Svetlana Kovtanyuk: Akūts cistīts un citas uroloģiskas slimības jaunietēm
Vārds “cistīts” ir medicīnisks termins, ar kuru apzīmē urīnpūšļa gļotādas iekaisumu. Cistītu visbiežāk izraisa bakteriāla infekcija, ko sauc par urīnceļu infekciju. Šīs baktērijas ir nosacīti patogēnas floras pārstāvji (tādi, kas normāli atrodas organismā, bet noteiktos apstākļos var izraisīt iekaisumu), piemēram, zarnu nūjiņa (Escherichia coli), stafilokoki un streptokoki. Cistītu var ierosināt arī seksuāli transmisīvas infekcijas –, piemēram, ureaplazmoze, mikoplazmoze. Urīnceļu infekcijas ir vienas no izplatītākajām infekciozajām slimībām, kas ļoti plaši sastopamas ģimenes ārsta praksē.
Sievietēm urīnceļu infekcijas sastop biežāk nekā vīriešiem. Statistiskie dati un pētījumi liecina, ka, salīdzinot 14–15 gadu vecus jauniešus, meitenēm šīs infekcijas ir septiņas reizes biežāk nekā zēniem. Nav nevienas sievietes, kurai vismaz reizi dzīvē nav bijusi akūta urīnceļu infekcija. Ar urīnceļu infekciju visbiežāk saskaras divas sieviešu grupas. Pirmkārt, jaunas sievietes, īpaši tās, kurām ir aktīva dzimumdzīve. Otrkārt, sievietes pēc menopauzes, kurām šo infekcija veicina hormonālās izmaiņas organismā un maksts gļotādas sausums.
Urīnceļu infekcijas parasti iedala pēc to lokalizācijas:
- augšējo urīnceļu infekcijas – akūts un hronisks pielonefrīts jeb nieru bļodiņu iekaisums;
- apakšējo urīnceļu infekcijas – cistīts un uretrīts jeb urīnizvadkanāla gļotādas iekaisums.
Urīnceļu infekcijas var būt nekomplicētas, kad nav citu nopietnu blakusslimību, nieru vai citu urīnizvadsistēmas daļu strukturālu izmaiņu, un komplicētas, kad ir nopietnas urīnceļu saslimšanas, kas var radīt nieru funkciju sarežģījumus.
Kāpēc urīnceļu problēmas biežāk skar sievietes?
Tas ir saistīts ar sievietes ķermeņa fizioloģiskajām īpatnībām: īsāks urīnizvadkanāls un tā tuvums makstij un taisnajai zarnai, kur ir milzīgs daudzums dažādu baktēriju, kuras bieži vien pārceļo uz urīnceļiem.
Akūts cistīts
Simptomi:
- sāpes urīnpūslī, velkošas sāpes vēdera vai muguras lejasdaļā;
- bieža urinācija (katras 20–30 minūtes ir jāiet uz tualeti). Infekcija kairina gļotādu, liekot urīnpūslim pastāvīgi sarauties, rodas viltus vajadzība urinēt, kas situāciju padara nomācošu, nav iespējams domāt ne par ko citu kā vien tualetes apmeklēšanu. Taču, neraugoties uz biežo vajadzību, izdalītais urīna daudzums nemainās, pat ja urīna izdale ir tikai dažas piles. Pats process ir sāpīgs – asas sāpes pirms urinācijas, tās laikā vai biežāk. Pēc tās iespējama arī urīna nesaturēšana;
- urīnā var būt strutas (piūrija), savukārt smaga gļotādas bojājuma dēļ arī asinis (hematūrija); duļķains un smakojošs urīns ir raksturīga infekcijas pazīme.
Parasti akūts cistīts uzliesmo pēkšņi un ilgst vairākas dienas. Slimībai progresējot, simptomi kļūst arvien izteiktāki. Ja cistīts pacientam ir biežāk nekā 2–3 reizes gadā, tas norāda, ka slimība kļūst hroniska.
Cēloņi:
- aktīva dzimumdzīve, kas izraisa maksts mikrofloras izmaiņas. Iznākumā milzīgs daudzums maksts mikrofloras var nokļūst urīnizvadkanālā un urīnpūslī, kas nav gatavi šādam uzbrukumam, tāpēc attīstās iekaisums jeb cistīts;
- sintētiska, apspīlēta apakšveļa, stringi – tas veicina zarnu mikrofloras nonākšanu uroģenitālā traktā (makstī un urīnceļos);
- nepietiekama vai nepareiza dzimumorgānu higiēna vai vēdera izejas traucējumi – bieži vien pusaudzes un jaunas sievietes nepareizi veic dzimumorgānu higiēnu. Dzimumorgāni jāmazgā no augšas uz leju – anālās atveres virzienā;
- jebkura veida saaukstēšanās – peldēšanās aukstā ūdenī; sēdēšana uz aukstas zemes; izmirkušas kājas;
- jaunietēm, kas saņem imūnsupresīvo terapiju, cistīts var attīstīties pēc dažādu vīrusu infekciju pārslimošanas.
Ārstēšana:
- ja slimība nav komplicēta vai nav skārusi augšējos urīnceļus, ar cistīta ārstēšanu ļoti labi tiek galā ģimenes ārsts;
- ja slimība ir komplicēta, tad jādodas pie urologa.
Akūta cistīta ārstēšana parasti notiek mājās, ārsta uzraudzībā. Pēc Eiropas Urologu asociācijas datiem, cistītu, ko izraisa bakteriāla infekcija, parasti ārstē ar antibiotikām. Nebakteriāla cistīta ārstēšana ir atkarīga no pamatcēloņa. Savlaicīgas ārstēšanas gadījumā urīnpūšļa gļotāda ātri atjaunojas – aptuveni četru dienu laikā. Ja neizdodas mazināt sāpes, parādās urīna aizture vai pastiprinās asiņošana, nepieciešama hospitalizācija.
Rekomendācijas:
- diēta – jāizslēdz ass, skābs, trekns ēdiens, stipra kafija un alkoholiskie dzērieni;
- jādzer daudz šķidruma, vismaz 2,5 litri dienā, lai stimulētu urīna izdalīšanos, jo urīna uzkrāšanās veicina baktēriju vairošanos (kā diurētisku līdzekli lieto brūkleņu lapu novārījumu, bērza lapu un pumpuru, parastās miltenes lapu tēju un dzērveņu dzērienu);
- pret sāpēm var palīdzēt siltas sēdvannas.
Diagnostika:
- urīna analīze ar teststrēmeli;
- ja simptomi nepāriet vai atkārtojas trīs nedēļas pēc ārstēšanas, ja ir aizdomas par akūtām augšējo urīnceļu infekcijām, ir nepieciešams urīna bakterioloģiskais uzsējums, uztriepe no urīnizvadkanāla;
- nieru un urīnpūšļa ultrasonogrāfiskā izmeklēšana;
- sievietēm – ginekologa apskate.
NB! Ļoti svarīgi pareizi savākt urīnu – nomazgāties un trauciņā iečurāt vidējo urīna strūklu, maksimāli taisni no kanāla – trauciņā.
Profilakse:
- izvairīties no organisma saaukstēšanās. Svarīgi ģērbties atbilstoši laikapstākļiem – lai mugura un vēders būtu siltumā, nevis domāt par modes tendencēm;
- ievērot personīgo higiēnu – pēc defekācijas, pirms un pēc dzimumakta apmeklēt dušu;
- dzimumorgānu higiēnai izmantot mazgāšanās līdzekļus – ziepes, želejas, kam ir neitrāls pH līmenis;
- uzturā lietot vairāk šķidruma;
- biežāk apmeklēt tualeti, lai izvairītos no urīnpūšļa pārpildīšanās un urīna uzkrāšanās;
- pirms un pēc dzimumakta vēlams apmeklēt tualeti, lai nevēlamie mikrobi ilgi neuzkavētos urīnpūslī;
- menstruāciju laikā pēc iespējas biežāk mainīt higiēniskās paketes;
- nenēsāt apspīlētu apakšveļu, stringus.
Akūts uretrīts
Tā ir viena no biežākajām uroloģiskajām slimībām. Sievietes un vīrieši slimo vienādi bieži.
Uretrītus iedala divās grupās specifiskajos un nespecifiskajos.
- Specifiskie uretrīti tiek iegūti seksuāli transmisīvā ceļā, un to izraisītāji ir: gonokoki (izraisa gonoreju), herpesvīrusi, hlamīdijas (izraisa hlamidiozi), mikoplazmas, ureaplazmas, trihomonas (izraisa trihomoniāzi), retāk gardnerellas.
- Nespecifiskos uretrītus ierosina nosacīti patogēna mikroflora: stafilokoki, streptokoki, zarnu nūjiņas (Escherichia coli), dažādas sēnītes (biežāk Candida albicans). Šī slimība parasti piemeklē sievietes, kas neievēro personīgo higiēnu.
Simptomi:
- saslimšanas sākumā – nepatīkamas, kņudinošas sajūtas;
- iekaisumam progresējot, simptomi kļūst izteiktāki:
- dedzināšana;
- nieze;
- sāpes urinācijas laikā un izdalījumi no urīnizvadkanāla, parasti no rītiem. Izdalījumi atšķiras atkarībā no izraisītāja un var būt pelēcīgi dzelteni, gaiši vai zaļgani.
NB! Uretrīts var būt arī bez simptomiem – bez slimnieka sūdzībām vai redzamiem simptomiem. Taču laboratoriskie rādītāji pierāda iekaisumu urīnceļos. Bezsimptomu uretrītu bieži izraisa hlamīdijas, mikoplazma vai trihomonas.
Cēloņi:
- bieža partneru maiņa;
- neaizsargāts dzimumakts ar inficētu personu.
Tā kā specifiskie uretrīti tiek iegūti seksuāli transmisīvā ceļā, ir ļoti svarīgs aizsargāts dzimumakts ar prezervatīvu! Citi kontracepcijas veidi neaizsargā sievietes no urīnceļu un dzimumorgānu infekcijām, bet tikai novērš nevēlamu grūtniecību.
Ārstēšana:
- pat ja nav simptomu, bet sievietei bija neaizsargāts dzimumakts ar jaunu partneri, viņai nekavējoties jādodas pie ārsta (urologa vai ginekologa);
- uretrīta ārstēšana ir specifiska – ietver antibiotiku lietošanu. Antibiotikas ir vērstas pret konkrēto ierosinātāju, kas tiek atrasts uztriepē;
- jālieto pilnvērtīgs uzturs un jāievēro stingra diēta (izslēgt alkoholu, sāli un asus ēdienus).
Diagnostika:
- urīnizvadkanāla uztriepes mikroskopiskā izmeklēšana ir zelta standarts uretrīta diagnostikā
(pirms uztriepes ņemšanas 2–4 stundas līdz izmeklējumam jāizvairās no urinācijas);
- urīna analīze – lai pieradītu iekaisuma pazīmes: leikocītu (piūrija) un baktēriju (bakteriūrija) klātbūtni (pirms analīžu nodošanas vismaz 1,5 stundas jāizvairās no urinācijas);
- asins analīze pēc ārsta nosūtījuma – noteikto izraisītāju pierādīšanai.
Profilakse:
- higiēna;
- pastāvīgs dzimumpartneris;
- aizsargāts dzimumakts.
Akūts nekomplicēts pielonefrīts
To izraisa zarnu nūjiņa, stafilokoks, enterokoks u. c. Akūts pielonefrīts var būt vienpusējs vai abpusējs.
Simptomi:
- pēkšņa augsta temperatūra, drudzis;
- drebuļi;
- sāpes sānos un muguras lejasdaļā;
- iespējama slikta dūša, vemšana;
- parasti nav cistīta simptomu kā bieža, sāpīga urinācija, bet, pēc Latvijas Urologu asociācijas datiem, tomēr apmēram viena trešdaļa pacientu izjūt arī urīnpūšļa iekaisuma (cistīta) simptomus.
Cēloņi:
- ierosinātājs parasti iekļūst nierēs ar asinsriti (hematogēnā ceļā) no jebkura infekcijas perēkļa organismā;
- attīstoties uretrītam vai cistītam, infekcija var nokļūt nierēs arī no apakšējiem urīnceļiem (urīnizvadkanāla, urīnpūšļa).
Ārstēšana:
- antibakteriāla terapija, papildus pret sāpēm – spazmolītiski līdzekļi;
- diēta (drudža periodā – daudz šķidruma, pilnvērtīgs uzturs), nepieciešams nodrošināt siltumu jostas daļai.
Diagnostika:
- pilna asins aina un bioķīmija – pierāda iekaisuma marķierus un nieru funkcijas marķierus;
- urīna analīze ar teststrēmeli un urīna uzsējums, lai noteiktu precīzu infekcijas izraisītāju un jutību uz noteiktām antibiotikām;
- ultrasonogrāfija nierēm un urīnceļiem.
Kādas var būt komplikācijas, ja urīnceļu infekcijas neārstē?
Cistīts, kuru neārstē, bieži vien recidivē un kļūst par hronisku, kā arī var izraisīt augšējo urīnceļu infekcijas.
Uretrīts recidivē un skar ginekoloģisko sistēmu: dzemdi, olnīcas, olvadus, maksti. Papildus var būt arī uroloģiski simptomi, kas atkarīgi no izraisītāja. Neārstēts specifisks uretrīts izraisa neauglību.
Pielonefrīts, kuru neārstē, pāriet hroniskā formā, var komplicēties ar akūtu un turpmāk hronisku nieru mazspēju.
NB! Jebkura ilgstoši neārstēta urīnceļu infekcija var izraisīt nieru problēmas un nieru funkcijas zudumu.
Pašārstēšanās ir nopietns risks
Parasti, ja pacientiem ir sāpes, viņi nekontrolēti lieto nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus (piemēram, indometacīnu, diklofenaku, ibuprofēnu un paracetamolu), kas var izraisīt nieru bojājumu, nieru un aknu mazspēju. Visi šie preparāti nav spējīgi izārstēt urīnceļu infekcijas, bet tikai maskē simptomus.
Bīstami ir arī tas, ja sievietes, runājot savā starpā, dalās ar saviem pārdzīvojumiem (slimībām un simptomiem) un rekomendē draudzenēm zāles vai pat dalās ar recepšu medikamentiem, kas viņām palikuši pāri.
1. EAU Guidelines on Urological Infections, 2018. 66 lpp. Pieejams:
https://uroweb.org/wp-content/uploads/EAU-Guidelines-on-Urological-Infections-2018-large-text.pdf
2. http://www.uroweb.lv/pacientiem/urologiskas-diagnozes/ Uroloģiskās diagnozes
3. Flores-Mireles, A. L., Walker, J. N., Caparon, M., & Hultgren, S. J. Urinary tract infections: epidemiology, mechanisms of infection and treatment options. 2015.04.08. doi:10.1038/nrmicro3432
4. Brusch, J. L. FACP, 01.02.2020, Urinary Tract Infection (UTI) and Cystitis (Bladder Infection) in Females. Pieejams: https://emedicine.medscape.com/article/233101-overview
5. Young, A., Wray, A. A., 06.01.2019, Urethritis, ID: NBK537282PMID: 30725967. Pieejams: https://www.ncbi.nlm.nih.gov/books/NBK537282/
6. Neumann, I. Pontificia Universidad Católica de Chile, Santiago, Chile, 04.11.2014, PMCID: PMC4220693, PMID: 25373019, Pyelonephritis (acute) in non-pregnant women. Pieejams: https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC4220693/
Svetlana Kovtanyuk
Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes 5. kursa stundente
Foto: Anatomynext.com
tālr. 29397689
Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2020. gada marta numurā!