Slēptā slimība – veģetatīvā distonija
Veģetatīvā distonija nereti tiek dēvēta par mūsdienīgu slimību. Šis apzīmējums vienlaikus ir virspusējs un primitīvs, tajā pašā laikā ļoti atbilstošs reālajai situācijai. Lai saprastu, kāpēc arvien vairāk cilvēku sirgst ar šo problēmu, atsaukšos uz pretrunīgajiem procesiem un prasībām mūsdienu sabiedrībā.
Varam novērot, kā pieaug apkārt esošās informācijas daudzums un tās plūsmas ātrums, pieaug nepieciešamība uztvert, analizēt arvien jaunu informāciju un veikli pārslēgties uz citu. Tāpēc jābūt aktīviem, mobiliem, drošiem, pašpārliecinātiem, daudzpusīgiem, atvērtiem jaunām lietām un cilvēkiem. Vienlaikus ļoti liela nozīme ir klasiskām ģimenes vērtībām, pareiziem uzvedības un dzīves pamatprincipiem, kuru ievērošana prasa rāmumu, pacietību, iecietību, pazemību un paklausību. Nav brīnums, ka tik pretrunīgas prasības var radīt zināmu haosu cilvēka emociju pasaulē, un kaut kādā brīdī nav iespējams šo visu sabalansēt. Un organisms sāk izpaust dažādus fiziskus simptomus, kas norāda uz problēmas eksistenci. Šie simptomi ir organisma signāls, ka ir nepieciešams pievērsties sev – savai fiziskajai un emocionālajai veselībai.
Šī diagnoze – somatoforma (somatiskus traucējumus atgādinoša) veģetatīva distonija – lielākoties tiek noteikta tad, kad ir izslēgtas visas iespējamās fiziskās kaites, kuras būtu varējušas radīt esošos simptomus. Ar somatoformu veģetatīvu distoniju biežāk saslimst gados jauni cilvēki, kuriem pilnībā nav noformējusies personība, bet akūta stresa situācijās vai ilgstoši atrodoties psihotraumējošā situācijā šī problēma var skart cilvēkus jebkurā vecumā. Pareizi reaģējot un ārstējot šo problēmu, ir iespējams no tās atbrīvoties. Turpretim, ja tas netiek darīts vai arī veiktās darbības pēc būtības nav risinājušas problēmu cēloni, šī slimība var pāriet hroniskā formā vai arī komplicēties ar smagākām slimībām, kā, piemēram, depresija.
Biežākie somatoformas veģetatīvās distonijas simptomi ir:
- grūtības koncentrēties;
- neskaidra galva;
- reibonis, neskaidra apkārt notiekošā uztvere;
- sirds ritma traucējumi, spiedoša sajūta sirds apvidū;
- elpas trūkums, sajūta, ka nepietiek gaisa, žņaugšanas sajūta kaklā, sāpes krūtīs;
- ilgstošs nespēks;
- roku un/vai kāju trīce;
- muskuļu spriedze, krampji;
- asinsspiediena svārstības;
- ķermeņa temperatūras svārstības;
- ilgstošas sūdzības par kuņģa un zarnu trakta darbības traucējumiem (vēdera pūšanās, caureja, aizcietējumi);
- pastāvīga trauksmes un baiļu sajūta;
- miega traucējumi;
- karstuma viļņi, pastiprināta svīšana;
- panikas lēkmes, nedrošības izjūta;
- grūtības tikt galā ar ikdienas pienākumiem, plānot savas aktivitātes.
Lielākajā daļā gadījumu cilvēks cieš no dažiem (parasti 2–3) minētajiem simptomiem, bet smagākos gadījumos tie mēdz būt vairāki. Raksturīgi, ka simptomi kļūst intensīvāki stresa situācijās, ir mainīgi, nepastāvīgi.
Tā kā šie traucējumi lielākoties ir fiziski, cilvēki meklē palīdzību pie speciālistiem, kas ārstē attiecīgās organisma sistēmas traucējumus. Pat tad, kad fiziskas patoloģijas ir izslēgtas un cilvēks ir nokļuvis pie psihiatra, ne vienmēr uzreiz izdodas aptvert, ka šos simptomus ir izraisījuši kādi psiholoģiski konflikti vai pārslodze. Tomēr šī saistība nav tik abstrakta un netverama. Emocijas ietekmē mūsu organismu un rada dažādas ķermeņa reakcijas. Ir normāli, ka stresa situācijās paātrinās sirdsdarbība, pastiprinās svīšana, ir satraukuma izjūta. Ja cilvēks ir vesels, tad šīs sajūtas pāriet un organisms strādā savā parastajā režīmā, tiklīdz stresa izraisītājs vairs nav aktuāls. Taču, ja cilvēks pastāvīgi pārpūlas vai ilgstoši izjūt stresu, organisms dekompensējas un visus savus spēkus tērē stresa izturēšanai. Ieslēdzas dažādi kompensējošie mehānismi, un organisms sāk darboties izdzīvošanas režīmā. Pastāvīgi palielinātā daudzumā izdalās stresa hormoni, kas noved pie sirdsdarbības paātrināšanās, trauksmes izjūtas, aknās atbrīvojas glikogēns, kas pievada organismam papildu enerģiju, lai tas būtu gatavs pārciest stresu – pieaug muskuļu tonuss, pastiprinās sviedru izdalīšanās. Tiek izjaukts veģetatīvās nervu sistēmas līdzsvars, kas arī izpaužas kā veģetatīvā distonija.
Šī situācija, kad ir zudis veģetatīvās nervu sistēmas līdzsvars, ir kā organisma aizsargreakcija pret tālākiem bojājumiem, pievēršot cilvēka uzmanību problēmas aktualitātei.
Lai arī šie traucējumi ir mokoši un būtiski ietekmē cilvēka dzīves kvalitāti, nereti diagnozes noteikšana var aizkavēt izveseļošanos. Cilvēki, kas cieš no šiem traucējumiem, kā aizsargreakciju izmanto distancēšanos no problēmām, bieži tas notiek neapzināti. Ja pirms tam viņi ir meklējuši fizisku kaiti un nav to atraduši, tad jebkādas diagnozes noteikšana rada sava veida atvieglojumu. Tomēr tas var apdraudēt izveseļošanos, jo dažkārt, diagnozi nosaucot vārdā, cilvēks sāk mērķtiecīgi pievērsties konkrētās diagnozes ārstēšanai. Konkrētajā situācijā tas izpaužas kā fokusēšanās uz veģetatīvās nervu sistēmas disbalansa ārstēšanu dažādos, brīžiem pat absurdos veidos tā vietā, lai rāmi pievērstos savu dzīves problēmu un konfliktu apzināšanai. Būt godīgam un kritiskam pret sevi ir viens no lielākajiem dzīves izaicinājumiem, tāpēc vieglāk ir ļoti cītīgi ārstēt veģetatīvās sistēmas disbalansu.
Ja atpazīstat savas izjūtas saistībā ar minētajiem simptomiem un jums šķiet, ka tā varētu būt veģetatīvā distonija vai varbūt jau esat pārliecināts, ka tā ir veģetatīvā distonija, vērsieties pēc palīdzības. Šo traucējumu ārstēšanā specializējas psihiatri un psihoterapeiti. Pie šāda speciālista būtu vērts vērsties, lai sāktu apzināties un risināt šos traucējumus. Pamatārstēšanas metode šiem traucējumiem ir psihoterapija, tomēr dažkārt vajag nozīmēt arī medikamentus, kas stabilizētu disharmonisko neiromediatoru sekrēciju un novērstu nepatīkamās sajūtas.
Labāk meklēt palīdzību nevilcinoties, jo laika gaitā, simptomiem pastiprinoties, dzīves kvalitāte būtiski pasliktinās un pieaug ārstēšanas ilgums un dažādu ārstniecības metožu nepieciešamība. Esiet atbildīgi pret sevi, savu veselību, novērtējiet harmonijas nepieciešamību visās jūsu dzīves jomās!
