Tarass Ivaščenko, Jeļizaveta Lieldidža-Kolbina, Anastasija Kajandere- Psihiskās veselības aprūpes kvalitātes indikatori

Psihiskās veselības aprūpes kvalitātes novērtēšanas nozīmīgums

Psihiskā veselība ir neatņemama veselības sastāvdaļa. COVID-19 pandēmija visā pasaulē vēl vairāk aktualizēja psihiskās veselības nozīmi, būtiski palielinot pieprasījumu pēc psihiskās veselības aprūpes pakalpojumiem. Šobrīd Latvijas Veselības ministrija psihisko veselības aprūpi izvirza kā vienu no prioritārajām jomām.

Mūsdienās, uz pierādījumiem balstītās medicīnas laikmetā, kad medicīniski lēmumi ir objektīvi pamatoti, jebkurai intervencei jābūt balstītai uz pierādījumiem. Nemitīga kvalitātes uzlabošana nav iedomājama bez objektīviem mērījumiem. Jebkurā medicīnas jomā standartu un kvalitātes rādītāju izstrāde ir sarežģīts, daudzpakāpju un multidimensionāls process, kas ietver standartu definēšanu, statistikas rādītāju atlasi un diskusijas ar visām aprūpē iesaistītajām pusēm – ne tikai ārstiem un medicīnas māsām, bet arī citām ārstniecības personām, sociālajiem darbiniekiem, pacientu apvienībām un nevalstiskām organizācijām.

Pieejamie literatūras dati liecina, ka pasaulē lielākā daļa pacientu ar psihiskiem traucējumiem nesaņem efektīvu medicīnisku palīdzību. Mūsdienu veselības aprūpes plānošanas sistēmai vieni no  lielākiem izaicinājumiem ir efektivitātes un kvalitātes mērījumi psihiatrijā, psihoterapijā un narkoloģijā. Psihiskās veselības jomā pastāv grūtības izveidot vienotus un standartizētus kvalitātes rādītājus un novērtēšanas kritērijus. Tas saistīts ar to, ka veselības aprūpes sistēmas dažādās valstīs mēdz krasi atšķirties. Taču zināms, ka pakalpojuma kvalitātes novērtēšana un analīze veicina sniegtās aprūpes kvalitātes uzlabošanu. Pieejamības rādītāji ir svarīgi, jo atspoguļo kā un cik daudz pakalpojums tiek izmantots populācijā, savukārt rentabilitātes indikatori ir svarīgi no ekonomikas skatu punkta, jo liecina par pakalpojumu ilgtspēju. Tāpēc mūsdienās tos vienmēr ņem vērā, plānojot veselības aprūpes politiku. Virkne citu ar sabiedrības veselību saistītu indikatoru tieši vai netieši liecina par dzīves kvalitāti, saslimstību, mirstību, paredzamo dzīves ilgumu. Tādēļ indikatoru sistemātiskā mērīšana un monitorēšana, kā arī pakalpojumu kvalitātes atspoguļojums skaitļos ir pamats uz pierādījumiem balstītai veselības politikai, kas būtu vērsta uz psihiskās veselības pakalpojumu kvalitātes uzlabošanu.

Psihiskās veselības aprūpes novērtēšanas kritēriju un rādītāju veidi

Daudzās valstīs psihiskās veselības aprūpes standarti vēl tikai veidojas, un jāsaka, ka nacionālie klīniskie algoritmi lielākoties neataino aprūpes kvalitāti. Apkopojot literatūras datus, var novērot izteiktu atšķirību viedokļos par to, ko tieši būtu svarīgi novērtēt, lai saprastu, vai sniegtā aprūpe ir kvalitatīva.

Pēc Pasaules Veselības organizācijas ieteikumiem, būtu jāvērtē šādus parametrus:

• pacienta viedokļa, viņa lēmumu un autonomijas cienīšana;
• pacienta pieredze;
• ierobežošanas pasākumu pielietošana;
• iespēja izstrādāt, pārskatīt un ieviest atlabšanas plānu, kā arī uzmanības pievēršana sociāliem faktoriem, šos plānu izstrādājot;
• atbalsta sniegšana gan pakalpojuma saņemšanas brīdī, gan pēc tam.

Savukārt Benchmark Psychiatric Services apkopoja gan uzņēmēju, gan ekspertu viedokļus no dažādām OECD valstīm, nosakot sešas galvenās psihiskās veselības aprūpes kvalitātes dimensijas:

• uz pacientu centrēta pieeja;
• psihiskās veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība;
• starpnozaru sadarbība, realizējot psihiskās veselības aprūpi;
• profilakse un veselību veicinošie pasākumi;
• laba procesu vadība;
• inovatīva un uz nākotni orientēta pieeja.

Katrā no dimensijām identificēti parametri, ko nepieciešams novērtēt, taču ne visās valstīs tos iespējams izmērīt. No 23 izveidotajiem kritērijiem, tikai divus reāli novērtēja katrā OECD valstī – pacientu dzīves kvalitāti un pašnāvību skaitu. Īpaši lielas grūtības radīja aprūpes sniegšanas un to ietekmējošo faktoru mērījumi, piemēram, stigmatizācijas līmenis, ārstēšanas iznākums, funkcionālie uzlabojumi, kā arī pacientu un aprūpētāju pieredze. Saskaņā ar Benchmark, augstas kvalitātes psihiskās veselības aprūpe ir uz pierādījumiem balstīta, izveidota atbilstoši sabiedrībai, tiek sniegta laicīgi, respektējot katra indivīda unikālās vajadzības un nodrošinot aprūpes nepārtrauktību. Tā uzlabo personas psihiskās veselības stāvokli un ir droša.

Eiropas Savienībā šobrīd nav vienotu kvalitātes indikatoru, ko varētu savstarpēji salīdzināt. Vienlaikus uzsvērts, ka kvalitātes un ārstēšanas rezultātu novērtēšana ir pamata elementi psihiskās veselības aprūpes procesa kvalitātes analīzei. Piemēram, atkārtoto hospitalizāciju īpatsvars, ambulatoro pakalpojumu pieejamība pēc izrakstīšanas, NMPD izsaukumu skaits sakarā ar psihiskās veselības traucējumiem, sniedz ieskatu, kā un cik kvalitatīvi valstī tiek nodrošināta psihiskās veselības aprūpe. Šo kritēriju vidū var minēt arī cilvēku skaitu ar psihiskās veselības traucējumiem, kuri dzīvo institūcijās (sociālās aprūpes centros, grupu mājās), cilvēku skaitu ar psihiskās veselības traucējumiem, kuri atrodas ieslodzījuma vietās, piespiedu ārstēšanas rādītājus, ierobežojošo līdzekļu izmantošanas rādītājus, ievietošanu stacionārā vai specializētajā ārstēšanas iestādē bez pacienta piekrišanas u.c. Ne mazāk svarīga ir psihiskās veselības aprūpes centru un krīzes centru pieejamība, kā arī tādu pakalpojumu pieejamība, kas atbalsta pacienta dzīvošanu mājās.

Jāmin, ka Joint Commission International izveidoja psihiatrisko iestāžu kvalitātes standartu, iekļaujot tādus rādītājus, ko iespējams izmantot starptautiskai salīdzināšanai:

• pacientu ar psihiskiem traucējumiem pašnāvību skaits stacionāros;
• pacientu ar šizofrēniju vai bipolāriem traucējumiem pašnāvību skaits stacionāros;
• pašnāvību skaits pēc izrakstīšanas no stacionāra – pacientiem ar psihiskiem traucējumiem un atsevišķi pacietiem ar šizofrēniju vai bipolāriem traucējumiem;
• šizofrēnijas slimnieku pārmērīga mirstība (excess mortality).

Analizējot pieejamos datus, var secināt, ka kopumā kvalitātes rādītājus iespējams iedalīt divās lielās grupās: procesu indikatori  un iznākuma indikatori. Procesu indikatori atspoguļo veidu, kā tiek nodrošinātā psihiskās veselības aprūpe, savukārt iznākuma indikatori tieši vai netieši apliecina, kāds ir saņemtās aprūpes rezultāts. Piedāvājam apkopojumu par abu grupu rādītājiem.

Procesu indikatori

1. Ārstēšana.

1.1. Pacientu procents, kuri norādīja, ka aktīvi piedalījās lēmumu pieņemšanā par savu ārstēšanu.

1.2. Novēršamo hospitalizāciju skaits un to iemeslu analīze.

 

1.3. Stacionāra ārstēšana:

     1.3.1. psihotiskās vai afektīvās epizodes ārstēšanas laiks stacionārā (gultu dienās);

     1.3.2. kopējais psihiatrisko hospitalizāciju skaits gadā;

     1.3.3.ārstēšanas ilgums stacionārā psihoaktīvo vielu lietošanas izraisīto traucējumu dēļ;

     1.3.4. pacientu procents, kuri nedēļas  laikā pēc izrakstīšanās atkārtoti stacionēti;

     1.3.5. pacientu procents, kuri atkārtoti stacionēti 30 dienu laikā pēc izrakstīšanas;

     1.3.6. "ilggulētāju" ar depresijas simptomiem īpatsvars no kopēja hospitalizēto pacientu skaita.

 

1.4. Ilgtermiņā ilgstoši slimojošo aprūpe:

1.4.1. atbalstītās lemtspējas gadījumu skaits ar ārstniecību saistītajos jautājumos;

1.4.2. hroniski psihiski slimo pacientu dokumentētās iepriekš paustās gribas gadījumu skaits.

Demence:

1.4.3. demences slimnieku nāves vieta;

1.4.4. hospitalizāciju skaits īsi pirms nāves ar demenci saistīto stāvokļu dēļ;

1.4.5. demences slimnieku īpatsvars, kuri pēdējā gada laikā stacionēti jebkura profila stacionārā ar ģimenes ārsta nosūtījumu.

Šizofrēnija:

1.4.6. pacientu skaits, kuri pirmo reizi konsultējušies pie psihiatra ambulatori 30 dienu laikā pēc izrakstīšanās no psihiatriskā stacionāra vai aprūpes epizodes uzņemšanas nodaļā;

1.4.7. pacientu īpatsvars gada laikā, kuri pēc pirmās līdz trešās psihiatriskās stacionēšanas reizes saņēmuši ārstēšanu un rehabilitāciju dienas stacionārā;

1.4.8. pret pacienta gribu stacionāros ārstēto psihiatrisko pacientu īpatsvars.

2. Nepārtrauktība.

2.1. Pacientu īpatsvars, kuri mēneša laikā izrakstīti no stacionāra pēc veiksmīgas ārstēšanas vai sakarā ar labāka aprūpes varianta piemeklēšanu.

2.2.Vidējais laiks no pacienta ar duālo diagnozi izrakstīšanas no stacionāra līdz ambulatorā psihiatra konsultācijai.

2.3. Pacientu procents, kuri saņem ambulatoro psihiatra vizīti nedēļas laikā pēc izrakstīšanas no stacionāra.

2.4. Slimnieku īpatsvars, kuri viņiem nozīmētus antidepresantus lietoja vismaz 12 nedēļas.

2.5. Bipolāri afektīvo slimnieku īpatsvars, kuriem akūta fāzē bija nozīmēti garastāvokļa stabilizatori un viņi tos lietoja vismaz sešus mēnešus.

2.6. Pacientu īpatsvars, kuriem bija nozīmēta antipsihotiskā terapija un viņi medikamentus lietoja vismaz sešus mēnešus.

2.7. Pacientu īpatsvars, kuri nozīmētus antidepresantus turpina lietot vismaz sešus mēnešus.

2.8. Pacientu īpatsvars, kuri pretēji ārsta rekomendācijām, pārtrauca šizofrēnijas ārstēšanu.

3. Pieejamība.

3.1. Vidējais psihiatra ambulatoro konsultāciju gaidīšanas laiks.

3.2. Neatliekamo psihiatrisko pacientu īpatsvars (ar risku kaitēt sev vai citiem), kuri pieteikušies/nogādāti palīdzības sniegšanai/konsultācijai un pieņemti divu stundu, diennakts vai divu dienu laikā.

3.3. Sociālo pakalpojumu, mājokļa un audžuģimeņu pieejamība personām ar psihiskiem un attīstības traucējumiem.

3.4. Pacientu procents, kuri atzinuši, ka psihiatriskā/psihoterapeitiskā palīdzība bija pieejama viņiem ērtajā laikā.

3.5. Telekonsultāciju īpatsvars no visu psihiatrisko konsultāciju skaita.

3.6. Psihiatra pieejamība 24/7 somatiska profila stacionāros un to uzņemšanas nodaļās.

3.7. Vidējais gaidīšanas laiks ārstēšanai nodaļās (subakūtās, krīzes un depresiju nodaļās).

3.8. Psihoterapeitiskās palīdzības pieejamība pacientiem ar akūtu psihotraumu.

3.9. Specializēto kabinetu/klīniku pieejamība, – piemēram, perinatālo traucējumu, ēšanas traucējumu ārstēšanā, neirodeģeneratīvo saslimšanu aprūpe u.tml.

3.10. Operatīvi pieejams juridisks atbalsts ārstniecības personām sarežģīto ētisko un tiesisko situāciju risināšanā.

3.11. Barjeras psihiatrisko, psihoterapeitisko un sociālo pakalpojumu saņemšanā (pakalpojuma maksa, transporta izdevumi un vides pieejamība, personāla atbilstība pacienta sociokulturālām īpatnībām, tostarp iespēja saņemt palīdzību mazākumtautību valodā). Pacientu skaits vienam ārstam dienā.

3.12. Pacientu skaits vienam psihiatram dienā - stacionārā un ambulatori.

3.13. Iespēja saņemt pakalpojumus dzīves vietā – psihiatru un multidisciplinārās komandas mājas vizītes.

Farmakoterapija.

4.1. Psihofarmakoterapijas nozīmēšana atbilstoši “quality use of medicines” (QUM) kritērijiem.

5. Pacientu un personāla drošība.

5.1.Mehāniskās fiksācijas/kustību ierobežojuma pielietojums.

5.2. Patvaļīga ārstēšanas pārtraukšana stacionāros.

5.3. Paškaitējumu skaits stacionāros.

5.4. Nelaimes gadījumu skaits darbā mediķiem saistībā ar pacientu agresiju psihiatrijas, narkoloģijas stacionāros.

5.5. Nelaimes gadījumu (tajā skaitā kritumi/ievainojumi) skaits pacientiem stacionāros.

5.6. Juridiska palīdzība un kompensācijas darbiniekiem pēc nelaimes gadījumiem.

5.7.Medikamentu nozīmēšana ārpus apstiprinātajām indikācijām.

6. Pacientu novērtēšana.

6.1.Psihiatrisko pacientu procents, kuriem veikts apreibinošu vielu lietošanas skrīnings.

6.2. Regulāri pacientu vajadzību un apmierinātības mērījumi.

6.3. Somatisko problēmu novērtēšana psihiatrijas pacientiem.

6.4. Kognitīvo traucējumu novērtēšana depresijas pacientiem.

6.5. Sirds izmeklēšana depresijas pacientiem.

6.6. Neiroloģiskā izmeklēšana depresijas pacientiem.

6.7. Neatkarīgas dzīves prasmju izvērtēšana šizofrēnijas pacientiem.

7. Koordinēšana.

7.1. Centralizēta regulāra ārstniecības procesā pieļauto nepilnību un nevēlamo iznākumu analīze, attiecīgo secinājumu izdarīšana, ieteikumu sniegšana.

8. Profilakse.

8.1.Regulāri izglītības pasākumi ārstniecības personām par psihisko veselību.

8.2. Ģimenes psihoedukācijas pakalpojuma pieejamība hronisko psihisko traucējumu gadījumos.

8.3.Regulāri darba vides psihoemocionālo faktoru novērtējumi uzņēmumos un iestādēs.

 

Iznākuma indikatori

1. Ārstēšanas rezultāti.

1.1. Rehabilitācijas plānā norādīto mērķi sasniegušo pacientu skaits (stacionāros un ambulatori).

1.2. Pacienta ikdienas funkcionēšanas spējas.

1.3. Ģimenes vai pacienta pašnovērtējums.

1.4. Sasniegta depresijas remisija gada laikā kopš ārstēšanas uzsākšanas.

1.5. Psihiatrijas pakalpojumu lietotāju aptaujas/stacionāra pacientu apmierinātības mērījumi.

2. Mirstības rādītāji.

2.1. Mirstības rādītāji personām ar smagiem psihiskiem traucējumiem.

2.2. Mirstība ārējo nāves cēloņu dēļ psihiatriskos stacionāros.

2.3. Iepriekšminēto nāves gadījumu audits un analīze.

2.4. Mirstība psihiatriskiem pacientiem kopumā.

2.5.Suicīdu rādītāji personām, kuras regulāri saņem psihiatrisko palīdzību.

2.6. Suicīdu skaits ieslodzījuma vietās.

3. Nodarbinātība.

3.1. Pacientu procents ar smagām psihiskām saslimšanām, kuras atbalstītas darba meklējumos.

3.2. Atbalstītā algotā darba pakalpojumu saņēmušo personu skaits.

4. Dzīves apstākļi.

4.1. Atbalstītā mājokļa pakalpojumu saņēmušo psihiatrisko pacientu skaits.

4.2. Sociālo pakalpojumu saņēmušo psihiatrisko pacientu skaits.

4.3. Dzīves kvalitātes novērtēšana pacientiem.

5. Noziedzība.

5.1. Sabiedriski bīstamo nodarījumu veikušo psihiski slimo personu skaits gadā.

5.2. Notiesāto psihiski slimo skaits gadā.

5.3. To personu atkārtoto sabiedriski kaitīgo nodarījumu skaits, kurām nozīmēts medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis vai pagājuši mazāk nekā pieci gadi no tā atcelšanas.

Situācija Latvijā

Slimību kontroles un profilakses centra pārstāvji lielākoties publicē vispārīgus veselības aprūpes datus. Grūti arī izvērtēt psihiskās veselības aprūpes rezultātus, jo trūkst apkopotu datu par pamata rādītājiem, piemēram, pacientu drošību.

2019. gadā  publicēts Latvijas Ārstu biedrības ziņojums par klīnisko vadlīniju identificēšanu un tām atbilstošo klīnisko algoritmu, klīnisko ceļu un indikatoru izstrādi garīgās veselības jomā. Šajā ziņojumā, balstoties uz diagnožu grupām, iekļauti indikatori:

• šizofrēnijas diagnostika un ārstēšana;
• demences diagnostika un ārstēšana;
• depresijas atpazīšana, vadīšana, ārstēšana un aprūpe;
• alkohola atkarības ārstēšana;
• dubultdiagnozes narkoloģijā un psihiatrijā;
• opioīdu atkarīgo pacientu ārstēšana.

Katram indikatoram aprakstīta gan tā aprēķināšanas metode, gan avots, gan interpretācija. Jāmin, ka ziņojumā iekļauta informācija, kā un kurā līmenī katru no indikatoriem kontrolēt. Tomēr šobrīd Latvijā mēra tikai vienu specifisku psihiskās veselības aprūpes kvalitātes kritēriju: pacientu ar šizofrēniju, šizotipiskiem traucējumiem vai murgiem neatliekama stacionēšana 30 dienu laikā tajā pašā stacionārajā ārstniecības iestādē.

Lai nodrošinātu psihiskās veselības aprūpes kvalitāti, nepieciešams izstrādāt un ieviest kvalitātes vadības sistēmu, kas nodrošina nepārtrauktu kontroli. Šobrīd tāda kvalitātes vadības sistēma, kas aptver reālus kvalitātes rādītājus un uzraudzības mehānismus, neeksistē.

Salīdzinot tiesībsarga ziņojumus par psihiskās veselības aprūpi ar esošajiem indikatoriem, atklāts, ka konstatētus pārkāpumus aprūpes sniegšanā šie indikatori neatspoguļo.

Psihiskās veselības aprūpes speciālistu aptaujas rezultāti

Ar mērķi noskaidrot profesionāļu uzskatus par aktuāliem trendiem psihiskās veselības aprūpes novērtēšanas rādītājos, kā arī noteikt barjeras to praktiskai pielietošanai, Latvijā veikta anonīma aptauja. Neraugoties uz to, ka aicinājums piedalīties pētījumā par psihiskās veselības aprūpes kvalitātes kritērijiem tika izsūtīts vairākām profesionālajām asociācijām un biedrībām, speciālistu atsaucība  bija izteikti zema: aptaujā piedalījās vien 50 respondentu - 18 psihiatri, 16 garīgās aprūpes māsas, 12 psihoterapeiti un četri psihoterapijas speciālisti. 26 respondenti kā savu darba vietu norādīja stacionāru un 24 ambulatoro veselības aprūpes iestādi.

Balstoties uz literatūras datiem, izveidota elektroniskā anketa ar tēzēm par psihiskās veselības aprūpes kvalitātes novērtēšanas kritērijiem: psihiskās veselības aprūpes speciālistiem vajadzēja novērtēt katru kvalitātes indikatoru pēc tā svarīguma pakāpes no “nav svarīgs” līdz “vitāli svarīgs”. Tika iekļauts arī atvērta tipa jautājums, kurā pētījuma dalībniekus aicināja dalīties viedoklī par viņuprāt neiekļautiem kvalitātes indikatoriem. Ņemot vēra nelielo respondentu skaitu, saņemtās atbildes nedalīja grupās atbilstoši profesijai, bet analizēja kopā.

Speciālisti uzskata, ka mazāk svarīgi psihiskās veselības aprūpes kvalitātes indikatori ir: demences slimnieku nāves vieta (par nesvarīgu to uzskata 26% respondentu), saņemto psihiatra telemedicīnas konsultāciju skaits procentos no kopējā psihiatra konsultāciju skaita (20%) un hospitalizāciju skaits pirms nāves ar demences saistīto stāvokļu dēļ (16%). Suicīdu skaits ieslodzījuma vietās arī netiek uzskatīts par svarīgu radītāju (14% to novērtē ka nesvarīgu vai mazsvarīgu).

Savukārt kā svarīgākus kvalitātes indikatorus speciālisti norādīja:

• pacientu procentu, kuriem ir risks kaitēt sev vai citiem, un kuri pieprasa akūtu psihiatrisku palīdzību/konsultāciju, kuriem palīdzība sniegta divu stundu laikā pēc pieprasījuma brīža, 24 stundu laikā vai 48 stundu laikā (kā vitāli svarīgu to atzīmēja 46% un kā ļoti svarīgu 42% speciālistu);
• psihoterapeitiskās palīdzības pieejamību akūtas traumas slimniekiem (42% to vērtē kā vitāli svarīgu un vēl 48% kā ļoti svarīgu);
• nelaimes gadījumu skaitu darbā mediķiem saistībā ar pacientu agresiju psihiatrijas, narkoloģijas stacionāros (atbilstoši apkopotajiem viedokļiem, 40% to uzskata par vitāli svarīgu un 48% par ļoti svarīgu indikatoru);
• pabeigto suicīdu skaitu pacientiem,  kuri regulāri saņem psihiatrisku palīdzību/ārstēšanu (34% to vērtē kā vitāli svarīgu un 52% kā ļoti svarīgu);
• paškaitējumu skaitu stacionāros (34% uzskata to par vitāli svarīgu un 48% par ļoti svarīgu rādītāju).

Svarīgāko indikatoru topā var minēt psihiatra konsultāciju gaidīšanas laiku (kā vitāli svarīgu un ļoti svarīgu to novērtēja 90% speciālistu), ģimenes psihoedukāciju (88%), juridisko palīdzību un kompensācijas darbiniekiem pēc nelaimes gadījumiem (82%).

Respondentiem bija iespēja sniegt komentāru par kvalitātes indikatoriem. Daži speciālisti dalījās viedoklī par kritērijiem, ko vēl varētu iekļaut:

“Psihiatriskās, psihoterapeitiskās, somatiskās ārstēšanas un sociālās aprūpes un izglītības sistēmu savstarpēji koordinēta palīdzība un atbalsts gados jauniem pacientiem.”

Līdzīgs bija vēl viens komentārs:

“Komandas darbs psihiatrijā, multiprofesionāla sadarbība, t.sk. ar tiesībsargājošajām iestādēm un sociālo dienestu.”

Respondenti uzsver arī pašu aprūpes speciālistu veselības stāvokli:

“Ļoti svarīgs arguments ir ārstu psihiskais veselības stāvoklis (izdegšana, personības traucējumi u.tml.) darbā ar psihiatriskajiem pacientiem.”

“Medicīniskā personāla apmierinātības (ar darba apstākļiem, darba drošību utt.) anketas, skala un statistika.”

Norādītas pakalpojumu pieejamības problēmas:

“Praksē vissliktāk strādā komandas ārstēšanas pieejamība ārpus Rīgas, Liepājas, Jelgavas un Daugavpils. Nav speciālistu un savstarpējas dienestu darbības koordinācijas.”

Attiecībā uz procesu organizāciju  komentēts:

“Psihiatrijā lietojamo medikamentu un citu metožu blakņu ziņojumi; nemedikamentozo un/vai inovatīvo ārstēšanas metožu pieejamība un izmantošana.”

“Māsu/pacientu skaita attiecība slimnīcas nodaļā.”

“Varētu iekļaut arī seksuālās un reproduktīvās veselības veicināšanu (psihoedukāciju) pie profilakses, kā svarīgu veselības aprūpes faktoru. No pieredzes pusaudžu izglītošanā un darbā ar pacientiem, paliek iespaids, ka šī sadaļa Latvijā nav diez ko attīstīta.”

Secinājumi

• Psihiskās veselības aprūpes sistēmas kvalitātes indikatoru ieviešana ir sarežģīts un daudzpakāpju process, kas ietver ne tikai statistikas datu apkopošanu par situāciju valstī, bet arī diskusijas ar psihiskās veselības aprūpē iesaistītajām pusēm. Šobrīd Latvijā izstrādā kvalitātes indikatorus un to metodoloģiju tieši psihoneiroloģiskās slimnīcās. Pēc autoru viedokļa, svarīgi atlasīt literatūrā aprakstītus un ārzemēs praksē jau izmantojamus kritērijus, kas atbilstu mūsu veselības aprūpes sistēmas īpatnībām, un tad mērķtiecīgi veikt datu atlasi un analīzi.

• Kvalitātes indikatoru ieviešana un to analīze palīdz izprast situāciju valstī, identificēt problēmas un izveidot atbilstošu rīcības plānu. Kvalitatīva aprūpe būtiski uzlabo psihiskās veselības aprūpes efektivitātes rādītājus. Taču vispārīgie sabiedrības psihiskās veselības rādītāji nespēj pilnā mērā atspoguļot vēlamo valsts politiku nozarē.
• Lai veidotu uz pierādījumiem un pacientu tiesībām balstītu psihiskās veselības aprūpi Latvijā, nepieciešams pārskatīt esošus novērtēšanas parametrus, kā arī izstrādāt, ieviest un regulāri uzraudzīt jaunus kvalitātes indikatorus.

Foto: Shutterstock

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2022. gada jūnija numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!