Smago emociju burvju aplis, un kā no tā iziet Psihiskās neveselības izpausmes ikdienas sarunvalodā*

* Rakstā minētie piemēri ir reāli fragmenti no ikdienas sarunām dzirdētām veikalos, pludmalēs u.c.

Tautas sarunās ieklausoties, ārstam – psihosomatikas un psihoterapijas speciālistam – gribot negribot jāsēžas pie datora, lai rakstītu aicinājumu cilvēkiem pārdomāt, kas notiek mūsu prātos un jūtās. Sarunājoties cilvēki piedomā pie tā, ko vēlas pateikt. Taču tas, kā viņi to izsaka, paliek nenokontrolēts un daudz ko pasaka par cilvēkā valdošajām emocijām. Diemžēl latvieši cieš no patoloģiska daudzuma baiļu, kauna un vainas emocijām. Jebkuras emocijas ir labas un nepieciešamas. Svarīgi ir tikai tas, lai tās būtu normālā daudzumā. Tad tās palīdz un sargā. Palīdz adaptēties dzīves realitātei. Daudziem cilvēkiem mūsu sabiedrībā neapšaubāmi normas robeža šīm jūtām ir pārkāpta.

• . Nenormāli lielā daudzumā tās padara cilvēkus nedrošus. Nedrošība var izpausties vismaz trīs veidos: a) ar pastāvīgu īgnumu un nīgrumu saskarsmē ar citiem, b) ar pazemīgu un atkarīgu izturēšanās veidu, 3) dažādām fobijām.

Kur mēs to ieraugām ikdienā? Saskarsmē ar nepazīstamiem cilvēkiem latvieši reti skatās viens otram acīs. Varētu domāt – pārmērīgi aizdomājies, pārrūpējies par pasaules nelaimēm un to novēršanu, iegrimis savās rūpju pilnajās domās, nav laika paskatīties apkārt. Tomēr vienā brīdī kļūst skaidrs, ka rūpes, bažas un krunka pierē ir nemainīgas un patiesībā cilvēks ar to palīdzību cenšas radīt sev kaut minimālu pašvērtības izjūtu. Pie veikala kases pircējs un pārdevējs bieži nav acu kontaktā – ne tikai nav draudzīgā un labvēlīgā, bet vispār nav. Tāpat šoferis pie stūres un gājējs uz pārejas tikai iegūtu, ja uz mirkli saskatītos un sasmaidītos. Īpaši gājējs, vai ne? Pat radi un draugi sarunājas caur baiļu brillēm. Piemērs no dzīves: “Es baidos, ka tas ir vairāk nekā puskilograms.” Kritiski analītiski domājot – kas tur ko baidīties? Tas ir tieši šis vai arī cits svars. Tā ir realitāte. Pārdevējs vienmēr jautās šādi: “Vai jums nav xx centu?” Jautājuma būtība taču ir pajautāt un palūgt, lai cilvēks iedod šos x centus. Tādā gadījumā loģiski teikums skanētu “Vai jums ir x centi?”.

Vai esat dzirdējuši piedāvājumu: Vai nevēlaties kafiju? Loģiski būtu uzklausīt jautājumu: “Vai vēlaties kafiju?”, “Vai dzersiet kafiju?” Nedrošība – piemēram, tāpēc, ka esat gatavi saņemt atraidījumu – nav apziņas līmenī, bet nāk laukā no dziļas zemapziņas.

Latviešiem lietas un cilvēki, un notikumi mēdz būt “briesmīgi” un “šausmīgi” pat tad, ja tie ir skaisti, labi un jauki. Jājautā, kāda ir šo cilvēku bērnības pieredze, ja “šausmas” un “briesmas” iekšējā pasaulē ir tādā kvantitātē, ka izpaužas pat brīžos, kad cilvēks mēģina runāt par kaut ko patīkamu. Bet tas jau būtu cita raksta temats.

Pazemību un padevību pat negribas komentēt. Lai pašiem tas mazāk sāpētu, cilvēki labprāt to sauc par “pieklājību”. Tas rada virkni problēmu. Indivīda līmenī visbiežāk tas izpaužas tā, ka cilvēks labprātīgi piekrīt dzīvot savu vienīgo dzīvi tā, kā to vēlas citi. Kā citiem ērtāk. Piemēram, izvēlas mātes vai tēva u.tml. izvēlēto profesiju, dzīvesbiedru u.tml. Iekšēja nepieciešamība netraucēt citu cilvēku ērtības sabiedriskā līmenī mūs novedusi pie tā, ka labprāt pieņemam likumus par valodas saglabāšanu, bet baidāmies par to rūpēties ikdienā – droši sarunājoties savā valodā arī ar tiem, kas to vēl tikai apgūst. Ir latvieši, kuriem tieši šādos brīžos uznāk nepārvarama vēlme pašiem sākt runāt kādā no dižajām, lielajām valodām. Rezultāts ir iegūtā necieņa pret cilvēkiem, kas paši savā zemē ikdienā labprāt runā tā, kā citiem ērtāk.

• . Kauna emocija ir ārkārtīgi smaga, jo atšķirībā no vieglākās – vainas – emocijas, kas liek justies slikti par kādu izdarītu darbību, kauns liek justies cilvēkam kā kopumā ļoti sliktam, nepieņemamam, tādam, kuram nav tiesību acis pacelt, dzīvot u.tml. Rezultātā cilvēkam nav nepieciešamās pašcieņas un pašvērtības izjūtas. Patoloģiska kauna izjūta cilvēkā tiek ielikta agrā bērnībā, ja viņu fiziski un emocionāli atstumj, liek justies ne tik skaistam, jaukam, labam kā apkārtējie. Klasiski drošs paņēmiens, kā sabojāt bērna pašvērtības izjūtu, ir sabiedriskajā telpā joprojām bieži dzirdamais: “Paejiet malā, palaidiet garām cilvēkus” vai “Dodiet ceļu cilvēkiem!” To saka vecāki un skolotāji. Ko viņi saka? Patiesībā viņi saka: tie, kas nāk, tie ir cilvēki, tu neesi, viņi ir kaut kas vērtīgāks un nozīmīgāks par tevi. Saprotams, ka šiem teicējiem pašiem ir psihiskās veselības traucējumi, jo psihiski vesels cilvēks saka: “Atļauj, lūdzu, paiet citiem garām” vai “Vēl citi cilvēki arī nāk.”

Smejies vai raudi, bet latviešiem ir tik daudz kauna, ka pietiek pašiem un vēl citiem. Esat taču dzirdējuši: “Kā viņam/-ai nav kauna, man ir kauns viņa/-as vietā.” Emocionāli inteliģentie un psihiski veselie saka: “Man nepatīk, ka tu tā dari.” “Tas mani aizskar.” Vai: “Es par to dusmojos.”

• . Brīžiem liekas, ka dažiem cilvēkiem dzīve norit tādā kā vainas pasaulē, tas ir, šim cilvēkam pastāv tikai divas iespējas – vai nu “vainīgs esmu es pats”, vai “vainīgs ir viņš/-a”. Sekas tam ir a) nemitīga taisnošanās, kas mijas ar b) nemitīgu citu vainošanu. Dzīve rit emocionāli smagi un izsīcinoši – nemitīgi attaisnojoties, klāstot savas rīcības iemeslus vai arī aktīvi vai pasīvi vainojot citus.

Vai atpazīstam:

- kāpēc uzreiz nepateici?

- kāpēc neatnāci agrāk?

- kāpēc tu dari, kā man nepatīk? Vai tu mani nemīli?

- kāpēc mūs neviens neielaiž?

Lietas būtība būtu izsakāma vienkāršāk, bez patoloģiskiem uzslāņojumiem:

- citreiz, lūdzu, to pasaki laikus/uzreiz!

- vai mēs varam sarunāt tikties agrāk?

- mēs esam klāt, gaidām pie durvīm, lūdzu ielaidiet! U.tml.

Loģiskais, saprātīgais runas stils ir iespējams tikai pēc emocionālas pirts jeb emociju sakārtošanas. Tad, kad cilvēks atbrīvojas no sāpīgajām emocijām, kuras sakrājušās patoloģiskā daudzumā.

Šis ir aicinājums padomāt – cik daudz vietas latviešu cilvēku saskarsmē citam ar citu ir mīļumam un labestībai? Katrā ziņā nevajag to jaukt ar pazemību un būšanu jaukiem cilvēkiem, kas nozīmē vēlmi izpatikt citiem un psihisku neveselību. Manuprāt, patiesa mīļuma mums pietrūkst. Daudzi latviešu bērni nespēlējas un nepriecājas, viņi “dauzās”. Latviešu bērniem ir neiespējami iziet pastaigā, jo liela daļa vecāku to nosauks par “kur tu vazājies apkārt”. Izbaudīt brīvdienas rītu, paguļot mazliet ilgāk, arī ir problemātiski, jo nez vai atskanēs vecāku: “Nesteidzies, atpūties, izbaudi mierīgi atpūtas brīdi, kamēr ir iespēja” –, gan jau daudziem atskanēs: “Ko tu vāļājies...”

Divu bērnu – dēla un meitas – māmiņa uzrunā divgadīgo meitiņu, kuras četrgadīgais brālītis mierīgi spēlējas blakus: “Ko tas mūsu brālis, palaidnis, dara...” No loģikas viedokļa pat pieaugušam, kur nu vēl nabaga bērnam pilnīgi nav skaidrs, kāpēc brālis netiek nosaukts vārdā vai par mīļo dēlu, vai mīļo brāli, bet “palaidni”. Kā jūtas četrgadīgais, par vīrieti topošais cilvēks? Neizprasta, sāpīga, māmiņas dāvāta atstumtības un sekojoša kauna izjūta – “kaut kas ar mani nav kārtībā” – iegulst personības pamatos. Vēlāk pieaugušais vīrietis tā arī neizpratīs, kāpēc jūtas mazvērtīgs, nokaunējies, trauksmes un nemiera pilns, īpaši situācijās, kur jāstājas blakus citiem. Kas notiek šīs māmiņas galvā? Kāpēc viņa bez kādas jēgas devalvē un padara slimu savu bērnu? Tā kā prāta atpalicības problēmas nemana, tad jāsecina – negudro izrunāšanos diktē zemapziņā nogulsnētās emocijas un tās, savukārt, ir emocijas, ko viņa saņēmusi mantojumā no saviem vecākiem un tie atkal no saviem. Vienīgais veids, kā no tā atbrīvoties un nenodot nākamajām paaudzēm, ir ieraudzīt un sadzirdēt, ka atkal un atkal darbojamies un runājam ne-jēgpilni, sākt par to domāt un noteiktos gadījumos meklēt ārsta palīdzību.

Mums vēsturiski mūždien pietrūcis mierīga uzplaukuma laika, kurā izkopt un sakārtot savu personīgo un tautas iekšējo pasauli, valodu, emocijas. Varbūt gribam sākt tagad?

Rakstu lasiet arī „ārsts.lv” 2015. gada novembra numurā!

Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!