Rūpējieties par drošu vidi bērnam!

Bērnus uzskatām par savu lielāko dzīves vērtību – savu miniatūru kopiju un, pats svarīgākais, dzimtas turpinājumu. Lai arī apzināmies, ka vērtības ir jāsaudzē, ne vienmēr izdodas lolojumam veltīt pietiekamu uzmanību. Diemžēl par neuzmanību un nepietiekamu uzraudzību bieži vien nākas maksāt ar bērna veselību. Protams, neviens bērns nav izaudzis bez zilumiem un nobrāzumiem, viegliem sasitumiem un dažādām citām sīkām traumām, tomēr par neatņemamu bērnības sastāvdaļu nekādā gadījumā nevajadzētu kļūt smagām traumām, uzsver Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ārsts ĢIRTS SALMIŅŠ.

Mazākajiem – galvas traumas

Bērni zīdaiņa vecumā (pat dažas dienas veci) visbiežāk traumas gūst, krītot no augstuma. Augstuma, kuru pieaugušais neuzskata par bīstamu. Tomēr, ņemot vērā bērna augumu, pat 50 cm augsta gulta ir reāls augstums, no kura bērnam nokrist, gūstot smagas traumas. Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcas nav tādas dienas, kad neatliekamā palīdzība nebūtu jāsniedz vismaz vienam bērnam līdz gada vecumam, kas ir kritis un sasitis galvu.

Kritienu iemesli ir visdažādākie. Visbiežāk vecāki nepadomā par to, kā viņi ir nolikuši bērniņu un ko viņi dara tajā laikā, kad būtu jāuzrauga bērns. Piemēram, noliek bērnu paralēli gultas malai nevis perpendikulāri tai, kā tas būtu pareizi. Bieži nākas dzirdēt skaidrojumus, ka bērns jau nemaz nespēja apgriezties... Jā, līdz šim nespēja, taču nu bērns pirmo reizi savā dzīvē ir apgriezties uz sāniem un nokritis zemē. Līdzīgi bieži mammas, pārtinot bērnu, uz īsu mirkli no viņa novēršas, lai teiksim kaut ko paņemtu no skapja, un brīdī, kad pagriežas atpakaļ, bērns jau atrodas uz grīdas.

Vēl bērniem gadās izkrist no nepareizi nostiprinātiem sēdeklīšiem, kuros mēs bērnus pārnēsājam. Ļoti būtiski ir pārliecināties, vai sēdeklīša rokturis pēc transformēšanas no guļus sēdus stāvoklī ir nofiksēts.

Gadījumi, par ko dzirdam diezgan regulāri, ir arī nokrišana no iepirkumu ratiem veikalā.

Bērna kritieni no augstuma ir bīstami tāpēc, ka ieslēdzas bērna ķermeņa fizioloģiskā un anatomiskā uzbūve – galva ir bērna smagākā ķermeņa daļa, tāpēc jebkuram kritienam raksturīga piezemēšanās uz galvas.

Zīdaiņa un maza bērna kauliņi ir mīksti, tāpēc starp vienkāršiem puniem (bez kuriem mēs neviens neesam izauguši) ārsti sastop pat galvaskausa lūzumus bērniem līdz gada vecumam, kas radušies krītot. Tas, protams, nekas labs nav – pēc traumas šādam bērnam ilgstoši jāatrodas bērnu neiroķirurga uzraudzībā.

Tikko sācis staigāt

Pēc kritieniem ar galvu pa priekšu zīdaiņa vecumā nākamais traumatiskākais ir laiks, kad bērns ceļas kājās un mācās staigāt. Bērnam ir ļoti nepatīkami sākt staigāt, ja viņam nemitīgi gadās gūt zilumus un pušumus, atsitoties pret asiem stūriem mājās. Vecāki parasti šādās reizēs vēlas būt rūpīgi un katru reizi pēc bērna kritiena nāk pie ārsta vaicāt, vai viss kārtībā, turklāt jāņem vērā, ka mūsdienās, 2016. gadā, vecāki visbiežāk nav apmierināti tikai ar ārsta apskati un secinājumu, ka viss ir kārtībā (šādā situācijā ārsts neskaitās gana kompetents). Vairākums uzskata, ka nepieciešams vismaz rentgena izmeklējums, bet neaizdomājas par to, ko rentgena starojums var nodarīt augoša bērna organismam.

Labākais risinājums, kā izvairīties no traumām, ir visu aso stūru nopolsterēšana.

Tāpat svarīgi nodrošināt, lai bērns nevar iespiest pirkstus durvīs vai atvilktnēs. Ideālā gadījumā visām atvilktnēm, kas atrodas aizsniedzamā augstumā, jābūt aizvērtām tā, lai bērns tās nespēj atvērt. Atverot atvilktni, pastāv iespēja, ka bērns apēdīs to, ko būs atradis, un šī ir jau otra galējība.

Runājot par svešķermeņiem, bīstamība tiek akcentēta uz diviem: magnētiņiem un baterijām. Ja bērns norij vairākus magnētiņus, tie zarnās var veidot ķēdītes un salipināt zarnas, izveidojot fistulas, saaugumus… Savukārt baterijas var radīt ļoti dziļus un straujus apdegumus. Ir bijuši pat gadījumi, kas nav saistāmi ar dzīvību.

Ja bērnam kāds priekšmets pazūd mutē, bērna klepošana, nespējot atklepoties, kļūšana zilam un gārgšana ir pazīmes, kas liecina ka svešķermenis iekļuvis elpceļos, savukārt siekalošanās ar vaļēju muti un neauglīgi centieni kaut ko izspļaut, visticamāk, liecinās par nosprostojumu barības vadā. Šie ir akūti gadījumi, kad obligāti jāsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība.

Sevišķa vērība, audzinot bērnu, kas tikko sācis staigāt, jāvelta kafijas vai tējas krūzei apvienojumā ar mūsu steidzīgo dzīvi. Nedrīkst dzert karstos dzērienus laikā, kad bērns sēž klēpī. Tāpat īpaši jāuzmanās rīta stundā, kad visi gatavojas doties darbos, – dzīvoklī notiek aktīva kustība, uz galda tiek nolikta kafijas krūze… un mazais ķipars pienāk pie galda un ķeksē krūzīti nost. Krūzei krītot, tās saturs izlīst virsū bērna sejai, kaklam un krūtīm, radot tipiskos applaucējumus, kurus ārsti, kas ikdienā nodarbojas ar smagiem apdegumiem, pazīst jau pa gabalu. Vecākiem jāpiedomā pie tā, ka krūze jānoliek tālāk no galda malas, lai bērns, intereses vadīts, netiek tai klāt (šajā sakarā jāpiebilst, ka iespējami tālu no bērna redzesloka jātur arī visi kaitīgie un kodīgie šķidrumi, ko bērns varētu atrast un intereses pēc pagaršot, jo tas rada graujošas sekas).

Aktīvākais vecums

Arī sākoties bērnudārza un skolas vecumam, svarīgi saglabāt drošu vidi, kurā bērnam spēlēties, – lai nebūtu vietu, kur iebāzt un iespiest roku vai kāju, iekrist ūdenī, ugunskurā vai vaļējā kanalizācijas akā. Pieaugušais spēj organizēt bērna atpūtu, nodrošinot mazāk nelaimes gadījumu, kas prasa nopietnu palīdzību.

Mājas iekšienē bērni ļoti nepatīkamas brūces gūst, uzduroties uz rokturiem un sagriežoties ar durvju stikliem, kas nav bijuši nolīmēti ar aizsargplēvi. Sevišķi raksturīgi tas ir ģimenēm, kurās aug vairāki bērni, – žiperi dauzās, līdz kāds nejauši iekrīt stiklos, gūstot tikpat kā giljotīnas atstātas rētas uz visa ķermeņa.

Specifiska lieta, ar ko sastopamies pietiekami bieži, ir bērna vizināšana uz velosipēda bez speciāla sēdeklīša uz bagāžnieka. Šādās reizēs sastopam tipiskus bojājumus kājai, kura iegājusi spieķos – rodas dziļš mīksto audu bojājums (pat ar audu nekrozēm, kas pēc tam ilgstoši jāārstē).

Gribu uzsvērt – ja bērns, pats braukājot ar velosipēdu, ir kritis pāri tā ragiem, ar stūri dabūjot sitienu pa vēderu (dažkārt tur paliek pat apaļas formas zilumi), viņš obligāti jāparāda dakterim. Lai gan visbiežāk tas nav nekas vairāk par sasitumu, neizmeklējot šādas traumas, tās var radīt invaliditāti uz visu dzīvi, jo jāatceras, ka zem ziluma var slēpties gan iekšēja asiņošana, gan nopietns aizkuņģa dziedzera vai citu orgānu bojājums.

Attiecībā uz rotaļu laukumiem – visbiežāk bērni traumējas, nejauši krītot no kaut kurienes, kur ir azartā uzlīduši. No šādiem kritieniem pilnībā izvairīties nevar, jo, ja bērns ir vesels, spīdošām acīm, tad ir tikai normāli, ka viņš kāps. Padomju laikos lielākais spēļu laukumu bieds bija smagās laivveida šūpoles, taču tagad bīstamība gūt triecienu ar šūpolēm ir mazināta, jo ražotājs tās veido no vieglāka materiāla. Protams, traumas gūst joprojām – galvas sasitumus, pušumus… taču tādus savainojumus bērni gūst arī tad, ja spēlējoties kāds pagrūž pret asu stūri vai trāpa ar mestu akmeni.

Vislielākās zobu sāpes traumatologiem sagādā batuti. Tiesa, traumas, kas gūtas uz tiem, ir retākas nekā kritieni no velosipēda vai spēļu laukumā, taču to ārstēšana vairumā gadījumu ir saistīta ar narkozi, ķirurģisku operāciju, ilgstošu ārstēšanos stacionārā, ģipsi un, iespējams, pat paliekošu invaliditāti.

Atkāpei gribu uzsvērt, ka laimīgā kārtā vecāki kļūst arvien apzinīgāki un, sēdinot bērnu uz velosipēda vai velkot kājās skrituļslidas, uzvelk galvā arī ķiveri. Gribētos gan, lai biežāk tiek lietoti arī pārējie piedāvātie aizsardzības līdzekļi: elkoņu, ceļu un plaukstas locītavu sargi.

Visu rakstu lasi žurnāla "ārsts.lv" augusta numurā!