Sandra Eglīte: Ceļš no entuziasma līdz likumdošanai Medicīniskie atkritumi: II daļa

Jau iepriekšējā žurnāla numurā aizsākām sarunu ar veselības atkritumu apsaimniekošanas nozares eksperti SANDRU EGLĪTI par ļoti svarīgu tēmu – kas ir veselības aprūpes atkritumi un kā tos utilizēt. Šoreiz atskatīsimies pagātnē: kā šī nozare ir attīstījusies Latvijā un ko esam sasnieguši šobrīd.

Mana pamatprofesija ir infekcijas slimību speciāliste. Vairāk nekā 10 gadus strādāju par eksperti AIDS profilakses centrā, kas Latvijā tika dibināts deviņdesmito gadu sākumā HIV/AIDS izplatības ierobežošanai valstī. Tas bija laiks, kad arī Latvijā parādījās pirmie HIV infekcijas gadījumi, pirmie pacienti, kas mira ar diagnozi AIDS.

Mūsu valstī tā bija jauna slimība. Nebija iepriekšējas pieredzes ar HIV infekciju, neskaidri bija profilakses veidi, grūti bija paredzēt, pa kuru no izplatības ceļiem pie mums slimība izplatīsies. Bīstamākais no visiem bija HIV vīrusa pārnešana no viena cilvēka uz otru ar asiņu starpniecību, īpaši, ja tas iekļūst un cirkulē intravenozo narkotiku lietotāju vidē! Nebija ilgi jāgaida, kad arī Latvijā HIV vīruss sāka iekarot intravenozo narkomānu rindas!

HIV infekcijai izplatoties seksuālā ceļā, cietējs parasti ir viens partneris, bet narkomāni bieži lieto netīro šļirci lielā kompānijā, un cietēji ir visi, kas dūrušies ar infekciozo šļirci. Tas bija nopietns izaicinājums mediķiem, un ne tikai kā džinu neizlaist no pudeles! Bija pat absurdi priekšlikumi – nodrošināt katram Latvijas iedzīvotājam savu šļirci, un būs miers, nebūs nekādu problēmu, jo pats jau sev neko nevari pielaist...

Tā kā visriskantākā bija HIV infekcija intravenozo narkomānu vidē, sākām apzināt un izglītot šo auditoriju. Narkomānija ir smaga slimība, pacientiem bieži ir narkotisko vielu izraisītas psihes izmaiņas, tāpēc šajā vidē nedarbojas klasiskie infekcijas slimību profilakses veidi.

No narkomāniem uzzinājām, ka viņi narkotiku ievadīšanai labprātāk izvēlas izlietotās šļirces, jo tajās atlikušas asins pēdas. Asinis darbojas kā balsts narkotiskai vielai. Savukārt, izlietotās šļirces varēja izlasīt no atvērtajiem sadzīves atkritumu konteineriem, kas atradās pie katras ārstniecības iestādes. Tātad – no vienas puses, bija problēma, taču risinājuma nebija! Kaut kas nebija pareizi, bija jādomā, kā ātrāk ar šo milzi cīnīties! Un radās domas…

Kā AIDS profilakses centra speciāliste gāju auditēt slimnīcās esošās laboratorijas, kas veica pārbaudi par HIV vīrusa klātbūtni asinīs. Atceros to laiku un vietu, kad man radās pārliecība, ka mana doma par HIV infekcijas ierobežošanas veidu Latvijā varētu būt pareiza ! Es stāvēju slimnīcas laboratorijā un skatījos pa logu, – iet māsiņa, aiznes atkritumu spaini, kurā iekšā ir viss, kas nodaļā savācies, – sākot no papīra un pārtikas atliekām, līdz šļircēm, sistēmām un zālēm. Viss spaiņa saturs tiek iegāzts lielajā slimnīcas atkritumu konteinerā, kas ir vaļējs un atrodas slimnīcas vidū. Pēc brīža pie konteinera parādās cilvēku, pieļauju, narkomānu, bariņš un sāk aktīvu atkritumu šķirošanu uz vietas! Vēlāk uzzināju, ka tas pat ir bijis bizness – zemāku slāņu narkomāni savāktās lietotās šļirces pārdevuši citiem bēdu brāļiem!

Tobrīd dzimusī ideja atdalīt infekciozos un citādi bīstamos atkritumus no sadzīves atkritumiem un tos pareizi apsaimniekot sāka savu ceļu…

Jāatgādina, ka toreiz, deviņdesmito gadu vidū, visi atkritumi bija vienādi, un par to savākšanu mēs maksājām ļoti nelielu summu.

Pamazām sākām veidot sistēmu, kā ārstniecības iestādēm rīkoties. Lieki teikt, ka arī likumīgas bāzes normatīvo aktu veidā rīcībai ar bīstamajiem atkritumiem nebija. Tajā brīdī jautājuma virzību padarīja ātrāku milzīgie tā sauktās humānās palīdzības sūtījumi uz Latviju. Diemžēl nereti atsūtītie labumi bija vienkārši atkritumi, no kuriem sūtītājs lētākā veidā atbrīvojās! Slimnīcām sāka pietrūkt vietas to pieņemšanai, un mēs sapratām, ka ne visi sūtījumi Latvijas medicīnai ir nepieciešami.

1996. gada maijā Valsts asinsdonoru centra zālē izdevās sapulcināt kopā vairāk nekā 160 mediķu no dažādām Latvijas ārstniecības iestādēm, lai kopā apspriestu jautājumu par jaunas atkritumu grupas izveidošanu un galvenajiem noteikumiem, tos apsaimniekojot.

Kolēģi atzinīgi uzņēma manu priekšlikumu un rosināja turpināt kārtot tālāk slimnīcu atkritumu saimniecību. Tas deva man spēku un iedvesmu turpināt un attīstīt iesākto.

Lai varētu piedalīties likumu rakstīšanā, kā arī darboties praktiski, bija jānodibina uzņēmums. Visgrūtāk bija izvēlēties tā nosaukumu, pēc tam izdomāt logo! Tas bija līdzīgi, kā izvēloties vārdu jaundzimušajam. Vārdā reizēm tiek ierakstīts liktenis!

Toreiz slavenais bērnu pediatrs profesors Ivars Ebels, kas bija man attāls radinieks, tulkoja latīņu valodas vārdnīcu. Es lūdzu palīdzību un kādu vakaru saņēmu no viņa priecīgu ziņu – atradu tavam uzņēmumam vārdu: Lautus. Viņš teica – tāds skaists vārds, ar labu nozīmi (‘tīrītājs’) – tu dari jauku, cēlu darbu sabiedrības labā. Man tas ļoti patika, un tā mans uzņēmums tika pie vārda!

Tad sākās darbs. Jāatzīst, ka 90. gados bija krietni vieglāk uzsākt kaut ko jaunu. Cilvēki vairāk uzklausīja viens otru, bija gatavi iesaistīties dažādu problēmu risināšanā.

Arī mūsu biznesā – bīstamo atkritumu apsaimniekošanā – nebija nekā, ne pieredzes, ne likumu, ne iespēju, tikai vēlēšanās izveidot sistēmu medicīnisko atkritumu apsaimniekošanai. Atceros, ka, savācot pirmo maisu ar izlietotām šļircēm no kolēģiem, es domāju – ko man ar to darīt? Biju saņēmusi atļauju no toreizējās Labklājības ministrijas, ka šos atkritumus varu dedzināt. Domāju – kur lai tos dedzina – krāsnī (bet Latvijā speciālas krāsnis bīstamo atkritumu dedzināšanai vēl nebija), bet kur? Kādā temperatūrā? Kur likt pelnus? Atklāti sakot, neskaidrību bija vairāk nekā atbilžu, taču mēs neapstājāmies.

Meklēju, kurš man varētu palīdzēt saprast, kā pareizi likvidēt šos atkritumus. Baidījos, ka tik ar vienu labu darbu es neizdarītu 10 nepareizus soļus. Liktenis mani saveda kopā ar izcilu profesionāli un viedu cilvēku Rūtu Benderi, kuras padomus uzklausu joprojām, kaut gan pagājuši jau gandrīz 20 gadi. Rūta ir fiziķe, kas sāka un ilgus gadus vadīja Latvijas atkritumu saimniecību, izveidojot gan asociāciju, gan piedaloties dažādos ar atkritumiem saistītos projektos. Jāpiebilst, ka pateicoties viņai, 2005. gadā Latvijas trīs pilsētās – Rīgā, Bauskā un Olainē – tika realizēts pirmais projekts par nederīgo medikamentu savākšanu no iedzīvotājiem caur aptiekām. Darbam bija labi rezultāti, īsā laikā iedzīvotāji nodeva vairāk nekā 700 kg veco zāļu, tā bija zaļā gaisma mums, ka esam uz pareizā ceļa un cilvēkiem tas ir vajadzīgs! Tagad šis projekts jau ir iedzīvojies, un katrs Latvijas pilsonis droši var bez maksas nodot vecās zāles aptiekās, kur tās tālāk jau apsaimniekos profesionāļi.

Kā jau minēju, toreiz vieglāk bija darboties, jo uzrunātie profesionāļi bija vārda tiešā nozīmē entuziasti. Kopā veidojām sistēmu, rakstījām likumus, domājām, kur ņemt finanses ideju īstenošanai. Strādājām godprātīgi, daudzas stundas, bieži bez atlīdzības, arī kļūdījāmies, taču no kļūdām izdarījām secinājumus, nevis skrējām tiesāties, kas bieži notiek šodien! Cilvēki bija daudz labvēlīgāk noskaņoti pret pārmaiņām, un viņiem patiešām interesēja atrast risinājumu problēmām!

Tagad situācija ir citāda, arī mūsu biznesa – medicīnisko atkritumu – nišā.

Ik pa laikam tirgū parādās jauni uzņēmumi, kas ir gatavi piedāvāt līdzīgu servisu ārstniecības iestādēm potenciāli infekciozo atkritumu apsaimniekošanā. Taču jāsaka pēc pieredzes, ka bieži to īpašnieki nav profesionāļi medicīnas jautājumos un bieži netiek ņemts vērā patiesais risks par atkritumos esošajiem infekciju slimību ierosinātājiem, to agresivitāti un izplatīšanos. Jāpiebilst, ka sadzīves atkritumi un to apsaimniekošana ir kā diena pret nakti, salīdzinot ar potenciāli infekciozu atkritumu apsaimniekošanu!

Tagad jau mēs ik dienu dzirdam informāciju masu medijos par milzīgajiem zaudējumiem, ko izraisījusi infekcijas slimību ceļošana dzīvnieku vidē (Āfrikas cūku mēris, liellopu sūkļveida encefalopātija, putnu gripa u.c.). Tas pats notiek arī cilvēku sabiedrībā – izplatās C vīrushepatīts, HIV infekcija, vēdera gripa, tuberkuloze un vēl daudzas jo daudzas infekcijas slimības.

Kā jau minēju, šo cilvēkiem bīstamo slimību ierosinātāji nokļūst medicīniskajos atkritumos, un, ja tos pareizi neapsaimnieko, tie atrod ceļu atkal atpakaļ pie nākamā upura! Medicīniskie atkritumi patiesi ir ar lielu, bet acīm neredzamu risku! Tonnu smags metāla gabals ir mazāk bīstams cilvēka veselībai nekā nejauši zemē nomesta asiņaina vates piciņa!

Bet šobrīd daudzas lietas diemžēl ir pareizas tikai uz papīra. Uzņēmumi saņem licences, sertifikātus, atļaujas un darbojas, jo īsti nevienam nerūp darba kvalitāte, galvenais, ka papīri ir kārtībā un ir zema cena. Atkal jāsecina, ka tā ir īslaicīga domāšana, un attopamies tad, kad notiek nelaime! Man piemērs tam ir Maxima traģēdija ar cilvēku bojāeju vai no medicīnas jomas – pacientu aplipināšana ar jaunu slimību ārstniecības laikā!

Kādā situācijā esam pašlaik

Šobrīd valda tendence, ka visu regulē nauda. Ja pakalpojumu var nopirkt par lētāku naudu, tas tiek pirkts, un nevienu neinteresē pakalpojuma kvalitāte.

Man ir sajūta, ka tas, kas notiek Latvijā, ir ne visai pareizi, protams, ka tas ir ne tikai šajā jomā. Es mēģinu strādāt ar mediķiem, izglītot tos par to, kā šie atkritumi jāvāc, kā iepakot, vai kāda māsiņa nesadursies ar izlietotajām šļircēm.

Cenšos to visu iemācīt mediķiem, bet ja otrā galā ir mērķis – lētāk? Ik pa laikam parādās mazie uzņēmumi, kas vēlas ar šo medicīnas atkritumu biznesu pelnīt, bet tās nav ilgstošas. Tomēr tās izsit no sliedēm visu sistēmu. Darbiniekiem ir grūti iemācīt un pieradināt šķirot atkritumus, ja vieglāk ir samest visu kopā. Un tad parādās uzņēmums, kas pakalpojumu piedāvā lēti, un medicīnas personālam nekas nav jāšķiro. Tas, protams, nostrādā. Žēl, ka šādos gadījumos medicīnas iestāžu vadītājiem un darbiniekiem nav sociālas atbildības. Būtu labi, ja katram procesā iesaistītajam būtu interese par utilizācijas kvalitāti un drošumu.

Uzņēmuma Lautus šobrīd vairs nav – nāca piedāvājums no Zviedrijas uzņēmuma Ragn-sells pārņemt šo biznesu ar iespēju paplašināties. No slimnīcas var vākt ne tikai bīstamos atkritumus, bet arī datorus, ledusskapjus, ķimikālijas. Tātad ir ļoti plašs darbības lauks. Zviedru uzņēmums strādāja ļoti godīgi Zviedrijā un arī Igaunijā. Pirms apvienošanās biju aizbraukusi uz Tallinu, jo viņi vēlējās, lai izvērtējam viņu darbības principus. Sapratu, ka tā ir kā diena pret nakti – Latvija pret Igauniju. Viss notika pareizi, godīgi, tas bija iemesls, kāpēc es piekritu ar šo firmu sadarboties. Otrs uzņēmums, ar kuru sadarbojamies, ir BAO, jo uzskatu, ka vienmēr var notikt kāda ķibele – tehnika ir tehnika, un ir nepieciešama alternatīva.

Tagad Latvijā darbojas šīs divas lielās kompānijas, kas cenšas medicīnas atkritumu situāciju sakārtot. Protams, ar kļūdām, bet domāju, ka viss lēnām virzās uz priekšu. Galvenais ir kvalitatīvs gala rezultāts.

Katram medicīnas darbiniekam, kas iesaistīts medicīnisko atkritumu savākšanā vai utilizēšanā, vai lēmumu pieņemšanā, kuram uzņēmumam uzticēt šo darbu, vajadzētu uzņemties sociālo atbildību par šī procesa gala rezultātu. Slikts rezultāts var būt bīstams cilvēka dzīvībai!

Pieredze aiz robežām...

Es esmu smēlusies pieredzi gan Eiropā, gan pasaulē. Tikko biju 3 mēnešus Austrālijā un iepazinos ar procesiem, kas notiek slimnīcās. Viņi šķiro pareizi! Man radās jautājums – cik bieži tiek kontrolēta šo atkritumu šķirošana? Ieguvu atbildi – kā kontrolēta?! Visi taču zina, ka tā ir jādara!

Atceros, kad biju Zviedrijā gūt pieredzi par HIV profilaksi narkomāniem. Tur, lai cik tas jocīgi šķistu, to visu sāk mācīt jau bērnudārzā. Bērnam iemāca, ka viņam ir sava zobu birstīte, sava ķemmīte, tie ir viņa priekšmeti, un tas ir bērnā ieaudzināts. Un tad, ja nākotnē pēkšņi viņš sāk lietot narkotikas, tad padomās – vai ņemt svešu šļirci, vai tomēr lietot tikai savējo.

Un kā ir pie mums?

Nevar vienā dienā visu mainīt, ir nepieciešama paaudžu maiņa, lai saprastu šo darbību svarīgumu. Man nav iespējas ietekmēt skolas mācību sistēmu. Agrāk, kad bija veselības mācība, mēs gājām no AIDS centra un runājām arī par šiem jautājumiem. Tagad veselības mācības nav.

Pirms gada lasīju lekcijas par infekcijas slimībām māsiņām, tad es pieskāros tam, ka tas ir ļoti svarīgi pareizi atbrīvoties no atkritumiem. Lai nenotiek tā, ka, sniedzot kādam palīdzību, vienlaikus kādam citam tiek nodarīts ļaunums, izmetot šļirces ārā. Mūsu klientiem – Stradiņa slimnīcai – pagājušajā gadā mēs organizējām apmācības. Šiem cilvēkiem bija interese par dzirdēto, tātad kaut kas tomēr mainās. Lekciju klausījās gan nodaļu vadītāji, gan sanitāri. Varbūt tā bija pirmā reize, kad kāds to dzirdēja. Pēc tam ir darbs un citi pienākumi, varbūt tas viss mazliet piemirstas, tomēr, ja tas ir dzirdēts, tad, iespējams, ka kādā brīdī darbinieki par to aizdomāsies.

Lai kaut ko mainītu – par to ir visu laiku jāatgādina un daudz jāstāsta, jārāda.