Sintija Strautmane, Marta Celmiņa: Nemierīgo kāju sindroms

Nemierīgo kāju sindroms, dēvēts arī par Villisa – Ekborna slimību, ir maz zināma, tomēr samērā bieži sastopama neiroloģiska slimība, kam raksturīga nepatīkama, nepārvarama tieksme kustināt kājas, kas pastiprinās miera stāvoklī, un kāju kustināšana pacientam sniedz īslaicīgu atvieglojumu.

Nemierīgo kāju sindromu novēro līdz 15% pieaugušo Amerikā un Ziemeļeiropā. Tas biežāk raksturīgs senioriem un sievietēm.

Kā jau iepriekš minēts, galvenais slimības simptoms ir nepatīkama, nepārvarama tieksme kustināt kājas, reizēm arī rokas. Simptoms pastiprinās miera stāvoklī un to vairāk novēro dienas otrajā pusē. Reizēm cilvēki šo nepatīkamo sūdzību apraksta kā vajadzību kustēties, tirpšanu, niezi, var būt nemierīgums, vilkšanas sajūta, elektriskai strāvai līdzīgas un citas nepatīkamas sajūtas. Var būt arī sāpju sajūta, bet ne vienmēr. Tipiski sajūtas ir vairāk virspusējas. Īslaicīgu atvieglojumu sniedz kāju kustināšana, berzēšana, aukstuma un karstuma kompresijas. Ņemot vērā, ka nemierīgo kāju sindroms pastiprinās dienas otrajā pusē, cilvēkiem bieži ir raksturīgi arī miega traucējumi, trausls miegs, miegainība dienas laikā, līdz ar to arī pazemināts garastāvoklis līdz pat depresijai un trauksmei.

Pagaidām nav īsti skaidrs, kādēļ rodas nemierīgo kāju sindroms. Biežākais riska faktors ir zems dzelzs (feritīna) rezervju līmenis asinīs, ko var viegli noteikt asins analīzēs. Svarīgi: nepietiek ar to, ka feritīna līmenis ir normas robežās -  ja tas ir < 50 ng/ml, tas ir cieši saistīts ar nemierīgo kāju sindroma attīstību. Ja cilvēks ir slims vai tik tikko slimojis, feritīna līmenis būs paaugstināts nesenās slimības dēļ. Ja cilvēks slimo ilgstoši, piemēram, ar reimatoīdo artrītu, asinīs jānosaka transferīna līmenis – ja tas ir zem 20%, tas norāda uz risku nemierīgo kāju sindroma attīstībai. 

Novērots, ka nemierīgo kāju sindroma attīstībā nozīme ir arī ģenētikai – līdz pat 60% gadījumu līdzīgas sūdzības sastopamas arī ģimenes locekļiem. Konkrētu gēnu saistība ar slimības attīstību nav pierādīta. Citi riska faktori nemierīgo kāju sindroma attīstībai ir arī mazasinība jeb samazināts sarkano asins šūnu skaits, nieru mazspēja, cukura diabēts, paaugstināts parathormona un homocisteīna līmenis, sieviešu dzimums, jaunāks vecums. Tāpat slimības attīstība var būt saistīta ar muguras smadzeņu bojājuma sindromiem, multiplo jeb izkaisīto sklerozi, Parkinsona slimību, ģenētiskām, reimatoloģiskām un citām saslimšanām. Nemierīgo kāju sindroms skar vidēji katru ceturto grūtnieci, maksimumu sasniedzot 3. grūtniecības trimestrī, bet drīz pēc dzemdībām pāriet.

Nemierīgo kāju sindroms ir klīniska diagnoze – ārstam pietiek ar cilvēka sūdzībām, lai to noteiktu. Galvenās pazīmes ir: 1) tieksme kustināt kājas, kas ir saistīta ar nepatīkamām sajūtām kājās; 2) vēlme kustināt kājas pastiprinās miera stāvoklī; 3) vēlme kustināt kājas samazinās vai pāriet, kustinot kājas; 4) nepatīkamās sajūtas vairāk izteiktas vakaros vai naktīs; 5) šīs problēmas neizraisa citas saslimšanas, piemēram, multiplā skleroze.

Kā ārstēt nemierīgo kāju sindromu? Ja ir zems dzelzs rezervju līmenis (feritīns), jālieto dzelzs. Ja slimības attīstība saistīta ar citu saslimšanu, piemēram, ar multiplo sklerozi, jāārstē tā. Tomēr ne vienmēr nepieciešams lietot medikamentus, lai mazinātu nemierīgo kāju sindroma izpausmes – liela nozīme ir ikdienas režīma sakārtošanai: var mēģināt masēt kājas, ieiet karstā vannā, uz kājām uzlikt aukstas vai karstas kompreses, novērst uzmanību ar citām lietām, piemēram, skatīties filmas, izmantot relaksācijas metodes, - jogu, pastaigāties vai izstaipīt kājas.

Foto: Shutterstock.com

Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2023. gada septembra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!