Uģis Bērs, Jevgēņijs Tihonovs: Epšteina–Bāras vīrusa laboratoriskā diagnostika un interpretācija
Epšteina–Bāras vīruss (EBV) jeb infekciozās mononukleozes jeb cilvēka herpesvīruss 4 (HHV-4) ir viens no biežāk sastopamajiem cilvēku vīrusiem. EBV ir plaši izplatīts visā pasaulē, kur lielākā daļa cilvēku inficējas ar šo vīrusu noteiktā dzīves posmā. Kā liecina epidemioloģiskie dati, tad apmēram 50% pusaudžu un 90% pieaugušo ir tā nēsātāji. Vīrusa pārneses ceļš ir ar cilvēka šķidrumiem, galvenokārt ar siekalām. Epšteina–Bāras vīruss var izraisīt infekciozo mononukleozi.
Nokļūstot organismā, vīruss kopā ar limfocītiem izplatās uz liesu, aknām un limfmezgliem. Infekciozās mononukleozes pirmie simptomi visbiežāk ir iekaisums, sāpes kaklā un palielināti limfmezgli, var arī paaugstināties temperatūra. Organisms spēj veidot šūnu imunitāti un humorālo (veidojas antivielas pret vīrusa proteīnu) imunitāti pret Epšteina–Bāras vīrusu. Antivielu veidošanās pret EBV proteīnu ir pamats vīrusa laboratoriskai diagnostikai. Šūnu imunitāte ir svarīga infekcijas procesa noturēšanā, kur neefektīvas šūnu imunitātes gadījumā B limfocīti var nekontrolēti veidoties, izraisot ļaundabīgu slimību, piemēram, B šūnu limfomu.
Imūnās atbildes reakcija uz Epšteina–Bāras vīrusu ir drudzis, paaugstināts limfocītu daudzums, ādas izsitumi, vispārējs vājums, palielinātas aknas, liesa un limfmezgli. Rīkles iekaisums un apsārtums un sāpes veidojas, palielinoties limfocītu skaitam kakla limfātiskajos audos.
Lielākā daļa cilvēku inficējas ar EBV bērnu vecumā. Bērniem infekcija parasti neizraisa simptomus vai tos nevar atšķirt no citām vieglām bērnu slimībām. Cilvēkiem, kuriem ir Epšteina–Bāras vīrusa infekcijas simptomi, – parasti tie ir pusaudži un pieaugušie – veselības uzlabošanās notiek 2–4 nedēļu laikā. Tomēr dažiem cilvēkiem nogurums var saglabāties pat mēnešiem. Pēc pārslimošanas vīruss paliek neaktīvs cilvēka ķermenī, taču ir zināms, ka tas var reaktivēties, izraisot simptomus, galvenokārt cilvēkiem ar novājinātu imunitāti, piemēram, AIDS slimniekiem.
No inficēšanas brīža līdz pirmo simptomu sākumam ir 1–2 mēnešu latentais (bezsimptomu) periods. Slimības sākums parasti ir pēkšņs ar temperatūru 38,5–40 °C un izteiktu nogurumu. Infekciozai mononukleozei ir daudz nespecifisku simptomu: galvassāpes, bezmiegs, limfmezglu pietūkums, ādas izsitumi, kakla, muskuļu, locītavu sāpes, aplikums uz mandelēm un rīkles dziļumā, kas var atgādināt difteriju. Viens no diezgan specifiskiem infekciozās mononukleozes simptomiem ir sīki ādas izsitumi uz muguras un kāju augšstilbiem, kuru veidošanos izraisa penicilīna preparātu lietošana.
Epšteina–Bāras vīrusa laboratoriskā diagnostika ir plaša un veidota gan no specifiskiem, gan nespecifiskiem infekciozās mononukleozes testiem. Nespecifiskie testi ir: pilnā asinsaina ar eritrocītu grimšanas ātruma noteikšanu. Laboratorisko izmeklējumu rezultātos var vērot paaugstinātu leikocītu skaitu uz paaugstināta limfocītu skaita rēķina, kā arī palielinātu eritrocītu grimšanas ātrumu. Mikroskopējot asins pilienu, var saskatīt atipiskos limfocītus. Samazināts eritrocītu, leikocītu vai trombocītu skaits nav raksturīgs. Eritrocītu grimšanas ātrums (EGĀ) palīdz diferencēt EBV no A grupas streptokoku faringīta, jo EBV ir raksturīgs paaugstināts EGĀ, bet A grupas streptokoku faringītam paaugstināts EGĀ nav raksturīgs. Aknu iesaistes dēļ slimības procesā bioķīmiskajās analīzēs var vērot vieglu aknu transamināžu (AlAT un AsAT) pieaugumu. Sārmainā fosfatāze un gamma glutamiltransferāze parasti nav paaugstināti.
Pie specifiskajiem EBV testiem pieder antivielas pret Epšteina–Bāras vīrusa kodola antigēnu (EBNA). Šis tests ir negatīvs akūtās fāzes laikā, pieaug lēni 2–4 mēnešus pēc simptomu sākuma un paliek pozitīvs visu atlikušo mūžu.
Pret vīrusa kapsīda antigēnu (VCA) ir IgM un IgG antivielas. Anti-VCA IgM parādās agrīni un samazinās 4–6 nedēļu laikā. Anti-VCA IgG parādās akūtas fāzes laikā, sasniedzot maksimumu 2–4 nedēļās pēc slimības sākuma un lēni samazinās visu atlikušo mūžu.
Antivielas pret agrīnu antigēnu (EA) jeb ZEBRA antigēnu IgM nosaka, veicot analīzi, kuras rezultāts ir pozitīvs agrāk par visiem citiem plaši pieejamiem testiem.
Kopumā Epšteina–Bāras vīrusa laboratoriskā diagnostika ir šāda – ja ir infekciozai mononukleozei raksturīgie simptomi, nozīmē nespecifiskos testus un EBNA IgG. Negatīva rezultāta gadījumā nosaka VCA IgM un VCA IgG, kā arī ZEBRA IgM.
Rezultātu interpretācija: ja VCA IgG un EBNA IgG ir pozītīvi, bet VCA IgM negatīvs – slēpta infekcija. Ja VCA IgG, VCA IgM un EBNA IgG ir negatīvi – nav inficēts. Ja VCA IgM un VCA IgG ir pozītīvi, bet EBNA IgG ir negatīvs – akūta vai primāra infekcija. Ja ZEBRA IgM pozitīvas – akūta vai primāra infekcija (kopā ar pozitīvu VCA IgG un EBNA IgG augstos titros – reaktivācija).