Uģis Bērs, Jevgēņijs Tihonovs: Psoriāzes laboratoriskā diagnostika
Psoriāze jeb zvīņēde ir ādas slimība, kas pazīstama jau no seniem laikiem un skar 2–5% iedzīvotāju. Ādas izpausmes var sākties gan bērnībā, gan pusmūža vecumā, tomēr biežāk ar to saslimst pubertātes vecumā. Psoriāze nav lipīga, ar to nevar saslimt, pieskaroties bojātai slimnieka ādai.
Galvenais psoriāzes specifiskais simptoms ir izsitumi uz ādas, kas sākumā veido 1–2 mm lielus sablīvējumus uz ādas, kuri kļūst sārti un zvīņojas. Zvīņas ir sudraboti baltas, viegli noņemamas. Biežākās lokalizācijas ir galvas matainajā daļā, uz elkoņu un ceļu atlieces virsmām.
Speciālistiem nav vienota viedokļa par šīs slimības izraisītājiem. Dominē uzskats, ka šīs slimības izpausmes veidojas vairāku faktoru ietekmē, tostarp ir ģenētiska predispozīcija, smēķēšana, alkohola lietošana, diēta. Liela nozīme psoriāzes uzliesmojuma attīstībā ir paaugstinātam stresam, depresijai, kaitīgiem diētas ieradumiem. Sauļošanās var gan uzlabot, gan pasliktināt ādas stāvokli.
Psoriāzes diagnostika nav sarežģīta. Speciālists ar pieredzi var atpazīt šo slimību, tikai aplūkojot ādas izsitumus. Tomēr neskaidras klīniskās ainas gadījumā nereti nepieciešama ādas biopsija. Asins, urīna un fēču analīzēm nav izšķirošas lomas diagnozes noteikšanā, tomēr tās sniedz svarīgu informāciju ārstam par slimības smaguma pakāpi, blakusslimībām un palīdz izvelēties efektīvu ārstēšanas taktiku.
Pilna asinsaina sniedz informāciju par vispārējo pacienta stāvokli, ļauj atklāt mazasinību un leikocitozi jeb paaugstinātu leikocītu skaitu. Kopā ar eritrocītu grimšanas ātrumu pilna asinsaina ļauj spriest par iekaisuma un autoimūna procesa norisi. Abi laboratoriskie izmeklējumi ir svarīgi psoriāzes formas precizēšanai.
Reimatoīdais faktors ir olbaltums, kas paaugstinās asinīs sistēmisko iekaisīgo procesu rezultātā. Reimatoīdais faktors ļauj diferencēt psoriātisku slimību un reimatoīdo artrītu. Psoriāzes gadījumā reimatoīdais faktors nav paaugstināts.
Bioķīmiskie laboratoriskie izmeklējumi ļauj noteikt aknu un nieru iesaisti patoloģiskajā procesā, noteikt ūdens, sāļu un mikroelementu disbalansu organismā. Neliels urīnskābes pieaugums virs normas robežas var liecināt par smagu psoriāzes gaitu ar iekšējo orgānu darbības traucējumiem. Ja urīnskābes līmenis ir stipri paaugstināts, ticamāk, ir cits paaugstinātas urīnskābes daudzuma cēlonis, piemēram, podagra.
Glikozes noteikšana asinīs ir ieteicams laboratoriskais izmeklējums psoriāzes gadījumā, jo līdz 25% gadījumu psoriāze asociējas ar cukura diabētu, kas ir autoimūna slimība, līdzīgi kā psoriāze.
Psoriāzes gaitai ir cieša saistība ar imunitāti. Asins laboratoriskie izmeklējumi sniedz informāciju par cilvēka organisma imūnās sistēmas stāvokli. Ir iespējams noteikt infekcijas, kas samazina cilvēka imunitāti, piemēram, HIV infekcija. Cita infekcioza slimība, kuras esamību rekomendē pārbaudīt, ir sifiliss. Šīs rekomendācijas pamatā ir abu slimību izsitumu līdzīgums.
Psoriāzes autoimūnā komponenta noteikšanai iesaka noteikt antivielas, jo vairāk nekā ceturtajai daļai slimnieku vismaz vienas grupas antivielas ir pozitīvas. Antivielu noteikšana palīdz noteikt psoriāzes formu, piemēram, pozitīvas antinukleārās antivielas (ANA) ir raksturīgas psoriātiskam artrītam.
Ir noskaidrots, ka viens no psoriāzi provocējošiem faktoriem ir alerģija. Alerģiskā komponenta noteikšanai labākais laboratoriskais izmeklējums ir imūnglobulīna E (IgE) noteikšana. Pacientiem ar smagu psoriāzes norisi ir paaugstināts IgE līmenis. IgE ir svarīga nozīme psoriāzes patoģenēzē, bet tās mehānisms joprojām nav līdz galam skaidrs.
Urīna laboratorisko izmeklējumu rezultāti psoriāzes gadījumā parasti ir bez izmaiņām. Tomēr ilgstoši progresējošas slimības gadījumā var veidoties sāļu līdzsvara izmaiņas, organismam zaudējot ūdeni. Pēc urīna laboratorisko izmeklējumu rezultātiem var spriest par psoriāzes smagumu. Fēču laboratoriskie izmeklējumi tiek veikti ar mērķi noteikt helmintu jeb parazitāro tārpu esamību, kas var provocēt psoriāzes paasinājumu.
Ja minētie laboratoriskie izmeklējumi nav bijuši pietiekami informatīvi smagas slimības norises vai nespecifisko izpausmju dēļ, ir iespējams izmantot citas diagnostiskas metodes, piemēram, ādas biopsiju, dermatoskopiju, uzsējumu, lai noteiktu mikrofloru, un dažādus ādas testus.
Uģis Bērs
- Centrālās laboratorijas vadītājs
Jevgēņijs Tihonovs
- Ārsts, rezidents neiroloģijā
- SIA Centrālā laboratorija