Sargājiet bērnus no apdeguma traumām!
Reizēm bērna soļus dzīvē mēdz pavadīt ar frāzi: “Kā tad gūs pieredzi, ja ne apdedzinoties!” Taču bērnu ķirurgs DŽEIMSS ROZĪTIS, kurš, ilgus gadus strādājot Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā, ir pieredzējis tik daudz un tik smagu apdeguma traumu, ka par tām izsakās skarbi un tieši, lai tikai pasargātu mazos pacientus no tādas pieredzes kā apdegumi. Lai notiktu tāda nelaime, ir vajadzīgs vien mirklis, bet mēneši, lai ārstētos, un viss mūžs, lai sadzīvotu ar sekām.
– Bērnu Latvijā ir palicis mazāk, bet nevar apgalvot, ka arī apdegumu skaits ir samazinājies. Vien neliels kritums ir manāms, salīdzinot ar 80. un 90.gadu beigām, bet tik un tā slimnīcā nonāk vismaz 150–170 pacientu gadā. Tie ir pacienti ar smagām apdeguma traumām. Vēl lielākā skaitā ir pacienti ar neliela apjoma apdegumiem, bet viņi saņem medicīnisko palīdzību neatliekamās palīdzības nodaļā un turpina ārstēties mājās, tāpēc ar viņiem es nesastopos. Gan maza, gan liela apjoma apdegumiem cēlonis ir viens, bet svarīgākais, ka neliela apjoma apdegumu bojājums ir mazāks un to ir iespējams ārstēt ārpus slimnīcas.
Biežākais apdeguma traumu cēlonis bērna vecumā ir kontakts ar karstiem šķidrumiem – tēju vai kafiju. Šādus apdegumus jeb applaucējumus parasti gūst bērni vecumā no dažiem mēnešiem līdz divu (retāk līdz trīs) gadu vecumam. Visbiežāk šī nelaime notiek, bērnam atrodoties rokās kādam no vecākiem. Ārsti tos dēvē par tipiskiem kreisās vai labās puses apdegumiem. Šāds apzīmējums pasaka, kurā rokā vecāks turēja krūzi ar karsto dzērienu un kurā – bērnu. Tipiska kreisās vai labās puses apdeguma gadījumā apdeg galva, kakls, atbilstošās puses plecs un roka. Lielai daļai bērnu, kuri guvuši šāda tipa apdeguma traumu, zīmes paliek uz visu mūžu. Ārstēšana bērnam ir nepatīkama, par spīti atsāpinošu zāļu lietošanai.
Katrs savā dzīvē kaut reizi ir pirkstu pie karstas pannas pielicis un zina, kā tas sāp. Tāda apdeguma apjoms ir mērāms procentu tūkstošdaļās, diemžēl slimnīcā nonākušu bērnu apdeguma apjoms ir izsakāms lielos procentos. Maziem bērniem, kas nonāk slimnīcā, apdeguma plašums vidēji ir ap 10 vai nedaudz virs 10 procentiem, un tādi pacienti veido lielāko daļu no visiem apdeguma pacientiem, kas ārstējas slimnīcā (skat. 1. attēlu). Ja apdegums plašums nepārsniedz 10% un ja nav dziļāku apdegumu, tad ir iespējams ārstēties ambulatori. Mūsdienās nav vairs sastopami tādi apdegumu veidi, kuri bija izplatīti vēl 90. gadu sākumā un kuri iegūti laukos, bērnam iekrītot uz zemes dzesēties noliktos cūkēdiena un ievārījuma katlos. Lielāko daļu gadījumu, kad bērns guvis apdeguma traumu ar karstu tēju vai kafiju, es uzskatu nevis par nelaimi, bet gan par nolaidību, pilnīgi noteikti. Tie ir apdegumi, no kuriem var izvairīties. Būšu skarbs, bet, ja kafija ir jāpadzer, tad lai bērns to brīdi pavada gultiņā raudot, nekā pēc tam bērnam ir jābļauj divas nedēļas slimnīcā un pēc tam mēnešiem jāārstējas mājās. Diez vai tāda kafijas dzeršana, pēc kuras bērnam ir jāārstējas slimnīcā, ir attaisnojama. Katram laikam savi tikumi, un viens no tiem mums ir tāds, ka vienā rokā jātur bērns, telefons jāpiespiež pie vaiga, un tajā pusē, kur telefons, vēl rokā jāpaņem karsta dzēriena krūze. Neviens no mums nav daudzrocis, tāpēc veiksmīgi tā darboties nav iespējams.
Cita veida traumas gūst bērni pēc gada vecuma, sākot staigāt, jo spēj uzraut kaut ko sev virsū. Nereti tas ir tējkannas vads, kas nokarājas, un bērns aiz tā var paraut un uzgāzt sev virsū tējkannu ar tās saturu. Bērns ir zinātkārs, par visu interesējas. Un nelaimei nav vajadzīgs laiks, tā notiek zibenīgi. Visu dzīvē nevar paredzēt, un iespējams, ka pieaugušais aizgriežas tikai uz mirkli, bet nelaime jau ir notikusi. Dažreiz notiek arī nelaimes, ne viss ir nolaidība. Nepieminēsim tos, kas ir ugunsgrēka upuri, par laimi, tādi gadījumi ir reti. Un tā ir cita kategorija, kas ietver visus vecumus.
Vasaras sezonā ir daudz no grila gūtu apdegumu. Neuzskatu, ka divgadīgam bērnam būtu jāatrodas grila tuvumā. Uz visām pudelēm ar degošu šķidrumu ir rakstīts, kādiem jābūt drošības pasākumiem. Ja cilvēki uzskata sevi par gudriem, tad viņi varētu arī izlasīt to, kas ir rakstīts uz etiķetes. Ar to jau būtu daudz pateikts. Ja būtu kaut nelielas zināšanas par to, kā uzvedas šķidrumi, degmaisījumi gāzveida un šķidrā stāvoklī, tad varētu izvairīties no apdeguma traumām. Pudeles, kurās ir garaiņi, bieži vien eksplodē. To, ka liesmā nevajag liet eksplozīvus šķidrumus, jāiemāca pieaugušajiem un bērniem arī. Bērni ir ziņkārīgi, bet labāk, ja pirms ziņkāres ir zināšanas. Tad rezultāts ir labāks. Gribētos, lai apdeguma traumu ir mazāk.
Liesmas apdegumi ir tie, kas atstāj rētas, un tad bērni ir pakļauti operācijām. Cilvēkos valda tāds uzskats, ka gan jau pēc tam varēs visu plastiski izoperēt… Nevarēs visu izoperēt! Plašus rētaudus padarīt par neredzamiem nevar! Bieži vien viena veida rētas var padarīt par cita veida rētām – smukākām. Jā, ir daudz kas labojams, un no ārstu viedokļa ir labi izlabots, savukārt pacients un viņu vecāki nesaprot, kas tur labs, jo ārsta mērķis ir novērst savilkumu jeb kontraktūru veidošanos un atjaunot funkcionalitāti. Un, par spīti tam, ka plastikas ķirurģija Latvijā ir ļoti augstā līmenī, padarīt neredzamu plaša apdeguma rētu nevar.
Visu rakstu lasi žurnāla "ārsts.lv" augusta numurā!
