Sandis Ratnieks: Pāru terapija

Indivīda garīgo veselību iespaido dažādi faktori. Liela nozīme apmierinātībā ar dzīvi, ir cilvēka prasmei veidot jaunas attiecības, uzturēt un kopt esošās. Katram no mums šī prasme piemīt atšķirīgā mērā. Attiecības noris dažādos sociālos kontekstos -  attiecības ar izcelsmes ģimeni, attiecības starp vīru un sievu vai partneriem, attiecības ar brāļiem un/vai māsām, darba kolēģiem, kaimiņiem. Ir svarīga gan piederība dažādām sociālajām un interešu grupām, gan arī konkrētas attiecības ar mums emocionāli nozīmīgiem cilvēkiem. Attiecību trūkums var negatīvi iespaidot psihisko veselību (vienatnes un vientulības problemātika), taču to var iespaidot arī  attiecības, kur pastāv ilgstoša spriedze un dominē negācijas.

Senāks pāru terapijas nosaukums bija “laulību terapija”. Pamatā šis psihoterapijas veids attīstīts, lai psiholoģiski atbalstītu vīrieša un sievietes attiecības. Laika gaitā priekšroka dota neitrālākam nosaukumam “pāru terapija”, neakcentējot attiecību juridisko formātu. Te svarīgs jautājums, kā definējam pāri. Plašākā nozīmē pāra attiecības ir attiecības starp diviem cilvēkiem, kas balstās uz vienlīdzības pamatiem un pēc abu vienošanās, izslēdzot trešo partneri. Līdz ar to, pāru terapija, lai gan ik pa brīdim risina dažādus attiecību trīsstūrus, lielākoties nenodarbojas ar poliamorijas jautājumiem.

Laikmeta izaicinājumi

Cilvēka dzīve norisinās noteiktā vēsturiskā, socio-kultūrālā, ekonomiskā, politiskā, ideoloģiskā kontekstā. Vide veido normatīvos priekšstatus par dažādiem jautājumiem. Šādā plašākā kontekstā norisinās mūsdienu ģimeņu un pāra attiecības. Vispārzināma ir statistika, ka tiek šķirta vismaz puse no noslēgtām laulībām. Ja attiecībās pastāv nepārvaramas domstarpības, laulības šķiršana vai šķiršanās kļuvusi par pieņemamu attiecību problēmu risinājumu. Pāra attiecības un priekšstatus par tām iespaido dažādas ideoloģijas un idejas, tādas kā egoisms, utilitārisms, feminisms, multikulturālisms, vērtību relatīvisms, un citas.

Šobrīd ir skaidrs, ka grūti veidot ilgtermiņa attiecības, tad, ja tajās nav kvalitātes. Ko kuram nozīmē attiecību kvalitāte un kāda ir katra partnera subjektīvā apmierinātība ar attiecībām, šie un citi jautājumi nonāk pāru terapijas fokusā. Lai nu kā, pāru terapija gadu desmitos ir uzkrājusi bagātīgu teorētisko koncepciju un metožu klāstu, lai       atbalstītu tos pārus, kuri vēlas strādāt pie savām attiecībām, apgūt jaunas attiecību veidošanas un konfliktu risināšanas prasmes.

Pāru terapijas vēsture

19. gadsimta beigās dzima jauna zinātne - psiholoģija, atšķirīga no bioloģijas un filosofijas. Daudzi cilvēki arī pirms tam ir devuši milzīgu ieguldījumu psiholoģijas attīstībā, bet formālais gods pienākas vācu zinātniekam Vilhelmam Vundtam, kurš 1879. gadā Leipcigā nodibināja pirmo psiholoģijas laboratoriju. Attīstoties  psiholoģijai kā zinātnei, uzmanību aizvien vairāk pievērsa indivīda psiholoģijai, personības attīstībai, attiecību veidošanas prasmēm un dažādiem sociāliem kontekstiem. Vienu no pirmajām personības attīstības teorijām (psihoanalīzi) attīstīja  austriešu ārsts neirologs Zigmunds Freids. Savā teorijā Freids pievērsa uzmanību tam, cik lielu nozīmi bērna attīstībā un iespējamo problēmu tapšanā ir izcelsmes ģimenei. Tad bija citas teorijas, kas padziļināja izpratni par indivīda tapšanu un psiholoģiju, kā arī sāka vairāk pievērst uzmanību sociālajam kontekstam, kurā  veidojas un notiek cilvēka dzīve.

Par pirmajiem soļiem pāru terapijā varētu uzskatīt 20. gadsimta divdesmitos gadus, kur dažādi speciālisti (kuri sevi nesauca par psihoterapeitiem) apjauta pāra attiecību formātu kā atsevišķu tematu un mēģināja risināt pāru problēmas. Šo attīstības periodu raksturoja tas, ka speciālisti nestrādāja ar pāri, bet ar katru atsevišķi. Tā vairāk bija psiholoģiska izglītošana un padomdošana. Par nākamo soli var uzskatīt 1930. gadus, kad notiek eksperimenti ar tajā laikā dominējošo psihoanalītiskās psihoterapijas    pieeju, kur abi gāja pie tā paša psihoterapeita, bet darīja to atsevišķi. Ar laiku tas veicināja domu, ka ir svarīgi strādāt ar abiem partneriem vienlaikus. Interesantas    aplēses piedāvājis Mihaelsons (Michaelson, 1963), proti, 1940. gados tikai 5% no visiem pāriem apmeklēja terapiju kopā, bet 1960. gadu vidū tie bija jau 15%.

Tālāk milzīgu grūdienu pāru terapijas attīstībai deva sistēmiskās terapijas attīstība, kas aizsākās 1940. un 1950. gados un lielu popularitāti guva 1960. un 1970. gados. Sistēmu teorijas iespaidā attīstījās dažādas pieejas ģimeņu konsultēšanā - uz piedzīvojumu orientētā, stratēģiskā, strukturālā, psihoanalītiskā, vairāku paaudžu.  Sākotnēji šo pieeju attīstīja ārsti psihiatri, kuri strādāja psihiatriskajās klīnikās. Pacientu ģimenes locekļu apmeklējumi un kopīgās sesijas ar viņiem ļāva attīstīt bagātīgu teoriju klāstu, kā funkcionē ģimene kā veselums. Sistēmiskās terapijas speciālistus apmāca strādāt ar dažādām “sistēmām”- paplašināto ģimeni, kodolģimeni, vecāku un pāra subsistēmu, brāļu/māsu subsistēmu, un citu.

Nākamais attīstības solis ir pāru terapijas izveidošanās par atsevišķu terapijas virzienu, ko var apgūt atsevišķi kā patstāvīgu terapijas veidu (ne Latvijā) vai arī kā papildinājumu jau pastāvošam psihoterapijas novirzienam. Atsevišķi psihoterapijas novirzieni attīstījuši savas iestrādes darbā ar pāri, tādas ir psihoanalītiskai, sistēmiskai, kognitīvi biheiviorālai (KBT) un uz emocijām fokusētai terapijai, un cits. Bagātīgu papildinājumu pāru terapijas teorijai un praksei sniedz komunikācijas un attiecību zinātņu attīstība. Lielākais starptautiskais pētījums par psihoterapiju parādīja, ka pārus konsultē 70% no visiem psihoterapeitiem (Orlinsky & Ronnestad, 2005).

Pāru terapijas nozīmība un efektivitāte

Kā liecina pētījumi, viens no biežākajiem emocionālā stresa faktoriem ir spriedze pāra attiecībās (Amerikas pētījums, Swindle et al., 2000). Partneriem šādās attiecībās ir risks attīstīt garastāvokļa traucējumus, trauksmi vai atkarību no vielām (McShall & Johnson, 2015), kā arī citas veselības problēmas. Stress pāra attiecībās atstāj negatīvu iespaidu arī uz bērniem, radot viņiem mentālās un fiziskās veselības sarežģījumus, vājākas sekmes un virkni citu problēmu (Bernet et al., 2016).

Dažādi pētījumu pārskati un metaanalīze apliecina pāru terapijas efektivitāti attiecību stresa mazināšanā. Atšķirīgām pieejām pāru terapijai, tādām kā psihoanalītiskā, sistēmiskā, kognitīvi biheiviorālā, uz emocijām fokusētā, ir savi pētījumi, kas apliecina to efektivitāti. Kopumā varētu apgalvot, ka pāru terapija mazina attiecību izraisītu stresu (distresu), (Bradbury & Bodenmann, 2020) un veiksmīgi risina specifiskus attiecību jautājumus, tajā skaitā arī seksuāla rakstura problēmas (McCarthy & Thestrup, 2008), kā arī neuzticības (Baucom et al., 2006) un partnera vardarbības jautājumus (Epstein et al., 2015; Stith et al., 2011). Citi pētījumi apstiprina pāru terapijas labvēlīgo iedarbību uz emocionālo un fizisko veselību (Babinski & Sibley, 2022), piemēram, uz pāru terapiju balstīta pieeja mazina depresiju un trauksmi (Wittenborn et al., 2022), postraumatisko stresu (Monson et al., 2012), kā arī pieaugušā partnera alkohola problēmas (McCrady et al., 2016). Ir apstiprinājumi tam, ka pāru terapijas integrēšana varētu sniegt plašāku ieguvumu pāriem, kur kāds no partneriem slimo ar vēzi, cieš no hroniskām sāpēm, kardivaskulārām saslimšanām, anorexia nervosa vai 2. tipa cukura diabētu (Fischer et al., 2016)

Spriedze pāra attiecībās

Spriedze pāra attiecībās rodas dažādu iemeslu dēļ. Risinot ikdienas uzdevumus (dzīvesvietas jautājums, rēķinu apmaksa, pārtikas iegāde, atbildības uzņemšanās par kopīgo dzīves telpu, attiecības ar radiem un draugiem, rūpes par bērniem), pārim ir jāspēj sinhronizēt savus uzskatus, sadalīt atbildību un vienoties par stratēģiju. Mūsu atšķirības var kļūt par resursu, kur divi atšķirīgi skatījumi uz vienu tematu var viens otru papildināt un bagātināt, vai arī kļūt par šķērsli, ja tos pretstata. Pāra attiecības emocionālās tuvības ziņā nav konstantas un nemainīgas, ir brīži, kāpumi un kritumi, satuvināšanās un attālināšanās. Attiecību dinamika veido emocionālo fonu, kas kļūst par nozīmīgu aspektu attiecību kvalitātes novērtējumam. Tādēļ svarīgi, ka abi partneri, lai monitorētu savas attiecības, uzņemas atbildību. Šo atbildību palīdz apzināties un izkopt saruna, regulārs dialogs, kur abām pusēm ir iespēja izteikt kā pozitīvos, tā arī negatīvos aspektus (ģimenes konsīlija metode). Ir svarīgi, ka komunikācija nepaliek tikai lietišķajā līmenī (ko ēdīsim un kur brauksim), bet tiek  radīta droša telpa sarunai arī par savām domām, emocijām, vēlmēm un iecerēm. Domu apmaiņai jānorisinās savstarpējā mīlestībā un cieņā. Dažkārt var novērot, ka pāra komunikācija ir apgrūtināta. Pāris pārsvarā komunicē lietišķajā līmenī, emocijas netiek izrunātas, emocionālās vajadzības ir daļēji vai nav apmierinātas. Katram ir savi, bieži nereālistiski priekšstati, ko nozīmē “laimīgas attiecības”. Laika gaitā veidojas jautājumi (piemēram: attiecības ar vecākiem vai izcelsmes ģimeni, bērnu  audzināšana un cits), kas kļūst par jūtīgām tēmām jeb “trigeriem”, kas iedarbina spēcīgas emocionālas reakcijas. Spēcīgas emocijas samazina mūsu spēju analizēt situācijas ar “vēsu” prātu. Pozitīvs strīda vai konflikta atrisinājums rada sapratni un noārda uzkrāto spriedzi. Starp citu, tas ir viens no pāra komunikācijas uzdevumiem, novērst pārpratumus un noārdīt negatīvās emocijas. Negatīvs strīda vai konflikta atrisinājums var izraisīt atkārtotus un regulārus strīdus un to eskalācijas, kas nekur neved un ar laiku nogurdina un atsvešina. Šādā situācijā, pirms runājam par jebkādu pāru terapiju, terapeits kļūst par satiksmes “regulētāju” un atgādina vai māca pārim vienkāršus efektīvas komunikācijas noteikumus.

Pāru terapijas process

Vispirms daži vārdi par vispārīgiem pāru terapijas principiem, kas ir universāli, neatkarīgi no terapeita teorētiskajām nostādnēm: identificēt attiecību musturus (modeļus, paternus), scenārijus, kas atkārtojas; saprast, kādas emocijas un spēki tos darbina; palīdzēt modificēt partneru emocionālās reakcijas no konfrontējošām uz sadarbīgākām; palīdzēt attīstīt jaunus mijiedarbības veidus; iedrošināt pāri, plānot  kopīgus notikumus, kas varētu radīt pozitīvu pieredzi, kas stiprinātu un veidotu emocionālo saikni; veidot atklātāku komunikāciju un veicināt savstarpēju uzticēšanos.

Detalizētākos psihoterapijas procesa aprakstos minēti pieci vai septiņi posmi. Procesa dalījums atkarīgs no detalizācijas un akcentācijas. Vienkāršības labad, piedāvāju paraudzīties uz pāru terapijas procesu kā sastāvošu no trim daļām: izpētes, sapratnes un darbības. Te svarīgi atcerēties, ka dalījums ir nedaudz mākslīgs, tas vairāk domāts, lai terapeits varētu labāk izprast, kur viņš/a atrodas.

Pirmais posms: izpēte. Šajā posmā svarīgi veidot pirmo kontaktu ar klientiem, saprast, kā pāris definē savu problēmu, ievākt citu nozīmīgu informāciju, kas varētu būt noderīga problēmas izpratnei. Jāpievērš uzmanība tādiem aspektiem kā pāra mijiedarbība; temati, kas tiek izrunāti, akcentēti vai noklusēti; partneru fiziskā un mentālā veselība pagātnē un tagad (smagus psihiskus traucējumus vai saslimšanas  varētu vērtēt kā kontrindikāciju pāru terapijai); pastāvošas tiesvedības; trešo personu klātbūtne attiecībās, un cits. Pirmā posma uzdevums ir izveidot terapeitisko aliansi ar klientiem un vienoties par turpmāko sadarbību.

Otrais posms: sapratne. Pāra attiecības veido apzināti un neapzināti faktori. Pāru dinamikas izpratnei lieto dažādus teorētiskos modeļus: sašķelšanas un projekcijas modelis, piesaistes modelis (D. Boulbijs), trīsstūra attiecību modelis (Edipa un Elektras komplekss, Z.Freids), sistēmu modelis (paplašinātā ģimene, vairāku paaudžu perspektīva), dzīves cikla modelis (astoņi posmi ar atbilstošiem attīstības uzdevumiem).

Trešais posms: darbība. Šī posma uzdevums ir mērķtiecīga uzvedības modeļu maiņa: novēroto musturu izaicināšana, pārformulēšana (refreimings), uzvedības  modifikācija. Te var pielietot papildus instrumentus: komunikācijas vingrinājumus, genogrammas (shematisks ciltskoks), skulptūras, attiecību lomu analīzi (transakciju analīze, Karpmana trīsstūris). Vēlamās pārmaiņas jādefinē pietiekami skaidri, tām jābūt pamanāmām. Noslēguma sesiju uzdevums ir akcentēt pāra ieguldījumu un nostiprināt jauniegūtās prasmes un pārmaiņas, iezīmēt iespējamos nākotnes izaicinājumus un iespēju meklēt profesionālu atbalstu, ja tas būs nepieciešams.

Terapeita loma. Lielākā daļa pieeju saredz terapeita lomu kaut kur pa vidu starp diviem pretstatiem - eksperta un līdzgaitnieks lomām. Terapeitiskā procesa laikā jāsaglabā neitralitāte un ieinteresētība. Terapeitam konsultāciju laikā ir svarīgi palikt kontaktā ar savām domām un izjūtām (empātijai, apjukumam, garlaicībai), kas var sniegt nozīmīgu informāciju par pāra attiecībām vai ģimenes sistēmu.

Terapijas ilgums un biežums. Pāru terapiju visbiežāk definē kā īstermiņa terapiju, tas ir, 4 līdz 25 sesijas. Ierastais solis ir viena tikšanās reize nedēļā vai reizi divās  nedēļās. Terapijas dinamika lūzt laikā starp 2. un 3. nedēļu, tas nozīmē, ka savā ziņā no jauna jādibina kontakts un jāprecizē mērķi. Terapijas process var būt arī ilgāks, ja pāris to vēlās, lielākoties no trim līdz divpadsmit mēnešiem.

Pāru terapija un citas terapijas. Bieži var novērot, ka partneri, kuri meklē palīdzību kā pāris, arī individuāli apmeklē katrs savu psihoterapeitu (ja viens apmeklē, bet otrs ne, rodas noteikta asimetrija). Manuprāt, tā ir laba un pieņemama prakse. Individuālā terapija akcentē cilvēka individuālo perspektīvu, pāru terapija akcentē attiecību jautājumus. Tikai viens noteikums: nebūtu labi, ja individuālā un pāra sesija notiek vienā dienā. Ir labi, ja klients apzinās, ka viņa individuālā vēsture iespaido kopīgo pāra dinamiku. Katru gadījumu būtu jāskata atsevišķi.

Dzimumu deja pāru terapijā. Svarīgs pāru terapijas princips ir simetrija, ko var pielietot dažādos aspektos. Ideālā gadījumā ar vīrieti un sievieti, strādā ko-terapeiti - vīrietis un sieviete. Šādā salikumā terapijā būtu dzimumu līdzsvars. Ir situācijas, kur tas ir īpašs pāra pieprasījums, lai būtu divi terapeiti - vīrietis un sieviete. Ja pārim nav īpaša pieprasījuma, akcentu liek uz to, ka klienti nāk pie profesionāļa, neakcentējot konsultanta bioloģisko dzimumu. Ir labi paturēt prātā, ka, ja ir terapijas konstrukcijas 2+1, pastāv noteikta asimetrija, kas var veicināt zināmus aizspriedumus (“sievietes aizstāv sievietes”, “vīrieši aizstāv vīriešus”), ko nevar atstāt bez ievērības.

Nobeiguma vietā

Pāru terapija 21. gadsimtā nav kādas vienas psihoterapijas skolas monopols. Savas pieejas darbam ar pāri ir attīstījuši dažādi psihoterapijas virzieni. Te iespējamas     konceptuālas atšķirības un akcentācijas, taču pamatuzdevums paliek tas pats -  palīdzēt pārim radīt drošu telpu, kur var notikt saruna par to, kas viņiem svarīgs. Caur sarunu var rasties lielāka sapratne par savām un partnera gaidām, vēlmēm un vajadzībām attiecībās. Ir svarīgi palīdzēt pārim ieraudzīt un saprast, kas ir tie jautājumi, kuri rada attiecībās spriedzi, reflektēt par tiem, iemācīties jaunus veidus, kā risināt sarežģītus un emocionālus jautājumus, uzlabot apmierinātību ar attiecībām. 

Šobrīd ir samērā plašs dažādu kursu un pakalpojumu piedāvājums pāriem - ceļošana, dejošana, elpošana, dažādas mākslinieciskās aktivitātes. Arī, ja ne vienmēr būtu to pareizi saukt par terapiju psihoterapeitiskā nozīmē, tad laiks, ko pāris pavada kopā, darot kaut ko, kas abiem patīk, noteikti iedarbosies terapeitiski un radīs pozitīvu pāra attiecību dinamiku. Ja pāris apsver pāru terapijas apmeklējumu, tad iesaku sev uzdot vairākus jautājumus: vai ir iestājies attiecību nogurums un rutīna? Vai vērojams  emocionāls atsalums un distance? Vai esmu domājis par šķiršanos kā iespējamu attiecību risinājumu? Vai varam radušos problēmu vai jautājumu atrisināt pašu     spēkiem un cits.

Manuprāt, ja abi partneri ir augsti motivēti un ir gatavi izdarīt piepūli, pāru terapijai (tas attiecas arī uz psihoterapiju vispār) ir augsta pozitīva iznākuma prognoze. Grūtāk ir tajos gadījumos, kur klienti nāk pie terapeita kā brīnumdara, kuram neizprotamā veidā jāizmaina cilvēku personības un viņu attiecības. Ja pāris saredz   terapijas iznākumu kā kopīgu veikumu, kur katra puse uzņemas atbildību par rezultātu, tad izredzes ir augstākas. Te vēlos minēt divas lietas, kas, manuprāt, var   būtiski iespaidot terapijas prognozes. Nelabvēlīgi procesu iespaido situācija, kur jau procesā sākumā vienam vai abiem ir nosacījumi vai ultimāti. Otrs aspekts, kas apgrūtina sadarbību un kopīgu risinājumu meklēšanu, ir situācija, kurā viens vai abi no partneriem uzskata, ka viņiem pieder patiesības monopols un vienīgais problēmas risinājums ir tas, ka otram jāpiekrīt vai jāpakļaujas (varas jautājums).

Lēmums apmeklēt pāru terapiju (un psihoterapiju vispār) ir drosmīgs. Cilvēkam ir grūti pieņemt domu, ka ir jautājumi, ar kuriem viņš netiek galā. Bailes un kauns rada daudz dažādus mītus un nereālistiskus priekšstatus: “visi viņi ir smadzeņu skalotāji”, “tas mums tik un tā nepalīdzēs”, “neviens nav spējīgs saprast manas problēmas”, un cits. Taču tā nav taisnība! Pāru terapijas mērķis nav pāri padarīt atkarīgu, bet gan palīdzēt attīstīt savas prasmes veidot labas un ilgstošas attiecības.

Pieredze liecina, ka pāri bieži meklē palīdzību novēloti, aptuveni pusgadu, gadu (vai pat vairāk) par vēlu. Ko nozīmē par vēlu? Par vēlu ir tad, kad mīlestības un cerību cikls ir noslēdzies. Mīlestību var nogalināt dažādos veidos, ar egoismu, neieinteresētību, paviršību, un cits. Pāru terapijā ir grūti kaut ko iesākt tad, ja viens vairs negrib, jo ir gribējis ļoti ilgi un nav guvis otras puses atsaucību, un otrs, apjaušot šķiršanās briesmas, pēkšņi ir atmodies un sācis gribēt. Tādā veidā pāru terapija ir palīdzības veids, ko var arī nokavēt, jo to nosaka arī indivīda izpratne par attiecību dinamiku un nākotnes perspektīvām.

Attālināta konsultēšana. Jautājums īpaši aktualizējās COVID 19 pandēmijas laikā, ko pastiprināja tehnoloģiju ienākšana pāru konsultēšanā. Attālinātu konsultāciju          vajadzētu apsvērt pāriem, kuru dzīvesvietas tuvumā nav iespējams sastapt attiecīgās jomas profesionāli vai arī dažādu personisku, vai darba apstākļu dēļ, partneri atrodas dažādās vietās.

Vislabākā palīdzība pārim ir profilakse. Attiecības ir svarīgas. Tās sniedz piederības sajūtu un piepildījumu. Te ir daudz, ko mācīties. Apzinoties tēmas aktualitāti, sarakstīts daudz labu grāmatu, kas sniedz noderīgu informāciju, kā veidot labas un ilgstošas attiecības. Ir daudz izglītojošu iespēju: lekcijas, semināri, konferences. Pie attiecībām nevajag “strādāt”, attiecībās vajag “investēt”. Labākā   dāvana, ko varam sniegt cilvēkiem, kurus mīlam, ir laiks un nedalīta uzmanība.

Izmantotā literatūra:

1. Butler, C., Joyce V. Counselling couples in relationships: an introduction to the RELATE approach.- England, Wiley and sons Ltd., 1998.
2. Lebow, J.; Snyder, D.K. Couple therapy in the 2020s: Current status and emerging developments.//https://pmc.ncbi.nlm.nih.gov/articles/PMC10087549/ (šajā rakstā pieminētās atsauces uz publikācijām ņemtas no šī avota).
3. Līdums, G; Ratnieks, S. Sistēmiskā ģimenes terapija./ Konsultēšanas un psihoterapijas teorija un prakse. - Rīga, Zvaizne ABC, 2016.
4. von Schlippe,  A. , Schweitzer, J.  Lehrbuch der systemischen   Therapie und    Beratung – Gōttingen, Zūrich, 1996.

Foto: Shutterstock.com

Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2025. gada maija numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!