Raimonds Karls: Sēņu sezona vairs nav tālu jeb par nagu sēnītēm
Ādas, matu un nagu sēnīšu infekcijas ir biežākais infekcijas veids cilvēka organismā. Dzīvos audus šī infekcija lielākoties neskar, bet skar keratinizētos, pārragotos. Sēnīšu infekciju izraisošais mikroorganisms spēj radīt dažādas izmaiņas saimnieka – cilvēka – organismā.
Nagu sēnīšu slimība
Neglīts nagu izskats, īpaši kāju pirkstiem, nav retums. Jau daudzus gadus ir pieejami dažādi līdzekļi nagu sēnītes profilaksei un ārstēšanai, bet stāvoklis kopumā ir ar tendenci pasliktināties. “Tādi nagi man ir no dzimšanas! Tādi bija manam tēvam un vectēvam!” šādus argumentus parasti izmanto vīrieši. Slimība var attīstīties jau iepriekš bojātā nagā (trauma, slimība, iedzimta naga patoloģija) un arī iepriekš veselā nagā.
Ja sēnīte ir ieperinājusies nagā, jārēķinās, ka pati tā nepazudīs, pašizārstēšanās nenotiek. Sēnītes var skart vienu, vairākus vai pat visus kāju un roku nagus. Kāju nagu bojājumi ir četras reizes biežāki par roku nagu sēnīšu slimībām.
Viens no skaidrojumiem infekcijas progresējošai gaitai pasaules mērogā ir slēgtu apavu valkāšana jeb tā sauktais rietumnieciskais dzīvesveids.
Normāls, vesels nags dabiski labi organizēts tā, lai pretotos ārējās vides, arī sēnīšu infekcijas iekļūšanai naga struktūrā. Nags saglabā pretošanās spējas, līdz organisma imunoloģiskās spējas tiek nomāktas tādā mērā, ka tās vairs nespēj pilnībā veikt savas funkcijas.
Faktorus, kas predisponē onihomikozi – nagu sēnīšu infekciju, var iedalīt trīs kategorijās:
- pacienta faktori – pieaugošs vecums, dzimums, veselības problēmas, nespēja nodrošināt pēdu higiēnu, ģenētiskie faktori, ģimenes anamnēze, smēķēšana;
- sistēmiskie faktori – imūndeficīti, cukura diabēts, perifēro asinsvadu slimības, imunitāti nomācošu medikamentu lietošana, peldbaseina apmeklēšana, slēgtu apavu valkāšana, sportošana, biežas nagu traumas;
- citi faktori – pavadoša sēnīšu infekcija, ādas slimības.
Sēnīšu infekcija – vai ir kas jauns?
Noteikti ne, jo infekcija un tās izraisītāji ir zināmi jau sen. Interesants ir fakts, ka daži slimības izraisītāji kļuvuši aktuāli cilvēka karadarbību rezultātā. Piemēram, sarkanais trihofitons (Trichophyton rubrum) ir atrodams Dienvidaustrumāzijas valstīs. Kamēr tas ir uz pēdu ādas bez apaviem, sēnīte nerada nekādas problēmas, bet, tiklīdz nonāk slēgtos apavos, tās bioloģiskā daba ievērojami mainās.
Līdz T. rubrum nokļūšanai Eiropā onihomikoze bija reta slimība. Cilvēku migrācija (kolonizācijas, pasaules karu, ekonomisku faktoru, ceļojumu dēļ) veicina mikroorganismu izplatīšanos no to endēmiskajiem rajoniem. Par T. rubrum izcelsmes vietu tiek uzskatīts Dienvidaustrumāzijas reģions (Indonēzija), Austrālijas ziemeļu daļa, Rietumāfrika. Šajos reģionos aprakstīti hroniskas ādas sēnītes gadījumi, bet nav konstatēta pēdu sēnīte. Izskaidrojums – vietējie iedzīvotāji nevalkā slēgtus apavus. Eiropas kolonistu un karavīru apavi padarīja kājas par ļoti labvēlīgu vietu T. rubrum augšanai un ādas un nagu bojājumam.
Lokālie pretsēņu līdzekļi
Mūsdienās pieejamība bezrecepšu medikamentiem un medicīnas ierīcēm rada virkni problēmu. Šādus līdzekļus iespējams brīvi reklamēt plašsaziņas līdzekļos, tos lieto gan tad, kad vajag, gan tad, kad nevajag.
Atsevišķos gadījumos pielieto lokālos pretsēņu līdzekļus, bet noteikti jākonsultējas arī ar ārstu dermatologu.
Tautas medicīna
Tieksme pēc bioloģiskiem, ekoloģiskiem produktiem sasniegusi līdz šim neredzētu popularitāti. Padomi žurnālos birst kā no pilnības raga. Diemžēl ārstu pieklājība un bijība bieži liedz pareiziem vārdiem aprakstīt šādu ārstēšanu un tās rezultātus. Taču tam, ka bioprodukti un ekoprodukti spētu uzveikt sēnīšu infekcijas, pierādījumu nav.
Sabiedriskās vietas – veselības kaltuves vai slimības perēkļi?
Pirms daudziem gadiem visi peldbaseinu apmeklētāji tika pakļauti dusmīgas medicīnas māsas apskatei. Viņas galvenā interese bija pēdu ādas un nagu veselības stāvoklis. Pirms peldbaseina apmeklēšanas obligāta bija arī vizīte pie ārsta ar mērķi iegūt apliecinājumu par lipīgu ādas, matu un nagu slimību neesamību.
Siltās un mitrās telpas – ģērbtuves un dušas – ir galvenās vietas, kur klientu apgrozījums un kontakts ar grīdu ir visai liels. Sēnīšu infekcija rada bojāto struktūru – ādas un nagu sīku drupšanu un lobīšanos. Infekcija izplatās, šādai sīkai daļiņai pieķeroties pie cita cilvēka veselas ādas un nonākot labvēlīgos apstākļos (apavos).
Manikīrs un pedikīrs – vai tas ir droši?
Pirms vairākiem gadiem galvenie inficēšanās iemesli vīriešiem bija obligātais dienests armijā, kur apavi bieži nonāca no viena lietotāja citam ar visu iepriekšējā lietotāja mikrofloru. Savukārt inficēšanās avots bija nekvalitatīvi veikts manikīrs vai pedikīrs. Sākoties mākslīgo nagu modei, tie kļuva par ievērojamu faktoru nevēlamās infekcijas izplatībai. Mūsdienās joprojām saglabājās risks iegūt infekciju, izmantojot nelegālos manikīra un pedikīra pakalpojumu sniedzējus mājas apstākļos. Neievērojot stingrās prasības instrumentu dezinfekcijai, iespējams pakļaut sevi ne vien nagu sēnīšu infekcijas riskam, bet arī HIV un hepatītam.
Vasaras laiks – sēnes mežā un ne tikai
Siltais un karstais laiks, slēgtie apavi, svīšana, nepietiekams higiēnas komplekts, kas sākumā spēj izraisīt ādas iekaisumu pirkstu starpās, kā likums, starp piekto un ceturto, ceturto un trešo pirkstu. Ārstējot problēma tiek apturēta, neārstējot pirksti kādu laiku niez, tad uz ilgu laiku var iestāties maldinošs miers, kura laikā notiek klusa pēdas okupācija. Pēc laika ādas bojājumus nomaina nagu bojājumi.
Naga trauma
Cieši apavi, smaguma krišana uz kāju pirkstiem, alpīnisms, skvošs, teniss ir galvenie veicinošie faktori nagu sēnīšu bojājumam. Vīriešiem pēdu ādas un nagu sēnīšu slimības sastopamas biežāk nekā sievietēm, viens no skaidrojumiem – vīrieši biežāk nodarbojas ar nagus traumējošiem sporta veidiem – futbolu, basketbolu. Citi sporta veidi: skriešana, teniss, skvošs, krikets; sporta veidi bez aizsargapaviem (piemēram, sporta vingrošana); balets; visi ūdens sporta veidi; atlētika; alpīnisms.
Manam tēvam un vectēvam arī bija tādi nagi
Pētījumi norāda uz iespējamo ģenētisko pamatu nagu sēnīšu slimību gadījumā. Vairāku pētījumu rezultāti liecina par biežākā nagu infekcijas izraisītāja iespējamo autosomāli dominanto pārmantošanas tipu bērniem, kuru ģimenē kaut vienam no vecākiem ir onihomikoze.
Kādas naga pazīmes var liecināt par nevēlamās infekcijas klātbūtni?
Naga krāsas izmaiņas, nags zaudē spīdumu, balti plankumi, parādās dzeltenīgi brūna krāsa; virsmas izmaiņas – nelīdzena virsma, raupja; zemnaga sabiezējums, īpaši naga brīvās malas daļā, vēlāk naga drupšana; oniholīze jeb naga atdalīšanās no gultnes, kas sākas naga brīvajā malā un pakāpeniski virzās uz sakni, veidojot starp nagu un naga gultni spraugu; pēc laika simptomus var pavadīt sāpes un diskomforts.
Ko ārsts darīs kabinetā
Aizdomas par infekciju liks veikt divus izmeklējumus – mikroskopiju un uzsējumu. Pirmais izmeklējums sniegs atbildi, ir vai nav sēnīšu infekcija, otrs – kādas sugas sēnīte ir kolonizējusi. Šī informācija ir nepieciešama veiksmīgas ārstēšanas veikšanai.
Kā izvairīties no pēdu un nagu infekcijām
Lai izvairītos no inficēšanās ar onihomikozi, noteikti jāievēro un jāveic profilaktiskie pasākumi. Nepabeigta un patvaļīgi pārtraukta pēdu vai nagu ārstēšana veicina sēnīšu rezistences attīstību gan pašam cilvēkam, gan iedzīvotājiem kopumā.
- Publiskās ģērbtuvēs, pirtīs, baseinos jāvalkā kurpes/čības; pēc mazgāšanas rūpīgi jānosusina kājas; jāievēro personiskā higiēna.
- Nepieciešamības gadījumā jālieto profilaktiskie pretsēnīšu līdzekļi.
- Ieteicams regulāri mazgāt grīdas, īpaši tās, pa kurām staigā basām kājām.
- Jāizvairās no burbuļvannām, jārūpējas par vannas/dušas kabīnes tīrību.
- Valkājamiem apaviem jāatbilst aktivitātēm un laikapstākļiem.
- Jārūpējas par ādas aizsargspēju.
- Jārūpējas par apavu, apģērba, gultasveļas un dvieļu tīrību.
- Jāvalkā brīvs apģērbs, kokvilnas apakšveļa.
- Jāizvairās no sintētisko zeķu un zeķbikšu nēsāšanas karstā laikā.
- Īpaši jāpiesargās saskarē ar cilvēku, kas slimo ar kādu sēnīšu infekciju.
- Jāuztur sevi labā veselības stāvoklī.
Podologa un dermatologa cieša sadarbība nepieciešama, ieteicama un obligāta tieši onihomikozes gadījumā, jo terapija parasti ir ilgstoša un prasa pacienta līdzdalību.
Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2016. gada jūnija numurā!
