palīdzību līdzcilvēkiem ir būtisks faktors,” norāda Anita Slokenberga.

Ārste norāda, ka diezgan aplama izpratne par vecumu ir izveidojusies veselības aprūpē. “Ir novērojama tendence personas vecumā virs 60 gadiem uzskatīt par homogēnu grupu. Diemžēl tas būtu tas pats, kas pieņemt, ka visiem iedzīvotājiem, kuri sasnieguši četrdesmit gadu (vai jebkuru citu) vecumu, ir vienādas veselības aprūpes vajadzības. Tas būtu jāņem vērā kā politiķiem, tā valsts institūciju un pašvaldību institūciju vadītājiem, plānojot un organizējot veselības un sociālās aprūpes pakalpojumus. Tikpat aktuāls, bez šaubām, ir pensiju jautājums. Jo skaidrs, ka tā sauktais Bismarka pensiju modelis (princips balstās uz apdrošināšanas obligātajām iemaksām, ko veic darba ņēmēji, darba devēji, pašnodarbinātie vai valsts) sevi ir izsmēlis, tāpēc ir nobriedusi nepieciešamība mainīt nodokļu politiku un pensiju sistēmu, cik drīz vien iespējams. Pienāks brīdis, kad valsts vairs nemaksās pensijas, bet pabalstus. Tas tāpēc, ka Bismarka modelis ir efektīvs tikmēr (un šobrīd tas vēl ir spēkā visā Eiropā), kamēr uz katru strādājošo cilvēku ir mazāk par vienu aprūpējamo personu, respektīvi, efektīvi tas ir tad, kad sabiedrībā ir vairāk jauno, darba spējīgo cilvēku nekā veco. Mēs dzīvojam sabiedrības novecošanās laikmetā, un ir jāapzinās, ka sabiedrība mainās un tā vairs nekad nebūs tāda, kā līdz šim,” saka Anita Slokenberga.

Novecošana – dabisks process kopš dzimšanas brīža

Anita Slokenberga skaidro, ka novecošana ir vispārējs, normāls process, kas ar cilvēku notiek jau kopš viņa dzimšanas brīža. “No dienas, kad mazais cilvēciņš ierodas šajā pasaulē, viņš kļūst aizvien vecāks. Novecošana ir vispārīgs, dabisks process, kas raksturīgs visām dzīvajām būtnēm bez izņēmuma. Novecošanas laikā cilvēks sastopas ar dažādām veselības un psiholoģiskajām pārmaiņām. Galvenais ir saprast, ka veseli, aktīvi cilvēki, sasniedzot seniora vecumu, var dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un darīt visu to pašu, ko mēdza darīt agrāk. Atšķirības būs novērojamas tikai darbu izpildes laikā – ne vienmēr iesāktais izdosies tik veikli kā jaunībā, tomēr teikt, ka vesels gados vecs cilvēks nespēj paveikt kādu atbildīgu darbu, būtu aplami,” saka ārste.

Cilvēkam novecojot, viņu piemeklē dažādas pārmaiņas – ne tikai viņa fiziskajā ķermenī, bet arī garīgajā jomā. Novecošanās var ietekmēt gan izziņas spējas, gan individualitāti un reizēm pat uzvedību. Tomēr jāpiemin, ka daudzas pārmaiņas, kas skar tieši garīgo pusi, nav tieši saistītas ar novecošanas procesu, bet bieži vien rodas kādu pārslimotu vai esošu slimību dēļ. Tāpēc ļoti svarīgi ir prast palīdzēt veciem cilvēkiem un izprast viņu vajadzības.

“Es uzskatu, ka Latvijā gerontoloģijas un geriatrijas pamatus vajadzētu apgūt arī ģimenes ārstiem un sociālajiem darbiniekiem, jo tas ievērojami atvieglotu viņu darbu saskarsmē ar veciem cilvēkiem. Ļoti būtiski ir cilvēkiem arī cienījamā vecumā ievērot veselīgu dzīvesveidu – kustēties, ēst pilnvērtīgu pārtiku, izgulēties. Savā ikdienas darbā es redzu, cik ļoti būtiski cilvēka pašsajūtu ietekmē regulāras fiziskās nodarbības, jo diemžēl lielākā daļa senioru, nokļūstot stacionārā un tiekot uz ārstniecisko vingrošanu, par to nav sajūsmā, bet drīzāk ir pikti, jo nav pieraduši kustēties un tas viņiem sagādā grūtības. Tomēr ir jāapzinās – lai ķermenis strādātu kā mehānisms, ir svarīgi par to rūpēties pašam. Ja nevar nodarboties ar skriešanu, ir daudz citu lietu, ko arī vecs cilvēks var darīt – doties garākās pastaigās, nūjot. Tāpat nedrīkst aizmirst, ka savs treniņš ir nepieciešams arī smadzenēm – ir jālasa, jācenšas mācīties valodas. Dzīvojot ģimenē, ir būtiski iesaistīties ikdienas aktivitātēs, palīdzēt pārējiem ģimenes locekļiem, īsi sakot: pozitīvi pašrealizēties katru dienu, katru dzīves brīdi. Visam šim kā pamatam būtu jānāk no ģimenes, ko būtībā savai atvasei no bērna kājas iemāca jau vecāki: no bērnības redzot sadzīvi ģimenē vairākās paaudzēs, mēs iegūstam sadzīvošanas un komunikācijas pieredzi, kā arī spējam labāk pieņemt atšķirīga vecuma un atšķirīgu vajadzību cilvēkus. Diemžēl mūsdienu sabiedrībā tik populārais kodolģimeņu un daļēju ģimeņu dzīves modelis šādas pieredzes apgūšanu neveicina,” norāda Anita Slokenberga.

Seniori Latvijā un pasaulē

Geriatre Anita Slokenberga uzsver, ka aizvien ir vērsusi atbildīgo instanču vadītāju uzmanību uz to, ka ir pēdējais laiks arī Latvijā sākt senioru programmu veidošanu (vecumā virs 65 gadiem), kas nodrošinātu šiem cilvēkiem iesaistīšanos sabiedriskajā un profesionālajā dzīvē. “Rietumos par veco cilvēku pilnvērtīgu dzīvi notiek cīņa, bet tas nenotiek pie mums. Piemēram, ārzemēs ķirurgs, kas ir devies pelnītā pensijā, turpina darboties un nākt uz slimnīcu strādāt. Protams, ka gadu dēļ viņš vairs nevar pats operēt, taču viņš turpina izglītoties un turpina izglītot savus mazāk pieredzējušos kolēģus. Mums jāsaprot, ka cilvēki, kas visu dzīvi bijuši vientuļnieki, iespējams, pensiju gaida kā svētkus, bet ne tādi, kas visu mūžu bijuši darba zirgi – ja mēs šādu personu pēkšņi atstājam vienu mājās – klusumā, tukšumā, bez sociālas aprites –, šie cilvēki psiholoģiski sabrūk, kam seko vesela ķēdīte fizisku slimību. Un tieši par šādiem cilvēkiem jārūpējas valstij un sabiedrībai. Veco cilvēku piedalīšanās dažādās jomās, piemēram, ražošanā, pakalpojumu sniegšanā vai citur, būtu tik ļoti noderīga ne tikai viņiem pašiem, bet arī mums!”

Ārste skaidro, ka mazliet cita situācija ir ar tiem senioriem, kam nav tik laba fiziskā vai garīgā pašsajūta, lai viņi paši, bez citu palīdzības, spētu darboties. “Latvijā šādā situācija slikti jūtas gan pats vecais cilvēks, gan radinieki, kas uzņēmušies rūpes par viņu. Ir skaidrs, ka slims, nevarīgs cilvēks, kas pats nespēj sevi apkopt, paēst vai aiziet uz veikalu pēc pārtikas, izjauc ģimenes ierasto ritmu. Faktiskā situācija ir tāda, ja šī ģimene nav gatava šo cilvēku atdot aprūpē uz pansionātu, viņi cīnās paši. Bieži pienāk brīdis, kad šie cilvēki dusmojas, ir neapmierināti ar dzīvi, jo gluži vienkārši arī viņiem izsīkst iekšējie resursi, un tas ir tikai normāli, ka viņiem ir šādas emocijas. Skaidrs, ka tāda situācija kļūst par apgrūtinājumu abām pusēm. Un vai ģimene, kas uzņēmusies rūpes, un arī seniors šādu iznākumu ir pelnījis? Tas ir netaisni un nepareizi.

Diemžēl Latvijā šā brīža sistēma darbojas tā, ka darba gados indivīds var atrasties virsotnē, bet pensijas vecumā sociālā izpratnē var nokrist pašā apakšā un vairs nespēt piecelties. Mūžīgās neziņas un nestabilitātes novēršana jārisina valstiskā līmenī,” saka ārste, norādot, ka mūsu valstij pakāpeniski vajadzētu tiekties, ja ne uz ideālu, tad vismaz uz modeli, kāds ir sastopams daudzās rietumvalstīs.

“Tos dēvē par dienas pieskatīšanas centriem, kur tajā laikā, kad ģimenes locekļi ir savās ikdienas gaitās, tiek atvests vecais cilvēks, kuru vienu pašu mājās nevar atstāt. Šajos centros viņi nodarbojas ar visu ko – sākot ar kūku cepšanu un muzeju apmeklēšanu, beidzot ar adīšanu, dziedāšanu un tamborēšanu vai to, kas nu kuram sirdij tuvāks. Dienas beigās pēc darba, dodoties mājās, ģimenes loceklis no centra paņem savu veco cilvēku, un viņi kopā dodas mājās. Es uzskatu, ka šāds modelis Latvijā darbotos lieliski un būtu ļoti daudz cilvēku, kas to atbalstītu. Jo mums ir daudz ģimeņu, kas nav gatavi savu veco cilvēku nosūtīt uz pansionātu, bet dienas aprūpe viņiem sagādā ne mazums problēmu un galvassāpju. Uzskatu, ka mēs kopā varam sasniegt daudz un nodrošināt saviem senioriem skaistas un dzīvespriecīgas vecumdienas,” saka Anita Slokenberga.

Kas ir gerontoloģija un geriatrija

Gerontoloģija – zinātnes nozare, kas pēta novecošanās procesus – gan sociālos, gan psiholoģiskos, gan bioloģiskos aspektus. Medicīniskā gerontoloģija jeb geriatrija ir medicīnas nozare, kas pēta un risina gados vecu cilvēku veselības problēmas – slimības un to ārstēšanu. Geriatrs ir ārsts, kurš specializējas senioru veselības aprūpē. “Citās valstīs geriatrs ir diezgan izplatīta profesija, ko nevarētu teikt par Latviju. Šiem speciālistiem ir daudz jāmācās, jo būtībā geriatrija ļoti līdzinās pediatrijai. Ārstēt, būt saskarsmē ar veciem cilvēkiem ir gluži citādi nekā ar cilvēku spēka gados vai pusmūža vecumā, kad viņam izraksta zāles, iedod recepti, un abām pusēm viss ir saprotams. Vecam cilvēkam visas darbības ir jāizskaidro lēnāk, pacietīgāk, mierīgāk. Iespējams, ka viņš ārsta stāstīto ar pirmo reizi nebūs sapratis. Jāprot paskaidrot viņam saprotami. Reizēm pat ir jāuzzīmē uz papīra. Geriatrs ir ārsts, kurš pārzina organisma novecošanās īpatnības un ar to saistītās veselības problēmas gan fiziskajā, gan garīgajā ziņā,” skaidro ārste.

Pirmais un Latvijā vienīgais Gerontoloģijas centrs tika atklāts 2000. gadā stacionārā Biķernieki, kad ārstes Anitas Slokenbergas vadībā iesniegtais projekts finansējuma piesaistīšanai guva atbalstu no Vācijas valdības, kas vēlējās sniegt dažādu veidu finansiālu atbalstu Otrā pasaules kara laika cietušajiem upuriem Baltijas valstīs divu miljonu vācu marku apmērā.

Izšķir vairākus novecošanas veidus:

Hronoloģiskā novecošana – gadu skaits kopš dzimšanas brīža, kas apskatāms jebkurā personu apliecinošā dokumentā.

Sociālā novecošana – konkrētai vecuma grupai raksturīga uzvedība un izturēšanās. Piemēram, uzvedības ieradumi, attiecības ar sabiedrību, ģērbšanās stils, ikdienas aktivitātes utt.

Bioloģiskā novecošana – cilvēka vispārējais veselības stāvoklis.

Psiholoģiskā novecošana – tās ir adaptēšanās spējas dažādās situācijās, atmiņas stāvoklis, apgūšanas, informācijas uztveres spējas utt.

Vecuma iedalījums pēc hronoloģiskā principa ir aptuveni šāds – 55–70 gadi ir padzīvojis cilvēks, no 70 līdz 85 gadu vecumam – vecs cilvēks, no 85 gadu vecuma – ļoti vecs.

“Nozīmīgākās pārmaiņas, cilvēkam novecojot, notiek sensorajos procesos un orgānu sistēmās. Sensorās uztveres pārmaiņas izpaužas kā receptoru jutīguma samazināšanās (piemēram, mazinās dzirdes asums, ādas jutīgums utt.), bet pārmaiņas nervu sistēmā ir saistītas ar uztveres īpatnībām, to samazināšanos, kā arī vispārējām iegaumēšanas grūtībām.

Fiziskajā ziņā pārmaiņas notiek visā organismā, it īpaši sirds un asinsvadu, kaulu, muskuļu, gremošanas un reproduktīvajā sistēmā, organismā samazinās skābekļa piegāde audiem, kā arī vielmaiņas ātrums, tāpēc samazinās cilvēka spēja veikt dažādus fiziskus darbus. Tāpēc, cilvēkam kļūstot vecākam, pārmaiņas ietekmē arī darba spējas. Ļoti liela loma jāpievērš pārmaiņām imūnsistēmā, jo, mazinoties organisma spējai pretoties dažādām slimībām, cilvēks var iegūt daudz un dažādas nepatīkamas blaknes,” stāsta ārste. “Ņemot vērā to, ka lielākajai daļai veco cilvēku domāšana, uztvere, lēmumu pieņemšana un darbība kļūst lēnāka nekā jaunībā, šiem ļaudīm var sagādāt grūtības situācijas, kad nepieciešama ātra reakcija vai ātri jāpieņem kāds atbildīgs lēmums. Tomēr tā ir normāla psiholoģiskās novecošanās pazīme, kad vājāka ir kļuvusi iegaumēšanas un informācijas apstrādes spēja. Vienlaikus jāsaprot, ka, veidojot pareizu saskarsmi un izmantojot atbilstošas pedagoģiskās metodes, veci cilvēki var apgūt jaunas lietas tāpat kā jaunībā, jāņem vienīgi vērā, kas tas, visdrīzāk, prasīs ilgāku laiku. Bet, runājot par veciem cilvēkiem un viņu atmiņas spējām, jāatzīst, ka vairākumā gadījumu atmiņas pārmaiņas visbiežāk patiešām tiek saistītas ar novecošanās procesu. Tomēr īslaicīgas atmiņas traucējumi vecumā izpaužas tikai nedaudz. Ja, piemēram, uzdevums nav saistīts ar jaunas informācijas apgūšanu, vecam cilvēkam var arī nenovērot atmiņas traucējumus. Tāpēc jāuzsver, ka ļoti liela nozīme ir atmiņas trenēšanai, kā arī dažādām aktivitātēm, kas nodrošina smadzeņu darbības vingrināšanu, – šim nolūkam valodu apguve, dzejoļu skaitīšana, agrāko notikumu atcerēšanās utt.”

Vizīte pie geriatra

Ja jūsu aprūpē ir seniors, kam nepieciešama konsultācija pie geriatra, vispirms jums kopā ar aprūpējamo personu jādodas pie viņa ģimenes ārsta un jālūdz nosūtījums pie speciālista. Ja būs nepieciešams, speciālists veco cilvēku nosūtīs uz rehabilitāciju un/vai ārstēšanos stacionārā Biķernieki.

Gerontoloģijas centrs Latvijā

Šobrīd pirmais (darbojas kopš 2000. gada) un vienīgais gerontoloģijas centrs Latvijā atrodas Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionārā Biķernieki Rīga, Lielvārdes iela 69.

Šeit palīdzību var saņemt:

cilvēki vecumā virs 65 gadiem atbilstoši vispārpieņemtajai slimnieku stacionēšanas kārtībai; insultu pacienti (rehabilitācijas pakalpojums); nacionālsociālistiskajā režīmā cietušās personas (rehabilitācijas pakalpojums); kā arī kā maksas pakalpojums tiek piedāvāta diennakts stacionārā palīdzība, dienas stacionārs, rehabilitācija insulta gadījumā.