Sandra Vestermane: Praktiskā psihofizioloģija neirologa, psihiatra un psihoterapeita praksē

Klejotājnerva stimulācija ar diafragmālu elpošanu un bioloģiskā atgriezeniskā saite

Psihofizioloģija ir mācība par prāta un ķermeņa savstarpējām attiecībām. Praktiskā psihofizioloģija ir psihofizioloģijas nozare, kura izmanto zināšanas par to, kādai jābūt prāta un ķermeņa mijiedarbībai, lai attīstītu praktiski lietojamas metodes šīs mijiedarbības uztveres uzlabošanai, izglītojošiem vai klīniskiem mērķiem.

Bioloģiskās atgriezeniskās saites metode (angliski – biofeedback) balstās uz cilvēka spēju mainīt ķermeņa funkcijas mācību procesa rezultātā. Galvenais šīs metodes terapijas/treniņu mērķis ir mācību procesa rezultātā pozitīvi ietekmēt ķermeņa funkcijas, ķermeņa labsajūtu un attīstīt ķermeņa procesu paškontroli.

Bioloģiskās atgriezeniskās saites metode ir viena no praktiskās psihofizioloģijas metodēm. Tas ir process, kurā reālā laikā tiek pierakstītas un atspoguļotas vienas vai vairāku fizioloģisko sistēmu funkcijas: muskuļu sasprindzinājums, pulsa frekvence un amplitūda, ādas temperatūras svārstības, svīšanas reakcija, elpošanas frekvence un amplitūda, smadzeņu bioelektriskā aktivitāte. Bioloģiskās atgriezeniskās saites metode nav pasīva terapijas metode – tā ir nopietns mācību process un treniņš!

Bieži slimības izraisa neprasme uztvert brīdi, kad kāda fizioloģiskā sistēma funkcionē nepareizi atbilstoši noteiktai situācijai, piemēram, daudzi skrējēji neizmanto optimālu elpošanas veidu. Vai arī daudziem cilvēkiem ir galvassāpes tāpēc, ka viņiem pārāk ilgu laiku ir pārāk saspringti muskuļi kakla un plecu daļā, žokļu locītavas rajonā, vai tāpēc, ka viņi neatslābina savus muskuļus pēc tam, kad to sasprindzinājums vairs nav vajadzīgs.

Kas ir bioloģiskā atgriezeniskā saite

Bioloģiskās atgriezeniskās saites (angliski biofeedback) metode ir apkopojošs jēdziens dažādām terapeitiskām procedūrām. Šī metode var ietvert, piemēram, vārdisku instruktāžu, uzmanības fokusēšanu, relaksācijas paņēmienus, slodzes testus, vizualizācijas vingrinājumus.

Lai panāktu bioloģiskās atgriezeniskās saites darbību, tiek izmantoti elektroniski un elektromehāniski instrumenti – parasti ar tiem tiek uztverti ķermeņa signāli, kuru izpausmes vai to spontānas izmaiņas pacients nepietiekami sajūt vai vispār neapzinās.

Tomēr aparātu izmantošana nav pašmērķis, tos izmanto mācību procesa un paškontroles uzlabošanas veicināšanai. Cilvēks saņem informāciju par sava ķermeņa funkcijām ar akustiskas vai optiskas informācijas palīdzību. Kopējos panākumus ietekmē dažādi mainīgi un subjektīvi lielumi: motivācija, ārējie, iekšēji faktori u.c. Bioloģiskās atgriezeniskās saites treniņu laikā pacienti mācās ietekmēt ķermeņa funkcijas un slimību izpausmes, kuras līdz tam uzskatīja par neietekmējamām. Treniņu efekts ir atkarīgs no katra cilvēka motivācijas un ieguldītā darba.

Bioloģiskās atgriezeniskās saites lietošanas indikācijas

Bioloģiskā atgriezeniskās saites treniņu efektivitāte ir pierādīta kontrolētos zinātniskos pētījumos.

Galvenās indikācijas:

• migrēna;
• saspringuma tipa galvassāpes un hroniskas muguras sāpes;
• tinīts (džinkstēšana, šņākoņa ausīs);
• trauksme, panikas lēkmes, fobijas;
• uzmanības deficīts/hiperaktivitātes sindroms (UDHS);
• miega traucējumi;
• paaugstināts asinsspiediens;
• depresīvi simptomi kopā ar hronisku sāpju sindromiem;
• ja ir fiziskas sūdzības bez pietiekama organiska izskaidrojuma (somatiski traucējumi);
• Reino sindroms (perifērās asinsrites traucējumi);
• astma u.c.

Metodi var izmantot arī:

• stresa pārvarēšanai un profilaksei;
• sasniegumu optimizēšanai un vispārējās labsajūtas veicināšanai;
• psihofizioloģisko kopsakarību demonstrācijai;
• relaksācijas treniņiem;
• darbspēju uzlabošanai;
• neiromuskulārai rehabilitācijai (pēc centrālās nervu sistēmas un spinālas traumas, cerebrālās triekas, insulta u.c.).

Katrā atsevišķā gadījumā jānovērtē, cik lielā mērā bioloģiskās atgriezeniskās saites izmantošana ir lietderīga.

Bioloģiskās atgriezeniskās saites treniņus var integrēt arī kā papildu metodi paralēli jau esošai ārstēšanas metodei.

Kam bioloģiskās atgriezeniskās saites metode nav piemērota

• cilvēkiem ar psihiatriskām slimībām (šizofrēniju, smagu depresiju);
• bērniem, kas jaunāki par pieciem gadiem;
• pacientiem, kuri nav izmeklēti un kuriem nav noteikta precīza diagnoze;
• cilvēkiem, kuriem ir uztveres un mācīšanās grūtības;
• pacientiem, kuru diagnoze neatbilst iepriekš minētajām diagnozēm.

Kam jāievēro piesardzība

Piesardzība jāievēro tiem cilvēkiem, kas regulāri lieto medikamentus: insulīnu, orālos hipoglikēmiskos līdzekļus, tiroksīnu (vairogdziedzera hormonu), antikonvulsantus, asinsspiedienu pazeminošus medikamentus, antidepresantus, diurētiskos līdzekļus un citus medikamentus. Šos pacientus ārstējošam ārstam jābūt informētam par pacienta iesaistīšanos bioloģiskās atgriezeniskās saites treniņos, jo var būt nepieciešama medikamentu devu korekcija.

Sirds ritma mainīguma treniņš

Sirds ritma mainīgums ir fizioloģisks fenomens – variācija starp sirdspukstiem laika intervālā, kuri nav vienādi. 20. gadsimta 80. gados sirds ritma svārstību bioloģiskās atgriezeniskās saites treniņi tika attīstīti ar mērķi ietekmēt parasimpātisko nervu sistēmu, lai trenētu kardiovaskulārās homeostāzes refleksus. Papildus tiek izmantota klejotājnerva aferentā ietekme uz centrālo nervu sistēmu. Trešais ceļš – ietver holīnerģiskās vai parasimpātiskās nervu sistēmas iekaisuma reakcijas regulāciju.

Diafragmālās elpošanas bioloģiskās atgriezeniskās saites treniņi māca, kā atpazīt un kontrolēt neapzinātās sirds ritma svārstības. Diafragmālā elpošana bioloģiskās atgriezeniskās saites kontrolē ievērojami samazina depresiju, trauksmi un stresu.

Centrālos uzvedības procesos iesaistās limbiskā sistēma un prefrontālā garoza, ieskaitot galvas smadzeņu daļas hipotalāmu, mandeļveida ķermeni (amygdala) un mediālo prefrontālo garozu ar monosinaptiskām projekcijām uz smadzeņu stumbra refleksu tīkliem, kā arī uz autonomiem kodoliem smadzeņu stumbrā un muguras.

Sirds ritma svārstības un elastīgums – ir daudz pierādījumu, ka cilvēki ir daudz “elastīgāki” gan fiziski, gan emocionāli, ja sirds ritma svārstību amplitūdas ir augstākas un kompleksākas. Cilvēkiem ar zemu sirds ritma mainīgumu kopumā ir traucētas šādas funkcijas – viņi ir fiziski vai emocionāli slimi, ir gados vecāki, ar vāju fizisko sagatavotību un ar lielāku nāves risku. Šī iemesla dēļ sirds ritma svārstības bieži izmanto kā fiziskā un emocionālā elastīguma mērījumu.

Attiecības starp sirds ritma svārstībām un elpošanu

Ilgākas izelpas un lēnāka elpošana palielina sirds ritma svārstību amplitūdu. Lielākā daļa pētījumu ir pierādījuši, ka maksimālo efektu var sasniegt, elpojot sešas reizes minūtē (0,1 Hz). Tomēr katram cilvēkam ir sava specifiskā elpošanas frekvence, kuras gadījumā sirds ritma izmaiņas vienībā visvairāk maina asinsspiedienu (5,5–11).

Augšupejošais klejotājnerva (nervus vagus) ceļš: klejotājnerva aferentie ceļi iesaistīti smadzeņu struktūrās (smadzeņu tilta daļa locus caeruleus, orbitofrontālā garoza, saliņa jeb insula, hippocampus un mandeļveida ķermenis (amygdala)), kuras piedalās garastāvokļa un afektu regulācijā. Pastāv pierādījumi, ka dziļās diafragmālās elpošanas metode stimulē klejotājnerva zemdiafragmālās daļas, panākot līdzīgu efektu kā ar klejotājnerva (nervus vagus) elektrostimulāciju depresijas un trauksmes pacientiem.

Tāpēc var pieņemt, ka sirds ritma svārstību bioloģiskās atgriezeniskās saites metodei ir pamatotas indikācijas trauksmes un depresijas pacientiem, radot centrālus efektus. Zināms, ka citokīni no iekaisušajām ķermeņa daļām signalizē smadzenēm caur aferento klejotājnerva ceļu – kas rezultējas ar drudzi, aktivizējas stresa reakcijas caur hipotalāma-hipofīzes-virsnieru asi un simpātisko nervu sistēmu.

Pašlaik norisinās vairāk nekā 60 pētījumu par klejotājnerva stimulāciju kā iespējamo terapiju reimatoīdā artrīta, Krona slimības, insulta, sirds slimību, sāpju, aptaukošanās, epilepsijas, depresijas, galvassāpju, tinīta, fibromialģijas, baiļu pārvarēšanas, šizofrēnijas gadījumos.

Lejupejošie klejotājnerva efekti – ar sirds ritma svārstību bioloģiskās atgriezeniskās saites metodi stimulējot parasimpātiskos refleksus, var panākt autonomās reakcijas izraisītu relaksāciju, kas darbojas tieši pretēji stresa efektiem.

Trauksme

Trauksme pati par sevi ir sirds un asinsvadu slimības priekšvēstnesis. Trauksme bieži pavada depresiju, un trauksmes līmenis depresīviem pacientiem korelē ar pazeminātu sirds vagālo regulāciju, kas kalpo kā baroreceptoru kardiālās kontroles rādītājs. Šajā kontekstā samazinātas sirds ritma svārstības depresijas pacientiem var prezentēt hronisku, ar trauksmi saistītu reakciju uz ikdienas ķildām un aizkaitinājumu.

Klejotājnervs un sirds ritma svārstības – sistēmas stāvokļa monitorēšana. Lēnas elpošanas metodes ar pagarinātu izelpu ar klejotājnerva starpniecību signalizē par relaksācijas stāvokli, kas rezultējas ar vēl intensīvāku klejotājnerva aktivāciju un turpmāku relaksāciju.

Sirds ritma svārstības ir saikne starp elpošanu un kognitīvo funkciju. Prefrontālā garoza (PFK) inhibē sirds ritmu (un mandeļveida ķermeni (amygdala)), un lielāka prefrontālās garozas aktivitāte saistīta ar lielāku sirds ritma svārstību amplitūdu. Augstāka amplitūda ir saistīta ar labākām izpildfunkcijām un darba atmiņu. Tāpēc sirds ritma svārstības var uzskatīt par nervu sistēmas un visa organisma adaptācijas perifēro indeksu. Sirds ritma svārstības pieaug līdz ar mērķtiecīgu uzvedību un emocionālo regulāciju, bet samazināts sirds ritma mainīgums ir saistīts ar kognitīvu stresu.

Bioloģiskās atgriezeniskās saites metode noder diagnostikai un dod iespēju kontrolēt terapeitisko procesu terapeitam un pacientam. Tā objektivizē fizioloģisko un psihisko procesu kopsakarības, lai veicinātu neironālo mācīšanos tiešsaistē.

Pacientam principiāli svarīgs ir:

• neirofizioloģiskais treniņš pats par sevi;
• tieša atgriezeniskā saite katrā sesijā un grafiska treniņu procesa un efekta attēlošana. Veicina motivācijas, uzticēšanās, pašvērtības un paškompetences pieaugumu.

Bioloģiskās atgriezeniskās saites terapeitiskā dinamika notiek, pateicoties šādiem faktoriem:

• kontrolējot psihofizioloģiskās korelācijas ar trauksmi;
• restrukturējot pārliecības attiecībā uz emocionāliem aspektiem;
• mainot pretestības un pārvarēšanas kapacitāti;
• palielinot pašefektivitāti.

Nākotne?

Attiecības starp biheiviorāliem/psiholoģiskiem procesiem un autonomo kontroli ir sarežģītas un kompleksas. Psihofizioloģija jau vairākus gadu desmitus attīsta vērā ņemamas metodes, izmantojot perifēros mērījumus (sirds ritmu, ādas pretestību u.c.), lai novērtētu mijiedarbību starp centrālo nervu sistēmu un perifēriem orgāniem un ietekmi uz kognitīviem un emocionāliem procesiem un to mijiedarbību. Nākotnes progress ir atkarīgs no starpdisciplināras pieejas.

Atsauces

1. Ray et al. Evaluation of clinical biofeedback. New York, 1979.
2. Scrimali T. Neuroscience-based cognitive therapy: New methods for assessment, treatment and self-regulation. 2012.

Foto: Pexels.com

Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2020 gada janvāra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!