Rafaels Ciekurs: “Darbs ir kā okeāns, un man tie ir vairāki”
Jaunā dzīves kārtība, kas pārņēmusi visu pasauli, man sākās ne tikai kā darbs cīņā pret Covid-19 vīrusu, bet arī kā jauns karjeras izaicinājums. Beidzot varēju uzsākt darbu amatā, kura kandidātu atlases konkurss turpinājās 395 dienas. Motivēts tam biju jau no sākuma, bet, jo vairāk konkurss ieilga, jo vairāk manī attīstījās neatlaidības spīts. Lai cik banāli izklausītos Koelju slavenais citāts no grāmatas “Alķīmiķis” – “ja tu kaut ko ļoti vēlies, visa pasaule sadosies rokās, lai tas piepildītos”, manā gadījumā notika tieši tā.
Vai vadīt procesus veselības aprūpes sistēmā var tikai ārsti? Iespējams, bet esmu apņēmies pierādīt, ka var arī citādāk. Pašam kļūt par ārstu man neradās iespēja, bet esmu pabeidzis piecas studiju programmas, kas visas ir saistītas ar veselības aprūpi. Manā portfolio ir gan ārsta palīga diploms, gan veselības aprūpes maģistra grāds. Maģistrantūra man sniedza prasmes un profesionālās zināšanas par veselības aprūpes institūciju vadības procesiem.
Kļūdams par Neatliekamās medicīniskās palīdzības (NMP) dienesta Rīgas reģionālā centra brigāžu atbalsta centra “Krasts” vadītāju, esmu radījis vēsturisku precedentu, jo līdz šim neviens feldšeris Rīgas reģionālajā centrā patstāvīgi nebija vadījis apakšstaciju ar aptuveni 200 darbinieku. Konkursā uz šo amatu piedalījos pat trīs reizes un uz intervijām devos gandrīz kā uz darbu. Katra intervija bija vairāk nekā stundu gara, komisija – pamatoti stingra, taču zaudējums pirmajos divos konkursos manu neatlaidību nemazināja. Katrreiz, kad konkursā uzvarējušais jaunais vadītājs neizturēja darba slodzi un spriedzi un amatu atstāja, es atkal spītīgi nācu un teicu, ka esmu gatavs, joprojām gatavs pieņemt šo izaicinājumu.
Savu profesionālo mediķa darba ikdienu līdz šim biju dalījis starp divām valstiski nozīmīgām institūcijām – kā ārsta palīgs Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Neatliekamās medicīnas brigādē un kā anestēzijas māsa Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Sirds ķirurģijas centrā. Lai gan abas ir vienas – veselības aprūpes – nozares darbavietas, specifika abās tomēr ir ļoti atšķirīga. Lai ilustrētu šo atšķirību, jāpiemin, ka reiz, sniedzot neatliekamo palīdzību uz ielas notriektam motociklistam, man pāri pēdām pārbrauca cita garām braucoša automašīna. No traumas laimīgā kārtā pasargāja darba apavi. Turpretī mans darbs sirds un asinsvadu ķirurģijā norit sterilā, ērtā un augstvērtīgi aprīkotā vidē, kur šķiet, ka ar visu, kas nepieciešams anestēzijai – gan aknu un urīnpūšļa katetriem, gan smadzeņu aktivitātes monitoringa ierīcēm –, esam nodrošināti pret visiem riskiem. Taču tur, tāpat kā NMP dienesta darbā, kur gadās gan infarkti, gan dzemdības, gan bērnu reanimācija, visu dežūras laiku jābūt gatavam visneiedomājamākajām situācijām. Darbs kā okeāns ir mans salīdzinājums. Divi dažādi okeāni.
Šāds salīdzinājums der, lai aprakstītu arī emocionālo bangošanos, ko darbs spēj izraisīt. Piemēram, Sirds ķirurģijas centra operāciju blokā reiz tika ievests kāds vīrietis, kurš nebeidza atkārtot: “Es jums uzticos, es tiešām jums uzticos un ceru vēl redzēt savus bērnus.” Operācija bija akūta un ļoti smaga, tai sekoja vēl citas reoperācijas, kurās tika pielietots viss iespējamais aprīkojums, visaugstākās zināšanas un profesionālās prasmes, taču liktenis bija lēmis citādi. Lai kādas “izcilības” un “varoņi” mēs būtu, tomēr mainīt likteni nav mūsu varā. Šo gadījumu arvien atceros un pārdzīvoju ilgi. Tas, neapšaubāmi, atstāj iespaidu arī uz medicīnas personāla dzīvi, nereti arī uz mūsu veselības stāvokli.
Spilgti atceros kādu citu NMP dienesta izsaukumu. Bija pulksten trīs naktī, baiss pērkona negaiss un tāda suta, ka visiem elpas trūka. Tāds bija arī izsaukuma motīvs – akūtas elpošanas problēmas. Tiešām, ierodoties izsaukuma vietā, atradām tur sievieti, ap 55 gadus vecu, ar izteiktu un strauji pieaugošu elpas trūkumu. Darba vide – šaura un, jāatzīst, stipri netīra istaba, kurā palīdzības sniegšanu vēl vairāk apgrūtināja uzmācīgs sievietes radinieks pamatīgā alkohola reibumā. Vairākkārt lūdzām, pat diezgan stingrā tonī, netraucēt darbu un atstāt telpu, taču kļuva skaidrs, ka šādos apstākļos nav iespējams sniegt pat minimālo palīdzību, tāpēc tika pieņemts lēmums pārvietot pacienti uz operatīvo medicīnisko transportlīdzekli. Un tā laikā viņai iestājās klīniskā nāve. Nekavējoties tika uzsākta atdzīvināšana, tā bija sekmīga, un ceļā uz stacionāru mums pievienojās arī ārsta speciālista brigāde ar uzdevumu sniegt atbalstu pacienta smagā stāvoklī transportēšanā un ārstēšanā. Pēc pacientes veiksmīgas nogādāšanas stacionārā vēl uzkavējāmies pie ieejas ar ārsta speciālista brigādes pārstāvi, lai pārrunātu nakts notikumu gaitu, kad tur atkal uzradās stipri iereibušais radinieks ar joprojām uzbrūkošiem pārmetumiem, šoreiz – par manu komunikācijas stilu. Tas, ka visi tikko pieredzējām, kā viņa radiniece pārcieta klīnisko nāvi, viņu ne mazākajā mērā nenomierināja. Taču tajā pašā brīdī ar lepnumu un pateicību ļoti spēcīgi aptvēru, ka man ir dota tāda izglītība un prasmes, kas kritiskā brīdī ļauj izprast situāciju un nevilcinoties pieņemt adekvātus lēmumus.
Šie abi darba okeāni man dod stāju un pārliecību par savām spējām un iespējām. Tieši šī neatliekamības situācijās trenētā pieredze un profesionālā stāja man ir ļāvusi iet un cīnīties arī par aprūpes darba organizatoriskajiem jautājumiem, devusi drosmi norādīt uz procesu administrēšanā pamanītajām nejēdzībām. Nākas atzīt, ka lielākoties nepateicīgajā darbā un milzīgajā slodzē, kas ar to saistīta, mēs, mediķi, bieži vien aizmirstam par šo stāju – reprezentēt gan profesionalitāti, gan pārliecību, gan arī kultūru un sportisko izveicību. Tās ir vērtības un talanti, kuru pilnveidošana nedrīkst mitēties ne brīdi. Uzticību veselības aprūpei veido katra mazākā komunikācija ar mediķi. Tās “seja” esam mēs katrs atsevišķi un visu laiku.
Lūk, piemēram, NMP dienesta darbā, ārsta speciālista brigādē esmu pēc ranga otrā ārstniecības persona, varētu teikt – stūre viņu rokās jeb ārsta labā roka. Un smagie klīniskie gadījumi, ar kuriem nākas saskarties ikdienā, manu stāju, spītu un neatlaidību nevis nokauj, bet audzina. Lai gan savu darbu protu un pārzinu, tomēr mēdzu būt ļoti satraukts, kad jauna mēneša darba grafikā ieraugu, ka būs jāstrādā kopā ar ārstu speciālistu, kurš ir īpaši strikts un prasīgs gan pret sevi, gan arī komandu. Man vienmēr ir iespēja samainīt vai pielāgot dežūras tā, lai izvairītos no šī papildu stresa, bet zinu arī, ka šādi vieglākā ceļa meklējumi manai profesionālajai un morālajai izaugsmei neko nedos. Spīts un neatlaidība tādos gadījumos liek dežūrām gatavoties jo īpaši rūpīgi. Un, lai gan mūsu kopīgajā darbā ir bijušas divas sekmīgas reanimācijas, tieši apziņa, ka varēja labāk, dzen attīstīties un vēl vairāk pilnveidoties. Jo īpaši iedvesmojoši ir, ja tu tajā neesi viens, bet to dara visa komanda.
Domāju, ka ticība saviem spēkiem un spējām, nepagurstoša cerība un, galvenais, mīlestība pāri visam nav saistāma tikai ar manu, jauna profesionāļa, entuziasmu un ka mediķa darbs spēj dot tam impulsu visa mūža garumā. Es mīlu savu darbu, mīlu sevi un savus tuvākos. Tas ļauj man ik rītu mosties ar prieku, ar prieku steigties pie savas komandas un reibt no uzmundrinošās sajūtas, ka spēju būt gaidīta, noderīga un pilnvērtīga tādas komandas daļa, kuras ikdienas darbs ir glābt vērtīgāko uz pasaules – dzīvības brīnumu.
Rafaels Ciekurs
Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta
Rīgas reģionālā centra brigāžu
atbalsta centra “Krasts” vadītājs
Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2020. gada jūlija numurā!