Raimods Puksts: Pārdomas par adatu terapijas vietu Latvijā

Lai raksturotu adatu terapijas vietu mūsu valstī, vispirms akcentēšu dažus svarīgus šī jautājuma aspektus. Pirmkārt, lai Latvijā varētu strādāt par adatu terapeitu jeb akupunktūristu, ir jāiegūst klasiskā ārsta diploms. Otrkārt, adatu terapija, līdzvērtīgi ar terapiju, ķirurģiju utt., ir pamatprofesija, nevis metode. Treškārt, Austrumu medicīna ir ārstniecības sistēma, kuras pirmavoti ir piecus tūkstošus gadus seni. Rietumu medicīna nevar lepoties pat ar vienu tūkstošgadi...

Visinteresantāk ir klausīties atsauksmes par adatu terapiju no kolēģiem, kuru zināšanas par šo ārstēšanas sistēmu ir nulles līmenī. Tāpēc vārdi: “Es nezinu, kas ir adatu terapija, bet zinu, ka tas ir slikti,” – ir kļuvuši par klasiku. Otrs, jau piezemētāks viedoklis ir par to, ka adatu terapijas efekts ir placebo rezultātā. Jā, gandrīz 90% pacientu ir placebo efekts, manā uztverē adatu terapija ir ģeniāla ārstniecības metode.

Aplūkosim abu ārstēšanas sistēmu diagnostikas pamatprincipus. Tie ir:

• anamnēze;
• apskate;
• perkusija jeb izklauvēšana (ar piesitieniem izraisot dažādu ķermeņa daļu audu vibrāciju);
• auskultācija jeb izklausīšana (piemēram, sirds, plaušu);
• analīzes;
• aparātu un attēldiagnostikas izmeklējumi utt.

Atšķirīgais ir tikai mēles un pulsa pastiprināta diagnostika, kas Austrumu medicīnā ir izstrādāta līdz pilnībai. Kāpēc? Tas ir kultūras jautājums. Senajā Ķīnā augsti stāvošas personas un sievietes ārsta klātbūtnē nedrīkstēja izģērbties. Kas atlika ārstam, lai nepaliktu bez savas galvas? Ārstam atlika izstrādāt pieejamo anatomisko veidojumu izmeklēšanas metodes diagnozes noteikšanai.    

Rietumu medicīna ir neaizvietojama akūto stāvokļu, reanimācijas pasākumu un ķirurģisku operāciju gadījumos. Austrumu medicīnas prioritāte ir subakūti un hroniski procesi. 

Ņemot vērā šos faktorus, pasaules labākajās klīnikās pastāv abas ārstēšanas sistēmas, lai maksimāli efektīvi palīdzētu pacientiem.

Austrumu medicīnā cilvēks netiek sadalīts ārstēšanas reģionos starp ārstiem (galva – mana, kājas – tavas), bet tiek uztverts kā vienots nedalāms veselums. Kā fundamentāls pamats ir slimības cēloņa (sindroma) diagnosticēšana un ārstēšana. Turklāt diagnosticēšanai Austrumu medicīnā tiek ņemti vērā gan ārējās vides (vējš, aukstums, sausums, mitrums, karstums) apstākļi, gan cilvēka emocijas (piemēram, dusmas, naids, spriedze bojā aknu meridiānu), gan ķermeņa endogēnie faktori (piemēram, vīrusi).

Ļoti bieži no pacientiem nākas dzirdēt par to, ka ārstu interesē tikai analīzes, nevis slimnieks. Ja analīzes ir labas, slimnieka sūdzības bez objektīva pamatojuma netiek ņemtas vērā un uztvertas ar nopietnību. Savukārt, Austrumu medicīnā katrs, pat vismazākais sīkums var palīdzēt noteikt pareizo diagnozi, ko analīzes un aparātu izmeklējumi tikai apstiprina.

Piemēram, ja gados jauns pacients/-e sūdzas par tahikardiju bez redzama iemesla, viņam tiek nozīmēts medikaments, kas nepalīdz, tad vēl vairāki, kas arī nedod gaidīto efektu. Tālāk ģimenes ārstam ir varianti: turpināt meklēt jaunus medikamentus, nosūtīt uz stacionāru vai lūgt psihoterapeita palīdzību.

Sāksim ar stacionāru, kad objektīvi ir tikai tahikardija, bet viss pārējais atbilst normai. Rūpīgas sirds saārstēšanas gadījumā tiek iegūtas jau objektīvas, aptaustāmas pārmaiņas, kas paver ceļu masīvai medikamentozai straumei. Ja talkā tiek ņemts psihoterapeits, ir efekts, jo parasti tiek nozīmēti nomierinošie līdzekļi. Kāpēc tie iedarbojas – nedaudz vēlāk.    

Aplūkosim šo gadījumu Austrumu medicīnas sistēmā. Anamnēze – pacientam/-ei pirms tahikardijas parādīšanās parasti ir bijusi smaga psiholoģiska trauma vai stipra, ilgstoša spriedze. Šīm emocijām ir negatīva, uzbudinoša iedarbība uz aknu meridiānu. Ņemot vērā to, ka aknas ir pavasara elements, pārlieku lielā uzbudināmība tiek nodota vasarai – tātad sirds meridiānam – un kas atliek šai “nabaga sirdij”? Skriet, lai atbrīvotos no pārlieku lielā enerģijas daudzuma. Lūk, kāpēc psihoterapeita sedatīvie līdzekļi nomierināja sirdi, kura bija tikai seku izpaudēja.

Šādus piemērus varētu minēt daudz, taču domāju – daudz interesantāk būs apskatīt galvenās ārstējamās slimību nozoloģijas, kuru ārstēšanā adatu terapija dod labus rezultātus. Akupunktūristam ir svarīgi ārstēšanas rezultātā iegūt organisma līdzsvaru vai homeostāzi, tāpēc ar adatu terapijas palīdzību var tikt ārstētas gandrīz visas slimības, un tikai no ārsta kvalifikācijas ir atkarīga vienas vai otras diagnozes veiksmīga izārstēšana. Taču divos gadījumos, adatu terapija veic brīnumus – tas ir parasts sejas nerva neirīts, kad viena sejas puse kļūst parētiski anēmiska jeb nekustīga (tas neattiecas uz traumatiskiem sejas nerva bojājumiem), un ilgstošs rīta nogurums, kad ir problēmas ar iedzimto enerģiju. Ļoti interesants novērojums ir, ārstējot smagas hroniskas organiskas patoloģijas, kad pēc kursa pacientiem ārstniecisko efektu dod stipri mazāks medikamentu daudzums.     

Mediķis, kas adatas dur tikai sāpju punktos, nav adatu terapeits, bet gan nepraša, kuram nav nekādas nojēgas par ārstēšanu ar adatu terapiju.   

Neviena mums zināmā ārstēšanas metode nav panaceja, un iegūt simtprocentīgu rezultātu nav iespējams, taču mācoties un praktizējot mēs varam tuvoties šim pozitīvajam rezultātam.    

Ķīniešiem ir paruna: “Ārsts, kurš zina vienu ārstēšanas metodi – ir ārsts, divas – labs ārsts, trīs – ļoti labs ārsts, četras un vairāk – izcils ārsts.” Tāpēc aicinu arī savus kolēģus – nevis noliegsim to, ko nesaprotam, bet gan kļūsim par izciliem ārstiem.   

Rakstu lasiet arī „ārsts.lv” 2018. gada jūlija numurā!

Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!