Reitterapija

Reitterapiju dēvē arī par ārstniecisko jāšanu. Latvijā 1981. gadā īstenoja pirmos reitterapijas projektus, bet jau 2000. gadā reitterapija ir atzīta par medicīniskās rehabilitoloģijas tehnoloģiju.

Tulkojot no vācu valodas, 'der Reuter' ir 'jātnieks', bet par modernās reitterapijas pamatlicēju tiek uzskatīts franču terapeits I. Lalerī. Viņš teorētiski pētīja zirgu ietekmi uz dažādām slimībām 20. gadsimta 60.–70. gados. Lalerī bija pārliecināts, ka zirgs labāk nekā jebkurš cits dzīvnieks spēj palīdzēt cilvēkam atbrīvoties no visdažādākajām slimībām.

Reitterapiju jeb hipoterapiju izmanto fizisko problēmu risināšanai, bet pedagoģisko jāšanu un voltižēšanu pielieto cilvēkiem ar mentālām un sociālām problēmām.

Voltižēšana ir sacensību disciplīna, kurā tiek apvienoti statiski un dinamiski elementi, izpildīti uz kustībā esoša zirga. Ir arī jātnieku sports cilvēkiem ar īpašām vajadzībām – paraolimpiskā iejāde fizisku problēmu gadījumā un draivings. Draivings ir zirgu sporta disciplīna, kurā nav jātnieku, bet ir vadītāji, kas atrodas 1, 2 vai 4 zirgu vilktā transporta līdzeklī.

Visus treniņus uz zirgiem uzrauga reitterapeiti. Reitterapeits ir ārstniecības persona, kas veic pacienta funkcionālo spēju novērtēšanu un fiziskā, psiholoģiskā un sociālā potenciāla uzlabošanu, izmantojot jāšanu ar zirgiem. Reitterapijas mērķis ir uzlabot un atjaunot daļēji zaudētās vai arī kompensēt pilnīgi zaudētās kustību un balsta funkcijas, uzlabojot līdzsvaru un koordināciju, normalizējot muskuļu tonusu, iniciējot un trenējot gaitu.

Reitterapeits ir ārstniecības persona ar augstāko vai vidējo medicīnisko izglītību, kura ir beigusi pēcdiploma izglītības programmu reitterapijas specialitātē un ieguvusi sertifikātu.

Ar reitterapiju ārstē:

• centrālās un perifērās nervu sistēmas slimības: izkaisīto sklerozi, cerebrālo trieku, organiskos CNS bojājumus ar līdzsvara un koordinācijas traucējumiem, insultu, Pārkinsona slimību, muskuļu distrofijas, neiropātijas, polineirītus, epilepsiju, mugurkaula lūzumus ar daļēju vai pilnu mugurkaula smadzeņu bojājumu, kad ir pagājuši 7 mēneši pēc traumas, sekas pēc encefalīta un meningīta;
• balsta un kustību orgānu slimības: stāvokli pēc mugurkaula diska izņemšanas, ja pēc operācijas ir pagājuši 3–4 mēneši, spondilozi, spondiloartrozi (remisijas fāzē), osteoporozi, iegurni –6 mēn. pēc gūžas locītavas protezēšanas operācijas, I–II pakāpes skoliozi, reimatoīdo artrītu remisijas fāzē, ekstremitāšu saīsinājumus, amputācijas;
• sirds un asinsvadu slimības 3. rehabilitācijas posmā: slodzes stenokardiju, stāvokli pēc sirds operācijām un miokarda infarkta;
• elpošanas orgānu slimības: bronhiālo astmu, plaušu emfizēmu;
• citas slimības: depresiju, Dauna slimību, autismu, hiperaktivitāti, garīgo atpalicību.

Profilaktiski reitterapiju izmanto hroniska noguruma, pārslodzes, slikta miega, stresa gadījumos.

Gadījumi, kad reitterapiju nedrīkst izmantot, ir: kakla skriemeļa nestabilitāte, neseni lūzumi vai operācijas, jebkura akūta slimība, hroniskas slimības paasinājumi (gastrīts, pankreatīts, kolīts), akūts artrīts, stipras sāpes, bailes, vaļējas brūces, alerģija pret zirga spalvām un putekļiem, brukas, vēnu iekaisumi, labdabīgi un ļaundabīgi audzēji.

Reitterapijas instruktors ir persona ar pedagoģisko izglītību, kompetents pedagoģiskajā jāšanā un voltižēšanā, un viņam nepieciešamas labas zināšanas zirgu vešanā. Reitterapijā nepieciešami sertificēti zirgi un sertificēta vieta. Ne katrs zirgs ir piemērots cilvēku ārstēšanai. Svarīgi ir dzīvnieka miesas parametri – ir vajadzīga plata, gara, muskuļota mugura, stabila psihe un vecums – ne jaunāki par 6 gadiem. Visi zirgi saņem apmācību, pēc kuras zirgs labi iet pie rokas, klausa tikai vedēju, nebaidās no skaļiem kliedzieniem vai raudāšanas un ir apmācīts nest divus jātniekus vienlaikus. Zirgam visu laiku jābūt brīvai pieejai sienam un ūdenim, tad zirgs neuztraucas par barības trūkumu un viņam ir par vienu stresa faktoru mazāk. Reitterapijā biežāk izmanto seglus ar vēdera jostu, pie kuras piestiprināti viens vai divi rokturi.

Zirga mugurā jātnieks jūtas pilnvērtīgs, patstāvīgs un skatās uz citiem no augšas. Tādējādi tiek nodrošināta sajūta par labāku dzīves kvalitāti. Jāšanas sports ir saistīts ar spēku, ātrumu, eleganci un arī risku. Zirgi apbrīnojami labi saprot savas terapeita funkcijas un izjūt slimā cilvēka vajadzības.

Nodarbību vietā ir rampa, ar kuras palīdzību pacients var vieglāk uzkāpt zirgā. Ir pierādīta cilvēka un zirga gaitas līdzība vidukļa un iegurņa rajonā. Tas izskaidro to, kāpēc jājot pacientam rodas līdzīgas izjūtas kā cilvēkam ejot. Īpaši patīkamas šīs izjūtas ir tiem, kuri nespēj staigāt, jo uz centrālo nervu sistēmu tiek sūtīti impulsi, ka cilvēks it kā pats ļoti pareizi staigā. Ja slimnieks ir bērns, kurš nespēj patstāvīgi sēdēt, tad aiz viņa uz zirga sēžas terapeits. Zirga ritmiskās kustības un siltums pāriet uz pacientu, notiek pastāvīga jātnieka muskulatūras trenēšana.

Tagad padalīšos savās sajūtās pēc astoņu dienu reitterapijas kursa Jaunķemeru sanatorijā. Tālajā 2002. gadā man diagnosticēja multiplo sklerozi. Septembrī nonācu sanatorijā Jaunķemeri. Ārstējošā ārste ieteica pamēģināt reitterapiju. Toreiz gan man faktiski nekas vēl nekaitēja, pusskriešus varēju uzkāpt līdz sanatorijas 9. stāvam un nokāpt lejā. Līdzsvara un jušanas traucējumu nebija, bet reitterapijas cena par 20 minūtēm – veseli 4 lati. Ar manu tā laika algu maizei pietika, sviests bija jāpiedomā klāt. Tad kādi zirgi? Un patiesībā jau toreiz arī nebija vajadzības. Gāja gadi, un tagad pamatā nākas pārvietoties ratiņkrēslā. Ir arī problēmas ar rokām, bija laiks, kad gandrīz parakstīties nevarēju. Šī gada jūnija sākumā izšķīros par reitterapijas kursu. Īstas ticības jau nebija, bet cerēju, ka vismaz sliktāk nekļūs. Kopā ar asistenti noīrējām istabu Kauguros un 8 dienas ar pilsētas autobusu braukājām pie zirgiem. Līdz tam zirgu biju redzējusi tikai pa gabalu. Man nepatīk augstums, un nedaudz raizējos, vai, sēžot zirga mugurā, nebūs bail.

Kreisā kāja man tāda šļaugana, bet ar reitterapeites palīdzību zirga mugurai pāri to izdevās dabūt. Kad zirgs sāka soļot, sajutu lepnumu. Tiešām, ir patīkami noskatīties no augšas. Mugura gribot negribot taisna, jo citādi nemaz nevar. 10 minūtes pagāja ātri. Pirmais efekts mani gaidīja naktī. Zinu, ka aizmigu kā Leonardo da Vinči Vitrūvija cilvēks, un tādā pašā pozā no rīta pamodos. Arī otrajā dienā nodarbības ilgums bija tikai 10 minūtes. Atgriezusies mājās, pēkšņi sapratu, ka spēju pāriet istabai, nekur nepieturoties. Tātad fenomenāli īsā laikā nostabilizējies līdzsvars.

Pirmās divas dienas manam zirgam bija vēdera siksna ar vienu rokturi, abas rokas turēju kopā pa zirga viduslīniju. Trešajā dienā atveda manu Pērsi ar diviem rokturiem, kas atradās vairāk gar sāniem. Likās, ka tā jūtos stabilāk, un arī ceturtajā dienā palūdzu tādu pašu aprīkojumu. Reitterapeite piekrita, bet pabrīdināja, ka dažiem pacientiem no šāda rokturu stāvokļa pastiprinās spasticitāte. Ilgi nebija jāgaida, naktī spastika rāva ceļgalu pie zobiem. Turpmāk atkal izmantoju zirga vēdera jostu ar vienu rokturi. Piektajā dienā, nākot mājās, pati stūmu savus invalīdu ratus. Bija sajūta kā marionetei – it kā manas kājas ar aukliņām kāds cilātu, un es varēju iet vēl un vēl. Vēl es pēkšņi atskārtu, ka rokas kļuvušas brīvas – rakstot roka pati slīd pa papīru kā agrāk, varu ievērt adatā diegu, adīt cimdus.

Kopumā Pērse mani ārstēja astoņas dienas. No prieka mājās lidinājos kā pa mākoņiem, bija izteikti pieaudzis spēks kājās, pēc braukšanas ar velotrenažieri vēl varēju gana garu gabalu nostaigāt. Centos daudz vingrot, un teju jau likās, ka izveseļošos vispār. Bet... efekts turējās 4 mēnešus, tagad viss atkal vecajās sliedēs.

Prieks, ka tagad Jēkabpilī piedāvā reitterapiju gan bērniem, gan pieaugušajiem. Pēc Jaunā gada atsākšu reitterapijas nodarbības un priecāšos, ja atkal kaut uz četriem mēnešiem varēšu justies kā daudzmaz pilnvērtīgs cilvēks.

Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!