Vecāku izvēle – likt bērnam ciest vai pasargāt?
Kā zināms, vienīgais instruments, ar kura palīdzību iespējams pasargāties no vairākām dzīvību apdraudošām infekcijas slimībām, ir vakcinācija. Lai arī pierādīts, ka vakcīnas spēj ievērojami samazināt bērnu saslimstības un mirstības risku, daļa vecāku dažādu iemeslu dēļ joprojām izvēlas savas atvases nevakcinēt. Vakcinācijas nozīmīgumu žurnāla Ārsts.lv lasītājiem, kuru lokā noteikti ir arī esošie un topošie vecāki, šajā rakstā aktualizē RSU asociētā profesore, pediatre un Latvijas Bērnu infektologu biedrības prezidente ILZE GROPE.
“Vakcinācija ir process, ar kuru mēs mēģinām organismam simulēt kādu slimību, lai pret to tiktu izstrādātas antivielas jeb aizsargvielas, ko izmantot tajā brīdī, kad atnāks īstā un bīstamā slimība. Pretējā gadījumā organisms nespēs pretoties un cīnīties ar šīs slimības ierosinātāju, “ skaidro Ilze Grope.
Speciāliste norāda, ka vakcīna ir bioloģisks (nevis ķīmisks) produkts, kas satur dzīvu un novājinātu vai nonāvētu vīrusu vai baktērijas daļiņu, kas izgriezta no šūnas apvalka un sevī glabā tā saukto antigēnu, kas, nonākot organismā, tiek atpazīts kā svešs, ierosinot imūnās sistēmas reakciju. Turklāt vakcīnai vienlaikus jābūt tik vājai, lai tā neradītu slimības pazīmes.
Latvijā bērnu vakcinācijai tiek piedāvātas 14 valsts garantētas un apmaksātas profilaktiskās vakcīnas. Vakcinācijas kalendārs jeb Nacionālā imunizācijas programma ir tuvu līdzīga ar citās valstīs esošajiem standartiem, pastāvot vien nelielām atšķirībām. Lai apgāztu sabiedrībā valdošo pieņēmumu, ka vakcīnas nav drošas, infektoloģijas profesore uzsver, ka šīs pašas vakcīnas, ko saņem bērni Latvijā, tiek izmantotas arī bērnu imunizācijai citviet Eiropā, Amerikā, Austrālijā, Āzijā un pat Āfrikā – tās ražo viena un tā pati firma.
Argumenti vakcinācijas nepieciešamībai
“Ir zināms, ka Latvijā 68% cilvēku dzīvo pilsētā, tātad urbanizētā vidē. Jo ciešāks cilvēku loks, jo lielāka iespēja apmainīties ar dažādām infekcijām. Tas pats attiecināms uz ceļošanu, šķērsojot valstu robežas vai uzņemot ārvalstu viesus. Tā pieaug varbūtība no ārzemēm atvest slimības, kuras pie mums ir kontrolētas. Cilvēks, kas nav vakcinēts, pavisam likumsakarīgi ar kādu no šīm slimībām var saslimt. Protams, ne pret visām slimībām ir vakcīnas (kādreiz pacienti jautā, kāpēc potēties, ja nav iespējams vakcinēties pret visu), taču jāsaprot, ka vakcīnas tiek izstrādātas pret tām slimībām, kuras ir bīstamas dzīvībai vai rada invaliditāti,” skaidro infektoloģe. “Visticamāk, daļa cilvēku domā, ka viņus šīs slimības neskars, jo viņi dzīvo tīrīgi un izolētā vidē, taču jāsaprot, ka pastāv slimības, kas pārvietojas pa gaisu, un tās nav iespējams aizkavēt. Turklāt mēs regulāri pārvietojamies – dodamies uz darbu, bērni iet uz skolu, bērnudārzu...
Bieži vien ārstam nākas atbildēt uz jautājumu, kāpēc bērns jāvakcinē jau zīdaiņa vecumā. Šajā sakarā jāsaprot, ka vakcinācija tik agrīni tiek sākta ar konkrētu mērķi, proti, grūtniecības laikā bērns caur placentu no mātes ir saņēmis aizsargvielas pret slimībām; piedzimstot bērns tās pašas aizsargvielas turpina saņemt ar pienu, taču, sasniedzot 6 mēnešu vecumu, no mammas saņemto antivielu līmenis ir tik zems, ka ar to nepietiek, lai bērna organismu pasargātu. Tas nozīmē, ka mums līdz 6 mēnešu vecumam ir jāspēj iegūt pietiekami augstu aizsardzības līmeni, un tas iespējams, organismam slimības imitējot. Lai cilvēks būtu pasargāts, nepieciešamas vismaz divas vakcīnu devas. Pirmo devu parasti dod 2 mēnešu vecumā, nākamo – sasniedzot 4 mēnešu vecumu, jo, lai vakcīna iedarbotos, stimulējot imūnsistēmu radīt antivielas, ir vajadzīgas četras nedēļas, savukārt vēl tikpat nepieciešams, lai organisms attaptos, uzkrātu spēkus un būtu gatavs jaunai vakcīnas devai (8 nedēļu intervālu pieļaujams samazināt vienīgi īpašos apstākļos), līdz ar to – vakcinējot pēc kalendāra, pusgada vecumā, kad krītas no mammas saņemto antivielu līmenis, bērna organisms tās pietiekamā daudzumā būs izstrādājis pats.”
Bailes, jo trūkst zināšanu?
Neatkarīgi no cilvēku inteliģences līmeņa un citiem faktoriem, joprojām atrodas cilvēki, kas atsakās no vakcinācijas (iespējams, esot pārliecināti, ka nesaslims?!).
“Vai dažādu apsvērumu dēļ pieņemts lēmums nevakcinēties ir nosodāms, grūti teikt. Visdrīzāk katram cilvēkam būtu jāpiedāvā pietiekams apjoms ar zināšanām, lai viņš varētu veikt šo izvēli. Ja man, piemēram, jautātu, vai es gribu lidot ar vienu vai otru aviokompāniju, es noteikti nevaru atbildēt uz šo jautājumu, jo man nav informācijas, ar ko katra no tām ir labāka. Godīgi sakot, man pat ir vienalga, ar kuru lidot. Iespējams, es pat izvēlētos braukt ar vilcienu, par ko zināšanu man ir vairāk,” atzīst profesore.
“Attiecinot minēto piemēru uz vakcināciju – nenoliedzami, daļa cilvēku atsakās tāpēc, ka no tās baidās. Mēs parasti baidāmies, pirmkārt, no nezināmām lietām un, otrkārt, no tā sliktā, ko esam saklausījuši citu stāstītajā. Nereti sabiedrībā ir dzirdama aptuveni šāda saruna, ka “manas kaimiņienes mazmeitas vīra māsas bērnam bija ļoti izteikta reakcija uz vakcināciju...”. Un, lai gan mums nav zināms, kas tā bija par vakcīnu, kā aprakstītā reakcija izpaudās un kas īsti tajā bija tik briesmīgs, šis stāsts noguļas mums atmiņā, un loģiski, ka rodas bailes no vakcinācijas.
Bet, ja mēs paraugāmies uz vakcinācijas pirmsākumiem – tolaik dzīvoja cilvēki, kas pieredzēja šīs briesmīgās slimības, taču mūsdienu cilvēks tās nav redzējis vispār. Lielākā daļa sabiedrības, tostarp arī liela daļa ārstu, nav redzējuši difteriju, stingumkrampjus, hemofilās baktērijas Haemophilus influenzae izraisītu meningītu, tāpat arī poliomielītu. Vairākums ģimenes ārstu nav sastapušies pat ar smagu rotavīrusa infekciju, jo šie pacienti parasti tiešā ceļā nonāk attiecīgā profila nodaļā slimnīcā. Tātad loģiski, ka ne ģimenes ārsts, ne sabiedrība nevar baidīties no šīm slimībām, kuras nav pat redzējuši. Diemžēl par atsevišķajiem gadījumiem mūsdienās sabiedrība netiek līdz galam informēta. Toties, ja mēs šīs slimības būtu piedzīvojuši, līdzīgi kā iedzīvotāji 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, pilnīgi noteikti mērķtiecīga vēlme vakcinēties būtu ievērojami lielāka.”
Ārstam jāatbild svarīgākie jautājumi
Lai radītu pacientu pārliecību par vakcīnu nozīmīgumu, būtiska nozīme ir arī ārsta detalizētām zināšanām par vakcināciju, lai gan šī tēma ir tikai viena no ļoti daudzām, kas ārstam jāpārzina. Profesore turpina: “Bieži vien ģimenes ārstam līdztekus citām lietām nav laika iedziļināties vakcinācijas būtībā, tāpēc var gadīties, ka ārsts nevar ļoti konkrēti un ticami atbildēt uz katru vecāku uzdoto jautājumu. Turklāt, ja paraugāmies uz to laiku, kas ārstam ir atvēlēts kontaktam ar pacientu (tās ir 15–20 minūtes), diez vai, stāstot par vakcīnu, iespējams šajā laikā iekļauties.
Vecākiem vispirms būtu jāzina, no kā sastāv vakcīna, lai saprastu, ko bērna organisms saņem.
Kā jau noskaidrojām, vakcīnā ir antigēns – struktūra, kas pārstāv slimības ierosinātāju – un klāt parasti tiek pievienots adjuvants (palīgviela, kas regulē vakcīnas darbību un pastiprina imūno atbildi). Šeit rodama arī atbilde uz vecākus interesējošo jautājumu, kādēļ ar vienu dūrienu tiek ievadītas daudzas potes. To dara tādēļ, lai nebūtu vairākas reizes jādur.
Galvenais, kāpēc ārsti un zinātnieki uzskata, ka nevajag tik daudzas reizes durt, ir katra dūriena potenciāli radītie ieejas vārti kādai infekcijai, un iespējami samazināta adjuvanta ievade (jo šī gan ir ķīmiska viela). Parasti kā adjuvantu izmanto alumīnija savienojumus, uz kuriem uzsēdina antigēnus ar mērķi likt svešajām vielām izdalīties pakāpeniski. Ja mēs lielā daudzumā ievadītu tikai antigēnus, visdrīzāk, cilvēkam būtu ļoti izteikta alerģiska reakcija. Mūsu mērķis ir organisma atbildi iegūt lēni un ilgstošā periodā (šeit mēs runājam par minētajām četrām nedēļām) tā vietā, lai uzreiz ievadītu kaudzi ar antigēniem, radot organismam šoku, jo tas ir ieraudzījis pulku ar ienaidniekiem.
Vēl vakcīnai klāt varētu būt kādas daļiņas no vides, kur vīrusi vai baktērijas ir audzētas, un mikroskopiskas antibiotiku daļiņas (parasti neomicīns vai kanamicīns), kas ir vajadzīgas, lai vakcīnā nesaaugtu nekas slikts. Un, protams, pamatā ir ūdens. Visas šīs vielas salikt kopā tādā veidā, lai tās darbotos un dotu efektu, ir liela zinātne.”
“Sarunā par vakcināciju pretimsēdētājam ir jābūt ļoti gudram šajos jautājumos. Tātad, lai radītu pārliecību par vakcinēšanās nepieciešamību, pacientam ir vajadzīgs gudrs ārsts, kuram, savukārt, ir vajadzīgas plašas zināšanas. Bieži vien cilvēku pārliecību ietekmē arī dažādi riski. Runājot par tiem, ir skaidri zināms, ka cilvēks labāk panes un iztur tos riskus, kas saistīti ar pieaugušajiem, un tos, kuri ir tūlīt un šodien – piemēram, cilvēkam sāp galva, un viņš, īpaši nedomājot par iespējamiem riskiem, iedzer pretsāpju tableti. Bet attiecībā uz vakcinēšanos – cilvēkam ne vien nekas nesāp, bet arī viņam nav pārliecības, vai no tās vispār būs kāds efekts un vai pēc tās ir vajadzība. Toties tie, kas ģimenē piedzīvojuši kādu no šīm slimībām, no vakcinācijas neatsakās gandrīz nekad. Uz jautājumu, vai cilvēku spiest vakcinēties, ja viņš to negrib, atbilde ir – nē, piespiest noteikti nevajag, tomēr cilvēkam vajadzētu pastāstīt patiesību par slimībām. Šāda saruna ir ļoti gara, ar piemēriem par klīniskiem gadījumiem. Teiksim, ko nozīmē saslimt ar difteriju? Parasti stāstu gluži vienkāršu, klīnisku piemēru par bērnu, kurš nav vakcinēts un ir saslimis ar difteriju. Difterija ir baktērijas ierosināta slimību, kas izpaužas ar aplikumu uz mandelēm, aizdegunes gļotādas, balsenē un tūsku. Bīstamākais, ka tā izdala arī toksīnu, kas bojā sirdi un nieres – var rasties neatgriezeniski šo orgānu bojājumi, kas var kļūt pat par pacienta nāves iemeslu.
Jāsaprot, ka difterija sākumā norisinās ļoti līdzīgi parastai angīnai, tātad sākas kā streptokoku izraisīts faringīts. Ja cilvēks nav potējies, tad katru reizi, saslimstot ar angīnu, varētu uzskatīt, ka viņam ir difterija. Difterijas ārstēšanai mēs izmantojam specifisku serumu, un ir zināms, ka šis serums ir efektīvs tikai pirmajās trīs slimības dienās. Cilvēks ar angīnu var slimot desmitiem reižu dzīvē. Vai mēs desmitiem reižu dzīvē ievadīsim serumu? Katrreiz saslimstot būs jājautā: kā būs šoreiz – dzīvība vai nāve? Ja cilvēkam tiešām ir difterija, jāievada serums – 120 000 darbības vienību muskulī. Cilvēks nezinot parasti pieņem, ka tā ir vienkārša injekcija, taču jāzina, ka tik daudz darbības vienību veido 14 injekcijas, kur katrā ir 5 ml. Tad nu stādieties priekšā mazu dibentiņu, kas pieder gadu vai trīs gadus vecam bērnam, un tajā 15–20 minūšu laikā jāiedur 14 reizes, lai ievadītu 5 ml katru reizi. Tas ir ļoti sāpīgi. Bez tā visa, protams, serumam var būt alerģiska reakcija. Ar šo gribēju sacīt, ka, atsakoties no vakcinācijas, der aizdomāties par iespējamo ārstēšanos,” uzsver profesore Ilze Grope.
Maldīgie priekšstati par blaknēm un komplikācijām
Pieredzējusī bērnu infektoloģe zina sacīt, ka visbiežāk vecākus satrauc tieši reakcija uz vakcināciju – temperatūras paaugstināšanās, pietūkums, apsārtums, sāpes rokā... taču šis satraukums visbiežāk ir lieks. “Iekaisuma rašanās, ko raksturo visi vecāku minētie simptomi, ir tieši tas, ko mēs no vakcīnas gaidām, jo, lai rastos atbildes reakcija ar sekojošu aizsargvielu izstrādāšanos, ir nepieciešams iekaisuma process. Nopietnas komplikācijas sastopamas ļoti reti – varbūt vienreiz no simtiem tūkstošu devu. Jāsaka, ka pēdējo 4–5 gadu laikā bērnu slimnīcā nav stacionēts neviens bērns ar anafilaktisku reakciju, kas uzskatāma par smagāko blakni pēc vakcinācijas.
Sabiedrībā plaši apspriež arī jautājumu par tiomersālu, ko agrāk izmantoja par vakcīnu adjuvantu, – pastāv hipotēze, ka tas ir saistāms ar autisma rašanos, taču varam Latvijas veselos bērnus un viņu vecākus nomierināt, ka šis adjuvants Latvijā nav ticis lietots nevienu brīdi, turklāt ir apgāzta arī minētā hipotēze.
Nereti nākas saskarties ar viedokli, ka vakcinācija ir milzīgs peļņas avots farmācijas kompānijām, kas tās ražo. Šeit varētu piebilst, ka infektologam un bērnu ārstam nav nekādas iespējas (un pat vēlmes) piekļūt finansiāliem aprēķiniem. Jāsaprot arī, ka jebkurā zinātnē, tostarp vakcīnu ražošanā, strādā cilvēki, kam ir bērni, vecāki un citi mīļotie cilvēki. Tāpēc nevajadzētu domāt, ka medicīnā kaut kas tiek ražots ar ļaunuma teoriju.
Starp citu, vakcīnas izstrāde var aizņemt 10 un vairāk gadu. Ir dažādas vakcīnas, pie kurām aktīvi strādā pašlaik, un nav zināms, kad tiks iegūti rezultāti. Pētnieku grupas darbojas pie vakcīnas izstrādes pret meticilīna rezistento stafilokoku (kas ir superbīstams mikroorganisms, un šāda vakcīna varētu glābt tūkstošiem cilvēku dzīvību), izstrādes stadijā ir arī vakcīnas pret smēķēšanu un aterosklerozi. Mēs varam vienīgi mēģināt iztēloties, cik slimību gadījumu tiktu novērsti, ievērojami pagarinot cilvēka mūžu, ja nebūtu aterosklerozes.
Ļoti veiksmīgs stāsts nāk no Amerikas, kur sāka vakcinēt bērnus pret pneimokokiem, vēloties samazināt pneimokoku izraisītu slimību izplatību bērnu populācijā. Izstrādātājus negaidīti pārsteidza, ka šī vakcīna ne vien īstenoja sākotnēji mērķi, bet arī piecas reizes samazināja vecu cilvēku mirstību no plaušu karsoņa. Acīmredzot samazinājās slimības ierosinātāja cirkulācija, un, pateicoties tā sauktajai pūļa imunitātei, mazāk slimoja arī vecie cilvēki.”
Bērni, kurus varēja pasargāt, ja vien... būtu bijusi pote
Arī šogad ir reģistrēti difterijas gadījumi, liecina Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Infektoloģijas nodaļas dati. Profesore Ilze Grope savā ārsta darbības laikā atminas pašus smagākos gadījumus, kad vecāku izvēle nevakcinēt bērnu izrādījusies liktenīga. “Pagājušā gada vasarā bija divi sevišķi spilgti gadījumi, kad saslimšana noritēja īpaši smagi (pavisam 2014. gadā bija septiņi difterijas pacienti bērna vecumā). Viens no tiem bija divarpus gadu vecs bērns, otrs – septiņgadīgs. Abi vispār nevakcinēti. Mazākais bērns bija smagākā stāvoklī, jo ļoti ilgu laika periodu (5–10 dienas) neārstēts bija atradies mājās. Kad bērns nonāca slimnīcā, viņam bija nepieciešama intubācija un gulēšana reanimācijā. Bērniņš, par laimi, izdzīvoja, taču viņam kā difterijas pārslimošanas sekas palika rīšanas un sirds ritma vadīšanas traucējumi. Arī vecākajam bērnam slimība noritēja ar komplikācijām, bet arī viņš atveseļojās. Tomēr šie pacienti ir tie, kam būs jāseko līdzi ilgstoši.
Atceros vēl vienu no gadījumiem aptuveni pirms 10 gadiem, kad divus gadus vecs bērns, kas nebija vakcinēts, bija saslimis ar difteriju. Viņš nāca no sociāli nelabvēlīgas vides, slimības vēstures dati līdz ar to bija ļoti nepilnīgi... Slimības dēļ arī šim bērnam attīstījās sirds ritma vadīšanas traucējumi. Viņš gandrīz 3 mēnešus gulēja mūsu slimnīcā un ļoti lēni mira. Cik gan sāpīgi vecākiem ir redzēt savu bērnu pakāpeniski mirstam, ja tas ir ļoti liels pārdzīvojums pat ārstam,” ir pārliecināta profesore Ilze Grope.
“Šķiet, ka ikvienam ārstam ir pacients, kurš viņu ir ļoti ietekmējis. Man tādi ir divi, un viens no tiem – saistīts ar vakcīnu kontrolējamu slimību. Šis pacients tikai pastarpināti bija mans, jo apskatīju viņu dežūras laikā. Tā bija nevakcinēta septiņgadīga meitene ar difteriju, kurai slimības gaita nebija tipiska, kā dēļ viņai sākotnēji tika noteikta cita diagnoze, kurai atbilstošu ārstēšanu viņa saņēma naktī. Es šo bērnu ieraudzīju no rīta un sapratu, ka viņas stāvoklis ir tik smags, ka nepieciešams reanimatologs. Droši vien tās bija dažas minūtes, kamēr ārsts nāca, taču man tās šķita mūžību garas. Šo bērnu rokās turēja mamma, un es atceros meitenes seju – viņas zilās acis un gaišos matus, sasvīdušas sprodziņas uz pierītes. Atceros, kā viņa skatījās uz mani, ar rociņu iekrampējusies manā augšdelmā; rociņa savilkās arvien ciešāk, saspiežot manu roku, acu zīlītes kļuva arvien platākas, pār vaigiem bira milzīgas asaras un lūpas kļuva zilas. Tajā brīdī es jutos tik ļoti bezspēcīga, nelaimīga un dusmīga uz mammu, ka viņas vainas dēļ mēs esam šajā situācijā. Dusmīga es biju arī uz sevi, jo tobrīd īsti neko šim bērnam bez skābekļa palīdzēt nevarēju – bērns bija jāintubē,” atzīst infektoloģe. “Man ir grūti par to runāt, nedrebot balsij un neatceroties tās izjūtas, kuras tobrīd pārņēma. Stāvot blakus bērna gultai, kurš mirst vai cieš no smagas slimības, kuras varētu vispār nebūt, ja bērns būtu saņēmis poti, saprotu, ka dažreiz vecāku spītība vai pārliecība ir nosodāma lieta. Taču es ar pietāti raugos uz cilvēku izvēles brīvību un mēģinu saprast šos cilvēkus un viņu iemeslus nevakcinēt savus bērnus.”
Rakstu lasiet arī „ārsts.lv”” 2015. gada oktobra numurā!
Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!
