Ritvars Ziedonis: Pavisam īsi par dzelzs deficītu

Dzelzs deficīts cilvēka organismā ir visai izplatīts stāvoklis. Nereti dzirdējuši, ka pašsajūtas problēmām iemesls varētu būt anēmija, daudzi pacienti vēlas labāk izprast dzelzs lomu organismā. Pacientiem, saskaroties ar dzelzs deficīta izraisītu anēmiju, rodas iespaids, ka, lietojot uzturā vairāk dzelzi saturošus produktus, – viss būs atrisināts. Tomēr ne vienmēr viss ir tik vienkārši.

Šoreiz apskatīsim, kā tieši dzelzs tiek uzņemts mūsu organismā, kādi produkti to satur, kā arī kādas ir iespējas palielināt dzelzs daudzumu arī ar medikamentiem un to veidiem. Un kāpēc dažreiz, pat papildus lietojot dzelzi uzturā, tas tomēr netiek uzņemts pietiekami.

Dzelzs loma organismā

Dzelzs ir ļoti svarīgs un organismam nepieciešams mikroelements. Tikpat ļoti, cik tas ir nepieciešams, tas pārlieku lielā daudzumā ir arī toksisks. Ir vairākas slimības, kas rodas, ja cilvēka organismā ir pārlieku daudz dzelzs. Tādu slimību gadījumā kā, piemēram, hemohromatoze, tiek bojāti vairāki cilvēka orgāni. Var pat attīstīties aknu ciroze un vairāki citi smagi stāvokļi. Šī iemesla dēļ mūsu organisms, pateicoties vairāku sarežģītu procesu ķēdei, ir iemācījies neuzņemt pārlieku daudz dzelzs. Savukārt, dzelzs trūkuma gadījumā – atbrīvot to no organisma iekšējām rezervēm un transportēt uz dzelzs izmantošanai nepieciešamajām vietām.

Ja runājam par dzelzs funkcijām organismā, tad viena no galvenajām, protams, ir tā piedalīšanās sarkano asins šūnu jeb eritrocītu un hemoglobīna ražošanā. Tomēr šeit dzelzs loma organismā nebeidzas. Dzelzs ir nepieciešams arī mūsu muskuļaudu funkcionēšanai, saistaudu veidošanai, normālai augšanai un organisma attīstībai, kā arī dažu hormonu ražošanai.

Ja atrodamies kādā no mūsu dzīves posmiem, kad dzelzs mums ir pastiprināti nepieciešama un mēs to patērējam vairāk, tad mums tā ir jāuzņem lielākos daudzumos, nekā tiek rekomendēts ikdienā. Šādi stāvokļi, kad cilvēkam dzelzs uzturā ir pastiprināti nepieciešama, ir, piemēram: grūtniecība, aktīviem sportistiem, kas nodarbojas ar profesionālu sportu, maratonistiem, jauniešiem, sievietēm – pastiprinātu asiņošanu gadījumā.

Dzelzs uzņemšanas veidi

Tā kā dzelzs normālos apstākļos mūsu organismā nesintezējas jeb neveidojas, tad vienīgais veids, kā mēs šo ļoti svarīgo mikroelementu varam uzņemt, ir, to apēdot. Ne velti cilvēks ir visēdājs un evolūcijas rezultātā ir iemācījies ar uzturu uzņemt vairāku veidu produktus. Dzelzs ir sastopama ļoti daudzos uzturproduktos. Tā ir gan augu, gan dzīvnieku valsts produktos. Pamatā atšķiras tikai dzelzs veids, kāds ir attiecīgajā produktā, un tas, cik labi mūsu organisms spēj to uzņemt. Dzelzs uzņemšana, protams, ir atkarīga arī no paša organisma (vairāk tieši gremošanas trakta) spējām uzņemt mūsu apēsto dzelzi.

Ja sākam pētīt, kādu dzelzi mēs varam uzņemt ar uzturu, tad parasti saskaramies ar tādiem jēdzieniem kā hēma dzelzs un nehēma dzelzs. Hēma dzelzi varam uzņemt tikai ar dzīvnieku valsts produktiem, taču nehēma dzelzi – ar augu valsts produktiem. Kurš tad ir labāks? Protams, cilvēkam vieglāk uzņemama ir tieši hēma dzelzs. Tā ir divvērtīga dzelzs (Fe2+) kuru mūsu gremošanas trakts spēj vieglāk uzsūkt un transportēt saistītā veidā ar olbaltumiem asinsritē. Nehēma dzelzi, kas ir trīsvērtīga (Fe3+), organismam vispirms ir jāsašķeļ ar sarežģītu enzīmu palīdzību par Fe2+, lai to uzsūktu no gremošanas trakta. Tāpēc parasti no mūsu uzņemtās hēma dzelzs (tātad – no dzīvnieku valsts produktiem) uzsūcas no gremošanas trakta ap 25–30%, taču no augu valsts produktos esošās nehēma dzelzs – tikai ap 5–10%. Šo faktu vajadzētu atcerēties, kad cenšamies izveidot sev diētu, lai nodrošinātu ar pietiekamu dzelzs daudzumu organismā.

Cik daudz dzelzs jāuzņem

Cik īsti vajadzētu ikdienā uzņemt dzelzi, lai organisms ar to būtu pilnībā nodrošināts? Kā jau minēju – dažādās mūsu dzīves stadijās dzelzs patēriņš ir atšķirīgs, citās – lielāks, dažās – mazāks. Aptuvenais rekomendējamais dzelzs daudzums ikdienas uzturā apkopots tabulā.

Rekomendējamais dzelzs daudzums ikdienas uzturā

Kopējais dzelzs daudzums mūsu organismā ir aptuveni 3–5 grami. Galvenokārt dzelzs tiek izmantota hemoglobīna ražošanā, tas veido aptuveni 66% no kopējā dzelzs daudzuma organismā. Mioglobīnā, kas atrodas muskuļaudos, ir lokalizēts ap 6% no mūsu kopējā dzelzs daudzuma organismā, transporta (transferīna) un rezervju (feritīna) formā – ap 26% no kopējā dzelzs.

Normālos apstākļos cilvēka organisms dzelzi nezaudē lielos apmēros. Ikdienā caur sviedriem, izkārnījumiem, urīnu un nolobījušos ādu zaudējam ap 1 mg dzelzs dienā. Tas ir tieši tāds daudzums, kāds ikdienā uzsūcas no mūsu gremošanas trakta, – ar nosacījumu, ka nav traucēta dzelzs uzsūkšanās vai tā uzņemšana. Protams, 1 mg/d zudums nav attiecināms uz tiem stāvokļiem, kuri ir saistāmi ar pastiprinātu dzelzs zaudēšanu, kā grūtniecība vai asiņošanas, kad dzelzs tiek zaudēta lielos daudzumos (vairāk par 3 mg dienā).

Pārējā dzelzs, kas organismam ir nepieciešams, regulāri mainot tā formas, tiek pārvērsts no viena veida citā un izmantots atkārtoti. Piemēram, eritrocītam beidzot savu dzīves ciklu un noārdoties mūsu aknās vai liesā, tajā esošā dzelzs tiek transportēta uz dzelzs rezervēm, kas atrodas šūnā – feritīna vai hemosiderīna (dzelzs vielmaiņas galaprodukta) veidā. Tad atkal ar transferīna palīdzību, kas ir galvenā dzelzs transporta forma organismā un ir saistījis lielāko daudzumu mūsu asinsritē cirkulējošās dzelzs, tiek atkal nogādāts uz hemoglobīna ražošanas vietām kaulu smadzenēs.

Dzelzs uzturā

Ar kādiem uzturproduktiem varam nodrošināt mums nepieciešamo ikdienas dzelzs daudzumu? Uzskatāmāk tas saprotams, aplūkojot tabulas.

Dzelzs augu valsts produktos

Dzelzs dzīvnieku valsts produktos

Pārskatot šīs tabulas, labi iezīmējas tieši tie dzīvnieku valsts produkti, kuri ir bagāti ar hēma dzelzi. Bieži, salīdzinot augu un dzīvnieku valsts produktu piesātinājumu ar dzelzi, rodas iespaids, ka ar riekstiem, sēklām un citiem ar dzelzi bagātiem augu valsts produktiem varam labāk nodrošināt mūsu organismu ar dzelzi. Tomēr tā tas nav. Atcerēsimies, ka no augu valsts produktiem dzelzs uzsūcas tikai aptuveni 5–10% no uzņemtā. Tas tā ir tāpēc, ka dzelzs augu valsts produktos ir cieši saistītā veidā. Vienlaikus no dzīvnieku valsts produktiem uzsūcas līdz pat 25%.

Ietekmējošie faktori

Nereti medicīnā sastopamies ar situācijām, kad pacienti domā, ka pietiekami dzelzs uzņems ar uzturu, taču tas tomēr nerada vēlamo efektu. Tas notiek tāpēc, ka bieži neapzināmies dažādus faktorus, kas var ietekmēt dzelzs uzsūkšanos no zarnu trakta. Ir faktori, kas uzlabo dzelzs uzsūkšanos, tomēr ir arī tādi, kas būtiski to kavē.

Dzelzs uzsūkšanos no gremošanas trakta pastiprina: kuņģa skābe, C  vitamīns (kas var pat trīskāršot dzelzs uzsūkšanās pakāpi), folijskābe, citronskābe.

Dzelzs uzsūkšanos kavē: tanīns (piemēram, tējā), kalcijs (uzņemam ar kalciju saturošiem uztura bagātinātājiem, pienu utt.), kafija, šķiedrvielas, kā arī kuņģa skābumu mazinoša terapija.

Līdz šim aprakstītais dzelzs uzņemšanas mehānisms darbojas tikai tad, ja nav pavadošu slimību vai citu medicīnisku stāvokļu, kas varētu kavēt normālu dzelzs ikdienas uzņemšanu. Ja tomēr mūsu organisms nespēj uzsūkt dzelzi no gremošanas trakta pietiekami, nelietojam to uzturā pietiekami vai arī pārlieku daudz zaudējam – iestājas tāds stāvoklis kā dzelzs deficīts. Tas, savukārt, noved pie dzelzs deficīta anēmijas, par kuru, ja atminaties, runājām kādā no iepriekšējiem rakstiem.

Ja mēs paši nespējam nodrošināt savu organismu ar dzelzi, tad noteikti būtu jāvēršas pie mediķiem pēc palīdzības. Farmācijas industrijai attīstoties, mūsdienās ir pieejami ļoti daudz un dažādi dzelzs preparāti, kas palīdz mums palielināt mūsu dzelzs rezerves, ja to nespējam izdarīt ar uztura korekcijām.

Dzelzs preparātu veidi

Perorālās formas (uzņemamas norijot) – satur gan divvērtīgo (Fe2+), gan trīsvērtīgo (Fe3+) dzelzi. Piemēram, dzelzs fumarāts, sulfāts, glikonāts, kas satur divvērtīgo dzelzi. Trīsvērtīgo dzelzi satur medikamenti, kuros ir dzelzs polimaltozes komplekss vai dzelzs proteīnu sukcinilāts.

Veiksmīgas dzelzs deficīta terapijas gadījumā hemoglobīna līmenis sāk augt aptuveni 21. terapijas dienā. Normas robežas hemoglobīns parasti sasniedz aptuveni 2 mēnešu laikā. Dzelzs rezerves atjaunojas aptuveni pēc 4–5 mēnešu veiksmīgas terapijas ar perorālajām dzelzs formām.

Atcerēsimies arī to, ka ne vienmēr visas zāles ir labi panesamas un bez blaknēm. Arī perorālo jeb caur muti uzņemamo dzelzs preparātu lietošanai ir iespējamas blaknes. Biežākās no tām ir aizcietējumi, sāpes vēderā u.c. kuņģa un zarnu trakta darbības traucējumi. Šī iemesla dēļ ļoti iesaku nelietot dzelzs preparātus bez konsultēšanās ar savu ārstu, lai nenodarītu sev kaitējumu.

Injekciju formas (muskulī vai asinsritē ievadāmās). Šie medikamenti (īpaši vēnā ievadāmās formas) spēj ļoti efektīvi pacelt dzelzs līmeni organismā. Pārsvarā gan šīs formas tiek lietotas, ja netiek sasniegts vēlamais efekts no perorālajām zāļu formām, vai arī perorālo medikamentu lietošana nav vēlama. Šādi stāvokļi ir, piemēram: celiakija, iekaisīgās zarnu slimības, kuņģa operācijas, hroniska nieru slimība. Brīdinu! Šos medikamentus noteikti lietot tikai stingrā medicīnas personāla uzraudzībā. Attīstoties farmācijas industrijai, šo preparātu panesība ir uzlabojusies, tomēr pastāv risks, ka var rasties alerģiskas reakcijas šo medikamentu ievadīšanas laikā.

Protams, kā jau aprakstīju iepriekšējā rakstā par mazasinību jeb anēmiju – lietojot dzelzs preparātus, ir jāpanāk tāds stāvoklis, kad ir atjaunots ne tikai hemoglobīns, bet arī uzkrātas pietiekamas dzelzs rezerves organismā. Šāda terapija var ilgt pat vairākus mēnešus (4–5 mēnešus), līdz vēlamajam efektam. Dzelzs deficīta terapijas efektivitāti kontrolēs jūsu ārstējošais ārsts, nosakot tādus rādītājus kā: hemoglobīns, feritīns, transferīna piesātinājums asinīs. Tikai pēc kompleksas izmeklēšanas mēs varam spriest par adekvātu dzelzs deficīta terapiju.

Pēc veiksmīgas terapijas, protams, ir vēlams profilaktiski novēroties pie sava ārstējošā ārsta, lai nepieļautu atkārtoti dzelzs deficīta iestāšanos.

Lai mums visiem laba veselība!

Rakstu lasiet arī „ārsts.lv” 2017. gada septembra numurā!

Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!