Sandra Vestermane: Kas ir resilience? Noturība pret stresu – resilience!

Resilience («pretošanās spēks») ir spēja tikt galā ar smagu psiholoģisku slodzi, smagiem likteņa triecieniem un dzīves situācijām. Tā ir svarīga veselīgas personības attīstībai, kā arī kognitīvām spējām, sasniegumiem skolā un profesionālajā dzīvē. Resilience ir spēja veiksmīgi adaptēties izteiktam stresam, traumām un citām likstām.

No attīstības psiholoģijas viedokļa, individuālā resilience ir smadzeņu attīstības procesi, kas jau piedzimstot nosaka temperaamentu, ir pēcpiedzimšanas pieredzes un vides ietekmes mijiedarbības rezultāts.

Gēnu un vides mijiedarbība

Psihoneironālo  sistēmu attīstība ir kritiski atkarīga no gēnu-vides mijiedarbības, īpaši starp gēnu ekspresiju un vidi, kā arī no vecāku-bērnu mijiedarbības kvalitātes. Ja tā noris normāli, veidosies augsta noturība pret stresu.

Noteikti traucējumi gēnu regulācijā (polimorfismi), kas saistīti ar stresa, sevis nomierināšanas un piesaistes sistēmu «ievainojamību», var kļūt par  pamatu psihiskām saslimšanām. Šī ievainojamība veidojas tikai kombinācijā ar  traumatisku pirmspiedzimšanas vai agrīnās bērnības pieredzi, kā arī novārtā atstāšanu, nolaidību, nepareizu izturēšanos, vardarbību vai depresīvu māti.

Prevalence

Resiliences prevalence atkarīga no īpašas definīcijas un populācijas pētījumu mērījuma metodes, kā arī no stresa vai traumas ekspozīcijas intensitātes un ilguma.

ASV dzīves laikā posttraumatiskā stresa sindroma  (PTSS) prevalence ir 8% (bet sievietēm, kuras cietušas no fiziskas vardarbības - 48%). Kopumā traumatiski notikumi ir bieži un neparedzami, lielākoties tos izraisa  citi cilvēki un tie izpaužas ar zaudējumu (mīļotā, īpašuma, fizisko funkciju), kas var izraisīt PTSS. Neraugoties uz atšķirībām pētījumos, noskaidrots, ka noteikta daļa cilvēku ir resilienti pret izteiktu stresu.

Ģenētika

Jau sen zināms, ka ar stresu saistītās slimības ir daļēji pārmantotas (PTSS, panika, ģeneralizēta trauksme), un virs 40% to nosaka gēni, nevis situācija vai traumatiski faktori (Cornelis et al., 2010).

Gēni nosaka neiroķīmisko stresa reakciju un neironu tīklu adaptāciju pret jaunu stresoru iedarbību. Resiliencē iesaistīti daudzi gēni, piemēram, gēns, kas kodē FK506 saistošo proteīnu 5 FKBP5, proteīnu gēni, kas modulē glikokortikoīdu (GK) receptoru sensitivitāti. FKBP5 variācijas ietekmē HHV ass atjaunošanās efektivitāti pēc stresa testa veseliem cilvēkiem, mijiedarbojas ar bērnības traumām un pieaugušajiem nosaka PTSS simptomu izteiktību (Klengel and Binder, 2015).

Specifiski ģenētiski polimorfismi ietekmē HHV asi un reakciju uz stresu, kas var radīt dažādu ievainojamību/nenoturību pret stresu.

Stresa inducētās patoloģijas ietekmē serotonīnerģiskās sistēmas gēnu variācijas, ietekmējot 5-HT transportierus, piesaisti no sinaptiskās spraugas smadzeņu reģionos, kas saistīti ar baiļu regulēšanu ( amigdalā, talāmā, dmPFC) un samazina konektivitāti starp amigdalu un regulējošiem cingulāriem reģioniem (Klumpers et al.,2015).

Gēni ietekmē resilienci pret stresu arī noradrenerģiskā sistēmā.

Funkcionāls polimorfisms gēnos, kas regulē COMPT (katehol-O-metiltransferāze) enzīmu, noārda dopamīnu (DA) un norepinefrīnu ( NE), ietekmē arī reakciju uz stresu. Polimorfisms DA receptoros un DA transprotera gēnos nosaka arī  ievainojamību pret depresiju un PTSS. Polimorfisms gēnā, kas kodē neiropeptīdu Y (NPY) un izdalās stresa laikā, negatīvi ietekmē reakciju uz stresu.

Epiģenētika un gēnu ekspresija

Prenatālā un postnatālā vide regulē attīstības procesus molekulārā līmenī caur epiģenētisko modulāciju (pašu DNS vai caur histonu proteīniem, kas vēlāk pārtop par hromatīnu), nemainot DNS sekvences.

Epiģenētiskās izmaiņas ietekmē gēnu ekspresiju.

Mātes rūpes ietekmē GK receptoru ekspresiju hipokampā, samazinot jūtīgumu pret cirkulējošiem GK (kortizolu).

Stresa reakcija pieaugušajiem ir daļējs epiģenētisko izmaiņu rezultāts, atkarīgs no agrīnās dzīves pieredzes, kā metilācijas pakāpes izpausme promoteru reģionos stresu regulējošos gēnos (GR, BDNF) hipokampā, PFK. 

Prenatāls stress izraisa epiģenētiskas izmaiņas, kas nosaka stresa reaktivitāti. Daļa no šīm izmaiņām ir reversibla pie optimālas pēcpiedzimšanas pieredzes (Dudley et al., 2011). Epiģenētiskās izmaiņas histonu acetilācijā, kas aktivizē gēnus, ir ļoti dinamiskas un regulē izmaiņas gēnu ekspresijā reakcijā uz stresu, narkotikām, medikamentiem un citām ietekmēm. Piemēram, epiģenētisko pār-programmēšanu var uzsākt ar atbilstošām resilienci veicinošām  fiziskās aktivitātes metodēm.

RESILIENCES ATTĪSTĪBA:  agrīnās dzīves vides ietekme

Pētījumi sākušies 1970-os gados. Konstatēts, ka bērni ātri atjaunojas pēc stresa, ja nonāk drošā, atbalstošā vidē. Bērna dabisko uzvedību ietekmē audzināšanas (vecāku uzvedības) kvalitāte (Pastorell et al., 2015). Papildus personīgiem psiho-sociāliem protektīviem faktoriem, svarīgs ir paaugstināts briedums, ātra reakcija uz briesmām, informācijas meklēšanas iemaņas, pozitīvas attiecības ar vienaudžiem un aprūpes personām, optimisms, pašdisciplīna, un augstākas kognitīvās funkcijas (Hirn et al., 2016). Agrīnās dzīves traumatiskā pieredze un negatīvie afekti attiecīgi negatīvi ietekmē stresa reakciju sistēmu. Izšķiroša nozīme resiliences attīstībā ir agrīnā stresa attīstības laikam, izteiktībai un ilgumam.

Prenatāls stress un vardarbība agrīnā dzīvē saistīta ar HHV ass aktivāciju vēlākā dzīvē, paaugstinot risku hiperkotikolizēmijai. Agrīns stress – agrīna vardarbība var izraisīt ilgtermiņa izmaiņas ar resilienci saistītās smadzeņu struktūrās.

Agrīna neparedzama un nekontrolējama stresa vai traumas ekspozīcija  vēlāk nereti noved līdz psihopatoloģijai.

Ekspozīcija mērenam stresam (attiecības ģimenē, vecāku slimība vai draudzīgu attiecību zaudējums) bērniem var veicināt efektīvāku savu stresa sistēmas regulāciju.

Stresa pārvaldīšanas pieredze rada sava veida imunitāti pret vēlākiem izaicinājumiem – stress inoculation (līdzība ar vakcīnām). To apstiprina pētījumi ar dzīvniekiem – apliecinot, ka ir ievērojami labāka stresa kognitīvā kontrole un lielāks vmPFK.

Pie vājas resiliences ir bailes no kārtējā neparedzamā un neizbēgamā stresa- iemācītas bezpalīdzības fenomena, kas ir depresijas teoriju pamatā, jo samazina hipokampa šūnu proliferāciju, veicina  sereotonīna sistēmas disregulāciju, negatīvi ietekmējot kognīciju un garastāvokli. Ne visiem dzīvniekiem un cilvēkiem, kuri pakļauti līdzīgam, nenovēršamam un nekontrolējamam stresam, attīstās PTSS, trauksme vai panika.

Resilienci ietekmē genomiskie faktori mijiedarbībā ar vidi.

RESILIENCES psihobioloģiskās pazīmes:

• pozitīvas uzvedības  pazīmes  un pozitīvas emocijas; 
• pozitīvs kognitīvs novērtējums;
• dzīves mērķi;
• aktīvs pārvarēšanas stils(akceptēšana, saskarsme ar bailēm, humors, fiziska aktivitāte, sociāls atbalsts, altruisms, morālais kompass – ētikas principi).

RESILIENCES neirobioloģiskais profils:

• - CRT – kortikotropina atbrīvotājhormons;
• - kortizols;
• - DHEA – dehidro-epi-androsterons;
• - L.ceruleus – noradrenalīna sistēma;
• - neiropeptīds Y;
• - serotonīns;
• - dopamīns;
• - BDNF – brain derived neurotrophic factor;
• - glutamāts;
• - oxitocīns;
• - endokanobioīdi;
• - imūnā sistēma.

Psiholoģiskie resiliences faktori: attieksme un uzvedība, kas var palīdzēt justies labāk stresa laikā (modificēts pēc Cambridge University Press 2007).

1. Pozitīvas emocijas, pozitīvs un reālistisks novērtējuma stils.

Optimisms ir stingti saistīts ar rezilienci.

Optimisms ir daļēji iedzimts, bet to var iemācīties terapijā.

Iespējamie neirobioloģiskie mehānismi: stiprs smadzeņu atalgojuma sistēmas tīkls, samazināta autonomā uzbudināmība.

2. Kognitīva elastība un atkārtota novērtēšana.

Jāatrod jēga vai vērtība grūtajās situācijās (nelaimēs).

Traumatisko pieredzi jāpārvērtē vairāk caur pozitīvāku prizmu.

Trauma var palīdzēt mums augt: jāmācās pārvērtēt, “pārrāmēt” nelaimi, atrodot tās ieguvumus; jāasimilē notikums personīgā vēsturē; jāpieņem šīs situācijas rašanās; jāatjaunojas.

Jāatpazīst, ka kļūdas ir nozīmīga izaugsmes sastāvdaļa.

Iespējamie neirobioloģiskie mehānismi: atmiņas rekonsolidācija; emociju regulācija ar kognitīvo kontroli.

3. Morālais kompass: aptver virkni galveno uzskatu, ko tikai dažas lietas var sagraut.

Dzīvot  pēc vadošo principu kopuma.

Daudziem morālais kompass nozīmē reliģiozu vai garīgu ticību.

Altruisms ir cieši saistīts ar resilienci: nesavtīgas darbības uzlabo mūsu pašsajūtu.

Iespējamie neirobioloģiskie mehānismi: reliģiozitāte/garīgums saistīts ar spēcīgu seratonīnerģisko sistēmu. Garīgumu var veicināt oksitocīns.

Morālei ir neironālā bāze, jo tā darbojas adaptīvi.

4. Atrast resiliences paraugu/mentoru.

Resiliences paraugi/mentori var palīdzēt iemācīties resilienci: atdarināšana ir spēcīga mācīšanās metode.

Iespējamie neirobioloģiskie mehānismi: oxitocīns rada sākotnējo piesaisti/pieķeršanos. Spoguļneironi iesaistīti cilvēcisko vērtību iekodēšanā neironu ķēdēs.

5. Saskarties ar bailēm: mācīties iet cauri bailēm.

Bailes ir normāla izpausme un var tikt izmantotas kā ceļvedis darbībai.

Saskaroties  ar bailēm un tās pārvarot, var uzlabot pašapziņu un pašefektivitātes sajūtu.

Praktizē, uzņemies un pabeidz izaicinošus vai trauksmei radošus uzdevumus.

Iespējamie neirobioloģiskie mehānismi: veicina baiļu izzušanu, noturību pret stresu.

6. Aktīva pārvarēšana: meklēt izaicinājums, pārvaldīt emocijas.

Resilientas personas izmanto aktīvas (nevis pasīvas)  pārvērtēšanas metodes (risināt problēmas un pārvaldīt emocijas, nevis atkāpties vai izvairīties ).

Var iemācīties: strādāt minimizējot draudu novērtējumu, attīstot pozitīvu sevis tēlu, fokusējoties uz aspektiem, ko var mainīt.

Iespējamie neirobioloģiskie mehānismi: novērš baiļu kondicionēšanu un bezpalīdzības iemācīšanos, veicina baiļu dzēšanu.

7. Izveidot un attīstīt atbalstošu sociālo tīklu.

Ļoti reti var “iet viens”; rezilienti cilvēki lielākoties smeļas spēku no tuvām attiecībām.

Stresa laikā sociāls atbalsts ir drošības tīkls.

Iespējamie neirobioloģiskie mehānismi: oksitocīns veicina piesaisti/pieķeršanos, pakārto neironālos tīklus automātiskām emocionālām reakcijām un apzinātai emociju regulācijai sociālās mijiedarbības laikā.

8. Fiziska aktivitāte un, pievērsties fiziskai labsajūtai.

Fiziskie vingrinājumi pozitīvi ietekmē fizisko un psihisko izturību.

Efektīvi uzlabo garastāvokli un pašvērtējumu.

Iespējamie neirobioloģiskie mehānismi: veicina neiroģenēzi, uzlabo kognitīvo funkciju, ietekmē HHV ass aktivitāti, palīdz regulēt emocijas, uzlabo imūnsistēmu.

9. Citi resiliences faktori

Trenēties regulāri (emocionāli un fiziski), disciplīna.

Atpazīt savas stiprās puses un tās veicināt.

Resiliences psihobioloģiskās pazīmes

• Uzvedība un raksturīgās īpašības :
  • - pozitīvas emocijas;
  • - pozitīvs kognitīvais novērtējums;
  • - mērķis dzīvē;
  • - aktīvs pārvarēšanas stils
  • - pieņemšana;
  • - saskarsme ar bailēm
  • - humors;
  • - fiziski vingrinājumi;
  • - sociāls atbalsts;
  • - morālais kompass;
  • - altruisms.

Centrālā stresa sistēma un ķermeņa stresa reakcijas.

Stress ir svarīgs jēdziens - dzīvei, laimei, medicīnai.

Stress nodrošina izdzīvošanu, kas ir viena no vissvarīgākajām smadzeņu funkcijām un jo īpaši apakšējā limbiskā līmenī, sākot no smadzeņu stumbra, hipotalāma un amigdalas līdz hipofīzei, kas iedarbina dziedzerus un autonomo nervu sistēmu.

Stress pats par sevi nozīmē izaicinājumu rašnos, kas liek mums reaģēt. Pretējā gadījumā var būt apdraudēta mūsu labklājība, veselība, reproduktīvās spējas - mūsu dzīve. Tātad, kad rodas šādi izaicinājumi, uz tiem nekavējoties jāreaģē. Var būt nepieciešama pastāvīga (aktīva) adaptācija un bioloģiskā stratēģija. Atkarībā no izaicinājumu veida, ilguma un intensitātes, viss pārējais sākotnēji ir pakārtots. Šim nolūkam smadzenes aktivizē fizioloģisko stresa reakciju, kas visā organismā izplatās pa stresa asīm un sāk daudzus adaptācijas procesus. Tā ir allostāze, tas ir, nepārtraukta, dinamiska pielāgošana («alostatiskā stresa reakcija»). Šo procesu galvenais princips vienmēr ir ātra cīņas un bēgšanas spēju mobilizēšana (muskuļu un asinsrites reakcijas, paaugstināts asinsspiediens, paaugstināta enerģija, elpošanas paātrinājums utt.), vienlaikus, samazinot vidēja termiņa un ilgtermiņa uzkrāšanās un augšanas procesus (reprodukcija, barības uzņemšana, metabolais anabolisms utt.). Ar šiem fizioloģiskajiem procesiem var izskaidrot visus fiziskos un psihiskos simptomus, ko medicīniski piešķir stresa parādībai, un ar stresu saistītus sindromus un slimības.

Stress pats par sevi nav neveselīgs, tas dažreiz ir pat steidzami nepieciešams, bet pārāk daudz ir par daudz, un tas viss ir jautājums par laiku, formu un deju. Tā kā tā ir apakšējo limbisko līmeņu fukcija: procesi tur notiek neapzināti, un sekojošās reakcijas nevar atšķirt.

Šeit ir noteikums: "Dzīvo vai mirsti!" Stresa reakcijas jāuzsāk ātri un ar pilnu spēku. Tas rada izdzīvošanas priekšrocības. Stresa  reakcijas sākas un tiek kontrolētas smadzenēs, bet tām ir ietekme uz visu ķermeni. Sākumpunkts vienmēr ir kaut kas neparasts, dīvains vai nepatīkams, kas ar mums notiek vai ko mēs paredzam, un ko mēs neapzināti vai pat apzināti - iedomājamies un kam mūsu smadzenes gatavojas fizioloģiski.

Kontroles centrs tam ir hipotalāms, kas ir atbildīgs arī par visām organisma autonomām un autoregulatīvi-veģetatīvām reakcijām. Šim nolūkam hipotalāms saņem informāciju no ķermeņa un smadzenēm, un pats ir tieši vai netieši saistīts ar ikvienu mūsu ķermeņa šūnu.

Gan stresa hormonālajai iedarbībai - kortizolam, gan adrenalīnam - ir arī cita ietekme uz pašām smadzenēm. Piemēram, fizioloģiskā un "veselīgā" koncentrācijā kortizols palielina spēju uzglabāt informāciju. Tas saistīts ar tā ietekmi uz stresa jutīgo hipokampu, kam ir svarīga funkcija atmiņas veidošanā. Un tam ir arī jēga: ja mums ir, vai ir bijis stress, jāsaglabā informācija par draudu veidu un īpašībām, nomākumu tajā skaitā, saistītos kontekstus.

Stress koncentrē mūsu uzmanību un atmiņu uz izdzīvošanai būtisko. Pārlieku daudz stresa var izraisīt aizmāršību un atmiņas pasliktināšanos, vismaz attiecībā uz jaunām lietām. Pārāk  liels stress pat var izraisīt deģenerāciju hipokampā (Alcheimera slimību).

Kortizolam smadzenēs ir vēl viena “laba” īpašība -  tas veicina dopamīna fermentatīvu pārvēršanu endogēnos “labsajūtas hormonos” (opioīdos).

Ideālā gadījumā ar lielu stresu (tas ir, ar daudz piedzīvojumiem un izaicinājumiem) un veiksmīgi apgūstot ceļā esošos šķēršļus un uzdevumus, noslēgumā  tiks izraisīts liels gandarījums un iekšējs mierīgums. Tomēr arī šeit jāpiemēro princips: “Indei ir deva!”

Foto: Shutterstock.com

Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2022. gada aprīļa numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!