Rita, Turkina, Mārcis Jēgers: Kad glābiņš jāmeklē traumpunktā

Cauri Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas uzņemšanas nodaļai ik diennakti iziet aptuveni 70–80 pacientu. Ziemā līdz ar slidenā laika iestāšanos šim skaitlim ir tendence pieaugt, pārsniedzot simtu. No atnākušajiem vidēji desmit pacienti tiek ievietoti stacionārā.

Turpinot iepriekšējā žurnāla numurā aizsākto tēmu par ziemas traumatismu, šoreiz, uzklausot traumatologa, ortopēda MĀRČA JĒGERA vērojumus, Ārsts.lv skaidro, no kurienes ieradies un par ko sūdzas ziemas periodam raksturīgākais traumpunkta apmeklētājs.

Ziemīgā piektdienas vakarā tiekamies ar Mārci Jēgeru viņa kārtējās dežūras laikā Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas uzņemšanas nodaļā – traumpunktā. Par spīti vēlajai stundai, ārsts joprojām ir enerģijas pilns un katram pacientam, to iedrošinot, laipni uzsmaida. Apkārt tikmēr valda rosība – kāds pacients tikko iznācis no rentgena kabineta, cits gaida ārsta apskati un došanos uz nodaļu, jo nelaimīga gadījuma dēļ brīvdienas nāksies pavadīt slimnīcas gultā, bet vēl kāds – ar tikko ieģipsētu roku un rūpju māktu seju iznāk no pārsienamās telpas. Zīmīgi, ka lielākā daļa pacientu pēc palīdzības vērsušies gadalaikam un laikapstākļiem tipisku traumu dēļ.

“Biežākās traumas, ar ko pacienti vēršas pie mums traumpunktā, ir sasitumi un sastiepumi,” stāsta Mārcis Jēgers un turpina: “Vairākumā gadījumu tās ir pēdas locītavu traumas, kas aktuālas kā ziemā, tā vasarā, taču ziemas sezonā īpaši cieš tieši plaukstas locītavas. Tāpat skarti tiek pleci, ceļi un elkoņi. Kādreiz gadās, ka nokrīt uz elkoņa un vienlaikus salauž augšdelma kaulu un gūst tā mežģījumu.

Salīdzinoši retāk – kā atsevišķi gadījumi (pārsvarā pacienti tiek pārvesti pie mums no visas Latvijas) pie mums ienāk mugurkaula traumas. Šajā sakarā varu piebilst – vasarā biežāk, pārgalvīgi nirstot, traumē kakla daļu, bet ziemā krītot traumu gūst pēdējo divu trīs krūšu skriemeļu un pirmo jostas skriemeļu līmenī, kā arī tiek gūti krustu kaula un astes kaula sasitumi, lūzumi.”

Sezonai raksturīgākie pacienti

Pirmais pacients traumpunktā ierodas, auklēdams vienu roku otrā. Auklējamās rokas plauksta mīksto audu tūskas vai kaulu lūzuma dēļ izskatās deformēta, un cilvēkam ir stipras sāpes – jo mazāka tilpuma locītava, jo spēcīgāk tā sāp.

Taujāti, kā šāda trauma iegūta, pacienti stāsta: no rīta pie mājas tīrījis sniegu, tikko iznācis ārā no veikala vai, ejot pa ielu, kaut kas novērsis uzmanību un licis pievērst skatienu kam citam tā vietā, lai raudzītos uz pamatu zem kājām. Cilvēks ir paslīdējis un kritis, tīši – sargājoties – vai netīši paliekot sev apakšā rokas.

Šim pacientam visbiežāk konstatē plaukstas sasitumu, plaukstas locītavas saišu sastiepumu vai spieķakaula lūzumu (pēdējā gadījumā var būt redzama izteikta rokas deformācija un var būt grūtības pakustināt pirkstus).

Otrais pacients traumu ir guvis, dodoties ikdienas gaitās pa nelīdzenu ceļu ar ledus vai sasalušiem sniega grumbuļiem, no stabila pamata nejauši uzkāpis uz apledojušas ietves vai, ejot pāri ielai, aiz trotuāra apmales aizķērusies kāja, viņš ir paklupis un pagriezis pēdas locītavu. Pacients klibo vai nevar pastaigāt nemaz, jo kāja sāp tik ļoti, ka uz tās nav iespējams balstīties. Potīte vairākumā gadījumu ir uztūkusi, ar zilumu sāpīgākajā vietā.

Šim pacientam konstatē potītes saišu sastiepumu, potītes mežģījumu vai lūzumu. Pēdējā gadījumā visdrīzāk pacients nevarēs uz traumētās kājas atsperties vispār un būs manāma locītavas deformācija.

Trešais pacients ārstam rāda uztūkušu (dažkārt pat milzīgi uzpūstu), zilu celi. Sūdzas, ka kāju nevar salocīt un pilnībā iztaisnot, uz tās ir grūti atbalstīties. Celī jūtama nestabilitāte – šķiet, ka ejot kāja it kā pazūd – izslīd uz priekšu celī vai nedabīgi izliecas uz aizmuguri, iekšmalu vai ārmalu. Pacients varētu būt tikko atgriezies no slēpošanas brauciena uz kalniem, kur sāpes sajutis garāka nobrauciena laikā vai pēc vērpjošas kustības ceļa locītavā.

Šim pacientam raksturīgs ceļa locītavas sasitums, ceļa locītavas saišu sastiepums vai plīsums (nestabilitātes gadījumā).

Ceturtais pacients uz rentgenu ir ieradies, ļengani roku nesot gar sānu un sūdzas par spēcīgām sāpēm elkoņa locītavā un nespēju roku iztaisnot un saliekt. Elkoņa locītava ir pietūkusi, un ir redzams zemādas asinsizplūdums. Pacients stāsta, ka ir kritis, sargājoties ar rokām, elkoni atsitis pret cietu virsmu.

Šim pacientam labākajā gadījumā konstatē elkoņa sasitumu, bet sliktākajā – elkoņa kaula lūzumu.

Piektais pacients nokritis uz pleca vai izstieptas rokas un pēc traumas sūdzas par to, ka nevar pacelt roku – visu, kas jādara jostas līmenī, pacients veic bez sarežģījumiem, bet līdzko, piemēram, jāpaņem kaut kas no augstāka plaukta, ir sāpes pleca locītavā un nespēja veikt kustību. Cits līdzīgi kritis pacients norāda, ka locītava krakšķ, to nevar normāli saliekt, roka locītavā kustas patoloģiski, bet vēl kādam rodas izteiktas sāpes, mēģinot pagriezt augšdelmu.

Ieraugot šos pacientus, ārsts domā par tādām traumām kā augšdelma kaula lūzumi un pleca rotējošo muskuļu (rotatoru manšetes) cīpslu plīsumi. Par pēdējo vistiešāk liecinās nespēja pacelt roku un sāpes, mēģinot šādu kustību izpildīt.

Un, protams, pleca traumu grupai pieder arī pacients, kas atnācis, roku turot piespiedu stāvoklī, piemēram, nokarenu gar sānu. Viņš, visticamāk, ir guvis pleca locītavas mežģījumu.

Sestais pacients pēc neveiksmīga kritiena sūdzas par grūtībām pastaigāt, sāpēm gūžas locītavā – viņš varētu būt guvis iegurņa sasitumu vai iegurņa kaulu lūzumu. Ja pēc kritiena cilvēks nevar pats piecelties un guļus stāvoklī nespēj atraut sāpīgās kājas papēdi no zemes (šāds pacients traumpunktā parasti ierodas ar neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta brigādi) un redzams, ka cietusī kāja vizuāli izskatās par pāris centimetriem īsāka un kājas pirkstgali skatās uz ārpusi, ar lielu varbūtību šim pacientam ir ciskas kaula lūzums.

Septītais pacients pie ārsta vēršas, sakot: “Ja godīgi, dakter, pirms nedēļas kritu un sasitu krūškurvi. Sākumā sāpēja, taču nogaidīju, kamēr pāries. Kāpēc tagad sāp atkal?” Sarunas gaitā izdodas noskaidrot, ka pacientam ir grūtības ieelpot, izelpot – ko pārsvarā izjūt, mēģinot veikt dziļas elpošanas kustības, kā arī klepojot un šķaudot. Apskatot sāpīgo vietu, iespējams, izdodas saskatīt kādu asinsizplūdumu.

Šim pacientam, visticamāk, būs ribu un krūškurvja sasitumi, varbūt – kādas ribas lūzums.

Astotais pacients ir, teiksim, slidotavā vai uz kalna kritis, atsēžoties uz dibena, un traumas dienā vai pāris dienu vēlāk sūdzas par nespēju nosēdēt un izteiktām sāpēm vēdera izejas laikā, kas nemazinās. Šim pacientam ir cietis astes kauls – visdrīzāk – salūzis. 

Kas notiek ar pacientu traumpunktā

Palīdzība, ko pacients saņem slimnīcas uzņemšanas nodaļā vai traumpunktā, ir ārsta apskate, rentgens un pēc traumas izvērtēšanas – pacienta informēšana par tālāko ārstēšanas taktiku. Tie, kas mājās drīkst doties tūlīt, uzreiz saņem rekomendācijas, bet tos, kuriem jāpaliek slimnīcā, ievieto nodaļā un gatavo papildizmeklējumu veikšanai vai operācijai.

“Ja, piemēram, pie mums ir atnācis pacients ar ziemas sezonai raksturīgo spieķakaula lūzumu, tad lokālā anestēzijā (lūzuma vietā iedurot adatu un ievadot atsāpinošu medikamentu) kaula galus mēģinām iestiept vietā un roku ievietojam ģipša imobilizācijā. Ja kontroles rentgenā redzams, ka kaula gali stāv apmierinošā stāvoklī, lūzums ir pietiekami stabils un ārstam ir pārliecība, ka tas ģipsī sadzīs, pacientu laižam mājās ambulatorai ārstēšanai, iztiekot bez operācijas. Ja viss ir labi, spieķakauls ģipsī sadzīst 4–6 nedēļu laikā, bet kāju lūzumi – 6–8 nedēļās,” skaidro traumpunkta ārsts.

Savukārt attiecībā uz mazāk nopietnām – mīksto audu traumām – speciālists iesaka praktiski jebkurā situācijā un mājas apstākļos noderīgus padomus:

• atslogot un likt traumēto ķermeņa daļu mierā (roku – iesiet lakatiņā; kāju – turēt piepaceltu);
• pirmās 3–7 dienas lietot atvēsinošus gelus (kamēr veidojas zilums, nav vēlams sāpīgo vietu sildīt, jo siltums paplašina asinsvadus, palielinot asinsizplūdumu vēl vairāk un pastiprinot sāpes), bet vēlāk drīkst lietot asinsizplūdumu šķīdinošu ziedi (piemēram, heparīna ziede), sākt sildīšanas un fizioprocedūras;
• uztīt elastīgo saiti vai lietot rūpnieciski izgatavotu mīksto ortozi;
• sāpju mazināšanai drīkst iedzert pretsāpju tableti.

Ikdienas gaitās – biežāk

“Ziemas laikā ir jāsargā pašam sevi – jāizvēlas piemērots apģērbs un apavi, kā arī jāpārdomā savas darbības. No pieredzes zinu, ka bieži vien mikrorajonos padzīvojušas kundzes uz veikalu izvēlas iet nevis pa notīrīto un nokaisīto trotuāru, bet gan pa savu iemīļoto un taisnāko taciņu pāri zālājam, kuru citi kārtīgi piemīdījuši un kur lielākā iespējamība pakrist. Ja ir labi notīrīta ietve, iesaku labāk iet pa to, nevis izvēlieties īsāko ceļu, kas vienlaikus var iznākt arī taisnākais ceļš uz slimnīcu,” uzsver Mārcis Jēgers, atgādinot, ka visbiežāk cilvēki traumas gūst, dodoties savās ikdienas gaitās.

“Pārsvarā tās ir kundzes gados pēc menopauzes un vīrieši, teiksim, tālbraucēji šoferi, kas pēc ilgiem braucieniem kāpj ārā no mašīnas un nokrīt zemē; tipiski pacienti ir arī pārguruši cilvēki, kam tikko beidzies darbs vai maiņa tuvojas noslēgumam, un cilvēks zaudē modrību, ar nepacietību gaidot mirkli, kad varēs doties mājup; tāpat bīstama ir steiga darbdienas rītos, kad vēl jāpagūst pagalmā notīrīt un uzsildīt mašīnu.

Nav mazsvarīgi, ka ziemā cilvēki kļūst nervozi, jo ir auksts un, ārā ejot, nākas satuntulēties (kā dēļ sabiedriskajā transportā jāsvīst, bet uz ielas – jāsalst divtik), ir vairāk sastrēgumu, kas rada stresu. Tam papildus – apledojums, sniegs... Cilvēki ir sabozušies, cits citu nepazīst, uz ielas un transportā neapmierināti grūstās,” ārsts dalās novērojumos un piebilst, ka šādu apstākļu iespaidā slimnīcā nereti nonāk pacients ar traumu, kurš noskumis stāsta, ka nokritis, taču palīgā neviens no apkārtējiem nav nācis...

Trūkst fiziskās sagatavotības

“Jo tālāk no skolas sola esam, jo mazāk strādājam ar ķermeņa serdes muskulatūru, kas ir svarīga koordinācijai. Lielākoties ejam uz sporta zāli, kur vīrieši trenē roku un torsa muskuļus, meitenes – dibenus, un viss ir ļoti skaisti, taču apkārt mugurkaulam esošā muskulatūra paliek novārtā, līdz ar to radot iespēju vieglāk tikt pie traumas,” ir pārliecināts Mārcis Jēgers.

Pirmkārt, lai uzlabotu fizisko sagatavotību, vēlams apmeklēt fizioterapeitu un trenēt koordinācijas spējas, proti, iemācīties savākties – nobalansēt un nenokrist. Otrkārt, ieteicams nepārvērtēt savas spējas – dodoties uz kalna, vajadzētu instruktora vadībā iemācīties ne tik daudz kā pareizi krist, bet gan – slēpot vai snovot tik labi, lai nenokristu. Instruktors būs arī tas, kas iemācīs braukt prātīgi, jo vairums problēmu rodas arī dēļ nespējas kontrolēt ātrumu – cilvēks ieskrienas, taču pēc tam nobremzēt nespēj.

Ārsts uzsver, ka ne jau tie, kas prasmīgi snovo vai slēpo un ar to nodarbojas ikdienā vai biežāk kā reizi nedēļā, veido traumu pacientu pamatmasu. “Lielāko traumatismu veido tie slēpotāji un snovotāji, kuriem ir ekipējums, taču uz kalna viņi uzkāpj reizi vai pāris reižu sezonā. Piemēram, šodien ievietojām stacionārā meiteni, kura pirmoreiz šoziem bija devusies uz kalnu un uzreiz kritusi, gūstot jostas daļas skriemeļa lūzumu.

Tie, kas katru dienu sporto, krīt, veļas, pieceļas un darbojas tālāk, pārsvarā labi zina, ko viņi dara, savukārt svētdienas slēpotājs atceras, ka pagājušajā sezonā veicies diezgan labi, neņem vērā, ka gada laikā ir pieņēmies par 10 kg svarā, jo visu gadu ir bijis pasīvs dīvāna sēdētājs, un, joprojām būdams pārliecināts par savām spējām, izlemj, ka arī šogad brauks uz Austriju slēpot. Un nepienācīgas fiziskās formas dēļ krīt – mājās atgriežas ar traumu,” secina traumatologs, piebilstot, ka no kalniem parasti nāk pacienti ar ceļa locītavas krustenisko saišu plīsumu.

“Daudzi domā, ka Latvijā var sagatavoties tādai slodzei un garajiem nobraucieniem, kas gaida ziemas prieku baudīšanai iecienītākajos kalnos ārvalstīs, tomēr jāatceras, ka pie mums garākais nobrauciens ir Ozolkalnā (500 metru), un tā pievārēšanai nevajag pārāk daudz laika un spēka, tāpēc šis treniņš ir nepietiekams.”

No kalniem nereti atgriežas ne vien krustenisko saišu plīsuma pacienti, bet arī aktīvo ziemas prieku baudītāji, kas guvuši iegurņa sasitumus, lūzumus vai apakšstilba kaulu lūzumus – ja krusteniskās saites slodzi iztur, taču potīte ir stingri fiksēta zābakā un iznāk spirālveida kustība nevis ceļa locītavā, bet gan virs zābaka. Retāk gadās arī ciskas kaula lūzumi.

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2016. gada februāra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!