Toms Bērants: Riteņkrēsls – pacienta tehniskais palīglīdzeklis

Reizēm pacienti kādu slimību vai traumu dēļ iegūst funkcionālus traucējumus, kuri var ietekmēt viņu neatkarīgu pārvietošanos. Tad pacienti un to tuvinieki nonāk situācijā, kad nepieciešama palīdzība, lai pacientu varētu pārvietot un dot iespēju pārvietoties arī pašam. To var nodrošināt, izmantojot tehnisko palīglīdzekli – riteņkrēslu. Galvenais šajā situācijā ir neapjukt piedāvājumā, tāpēc drošāk būtu pēc palīdzības vērsties pie speciālista – ergoterapeita. Ergoterapeita ārstniecības procesā ietilpst pacienta funkcionālā stāvokļa izvērtēšana, darbs ar tehniskajiem palīglīdzekļiem, palīglīdzekļu izvēle un pielāgošana individuāli pacienta vajadzībām. Šāda konsultācija ir ļoti noderīga, jo tad iespējams saņemt informāciju par palīglīdzekļa veidu, funkciju, izmēriem un papildaprīkojumu, kas var būtiski atvieglot atveseļošanās procesu. Noteikti tas var palīdzēt arī ieekonomēt līdzekļus, jo bieži personas palīglīdzekļus iegādājas nekonsultējoties, tāpēc pārmaksā par aprīkojumu, kurš nav nepieciešams. Ergoterapeita konsultāciju var saņemt gan veselības aprūpes (rehabilitācijas centros, slimnīcās, poliklīnikās), gan sociālās aprūpes institūcijās (pašvaldību sociālajos dienestos, sociālās aprūpes centros, tehnisko palīglīdzekļu centros).

Riteņkrēsla lietošana pacientam var būt nepieciešama dažādas smaguma pakāpes funkcionālo traucējumu gadījumā, sākot no nespējas noiet lielākus attālumus līdz pilnībā asistējamam stāvoklim, bez iespējas noturēt sēdus līdzsvaru un galvu vertikālā pozīcijā. Lai izvēlētos pareizo riteņkrēslu, ir jāņem vērā atveseļošanās prognoze un tā prognozējamais izmantošanas laiks ikdienā.

Izplatītākais riteņkrēsls, kurš palīdzēs nodrošināt pamata mobilitātes aktivitātes, ir bimanuāli vadāms standarta riteņkrēsls (1. attēls). Šādu riteņkrēslu jāizvēlas situācijās, kad kādu apstākļu dēļ speciālista konsultācija nav iespējama un pacientam nav nepieciešama pilnīga asistēšana. Šo riteņkrēslu var vadīt gan pacients, gan arī viņa asistents, un tas ir gana funkcionāls, lai to varētu salocīt un ielikt automašīnā vai pielāgot biežākajiem neiroloģiskajiem stāvokļiem. Parasti šo riteņkrēslu ir iespējams aprīkot arī ar speciāliem kāju balstiem, lai apakšējo ekstremitāšu traumu gadījumā spētu nodrošināt stabilu kājas atbalstu nepieciešamajā leņķī. Bimanuāli vadāmiem standarta riteņkrēsliem ir noņemami/regulējami kāju un roku balsti, bremzes, pretapgāšanās riteņi, salokāms rāmis un ērti noņemami aizmugurējie riteņi ar vadības stīpām. Pārējās funkcijas un īpašības liecinās par papildu kvalitāti, piemēram, atvieglināts svars, iespēja mainīt riteņu novietojumu, augstumu vai leņķi attiecībā pret rāmi un iespēja regulēt muguras atbalsta siksnu spriegumu. Bimanuāli vadāmu riteņkrēslu ieteiktu izvēlēties, ja pacientam ir saglabātas kaut nelielas kustības rokās, jo tas var dot pacientam iespēju riteņkrēslā neatkarīgi pārvietoties pa dzīvojamo telpu.

1. attēls. Bimanuāli vadāms standarta riteņkrēsls.  Attēls no: www.invacare.co.uk

Ja skaidri zināms, ka pacients savas rokas nespēs izmantot, lai satvertu riteņu vadības stīpas, būtu jāizvēlas manuālo pavadoņa vadāmo riteņkrēslu (2. attēls), kurš būs ērtāk lietojams asistentam un lieki neapgrūtinās pacienta pārvietošanu vidē, kura nav speciāli pielāgota.

1. attēls. Manuālais pavadoņa vadāmais riteņkrēsls.  Attēls no: www.karmanhealthcare.com

Pilna muguras smadzeņu bojājuma vai progresējošu neirodeģeneratīvu slimību gadījumā ieteicams riteņkrēsla izvēlei pievērsties ļoti atbildīgi un noteikti vērsties pie speciālista. Vieglas konstrukcijas jeb aktīva tipa bimanuāls riteņkrēsls (3. attēls) ir gandrīz divas reizes vieglāks un bieži vien tehnoloģiski pilnvērtīgāks nekā iepriekš minētie riteņkrēsli, taču tas ir jāpērk vai jāpasūta, ņemot vērā speciālista noteiktos antropometriskos mērījumus, jo šo riteņkrēslu uzstādījumi pēc ražošanas bieži vien vairs nav maināmi un tas ilgtermiņā var atstāt iespaidu uz pacienta funkcionēšanu. Šī riteņkrēsla funkcijas pieļauj tā transformāciju, lai pats pacients to varētu iecelt automašīnā un ar mazāku piepūli veiktu aktivitātes, tā veiksmīgāk atgriežoties ikdienas gaitās.

3. attēls. Aktīva tipa bimanuāls riteņkrēsls.  Attēls no: panthera.se

Ja pacientam ir jānodrošina pilnīga asistēšana, ir nepieciešams multifunkcionāls komforta riteņkrēsls (4. attēls) ar galvas balstu. Šī tipa riteņkrēsliem ir biezāks polsterējums, iespējams regulēt krēsla leņķi un pat nodrošināt daļēju guļus pozīciju. Šādas funkcijas parasti palielina riteņkrēsla svaru, tāpēc būtiski ir domāt par vides barjeru mazināšanu (riteņkrēsla iecelšanu automašīnā un sabiedriskajā transportā, pārvietošanos pa uzbrauktuvēm, lifta pieejamību, durvju ailu platumu u. c.)

4. attēls.Multifunkcionāls komforta riteņkrēsls.  Attēls no: www.performancehealth.com

Ja pacientam ir tāds neiroloģisks stāvoklis kā hemiparēze (vienas ķermeņa puses vājums, kas apņem vienu roku un vienu kāju), ir jāizvērtē ar vienu roku vadāma riteņkrēsla (5. attēls) lietošana. Realitāte ir tāda, ka bieži arī traucējumu neskartā roka ir ar samazinātu muskuļu spēku, tāpēc var būt apgrūtinoši satvert speciāli vienā pusē pielāgotas abu riteņu vadības stīpas. Šajā situācijā ieteiktu izvēlēties iepriekš aprakstīto bimanuāli vadāmu standarta riteņkrēslu un to adaptēt, noņemot traucējumu neskartās puses kājas atbalstu. Tas dos iespēju pārvietoties īsās distancēs un ar kājas palīdzību noturēt taisnvirziena kustību, vienlaikus veicot riteņu stīpas satveršanu un tās virzīšanu ar funkcionālo traucējumu neskarto roku.

5. attēls. Ar vienu roku vadāms riteņkrēsls (Basics of seating & positioning. Heinrich Leuders, sales Export. 17. Oct. 2013)

Gadījumos, kad slimības dēļ maksimāli jātaupa enerģija un pārvietošanās mehāniski darbināmos palīglīdzekļos nav iespējama arī īsu attālumu veikšanai, ieteiktu izvērtēt ar elektrisko piedziņu aprīkotu riteņkrēslu (6. attēls) lietošanu. Šāda riteņkrēsla pielāgošanā jāņem vērā vairāki faktori – pacienta izpratne par tā lietošanu, antropometriskie rādītāji (7. attēls) un vides pieejamība. Šos novērtējumus ārstniecības procesā veic ergoterapeits. Ergoterapeits, piemērojot palīglīdzekļus, darbojas ar terapeitisku nolūku, piemēram, ja tiek secināts, ka šāda veida riteņkrēsls neveicinās ikdienas aktivitātes, to nerekomendēs.

6. attēls. Riteņkrēsls ar elektrisko piedziņu  Attēls no: www.karmamobility.co.uk

Visu veidu riteņkrēslu iegādē būtu svarīgi zināt sēdvirsmas platumu un dziļumu, jo nav tāda universāla platuma riteņkrēsla. Riteņkrēslu sēdvirsmas platums parasti ir no 24 līdz pat 66 cm, izmēram pieaugot ik pa 2 cm. Pieaugušai personai, kuras svars ir līdz 100 kg, riteņkrēsla sēdvirsmas platums parasti ir no 40 līdz 46 cm. Tomēr katrs gadījums ir individuāls, un izmērs var būt neproporcionāls auguma garumam vai svaram. Riteņkrēsla sēdvirsmas platuma noteikšanai ņem vērā ciešo gurnu platumu (sēdus stāvoklī), atvēlot vēl platumā 2 cm (katrā pusē 1 cm), lai būtu brīva vieta apģērbam.

7. attēls. Antropometriskie rādītāji

A – gurnu platums

B – augstums no sēdvirsmas līdz lāpstiņu vidusdaļai

C – augšstilba garums

D – apakšstilba garums

Ņemot vērā, ka no sēdvirsmas platuma ir atkarīgs kopējais riteņkrēsla platums, var saskarties ar vides pieejamības problēmām. Būtiskākās vides barjeras, ar kurām saskaras riteņkrēsla lietotājs, ir šauras durvju ailes, augsti sliekšņi, kāpnes, lifti, straujas reljefa un grīdas līmeņa izmaiņas, nepietiekams apgriešanās laukums telpā un nepieejama infrastruktūra ikdienas aktivitāšu veikšanai.

Svarīgākie izmēri pieejamas vides nodrošināšanā personām riteņkrēslā:

• durvju ailes platums – 90 cm,
• sliekšņu augstums – līdz 2 cm,
• uzbrauktuvju slīpums nedrīkst pārsniegt attiecību 1 : 20 (5%). Uzbrauktuves garums ir atkarīgs no pacēluma augstuma,
• rokturu un slēdžu augstums –90 cm, nepārsniedzot 120 cm augstumu.

Svarīga ir arī sēdēšanas pozas pielāgošana riteņkrēslā. Sēdēšanas poza ir piespiedu poza, kura ilgtermiņā nelabvēlīgi ietekmē mugurkaula un citu orgānu sistēmu darbību. Lai iegūtu informāciju, ergoterapeits var veikt sēdēšanas un mobilitātes novērtēšanu. To ir nepieciešams izdarīt, lai tiktu atrasts riteņkrēsls ar funkcijām un aprīkojumu atbilstošas sēdēšanas pozas nodrošināšanai. Atbilstoša sēdēšana ir saistīta ar iegurņa pozicionēšanu krēslā. Galvenie nosacījumi ir iesēsties dziļi līdz atzveltnei, krustu daļu atbalstot pret to. Speciālists var veikt pozicionēšanu, izmantojot riteņkrēsla sēdvirsmas sagāzumu, atzveltnes spriegošanas siksnas un specializētus pretizgulējuma spilvenus.

Šo riteņkrēslu veidi ir pieejami arī bērniem. Tie atšķirsies pēc izmēra un papildaprīkojuma, kurš bieži vien nepieciešams, lai nodrošinātu papildu drošību un pozas stabilitāti riteņkrēslā.  

Ir pieejami arī citu veidu riteņkrēsli, piemēram:

• vertikalizācijas riteņkrēsls,
• sporta riteņkrēsls (pielāgots kādam noteiktam sporta veidam),
• amputantu riteņkrēsls,
• riteņkrēsls ar sviru mehānismu.

KOPŠANA

Pārvalkus tīriet ar siltā ūdenī samitrinātu drānu, izvairieties no pārvalku mērcēšanas. Lietojiet vieglus tīrīšanas līdzekļus. Traipus var nomazgāt, arī izmantojot sūkli vai mīkstu birsti. Neizmantojiet stiprus tīrīšanas šķidrumus, piemēram, šķīdinātājus, un cietas birstes. Noņemamos pārvalkus var mazgāt veļasmašīnā. Plastmasas daļas mazgājiet ar vieglu tīrīšanas līdzekli. Izmantojiet tikai mīkstu suku vai mīkstu sūkli.

Rāmja un citu virsmu tīrīšanai izmantojiet tikai siltu ūdeni un sadzīves mazgāšanas līdzekli, mīksto birsti un drānu. Izvairieties no mitruma iekļūšanas riteņu gultņos.

Foto: Shutterstock

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2021. gada februāra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!