Tik ļoti vajadzīgā paliatīvā aprūpe

Publikācijās par paliatīvo aprūpi pēdējā laikā runāts galvenokārt par tās ierobežoto pieejamību. To gaida un no tās baidās – cilvēkam no malas vārds paliatīvs bieži saistās ar nolemtību un bezcerību, tāpēc nemaz negribas uzzināt, ko tas īsti nozīmē. Bet, kad ausis sasniedz informācija, ka paziņa, kolēģis vai attāls radinieks ielikts paliatīvajā vai arī gaida rindā, reti kurš atturas no spriedelējumiem un reizēm sadomā gluži neticamas lietas. Daudzas neskaidrības un bažas izpaliktu, ja mēs painteresētos, kas ir paliatīvā medicīna pēc būtības.

Cilvēks nav norakstīts

Oficiālais traktējums vēsta: Paliatīvā aprūpe ir aktīva, visaptveroša to pacientu aprūpe, kuru radikāla jeb pilnīga izārstēšana vairs nav iespējama un kurā prioritāra ir sāpju un citu simptomu, sociālo, psiholoģisko un garīgo problēmu kontrole, ņemot vērā, ka paliatīvā aprūpe savā pieejā ir starpdisciplināra un aptver pacientu, ģimeni un apkārtējo sabiedrību un nodrošina pacientam nepieciešamās vajadzības neatkarīgi no vietas, kur viņš atrodas, - gan mājās, gan slimnīcā, ar nolūku saglabāt labāko iespējamo dzīves kvalitāti, līdz iestājas nāve.

 Vai nosūtījums uz paliatīvo aprūpi noteikti nozīmē, ka pacienta dienas ir skaitītas? «Pēc plašākas definīcijas paliatīvās aprūpes speciālistiem būtu paliatīvās aprūpes darbā jāiesaistās jau no diagnozes noteikšanas brīža, ja ir tāda vajadzība,» stāsta RAKUS stacionāra Latvijas Onkoloģijas centrs Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs Dr. Vilnis Sosārs. «Nav svarīgi, cik tāls ceļš cilvēkam ejams ar šo slimību, varbūt viņš dzīvos 20, 30 vai 40 gadu. Jādomā, kā pēc iespējas normāli dzīvot arī slimībā, kā panākt maksimāli labu kontaktu ar ģimenes ārstu, kā iesaistīt sociālās palīdzības dienestus, piemēram, ja cilvēks palicis viens utt. Latvijā šis termiņš gan ir nobīdījies sašaurinātā definīcijā - paliatīvo aprūpi nodrošina nevis no diagnozes noteikšanas brīža, bet jau ļoti vēlīnās stadijās.»

Vissmagākā slimības norise

V. Sosārs skaidro, ka par paliatīvo medicīnu saucama tā darba daļa, kas attiecas uz sāpju un citu simptomu mazināšanu. Izteikts sāpju sindroms raksturīgs 60-70% gadījumu, pārējie simptomi, kas prasa palīdzību stacionārā, ir izteikta aizdusa, asiņošana, zarnu necaurejamība, vemšana, tūska, izgulējumi, hipertermija, te tiek veikta arī uzkrātā šķidruma atsūkšana no vēdera vai pleiras dobuma un citas procedūras, kas atvieglo pacienta ciešanas.

«Tikko mēs sakām vārdu aprūpe, tas nozīmē, ka nāk klāt sociālais darbs, psihoterapeitiskais darbs, kapelānu darbs un vēl citu speciālistu darbs. Paliatīvajai aprūpei ir divas sadaļas - onkoloģiskā un neonkoloģiskā. Latvijā pašlaik finansējuma trūkuma dēļ mēs par faktisku paliatīvo aprūpi varam runāt tikai onkoloģijā, jo tur ir visdramatiskākā slimības norise un nopietnākie simptomi, pacienti parasti ir smagā stāvoklī, ar daudzām blakusslimībām. Zemēs, kur paliatīvā aprūpe ir augsti attīstīta, kā Anglijā, Vācijā, Francijā, to saņem arī neonkoloģiskie pacienti. Te nevaram salīdzināt ne attīstības līmeni, ne budžeta ieguldījumu. Mēs paliatīvajā aprūpē joprojām strādājam kā krīzes apstākļos - algas tika samazinātas un tādas joprojām paliek, arī slodzes nav atdotas atpakaļ, kaut gan pagājis gandrīz desmit gadu.»

Daudz jāpaspēj

Uzzinot, ka paliatīvās aprūpes nodaļā pacients var uzturēties tikai septiņas dienas, daudzi pauž skepsi - vai tik īsā laikā vispār var ko paspēt viņa labā izdarīt? «Jāpaspēj,» saka V. Sosārs. «Turklāt septiņas dienas nav akmenī iecirstas. Kādreiz ir vajadzīgs nedaudz vairāk, piemēram, lai pabeigtu antibiotiku vai kādu citu kursu, vai arī, ja stāvoklis ir ļoti labils. Ir gadījumi, kad slimnieku izraksta ātrāk, atkarībā no tā, kāda ir slimība. Mūsu nodaļā ir pacienti, kuri te periodiski atgriežas 10 vai 15 gadu, lai saņemtu palīdzību, un turpina dzīvot mājās.

 Ielaistos gadījumos pacientam ar audzēju vidēji ir 11 dažādu fizisku un psiholoģisku simptomu, bet pavisam to var būt pat līdz 30. Vispirms ir diagnostika: kas tas ir, kāpēc tā ir noticis, un tālāk seko pasākumi, lai to varētu novērst. Šis ir komandas darbs, bez mūsu nodaļas ārstiem un māsām jābūt pieejamam neirologam, ķirurgam, staru terapeitam, ķīmijterapeitam, vajadzības gadījumā vēl citiem speciālistiem, un, kā jau minēju, līdztekus tiek risinātas arī sociālas, psiholoģiskas, eksistenciālas vai garīgas problēmas.

Visdramatiskākās ir sāpes. Dabā stiprākās ir onkoloģiskās un dzemdību sāpes. Nonākot palātā, citreiz pacientam nevar ne piedurties, ne apmainīt drēbes, un tikai tad, kad veikta atsāpināšana, var runāt par to, ko darīsim tālāk. Pēdējā laikā situācija šajā jomā ir jūtami uzlabojusies, ir pieejami algologi - sāpju ārstēšanas speciālisti, nu jau algoloģijas nozarei Latvijā būs vairāk nekā 13 gadu.

«Būtiska sadaļa paliatīvajā aprūpē ir saskarsmes psiholoģija, kas balstīta uz zināšanām, jo nākas runāt ar pacientiem par smagiem jautājumiem. Ja cilvēks ir piedzimis, viņam kaut kad arī būs jāaiziet, un, manuprāt, viņam ir šad tad jāpadomā, kas notiks, ja būs slims, būs vecs vai piemeklēs fatāli noritoša slimība. Akūti mirst tikai desmit procentu cilvēku, ieskaitot pēkšņus nelaimes gadījumus. 90 procentiem aiziešanas ceļš ir smags. Lai par to runātu pat ar veselu cilvēku, ir jābūt īpašai izglītībai, nevar tā uzreiz - blaukš! - pajautāt: nu, ko tu domā, kā būs, kad paliksi uz gultas, teiksim, tevi pēkšņi ķers trieka? Ja nav apgūtas attiecīgas saskarsmes iemaņas, par to vispār nevajadzētu runāt, tas izskatās pēc barbarisma, ko nevar normāli pieņemt. Ir jāzina, kā šos jautājumus pasniegt un kādas reālas iespējas var apspriest.»

Mājas aprūpe - galvenā

«Mājās atrodas lielākā daļa pacientu, kam vajadzīga paliatīvā aprūpe, jo gultasvietu katrā slimnīcai ir tik, cik atvēlēts, un cik valsts par tām maksā. Piemēram, Daugavpilī paliatīvās aprūpes nodaļa var nostrādāt gadā sešus līdz astoņus mēnešus un pārējo laiku tā jāslēdz, jo naudas nav. Tad pacienti izklīst pa dažādām citām slimnīcām un nodaļām, aizņem ķirurģiskās gultas, kas ir dārgas. Tā ir neracionāla saimniekošana,» situāciju raksturo V. Sosārs. «Mājas aprūpes biroji pašreiz ir tie, uz kuriem lielā mērā balstās šo pacientu aprūpe. Ģimenes ārsts to koordinē, viņš nevar katru dienu atnākt, taču var ierasties medicīnas māsa, viņas kompetencē ir sistēmas, pārsiešana, izgulējumu profilakse un kopšana, utt. Iztrūkst citas sastāvdaļas - mobilās komandas, dienas stacionāri, nodaļas reģionālajās slimnīcās. Ja nav attiecīgu struktūru, mājās kādreiz ir ļoti grūti vai pat neiespējami tikt galā ar sarežģītām aprūpes problēmām.»

Komandā neaizstājams kapelāns

«Zināms, ka armijā, ja vien tā nav vienkārši slepkavu banda, kapelāns ir absolūti nepieciešams. Tas saistīts ar upuriem, ievainojumiem, iedrošināšanu, ar sēru periodu, tur ir milzīgi daudz aspektu. Arī normālā slimnīcā jābūt kapelānam, kurš vislabāk pārzina šīs vajadzības,» uzskata ārsts. «Ir garīgā diagnostika, eksistenciālā diagnostika - kāpēc cilvēks grib vai negrib dzīvot, kas ar viņu notiek, kādi ir viņa garīgās dzīves pamati utt. Arī jebkuram ārstam ir jāpārzina dažādas reliģijas un jārēķinās ar pacienta ticību un praktiskajiem aspektiem, kas no tās izriet, piemēram, jāzina, ja ticība kādam liedz pārliet asinis. Ārzemēs reliģisko piederību norāda slimības vēsturē. Kapelāna uzdevums ir nodrošināt garīgo aprūpi jebkuras ticības pārstāvim, pēc viņa lūguma atrast un pieaicināt attiecīgu garīdznieku. Lielas ciešanas var salauzt visstiprāko cilvēku, ja netiek sniegta palīdzība. Ja pacients ir ticīgs, tad kapelānam vai garīdzniekam ir nesalīdzināmi vieglāk strādāt ar viņu. Ungāru sprediķotājs Tihomers Tots teicis: «Ticīgs cilvēks ir kā putns, kurš apsēdies uz nokaltuša zara - ja zars lūst, tad var aizlidot, jo viņam ir spārni.» Ja cilvēks ir neticīgs, viņam vairāk ir eksistenciāli uzskati: pēc nāves nekā nav un pāri paliek tikai tas, ko kāds astronoms trāpīgi nosaucis par zvaigžņu putekļiem. Būtībā nekas jau nezūd, no putekļiem varbūt kaut kur rodas atkal jauna dzīvība.»

Paskatoties atpakaļ

Kaut arī sūrošanās par trūkumiem ir pamatota, nevar noliegt, ka paliatīvā medicīna arī Latvijā attīstās. «Es vienmēr paskatos atpakaļ, un tad gandrīz vai kauns pateikt, kas nekas nav mainījies vai ir maz mainījies,» saka ārsts. «Uzlabojumi ir milzīgi, apritē ienākuši mūsdienīgi slimnieku kopšanas līdzekļi, kas pamazām arī tiek iekļauti valsts kompensēto sarakstā. 1997. gadā iesākām ar izļurkātām zviedru humānās palīdzības gultām, par kurām pacienti sūdzējās, tagad ir funkcionālās gultas. Diagnostika ir mainījusies - tas, par ko senāk varēja tikai sapņot, tagad ir normāla mūsu darba sastāvdaļa. Arī sabiedrība pamazām kļūst zinošāka. Lai gan joprojām onkoloģiska diagnoze raisa bailes un aizspriedumus un trūkst atsaucības valsts apmaksātajiem skrīninga izmeklējumiem, cilvēkiem tomēr attīstās izpratne, ka vēzis ir hroniska slimība, kuru, laikus atklājot, var arvien sekmīgāk ārstēt. Mēs reizēm aizmirstam pagātni, bet, ja salīdzina, kas bija un kas ir tagad, - cepuri nost un paldies Dievam.».

Foto: Kaspars Krafts, F64 Photo Agency