Rūta Egļukalne: Baltās vai melnās? Ar ko plombēsim?
Baltās jeb kompozītmateriāla plombas (sauktas arī par helioplombām) ir ikdiena zobārsta praksē. Sākotnēji baltās kompozītplombas tika izmantotas tikai priekšzobu plombēšanai, taču, attīstoties tehnoloģijām un ražošanai, baltās plombas ir gana estētiskas un pietiekami izturīgas, lai nodrošinātu slodzes izturību arī sānu zobos. Kompozīta plombu pamatsastāvā ir sveķi un pildvielas (kvarcs, silīcija oksīds, cirkonijs, keramika u.c.), kā arī vielas, kas nodrošina plombas sacietēšanu zilajā gaismā. Baltajām plombām ir pieejams plašs krāsu un toņu spektrs, kas ļauj pielāgot plombu pacienta zobu krāsai, vai arī gluži pretēji – pacientam ar tumšiem zobiem ļauj iegūt skaistu smaidu, mainot gan zobu krāsu, gan formu. Mīnuss baltajām plombām ir saraušanās cietēšanas rezultātā – rodas mikrosprauga starp plombu un zobu, kas var radīt jutīgumu vai arī plombas malu pārkrāsošanos, vai atkārtotu zoba bojāšanos ilgākā laika posmā.
Lai ieliktu kompozītmateriāla plombu, pacientam jārēķinās ar ilgāku vizītes laiku, un tas ir nedaudz sarežģītāk zobārstam – zobam un apkārtējiem audiem jābūt sausiem no siekalām, tas var radīt nelielu diskomfortu pacientam. Balto plombu zobā liek pa maziem slānīšiem, kurus nogaismo 20–40 sekundes ar zilo gaismu. Un, kad plomba ir ievietota, to nopulē gludu un spīdīgu.
Pirmie oficiālie ziņojumi par sudraba un dzīvsudraba savienojuma jeb sudraba pastas izmantošanu zobu plombēšanai datēti 1819. gadā. Lai gan sudraba plombām ir sena vēsture, tās zobārstniecībā pamazām tiek izskaustas. Skandināvijas valstīs sudraba jeb amalgamas plombas ir aizliegtas pilnībā. Pašlaik diskutē par sudraba plombu aizliegšanu Eiropas Savienības valstīs, taču Latvijā joprojām tās ir atļautas.
Amalgamas plombu veido vairāku metālu sakausējums – sudrabs, alva, varš, cinks, kā arī dzīvsudrabs.
Sudraba plombas labā īpašība ir lielās slodzes izturība, ja ir zaudēts daudz zoba audu, vai arī to izmanto zobos pēc kanālu ārstēšanas. Arī pacientiem ar aktīvu kariesu vai sliktu mutes dobuma higiēnu rekomendējamas amalgamas plombas, jo to virsma, salīdzinot ar kompozīta plombām, ir gludāka, tāpēc pieķeras mazāk aplikuma. Arī vietās, kur grūti nodrošināt sausu darba lauku no siekalām vai zemsmaganu rajonos labāk būtu izvēlēties sudraba plombu.
Lielākais pacientu bieds ir šajās plombās esošais dzīvsudrabs, kura sastāvs ir aptuveni 50 : 50. Mūsdienās šīs sudraba plombas tiek ražotas noslēgtās kapsulās, tās tiek maisītas speciālos maisītājos, un dzīvsudraba nonākšanas iespēja apkārtējā vidē ir neliela, salīdzinot ar to, kā tas bija pirms daudziem gadiem, kad māsiņa plombu maisīja piestiņā turpat līdzās pacienta krēslam. Vairāk kaitīgas tās ir brīdī, kad tās tiek urbtas laukā, taču, lai līdz minimumam samazinātu dzīvsudraba iespējamo norīšanu, tiek izmantoti vakuuma sūcēji, kas amalgamu uzkrāj speciālā tvertnē, un tālāk tā tiek nodota firmām, kuras šos plombas atlikumus pareizi likvidē.
Kā vēl viens mīnus sudraba plombām ir jāmin krāsa. Jaunas sudraba plombas sākumā ir gaiši spīdīgas, taču laika gaitā tās oksidējas un kļūst tumšas. Tumši nereti kļūst arī zoba audi. Turklāt, lai ieliktu amalgamas plombu, būs jāizurbj vairāk zoba audu, nekā tas ir ar kompozītmateriāla plombām.
Baltās plombas
- Ļoti estētiskas, nezinātājs nepateiks, ka jūsu zobā ir plomba.
- Pieejams plašs krāsu, toņu, caurspīdīguma spektrs.
- Tiek izņemti salīdzinoši maz zoba audu.
- Plombas gala apstrāde iespējama tajā paša vizītē.
- Var ēst uzreiz, jo plomba cietē zilajā gaismā.
- Jaunās tehnoloģijas un sastāvdaļas nodrošina pietiekami lielu slodzes izturību arī sānu zobos.
- Kalpošanas ilgums – vidēji 5–7 gadi.
Sudraba plombas
- Neestētiskas.
- Lai ieliktu plombu, nepieciešams izņemt vairāk zobu audu.
- Liela slodzes izturība sānu zobiem, zobiem, kas zaudējuši daudz zoba audu.
- Plombu sastāvā ir dzīvsudrabs, kas visvairāk izdalās plombas ielikšanas un izurbšanas brīdī. Ēdot, dzerot, runājot tas izdalās salīdzinoši maz.
- 2 stundas pēc plombas ielikšanas nevar ēst, jo plombā norit cietēšanas procesi.
- Pilnīgu plombas apstrādi var veikt ne ātrāk kā 24 stundas pēc tās ielikšanas.
- Kalpošanas ilgums – 15–20 gadi.
Dodoties pie zobārsta, vajadzētu uzticēties savam ārstam, jo katrs gadījums ir jāizvērtē individuāli, lai lemtu par to, kāda plomba jūsu gadījumā būtu vislabākā.
Andas Dānieles zīmējums
Rakstu lasiet arī „ārsts.lv” 2017. gada maija numurā!
Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!
