Sāp katru dienu kauli, kauli...: Muguras, kaulu un locītavu sāpes
Algos no latīņu valodas nozīmē sāpes. Algologi specializējas sāpju ārstēšanas metodēs. Algoloģija ir papildspecialitāte, un algologs var būt, piemēram, ģimenes ārsts, anesteziologs vai fizioterapeits. Atkarībā no tā, kāda ir ārsta pamatspecialitāte, algologs izmanto savas specifiskās metodes, lai novērstu sāpes. Dr.med. IRINA EVANSA ir anestezioloģe un algoloģe un ikdienas praksē izmanto blokādes, kas reizēm pacientiem šķiet biedējošas., taču lieliski palīdz tikt galā ar sāpēm. Lai bailēm nebūtu lielas acis, ārste skaidro blokāžu būtību.
Par sāpēm
Sāpju veidi ir dažādi. Vienkāršākais iedalījums ir akūtās un hroniskās sāpēs. Par hroniskām sāpēm uzskata sāpes, kas ilgst ilgāk nekā trīs mēnešus.
Biežākais akūto sāpju veids ir nociceptīvas sāpes – tās rodas pēc akūta notikuma, piemēram, pēc muskuļu pārpūles vai pēc traumas, šajos gadījumos vēl nav bojāts nervs, ir tikai akūts audu bojājums. Pareizi ārstējot, šīm sāpēm būtu jāpāriet 2–3 nedēļu laikā. Tā kā nav iesaistītas nervu struktūras, mēs varam izmantot pretsāpju plāksterus, masāžas, fizikālās terapijas metodes, kā arī medikamentus, piemēram, nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus. Tomēr, ja šī terapija ir nepietiekama un sāpes nepāriet, tiek veiktas arī blokādes.
Otrs sāpju veids ir iekaisuma sāpes – kad izveidojies audu iekaisums. Visbiežāk arī šīm sāpēm nav raksturīgs nervu bojājums. Iekaisušie audi var veidoties locītavās – artrīti, vai muskuļos – miozīti. Arī šīm sāpēm nepieciešama kompleksa, specifiska terapija.
Trešais sāpju veids ir neiropātiskas sāpes, kad ir bojāts nervs, šīs sāpes visbiežāk ir hroniskas, kā arī tās ir daudz grūtāk izārstēt.
Sāpes var lokalizēties dažādās vietās, tās var būt muguras sāpes, galvassāpes, locītavu vai muskuļu sāpes. Pēc statistikas datiem, 20% no pacientiem jeb katrs piektais pieaugušais cieš no hroniskām sāpēm.
Visbiežākās ir muguras sāpes
Visbiežāk muguras sāpju cēlonis ir saišu vai muskuļu sastiepums, šādas sāpes ir salīdzinoši vienkārši izārstēt – var izmantot gelus, masāžas vai pretsāpju plāksterus, kā arī nesteroīdos pretiekaisuma medikamentus. Grūtāk ārstējamas sāpes ir, ja veidojas mugurkaula starpskriemeļu disku protrūzijas (starpskriemeļu diska izbīdīšanās no normālās robežas). Tās veidojas traumas vai pārlieku lielas slodzes rezultātā. Vēl bieža patoloģija, kas rada sāpes mugurā ir starpskriemeļu diska trūce – stāvoklis, kad starpskriemeļu disks kļūst vājāks un veido iztilpumu, kā arī attīstās iekaisums.
Gan protrūzijas, gan trūces var veidoties ne tikai muguras lejasdaļā, bet arī kakla un krūšu daļā. Šīm sāpēm raksturīgs izstarojums uz ekstremitātēm. Ja protrūzija vai trūce ir kakla daļā – var izstarot sāpes uz vienu vai abām rokām, ja jostas daļā – sāpes izstaro uz kājām.
Kad pacients vēršas pie ģimenes ārsta vai pie kāda speciālista ar sūdzībām par sāpēm un tiek nosūtīts uz izmeklējumu, piemēram, datortomogrāfiju vai magnētisko rezonansi, gadījumos, kad izmeklējumā atklājas trūce vai protrūzija, sāpju mocītais pacients nereti lūdz nosūtījumu pie ķirurga vai vertebrologa uz operāciju. Bet pie ķirurga pacients būtu jāsūta tad, ja pacients nevar pats paiet, nevar veikt normālu urināciju, pacientam ir augsta temperatūra un ir neciešamas sāpes – tikai tad var domāt par ķirurģisku terapiju. Visos citos trūces vai protrūzijas gadījumos nav nepieciešama operācija un bez tās var iztikt. Ir pierādīts fakts, ka 50% gadījumu pēc ķirurģiskas operācijas, kas veikta protrūzijas vai trūces ārstēšanai, sāpes nepāriet vai arī atjaunojas pēc neilga laika.
Muguras lejasdaļas sāpes var provocēt sakroiliakālās jeb krustu locītavas patoloģija – artroze, kad pacientam it kā sāp krustu daļa.
1. attēls. Krustu kaula un zarnkaula jeb sakroilikālā locītava
Muguras lejasdaļas sāpes un kakla daļas sāpes mugurā var provocēt fasešu locītavu patoloģija (fasetes – mazas locītavas, kas atrodas starp muguras skriemeļu smailajiem izaugumiem). Šīs sāpes bieži novēro sportistiem, kad mugurkaulam tiek likta pārlieku liela slodze. Fasešu locītavu sāpes var novērot ne tikai sportistiem, bet arī cilvēkiem, kas ikdienā strādā, stāvot kājās, vai veic darbu, kurā jāceļ lieli smagumi, piemēram, pārdevējiem un krāvējiem. Šādām sāpēm ne vienmēr palīdz nemedikamentoza terapija un arī pretsāpju tabletes nelīdz. Šie pacienti staigā no ārsta pie ārsta, un netiek sasniegts labvēlīgs efekts, sāpes nemazinās. Ja ir fasešu locītavu sāpes, labu efektu var panākt ar blokāžu palīdzību.
Sāpju ārstēšanas metodes
Sāpju ārstēšanā var izmantot nemedikamentozo terapiju: fizikālo terapiju, ārstniecisko fizkultūru un masāžas. Var izmantot arī medikamentozo terapiju – sākumā terapijā tiek izmantotas ziedes un plāksteri, pēc tam lieto tabletes, nereti abus terapijas veidus apvieno. Ja sāpes neizdodas izārstēt, nākamais posms ir blokādes.
Algoloģijā jeb sāpju medicīnā tiek lietota multimodālā analgēzija, kas nozīmē, ka ārstēšanas laikā tiek izmantotas vairākas sāpes mazinošas metodes. Ja sāpes ilgstoši ārstē tikai ar ziedēm un nav pozitīva efekta un ja netiek sākta medikamentu lietošana vai netiek veiktas blokādes, tad sāpes var kļūt hroniskas, kas nozīmē, ka tās nav kvalitatīvi ārstētas.
Pacients bieži vien ārstējas ar dažādām ziedēm, bet ir jāsaprot, ka tad, ja ir muguras sāpes, ziedē esošās vielas nespēj tikt līdz muguras skriemeļu nerviem, tās darbojas tikai ādas un zemādas līmenī. Ja ir problēma locītavā vai diskā – ziede nespēs palīdzēt. Tāpat arī medikamentozajā terapijā – medikamenti darbojas centrāli, un tomēr katram medikamentam ir savs darbības mehānisms – tas darbojas vai nu uz muguras smadzeņu ragiem, vai galvas smadzenēm, vai uz ādas receptoriem. Tāpēc ir svarīgi šos medikamentus pareizi kombinēt un nozīmēt papildus blokādei.
Nervu, locītavu un starpskriemeļu disku blokādes
Diemžēl par blokādēm pacientiem nav pietiekamas zināšanas. Pacienti domā, ka, ja tiek veikta blokāde – tā nav ārstēšana, bet tikai simptomu samazināšana. Šis uzskats ir nepareizs – blokādes ir ārstējošas! Protams, efektivitāte ir atkarīga no tā, cik pareizi noteikta diagnoze, kā arī no tā, vai pareizajā vietā tiek ievadīts medikaments.
Blokādes laikā ar adatu blakus bojātajam nervam vai locītavai, vai pie diska protrūzijas, vai trūces tiek ievadīts medikaments. Blokādēm izmanto hormonālus līdzekļus, tie ir pasaulē atzīti kā visefektīvākie iekaisuma mazināšanā. Samazinot iekaisumu vietā, kur ir radušās pārmaiņas, tiek samazinātas arī sāpes. Brīdī, kad veidojas diska protrūzija, izdalās iekaisuma mediatori. Iedarbojoties ar blokādi, tiek novērsta šo mediatoru iedarbība uz nervu saknītēm, tādā veidā samazinot sāpes.
Katram pacientam medikaments iedarbojas citādi, ļoti liela nozīme ir tam, kurā sāpju stadijā pacients ir atnācis. Ja atnāk akūto sāpju periodā, kad sāpes vēl nav paspējušas kļūt hroniskas, tad pozitīvu efektu var panākt jau ar divām blokāžu injekcijām. Ja sāpes ir kļuvušas hroniskas, tad ir vajadzīgas vairākas blokādes. Jo ātrāk pacients vēršas pie invazīvā algologa, anesteziologa blokādes veikšanai, jo augstāka procentuālā iespēja, ka šīs sāpes pāries. Protams, nemelošu, ka hroniskas sāpes ir grūtāk ārstēt pat ar blokādēm. Šādos gadījumos sākumā piedāvājam hormonālās blokādes, un tad tiek piedāvāta pulsa radiofrekvences blokāde (ar radiofrekvences palīdzību tiek apstrādāts sāpošā nerva apvalks), šādai pieejai ir ilgstošāks efekts.
Kā jau teicu, papildus blokādēm pacients saņem arī medikamentozo terapiju, jo uz sāpēm ir jāiedarbojas no visām pusēm, lai terapija būtu veiksmīga. Tāpat vēlāk tiek pievienota fizikālā terapija un vingrošana. Vienmēr saku – nevajag skriet uzreiz pie ķirurga, ar sāpēm var tikt galā arī bez ķirurga palīdzības.
Blokādei ir laba iedarbība, ja sāpes samazinās par 50%. Blokādes nedrīkst veikt atkārtoti, ja nav efekta jau no pirmās blokādes. Dažkārt pacienti atnāk un saka – cik kursu ir jāiziet, lai sasniegtu efektu? Atbilde ir: ja, ievadot blokādi, sāpes nemazinās – ir jādomā par citu sāpju cēloni vai citu blokādes veikšanas lokalizāciju.
Ja, veicot blokādi, nav efekta, tas nenozīmē, ka kaut kas ir izdarīts nepareizi, vienkārši sāpju cēlonī ir iesaistītas vairākas ķermeņa struktūras un nepieciešams veikt blokādi arī citās lokalizācijās.
Blokādes dažkārt izmanto arī kā diagnostikas metodi – piemēram, datortomogrāfija uzrāda izmaiņas kādā struktūrā. Ievadot šajā lokalizācijā medikamentu – ja sāpes nemazinās, tas nozīmē, ka sāpju cēlonis ir meklējams citur, nevis tur, kur ir redzamās izmaiņas.
Komplikācijas
Pacienti bieži baidās no blokādēm, jo liekas, ka tās ir sāpīgas vai ar tām var panākt kādu nevēlamu blakusefektu. Pēc blokādes, kuru ievada muskulī, nevar izveidoties nopietnas komplikācijās. Var būt tikai kāds zilums vai nelielas sāpes pēc injekcijas.
Tomēr, ja runa ir par blokādēm mugurā, piemēram, epidurālām blokādēm, fasešu locītavu blokādēm, sakroiliakālām blokādēm un disku patoloģijām, tad, jāņem vērā, ka te, protams, blokādes var veikt tikai rentgena kontrolē. Tad ārsts redz, kur tiek ievadīta adata, kur ir patoloģijas vieta, un medikaments tiek ievadīts precīzi bojājuma vietā. Latvijā ar šāda veida terapiju nodarbojas tikai 6–7 speciālisti, un viņi ir ļoti pieredzējuši, tāpēc komplikācijas ir ārkārtīgi retas. Ir arī metode, kad pirms medikamenta ievades tiek ievadīta kontrastviela, lai pārliecinātos par to, ka medikaments tiks ievadīts pareizi.
Pirms blokādes ievadīšanas tiek veikta lokāla atsāpināšana, tāpēc process pacientam ir nesāpīgs.
Arī pacientam ir svarīga loma!
Akūto sāpju periodā ir svarīgi lietot medikamentus pareizās devās un pareizos laikos, tāpēc pacientiem ir jābūt līdzatbildīgam. Ja ir noteikts, ka zāles jālieto ik pēc 6 stundām, tad tā arī ir jādara. Dažkārt pacienti, saņemot zāles, tās lieto “kā sanāk” un tad brīnās, ka sāpes nemazinās.
Pacientiem ar ļoti izmainītu mugurkaula struktūru pēc blokādēm un medikamentozās terapijas ir jānēsā muguras jostas vai ortozes. Svarīgi izvēlēties pareiza izmēra jostu, lai nespiestu mugurkaulu. Tā kā šis process nav īpaši ērts, tad ir ļoti svarīgi, lai pacients apzinātos, ka josta ir nepieciešama, un, lai arī tas nav pārāk ērti, tomēr tā palīdz uzlabot muguras veselību un mazina iespēju, ka sāpes atgriezīsies.
Pēc blokādes veikšanas ārstniecības process nebeidzas. Ja ar blokādes palīdzību ir atvieglotas sāpes, tad pacients var sākt aktīvu darbību mugurkaula stāvokļa uzlabošanā – apmeklējot fizioterapeitus, nodarbojoties ar ārstniecisko vingrošanu.
Vēl svarīgs aspekts, kas ir jāievēro, – mērena fiziskā slodze! Ir daļa pacientu, kas nevēlas samazināt savu fizisko slodzi. Tie ir tādi, kas visu mūžu ir sportojuši un nesaprot, ka, kļūstot vecākam, ir arī jāsamazina fiziskās aktivitātes. Pacientam ir jāsaprot, ka gadu laikā notiek izmaiņas mugurkaulā, un tas nozīmē, ka nevar veikt tādu slodzi kā pirms desmit un vairāk gadiem. Akūtajā sāpju periodā vajadzētu vispār izvairīties no smagas slodzes. Protams, tas nenozīmē, ka ir tikai jāguļ, bet tas nozīmē to, ka skriešanas vietā jāizvēlas iešana un, iespējams, ka jāiet nevis 10–15 km, bet gan 5–7 km, lai nepārslogotu mugurkaulu.
Ir svarīgi pacientam pašam izvērtēt, vai slodze, ko viņš veic un cieš sāpes, ir vēlamāka nekā mazāka slodze un dzīve bez sāpēm.
Un vēl jāatceras, ka sāpju izcelsmē iesaistās vairāki biopsihoemocionālie fenomeni, tātad sāpju intensitāte ir atkarīga arī no tā, kāds ir pacienta psihiskais stāvoklis, izglītības un kultūras līmenis, stresa stāvoklis ikdienā, kāda ir apkārtējā vide. Svarīga loma sāpju attīstībā ir dažādām problēmām, piemēram, darbā vai ģimenē. Visiem emocionālajiem faktoriem ir ļoti liela nozīme. Ja pacienta sāpju cēlonis vairāk ir psihoemocionāls, tad, protams, uzreiz nevajag ķerties pie medikamentiem, bet jānoskaidro īstais sāpju cēlonis.
Rakstu lasiet arī „ārsts.lv” 2017. gada maija numurā!
