Sabīne Upmale – Engela: Sievietes veselības endokrīnie aspekti

Endokrīnā jeb iekšējās sekrēcijas sistēma ietekmē visas nozīmīgākās organisma bioloģiskās funkcijas: termoregulāciju, vielmaiņu, augšanu, reproduktīvo veselību un citu. Lai nodrošinātu optimālu organisma darbību, endokrīnajai sistēmai jādarbojas koordinēti.

Galvenie endokrīnie orgāni ir hipofīze, vairogdziedzeris, epitēlijķermenīši, virsnieres, aizkuņģa dziedzera saliņas un dzimumdziedzeri. Taču endokrīnās šūnas atrodas arī citviet organismā, tostarp zarnās un pat taukaudi izdala hormonālas signālvielas, kas, piemēram, mazina apetīti. Jau nelielas hormonu koncentrācijas izmaiņas var ievērojami ietekmēt orgānu sistēmu darbību.

Šī gada 1. martā Latvijas Ārstu biedrības starpdisciplinārajā konferencē "Sievietes veselība" man bija iespēja informēt speciālistus par sievietes veselības endokrīnajiem aspektiem. Arī žurnāla "Ārsts.lv" lasītājiem vēlos sniegt ieskatu galvenajos jautājumos, kas skar sievietes veselību saistībā ar endokrīno sistēmu.

Vairogdziedzeris un hronisks autoimūns tireoidīts

Viena no biežāk sastopamajām endokrīnajām slimībām sievietēm ir hronisks autoimūns tireoidīts jeb Hasimoto tireoidīts. Tā izplatība sabiedrībā sasniedz līdz pat 15%, un sievietes saslimst četras līdz desmit reizes biežāk nekā vīrieši.

Simptomi var ietvert vairogdziedzera palielināšanos, diskomfortu vai spiediena sajūtu kaklā, rīšanas grūtības. Precīza diagnoze balstās uz laboratoriskiem un ultrasonogrāfiskiem izmeklējumiem. Hasimoto tireoidīta gadījumā 95% pacientu atrod antivielas pret tireoperoksidāzi, bet 60% gadījumu - pret tireoglobulīnu. Ultrasonogrāfiski dziedzeris izskatās hipoehogēns, neviendabīgs, ar palielinātu vaskularizāciju.

Aptuveni 20 līdz 30% gadījumu slimība progresē līdz hipotireozei – stāvoklim, kad vairogdziedzeris nespēj pietiekami ražot hormonus. Raksturīgie simptomi ir nogurums, sausa āda, aizcietējumi, svara pieaugums, matu izkrišana.

Svarīgi regulāri pārbaudīt vairogdziedzera funkciju, īpaši grūtniecības laikā, jo auglis pirmajā trimestrī ir pilnībā atkarīgs no mātes hormoniem. Sievietēm ar autoimūnu tireoidītu vēl pirms grūtniecības plānošanas ieteicams pārbaudīt TSH (tireoīdstimulējošais hormons), fT4 (brīvais tiroksīns), fT3 (brīvais trijodtironīns). Grūtniecības laikā īpaši svarīga ir optimāla vairogdziedzera darbība, jo līdz 16. nedēļai auglis pats hormonus neražo un ir atkarīgs no mātes.

Aptaukošanās

Mūsdienās aptaukošanās skar lielu skaitu cilvēku visā pasaulē, taču sievietes no tās cieš daudz biežāk nekā vīrieši. Tās attīstībā nozīme ir daudziem faktoriem – iedzimtībai, apkārtējai videi, emocionālajam stāvoklim, medikamentiem, uztura paradumiem un fiziskajām aktivitātēm. Tomēr dzimums ir viens no nedaudzajiem nemodificējamajiem riska faktoriem – to nevar mainīt vai ietekmēt.

Sievietes dzīves cikls zināmā mērā ir arī riska cikls, jo tajā ir vairāki posmi, kas var veicināt svara pieaugumu. Jau grūtniecības laikā mātes veselība – īpaši, ja ir gestācijas diabēts vai liekais svars – var ietekmēt bērna risku uz aptaukošanos. Grūtniecība un pēcdzemdību periods svara pieaugumu var veicināt arī pašai sievietei. Līdzīgi ķermeņa svaru var ietekmēt pubertāte un menopauze, kas saistīti ar būtiskām hormonālām izmaiņām. Tāpēc šajos dzīves posmos īpaši svarīgi pievērst uzmanību tiem riska faktoriem, ko iespējams ietekmēt – piemēram, uzturam, kustībām un emocionālajam līdzsvaram.

Tomēr pēdējo gadu pētījumi liecina, ka cilvēka spēja kontrolēt savu svaru var būt ierobežota. Līdz pat 70% no ķermeņa svara nosaka ģenētika. To apstiprina pētījumi ar vienolšūnas dvīņiem – pat ja viņi auguši atšķirīgā vidē, viņu svars mēdz būt līdzīgs. Tas neatbilst divolšūnu dvīņiem, kuru ģenētiskais materiāls atšķiras un līdz ar to - atšķiras arī svars.

Turklāt svara samazināšana ar diētu bieži vien ir īslaicīga – svars pēc laika atgriežas, reizēm pat ar uzviju. Tas notiek vairāku mehānismu dēļ: palielinās apetīte, samazinās enerģijas patēriņš un palēninās vielmaiņa. Šie procesi saistīti ar tā saukto "set-point" jeb ķermeņa svara iestatījuma punktu, ko regulē centrālā nervu sistēma. Tas ir aizsardzības mehānisms, kas nodrošina, lai cilvēks izdzīvotu akūtas saslimšanas vai pēkšņa kaloriju deficīta gadījumā.

Iestatījuma punktu var ietekmēt tādi faktori kā stress, mazkustīgs dzīvesveids, pārmērīgs kaloriju patēriņš, medikamenti, miega traucējumi un cits. Mūsdienu dzīvesveids – sēdošs darbs, samazinātas fiziskās aktivitātes un viegli pieejams, kalorijām bagāts ēdiens – nav piemērots organismam, kas nav spējis adaptēties jaunā laikmeta prasībām.

Svaru samazinoši medikamenti zināmi jau kopš 20. gadsimta sākuma, kad pārsvarā lietoti stimulanti, piemēram, amfetamīni. Tomēr tie izņemti no apgrozības nopietnu blakusparādību, tostarp nāves gadījumu dēļ.

Kopš 2014. gada pieejami GLP-1 (glikagonam līdzīgā peptīda-1) receptoru agonisti. GLP-1 dabiski tiek ražots kuņģa-zarnu traktā un sākotnēji šīs grupas medikamentus lietoja 2. tipa cukura diabēta ārstēšanai (šai indikācijai – jau kopš 2005. gada). Tagad, pamatojoties uz ķermeņa masas indeksu (ĶMI), apstiprinātas arī indikācijas svara samazināšanai:

• ĶMI ≥ 30 kg/m²;
• ĶMI ≥ 27 kg/m² ar svaru saistītām komplikācijām;
• ĶMI > 25 kg/m², ja vidukļa un auguma attiecība > 0,5.

Tomēr jāatceras, ka ĶMI ne vienmēr precīzi atspoguļo ķermeņa tauku daudzumu. Piemēram, sportistiem ar lielu muskuļu masu ĶMI var būt paaugstināts, lai gan tauku daudzums ir zems. Ir arī cilvēki ar normālu vai nedaudz paaugstinātu ĶMI, bet ar augstu tauku proporciju. Šādos gadījumos lietderīgi izmantot papildu izmeklējumus – piemēram, bioimpedanci vai visa ķermeņa densitometriju.

Jaunums šajā jomā ir tirzepatīds – medikaments ar dubultu iedarbību: tas stimulē gan GLP-1, gan GIP (glikozes atkarīgā insulinotropā peptīda) receptorus. Pieejams trīs dažādās devās – 5 miligrami, 10 miligrami un 15 miligrami. Pētījumā SURMOUNT-1, kurā piedalījās 2539 pieaugušie ar ĶMI ≥ 30 kg/m² vai ĶMI ≥ 27 kg/m² un vismaz vienu ar svaru saistītu veselības problēmu, pēc 72 nedēļām novērots ievērojams svara zudums – vidēji 15%, 19% un 20,9%, atkarībā no devas. Turklāt uzlabojās arī citi veselības rādītāji: samazinājās holesterīns, vidukļa apkārtmērs un asinsspiediens.

Protams, nevienam medikamentam nav tikai ieguvumi – arī GLP-1 receptoru agonistiem iespējamas blaknes. Visbiežāk tās skar gremošanas traktu – slikta dūša, vemšana, caureja, vēdera sāpes. Retāk – pankreatīts, žultsakmeņi, holecistīts un alerģiskas reakcijas. Šos medikamentus nedrīkst lietot cilvēki ar vairogdziedzera medulāro vēzi personīgajā vai ģimenes vēsturē. Tādēļ vienmēr, pirms uzsākt ārstēšanu, jāizvērtē ieguvumu un risku attiecība.

Svarīgi arī atcerēties, ka medikamenti paši par sevi nav brīnumlīdzeklis – nozīmīga ir sabalansēta diēta ar pietiekamu olbaltumvielu daudzumu, kā arī fiziskās aktivitātes, īpaši spēka treniņi. Pretējā gadījumā var rasties paradokss – svars samazinās, bet zūd muskuļu masa, un vielmaiņa kļūst vēl lēnāka.

Menopauze

Menopauze ir dabisks posms katras sievietes dzīvē. Pirms aptuveni 20 gadiem veikts liels pētījums par menopauzes hormonterapiju (MHT), ko priekšlaikus pārtrauca, jo konstatēja paaugstinātus veselības riski. Šie rezultāti tolaik radīja lielu rezonansi un izraisīja bailes daudzām sievietēm, atturot no terapijas lietošanas.

Tomēr mūsdienās šī pētījuma datus pārskata, un tajos atklātas būtiskas nepilnības gan pētījuma metodoloģijā, gan secinājumu interpretācijā. Tāpēc svarīgi ir nebalstīties tikai uz šiem uzskatiem, bet ar savu ginekologu apspriest hormonterapijas potenciālos ieguvumus un riskus. Bieži vien ieguvumi nav saistīti tikai ar karstuma viļņu mazināšanos – terapija var pozitīvi ietekmēt arī kaulu veselību, sirds un asinsvadu sistēmu, kā arī dzīves kvalitāti kopumā.

Interesanti, ka vēsturiski maz uzmanības pievērsts tam, ka arī sievietes organismā nozīmīga loma ir testosteronam. Šis hormons bieži vien tiek saistīts tikai ar vīriešiem un viņu seksuālo funkciju, taču patiesībā sievietes olnīcas ražo trīs līdz četras reizes vairāk testosterona nekā estrogēnus. Testosterons sievietes ķermenī ietekmē libido, muskuļu masu un spēku, kaulu vielmaiņu, tauku sadalījumu, enerģijas līmeni un pat garastāvokli.

Šobrīd testosterona terapija apstiprināta sievietēm pēc menopauzes, kuras cieš no izteikti samazināta libido. Taču pētījumi turpinās, un nākotnē terapijas pielietojums varētu paplašināties arī uz plašākām indikācijām. Interesanti, ka Austrālijā jau pieejams īpaši sievietēm paredzēts testosterona preparāts – tas liecina par augošo izpratni un progresu šajā jomā.

Osteoporoze

Sākoties menopauzei, sievietes organismā strauji samazinās estrogēna līmenis. Tas būtiski ietekmē kaulu veselību, jo estrogēns ir viens no galvenajiem hormoniem, kas regulē līdzsvaru starp kaulu veidošanos un noārdīšanos. Estrogēna trūkuma dēļ šis līdzsvars izjūk – kauli sāk zaudēt blīvumu un kļūst trauslāki.

Osteoporoze nav tikai “viegli poraini kauli” – tā nozīmē gan kaulu masas samazināšanos, gan arī kaulaudu mikrostruktūras pasliktināšanos. Tā rezultātā palielinās kaulu lūzumu risks. Šie lūzumi nereti izraisa sāpes, invaliditāti un būtiski pasliktina dzīves kvalitāti – gan sievietēm, gan vīriešiem.

Lai arī osteoporoze attīstās pakāpeniski un bieži vien bez simptomiem, tā ir slimība, ko var laikus atklāt un novērst. Bez ārstēšanas tā var radīt smagas sekas – fiziskas, emocionālas un finansiālas.

Statistika ir skaidra: pēc 50 gadu vecuma osteoporoze skar aptuveni vienu no trim sievietēm un vienu no pieciem vīriešiem. Sievietēm menopauze ir galvenais riska faktors – dzīves laikā zūd līdz 50% trabekulārā kaula (iekšējā sūkļveida daļa) un 30% kortikālā kaula (blīvā ārējā daļa). No šī zuduma aptuveni puse ir pirmajos 10 gados pēc menopauzes.

Lēsts, ka pēc menopauzes kaulu lūzumus piedzīvos 40% sieviešu. Turklāt mirstība pēc šādiem lūzumiem ir augsta: cilvēkiem vecumā virs 65 gadiem viena gada laikā  tā sasniedz 25%, bet pēc gūžas kaula lūzuma – līdz pat 35%. Tāpēc osteoporoze pelnīti tiek saukta par "kluso slepkavu".

Savlaicīga diagnostika ir būtiska. Zelta standarts joprojām ir osteodensitometrija – kaulu blīvuma mērīšana, visbiežāk gūžas un jostas daļas mugurkaula rajonā.

Tomēr pēdējos gados ārstēšanas pieeja ir mainījusies. Agrāk lēmums par terapiju balstījās tikai uz kaulu blīvuma rezultātiem. Tagad svarīgākais ir individuālais lūzumu risks. Lai to novērtētu, izmanto FRAX kalkulatoru – tiešsaistes rīku, kas ņem vērā vairākus faktorus: vecumu, dzimumu, iepriekšējos lūzumus, dzīvesveidu, kaulu blīvumu un citus datus.

Tas nozīmē, ka arī cilvēkiem ar tikai samazinātu kaulu blīvumu, kam vēl nav diagnosticēta osteoporoze, var būt nepieciešama ārstēšana – ja kopējais lūzumu risks ir paaugstināts.

Noslēgumā

Sievietes veselības endokrīnie aspekti ir ļoti daudzpusīgi un kompleksi, ietekmējot dažādus dzīves posmus un veselības stāvokļus. Hroniskas endokrīnās slimības, piemēram, autoimūnais tireoidīts un aptaukošanās, kā arī dzīves cikla pārmaiņas, piemēram, menopauze un osteoporoze, prasa uzmanīgu un individuālu pieeju diagnostikai un ārstēšanai. Mūsdienās, lai uzlabotu dzīves kvalitāti un novērstu nopietnas komplikācijas, arvien lielāka nozīme pievērsta ne vien simptomu mazināšanai, bet arī preventīvai rīcībai un slimību agrīnai atklāšanai.

Foto: Shutterstock.com

Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2025. gada maija numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!