Una Gailiša: Vairogdziedzeris un tā slimības

Vairogdziedzeris atrodas kakla priekšējā daļā un ražo vairogdziedzera hormonus trijodtironīnu (T3) un tetrajodtironīnu jeb tiroksīnu (T4). Šie vairogdziedzera hormoni nodrošina organisma pamatvielmaiņu un ietekmē smadzeņu, sirds, muskuļu un citu orgānu darbību. Vairogdziedzera hormonu izdali regulē hipofīze, kas atrodas smadzenēs. Hipofīzē izdalās treoīdstimulējošais hormons (TSH), kurš nosaka T3 un T4 produkciju vairogdziedzerī. Ja vairogdziedzera hormonu ir par daudz, tad TSH samazinās, turpretī, ja vairogdziedzera hormonu ir par maz, tad TSH paaugstinās, lai stimulētu vairogdziedzeri hormonus izdalīt vairāk.

Vairogdziedzera slimību gadījumā var būt gan pastiprināta vairogdziedzera darbība, ko sauc par hipertireozi, gan samazināta vairogdziedzera darbība, ko sauc par hipotireozi. Nereti vairogdziedzerī veidojas mezgli, un šādā gadījumā var būt vai nu normāla, vai arī traucēta vairogdziedzera funkcija.

Hipertireoze

Hipertireozes gadījumā vairogdziedzeris izdala pārāk daudz vairogdziedzera hormonu, un tas paātrina ķermeņa metabolismu. Jāņem vērā, ka sūdzības, kas raksturīgas hipertireozes gadījumā, pacientiem var izpausties ar dažādu izteiktības pakāpi un ne vienmēr visiem vienādi raksturīgas.

Sūdzības, kas raksturīgas pacientiem ar hipertireozi:

Hipertireozes biežākie iemesli ir Greivsa slimība vai retāk viens vai vairāki vairogdziedzera mezgli, kas pastiprināti izdala vairogdziedzera hormonus.

Kas ir Greivsa slimība? Tā ir autoimūna slimība, kuru viens no pirmajiem ir aprakstījis īru ārsts Roberts Džeims Greivs. Autoimūnas vairogdziedzera slimības gadījumā imūnsistēma, kas parasti aizsargā ķermeni un palīdz cīnīties pret slimībām, ražo antivielas, kas “uzbrūk” vairogdziedzera audiem. Šīs antivielas “uzvedas” kā vairogdziedzeri stimulējošais hormons (TSH), un iznākumā vairogdziedzeris ražo pārāk daudz hormonu. Greivsa slimība var sākties jebkurā vecumā abiem dzimumiem, tomēr biežāk skar sievietes vecumā no 20 līdz 50 gadiem, kurām bieži vien kādam ģimenē bijusi vairogdziedzera slimība.

Kādas var būt Greivsa slimības komplikācijas? Hipertireoze, ja to neārstē, var izraisīt sirds mazspēju un osteoporozi. Grūtnieces ar nekontrolētu Greivsa slimību ir pakļautas lielākam spontānā aborta riskam un priekšlaicīgām dzemdībām, viņām bērns var piedzimt ar samazinātu svaru.

Greivsa slimība var radīt arī acu problēmas, ko sauc par Greivsa jeb autoimūnu oftalmopātiju. Tai raksturīga acu ābolu izvirzīšanās uz āru jeb eksoftalms, acu sausums, apsārtums, asarošana, nepatika pret gaismu, ierobežotas acs ābola kustības, dubultošanās, iekaisums, redzes traucējumi.

Kā ārstē Greivsa slimību? Ja cilvēks smēķē, Greivsa slimības gadījumā ir ļoti svarīgi atmest smēķēšanu. Slimību parasti ārstē ar medikamentiem, kuri samazina vairogdziedzera hormonu produkciju, bet terapija ir jālieto ārsta kontrolē ilgstoši, vismaz gadu, nereti arī ilgāk. Atsevišķos gadījumos izmanto arī radioaktīvā joda terapiju vai operāciju.

Hipotireoze

Hipotireozes gadījumā vairogdziedzeris izdala pārāk maz vairogdziedzera hormonu, un tas palēnina ķermeņa metabolismu. Jāņem vērā, ka sūdzības, kuras raksturīgas pacientiem ar hipotireozi, var izpausties ar dažādu izteiktības pakāpi un ne vienmēr visiem ir vienādi raksturīgas.

Sūdzības, kas raksturīgas pacientiem ar hipotireozi:

Hipotireozes visbiežākais iemesls ir Hašimoto tireoidīts, kas ir autoimūna vairogdziedzera slimība, kuru viens no pirmajiem ir aprakstījis japāņu ārsts Hakaru Hašimoto. Hipotireoze var būt arī gadījumos, kad ir izoperēts vairogdziedzeris vai ir bijusi vairogdziedzera radioaktīvā joda terapija. Retāk var būt iedzimti vairogdziedzera attīstības traucējumi vai hipofīzes bojājums, kā rezultātā neveidojas TSH hormons.

Hašimoto tireoidīts visbiežāk attīstās sievietēm vidējā (50–60 gadu) vecumā, tomēr var būt jebkurā vecumā, var būt arī vīriešiem, bērniem un pusaudžiem. Hipotireoze bērniem un pusaudžiem norit ar tādām pašām pazīmēm kā pieaugušajiem, bet var būt arī lēnāka augšana, novēlota pubertāte un aizkavēta mentālā attīstība.

Hipotireozi ir ļoti svarīgi ārstēt un kontrolēt grūtniecības laikā. Parasti grūtniecēm ar Hašimoto tireoidītu levotiroksīna deva grūtniecības laikā ir nepieciešama lielāka nekā pirms grūtniecības. Neārstēta hipotireoze mātei var izraisīt jaundzimušā patoloģijas, ir lielāks risks, ka bērns piedzims priekšlaicīgi vai nedzīvs un bērnam būs traucēta aizkavēta mentālā attīstība.

Kā ārstē hipotireozi? Pacientiem ar hipotireozi, lai aizvietotu hormonu trūkumu organismā, katru dienu ir jāiedzer tablete, kas satur vairogdziedzera hormonu. Sintētiskais (rūpnīcā ražotais) T4 jeb levotiroksīns ir tieši tāds pats un strādā tāpat, kā ķermeņa ražotais T4. Katram cilvēkam deva ir atšķirīga – nepieciešamās devas piemeklēšana var aizņemt kādu laiku. Ārsts noteiks sākuma devu, ņemot vērā ķermeņa svaru, vecumu un citas slimības. Pēc 6–8 nedēļām būs jāveic asins analīzes, lai piemērotu nepieciešamo devu, līdz būs sasniegts normālais hormonu līmenis. Analīžu kontrole ir jāveic arī turpmāk reizi 6–12 mēnešos. Hipotireozes gadījumā parasti levotiroksīns ir jālieto visu atlikušo dzīvi, lai nodrošinātu pastāvīgu un normālu ķermeņa metabolismu.

Tireoīdperoksidāzes antivielas

Tireoīdperoksidāze ir vairogdziedzera enzīms, kuram ir nozīmīga loma vairogdziedzera hormonu sintēzē. Asinīs var noteikt tireoīdperoksidāzes antivielas (TPO av). Ja ir augsts TPO av līmenis, tas norāda uz iespējamu autoimūnu vairogdziedzera slimību, kas var būt gan Greivsa slimība, gan Hašimoto tireoidīts. Autoimūnām slimībām raksturīgs, ka imūnsistēma kļūdas dēļ veido antivielas, kas bojā organisma normālos audus, šajā gadījumā – vairogdziedzeri. Paaugstinātas TPO antivielas norāda uz vairogdziedzera slimības risku, bet var būt arī gadījumi, kad šīs antivielas ir augstas, bet vairogdziedzera hormoni ir normas robežās. Tādos gadījumos ārstēšana nav nepieciešama, bet periodiski ārsta kontrolē ir jāveic vairogdziedzera hormonu analīzes.

Vairogdziedzera mezgli

Vairogdziedzerī mezgli ir bieži sastopami. Aptuveni pusei cilvēku dzīves laikā kādā posmā var izveidoties vairogdziedzera mezgli, parasti tie nav ievērojami, tomēr atsevišķos gadījumos var kļūt lieli un ietekmēt normālo vairogdziedzera izmēru. Aptuveni 5% cilvēku attīstās lieli mezgli, kas ir lielāki par 1cm. Lielākoties mezgli ir labdabīgi, tomēr vienmēr ir nepieciešams izvērtēt, vai mezgli patiešām ir labdabīgi. Reizēm vairogdziedzera mezgli pastiprināti izdala vairogdziedzera hormonus, tad attīstās hipertireoze. Šādu mezglu izmeklēšanai nozīmē speciālu izmeklējumu – scintigrāfiju. Vairogdziedzera scintigrāfijā iegūst krāsainu attēlu, pēc kura var spriest par mezglu aktivitāti. Mezglus, kas pastiprināti izdala vairogdziedzera hormonus, tēlaini sauc par “karstajiem” mezgliem. Lieli vairogdziedzera mezgli var izraisīt spiedošu sajūtu kaklā un rīšanas vai elpošanas traucējumus. Tad nekavējoties jādodas pie ārsta.

Vairogdziedzeris var būt palielināts bez mezgliem vai ar mezgliem. Tajā var būt arī cistas. Cista ir ar šķidrumu pildīts dobums, un tā parasti ir labdabīga. Lielākos mezglus ārsts var sataustīt, pārbaudot vairogdziedzeri. Visprecīzāk tos var izvērtēt, veicot ultrasonogrāfiju (USG) vairogdziedzerim, kuras laikā pieredzējis speciālists tos apraksta, vadoties pēc to formas, diametra u. c. parametriem, un izvērtē to labdabīgumu, tos klasificējot pēc TIRADS skalas. TIRADS 1–2 ir labdabīgi mezgli, 3 arī parasti ir labdabīgi, savukārt 4 norāda uz paaugstinātu ļaundabīguma risku, bet 5 ir ļoti augsta riska mezgli, visdrīzāk, ļaundabīgi. Nepieciešamības gadījumā ārsts nozīmēs vairogdziedzera mezgla punkciju USG kontrolē. Šo izmeklējumu veic ar tievu adatu, iedurot vairogdziedzera mezglā USG kontrolē un paņemot šūnas no mezgla, kas pēc tam tiek izpētītas mikroskopā. Ar šo izmeklējumu visprecīzāk var pārliecināties, vai tiešām mezgls ir labdabīgs.

Labdabīgus vairogdziedzera mezglus nav jāārstē. “Karstos” mezglus operē vai ārstē ar radioaktīvā joda terapiju. Vairogdziedzera mezglus, kuri izraisa simptomus, tādus kā rīšanas grūtības vai elpošanas grūtības, ir jāoperē. Tāpat operācijas jāveic visos gadījumos, ja ir aizdomas par mezglu ļaundabīgumu. Ja tiek izoperēts viss vairogdziedzeris, tad pēc operācijas visu atlikušo mūžu ir nepieciešams lietot vairogdziedzera hormonus.

Foto: Shutterstock

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2020. gada jūnija numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!