Prof. Maija Eglīte: Arodveselība. Arodslimības

Darbs mūsu dzīvē ir ļoti svarīgs. Tas cilvēkam daudz dod šī vārda visplašākajā nozīmē, bet arī ļoti daudz ņem. Pieaudzis cilvēks trešdaļu mūža pavada darbā. Laimīgi ir tie, kuri atrod gandarījumu savā darbā. Man ir laimējies ar darba izvēli. Esmu ārste un mana specialitāte ir arodveselība un arodslimības. Izvēlēties šādu specialitāti  man palīdzēja sportiskais un arī darbaholiķes raksturs. Darbs man patīk no bērnības un es bieži pārstrādājos, tāpat arī manos sporta veidos - vieglatlētikā un kalnu tūrismā, mīlēju pārāk lielas slodzes. Radās doma par cilvēka darbspēju robežām - cik kilometrus varam dienā noskriet, cik augstu kalnos uzrāpties, cik stundas dienā, cik dienas nedēļā varam veltīt darbam, lai nepārpūlētos, lai uzvarētu sacensībās, lai sekmīgi veiktu savu darbu, lai nedarītu pāri ģimenei un darbabiedriem. Mācoties Rīgas Medicīnas institūtā, sapratu, ka arodveselība ir tā nozare, kur var strādāt praktisko ārsta darbu, apvienojot to ar pētījumiem par darba vides ietekmi uz cilvēka veselību. Pārdomas par darāmo darbu būtu nepieciešamas katram cilvēkam. Ir svarīgi ne tikai mīlēt savu profesiju un darbu, bet arī apzināties slodzi, ko tas rada mūsu organismam, izprast darba vides faktorus, mūsu piemērotību darbam. Var notikt tā, ka savu dzīvi no visas sirds veltām darbam, bet rezultātā – arodslimība. Rakstā vēlos izskaidrot darba vides riska faktorus, kam var būt negatīva ietekme uz nodarbinātā organismu un, kas var izraisīt jau esošo slimību pasliktināšanos vai  arī arodslimības. Centīšos paskaidrot, ko saprotam ar terminu arodslimība, kādos gadījumos to diagnosticē, kādai jābūt ārstēšanas un rehabilitācijas taktikai un kādu materiālo kompensāciju šajā gadījumā varam saņemt no valsts.

Arodveselība 

Ar strādājošo veselības un darba drošības jautājumiem nodarbojas īpaša nozare – darba veselība jeb arodveselība. Arodveselība ir nozare, kuras mērķis:

1) veicināt un saglabāt visās profesijās nodarbinātajiem augstu fiziskās, garīgās un sociālās labklājības līmeni;

2) veikt preventīvus pasākumus, lai novērstu veselības traucējumus, ko var izraisīt nedroši, neveselīgi darba apstākļi, kā arī pasargāt no riska, ko rada veselībai nelabvēlīgi darba faktori;

3) izveidot un saglabāt darba vidi, kas ir piemērota nodarbināto fizioloģiskajām un psiholoģiskajām iespējām.

Arodveselības dienestā strādā arodveselības un arodslimību ārsti (jeb arodārsti), kā arī dažādu citu specialitāšu pārstāvji (darba aizsardzības speciālisti, higiēnisti).

Mūsdienās mainās darba vide – darbs kļūst aizvien intensīvāks, tam nepieciešama liela uzmanība, cilvēka garīgo un fizisko spēju maksimāla izmantošana. Problēmas rada jauni nebijuši materiāli, darba vides riska faktoru kombinācija, pārāk intensīvs darbs, informācijas pārpilnība, psiholoģisks stress, atkarība no datora, jauniešu arodorientācija un darbaspēka novecošanās. Jauni darba vides riska faktori var rasties saistībā ar moderniem darba procesiem, tehnoloģijām, jaunām darba vietām, kā arī pārmaiņām darba organizācijā, globalizāciju, neziņu par strādāšanas iespējām nākotnē. Joprojām aktuāli arī tradicionālie darba vides riska faktori – putekļi, ķīmiskās vielas, troksnis, vibrācija, jonizējošais un nejonizējošais starojums, bioloģiskie riska faktori.

Pasaulē aptuveni puse nodarbināto min kādu fizikālo, ķīmisko, psiholoģisko vai ergonomisko faktoru, kas varētu ietekmēt viņu veselību vai darbaspējas.

Darba vides vai darba procesa faktorus, kas nelabvēlīgi ietekmē nodarbināto organismu un ilgstošas, intensīvas iedarbības rezultātā izraisa slimības, sauc par kaitīgajiem darba vides riska faktoriem jeb kaitīgajiem arodfaktoriem. Tie lielākoties ir saistīti:

• ar ražošanas procesu, tā tehnoloģiju un iekārtām (ražošanas putekļi, toksiskās ķīmiskās un radioaktīvās vielas, jonizējošais starojums, troksnis, vibrācija, paaugstināts vai pazemināts atmosfēras spiediens, paaugstināta vai pazemināta temperatūra, elektromagnētiskais starojums u.c.);
• ar darba procesu, tā organizāciju, sasprindzinātību un ilgumu (nervu sistēmas, redzes, dzirdes, balss saišu sasprindzinājums, biežas vienveidīgas kustības, atsevišķu muskuļu grupu sasprindzinājums, ilgstošs ķermeņa piespiedu stāvoklis u.c.).

Saistībā ar kaitīgo arodfaktoru daudzveidību un savdabību, to dažādām kombinācijām un iedarbību uz organismu, veidojas arodslimību īpatnējā klīniskā struktūra.

   Pēc Pasaules Veselības organizācijas (PVO) ekspertu komisijas 1985. gada definīcijas ar darbu var būt saistītas šādas slimību grupas:

1. klasiskās arodslimības - tās ir atsevišķām darbinieku kategorijām raksturīgas slimības, kuru cēlonis ir darba vietas fizikālie, ķīmiskie, bioloģiskie, psiholoģiskie un citi faktori;
2. slimības, ko ģimenes locekļiem vai kaimiņiem izraisījuši mājās strādājošo kaitīgie darba vides faktori;
3. ar darbu saistītās slimības - tās ir slimības ar daudzfaktoru etioloģiju, kuru izcelsmē nozīme ir arī nelabvēlīgiem darba apstākļiem;
4. dažādas slimības, kuru gaitu paasina vai paātrina kaitīgi darba apstākļi, piemēram, endēmijas, kas saistītas ar nepietiekamu mikroelementu daudzumu uzturā, infekcijas slimības un citas.

     Latvijā ir apstiprināts arodslimību saraksts (Ministru kabineta 06.11.2006. noteikumi Nr. 908 “Arodslimību izmeklēšanas un uzskaites kārtība”,  grozījumi no 06.06.2020), kas nosaka, ka arodslimību sarakstā iekļauta saslimšana ar Covid-19.

     Bieži arodslimības jauc ar darbu saistītām slimībām, par ko nepienākas kompensācija. Tās ir slimības, kas var būt radušās daudzu faktoru ietekmē, piemēram, augsts asinsspiediens, sirds slimības, kuņģa čūla nav arodslimības. Tipisks ar darbu saistītās slimības piemērs ir koronārā sirds slimība,  kuras riska faktori ir gan smēķēšana, gan mazkustīgs dzīvesveids, gan iedzimtības faktori, gan stress. Tomēr praksē būs gandrīz neiespējami pierādīt, ka šīs slimības cēlonis  bijis tikai stress un tieši stress darbā. Koronārā sirds slimība nav minēta Latvijas Republikas normatīvajos aktos kā arodslimība, tādēļ nodarbinātajam nepienākas kompensācija par veselībai nodarīto kaitējumu.

Kā līdzīgu piemēru var minēt dažādas mugurkaula slimības, kuru gadījumā Latvijas Arodslimību ārstu biedrība jau 2005. gadā ir izstrādājusi vadlīnijas “Mugurkaula slimību saistīšana ar arodu”, informācija par kurām pieejamas arī biedrības mājas lapā (http://www.arodslimibas.lv/files/vadlinijas/6.6.01_AAB_vadlinijas_mugura.doc).

       Par darba apstākļiem valstī un nodarbināto veselības stāvokli var spriest pēc saslimstības ar arodslimībām, kas Latvijā palielinājusies no 11,5 arodslimniekiem uz 100 000 nodarbinātajiem 1996. gadā, līdz 156,9 arodslimniekiem uz 100 000 nodarbinātajiem 2020. gadā. Statistikas dati liecina, ka Latvijā pēdējos gados reģistrē ap pusotru tūkstoti pirmreizējus arodslimību gadījumus gadā. Arodslimnieku skaita pieaugumu visbūtiskāk ietekmē  modernizētās darba vietas un jaunradītās profesijas, jaunie  darba vides riska faktori, darbaspēka novecošanās tendence, izpratnes uzlabošanās par darba vides riska faktoru ietekmi uz veselību, izmaiņas likumdošanā par kompensāciju arodslimību gadījumos, kā arī  LR MK pieņemtie noteikumi par obligātajām veselības pārbaudēm un augstāka ārstu kvalifikācija.

      Lielākoties arodslimības attīstās cilvēkiem, kas savā profesijā nostrādājuši 16 līdz 30 gadu. Analizējot arodslimnieku skaitu dažādās profesijās, konstatēts, ka visbiežāk arodslimības skar strādājošos apstrādes rūpniecībā (preču komplektētāji, palīgstrādnieki u.c.), transporta nozares darbiniekus (transportlīdzekļu vadītāji,  traktoristi, mežizstrādes tehnikas vadītāji, celtņu operatori). Šo profesiju arodslimniekiem reģistrētas kaulu, muskuļu un saistaudu, kā arī nervu sistēmas un vibrācijas slimība. Tas izskaidrojams ar to, ka tiek lietota morāli un fiziski novecojusi tehnika, kas rada vibrāciju un troksni, nenodrošina optimālu mikroklimatu un ergonomiku vadītāja darba vietā. Arodslimības raksturīgas arī šuvējām, kas sēž pie šujmašīnas vienā pozā, pavāriem, kas visu dienu karstumā stāv kājās, ceļ smagumus. Tā rezultātā ir paplašinātas vēnas, rodas mugurkaula problēmas. Ar arodslimībām slimo arī veselības nozarē strādājošie (medmāsas, ķirurgi, ģimenes ārsti u.c.). Ķirurgi strādā piespiedu pozā ar noliektu galvu pie operāciju galda vairākas stundas no vietas, viņiem raksturīga fiziska un garīga pārslodze darbā.  Visbiežāk konstatētās arodslimības šo profesiju pārstāvjiem ir karpālā kanāla sindroms (izraisa nerva saspiešana plaukstas pamatnē), dažādas muguras slimības (radikulīts, spondiloze u.c.), izdegšanas sindroms.

Izdegšanas sindroms jeb burnout (angl.) – mūsdienās ir jauna oficiāla diagnoze, kas atzīta arī kā arodslimība (skatīt Latvijas arodslimību sarakstu – punkts 5.15). PVO 2018. gadā publicēja Starptautiskā slimību klasifikatora (SSK) jaunu, 11.versiju, kur iekļauta izdegšanas sindroma diagnoze. Tieši šo jēdzienu sabiedrība visbiežāk saista ar darba vides stresa sekām.  

Līdz šim nav izstrādāta vienveidīga arodslimību klasifikācija. Šobrīd arodslimības grupē gan pēc etioloģijas principa, gan arī pēc slimības skarto orgānu un sistēmu principa.

Pēc etioloģijas principa izšķir vairākas arodslimību grupas.

1. Ķīmisko faktoru izraisītās arodslimības: akūta, subakūta, subhroniska, hroniska arodsaindēšanās un stabilas atlieku parādības pēc arodsaindēšanās; metāliskais drudzis; ādas slimības (kontaktdermatīts, fotodermatīts u.c.).
2. Bioloģisko faktoru izraisītās arodslimības: infekcijas un parazitārās slimības (tuberkuloze, Covid vīrusa izraisīta infekcija, bruceloze, ērču encefalīts, vīrushepatīts u.c.), disbakteriozes, ādas un gļotādas kandidomikoze, viscerālā kandidoze.
3. Fizikālo faktoru izraisītās arodslimības: vibrācijas slimība, jonizējošā un nejonizējošā starojuma izraisītās slimības, trokšņa, augstas un zemas temperatūras, paaugstināta atmosfēras spiediena izraisītā aroda patoloģija.
4. Ražošanas putekļu izraisītās arodslimības: pneimokoniozes (silikoze, silikatozes, karbokoniozes, metalokoniozes, organisko putekļu pneimokoniozes), bisinoze, hroniskais putekļu bronhīts.
5. Ārstniecības līdzekļu izraisītās arodslimības: elpošanas orgānu toksiskie bojājumi, anēmija, hepatīti, nervu sistēmas toksiskie bojājumi, jaunveidojumi, ādas slimības.
6. Pārslodžu (kopējās fiziskās un garīgās pārslodzes vai atsevišķu orgānu un sistēmu pārslodzes izraisītās arodslimības): koordinācijas neirozes, akūtas, subakūtas vai hroniskas perifēriskās nervu sistēmas un muskuļu, skeleta, saistaudu sistēmas slimības (mononeiropātija, polineiropātija, jostas un krustu daļas radikulīts, tendovaginīts, deformējošā osteoartroze u.c.), psihoneirozes, izdegšanas sindroms.
7. Alerģiskās arodslimības: konjunktivīts, rinīts, rinofaringīts, bronhiālā astma, eksogēnais alerģiskais alveolīts, dermatīts, ekzēma.
8. Onkoloģiskās arodslimības: ādas, mutes dobuma un elpošanas orgānu, aknu, urīnpūšļa, kuņģa, kaulu ļaundabīgie audzēji, leikoze u.c.

Atkarībā no kaitīgo faktoru iedarbības ilguma un intensitātes izšķir:

• akūtas arodslimības, kas attīstās pēkšņi, pēc vienreizējās vai atkārtotas ķīmisko vielu vai citu kaitīgu darba faktoru iedarbības (vienas darba maiņas laikā), piemēram, akūta saindēšanās, fiziskas pārslodzes (lumbago). Latvijā akūtas arodslimības diagnosticē reti, tādēļ šie slimnieki nevar saņemt efektīvu ārstēšanu un rehabilitāciju;
• subakūtas arodslimības, ko novēro pēc ķīmisko vielu vai citu kaitīgo darba faktoru iedarbības neilgu laiku (līdz vienam mēnesim), piemēram, subakūta saindēšanās ar organiskajiem šķīdinātājiem, lumbalģija. Subhroniskas arodslimības var attīstīties, ja kaitīgie darba vides riska faktori atkārtoti iedarbojušies vienu līdz trīs mēnešus;
• hroniskas arodslimības, kas attīstās kaitīgo darba faktoru ilgstošas iedarbības rezultātā. Mūsdienās hroniskās arodslimības ir visraksturīgākās. Tās attīstās pakāpeniski. Nereti slimības sākumā klīnisko simptomu ir maz.

Latvijā visbiežāk diagnosticē hroniskās arodslimības, kuru ārstēšana ir apgrūtināta un maz efektīva.

Arodslimību diagnostika ir ļoti sarežģīta. Novērtējot arodfaktoru iedarbību uz strādājošo cilvēku organismu, svarīgi atšķirt parastu iedarbību no kaitīgas iedarbības. Ar jebkura darba vides riska faktora (ķīmiska, fizikāla, bioloģiska) kaitīgās iedarbības slieksni saprot tādu tā minimālo koncentrāciju vai iedarbības līmeni darba vidē, kas izraisa organismā pārmaiņas, kuras atšķiras no fizioloģiskām adaptācijas reakcijām vai arī rada slēptu (uz laiku kompensētu) patoloģiju.

Arodslimību diagnostikas pamatkritēriji

• Slimības simptomiem un pazīmēm jābūt atbilstošiem tiem zināmajiem veselības traucējumiem, ko var izraisīt specifiskie darba vides riska faktori; dažos gadījumos var palīdzēt laboratoriski izmeklējumi.
• Jābūt norādījumiem par pietiekamu darba vides riska faktoru iedarbību. Pierādījumus var iegūt no darba anamnēzes, darba vides riska faktoru mērījumiem, bioloģiskā monitoringa rezultātiem, darba vietā reģistrētajiem gadījumiem par attiecīgā darba vides riska faktora iedarbību uz nodarbināto veselību.
• Laika intervālam starp darba vides riska faktoru iedarbību un slimības simptomu rašanos jābūt saskaņā ar pašreizējām zināšanām par attiecīgās slimības attīstību. Darba vides riska faktoru iedarbībai jābūt bijušai pirms slimības simptomu rašanās. Tomēr dažos gadījumos, kā, piemēram, konstatējot aroda bronhiālo astmu, bronhiālā astma bērnībā un/vai astmatiskas lēkmes pirms izmeklējamo arodfaktoru iedarbības, neizslēdz iespēju, ka pašreizējo riska faktoru iedarbība izraisa bronhiālās astmas lēkmes.
• Jāapsver diferenciālā diagnoze. Jāņem vērā, ka arodslimībai līdzīgi simptomi var būt arī citas izcelsmes slimībām.

Kā papildu apstiprinājumi arodslimību diagnozei izmantojami šādi rādītāji:

• slimības simptomu pastiprināšanās darba laikā;

• veselības stāvokļa uzlabošanās ārpus darba laika (brīvdienās, atvaļinājuma, komandējuma laikā);
• līdzīgi slimību gadījumi darba vietā.

Novērtējot nodarbināto veselības stāvokli, svarīgi radušos veselības traucējumus atklāt agrīni. Ar agrīnu kaitīgo arodfaktoru izraisīto veselības traucējumu atklāšanu saprot organisma homeostatisko un kompensatorisko mehānismu traucējumu konstatēšanu pirmsslimības posmā, kad bioķīmiskās, morfoloģiskās un funkcionālās pārmaiņas vēl ir atgriezeniskas.

Arodslimības diagnozi saskaņā ar iepriekš minētajiem LR MK noteikumiem, ir tiesības apstiprināt tikai valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca” Aroda un radiācijas medicīnas centra (ARMC) ārstu komisijai arodslimībās. Ja persona, kurai konstatētas arodslimības pazīmes, ir Aizsardzības ministrijas padotībā esošas struktūrvienības militārpersona, tad viņa jānosūta uz Nacionālo bruņoto spēku Centrālo medicīniskās ekspertīzes komisiju.

ARMC ārstu komisijas sastāvā ir arodslimību ārsts, arodveselības ārsts, neirologs un, ja nepieciešams, citi speciālisti. Komisijas priekšsēdētājs ir arodslimību ārsts. ARMC ir izveidots Latvijas valsts arodslimnieku un Černobiļas AES avārijas rezultātā radiācijas ietekmei pakļauto personu reģistrs, kurā notiek centralizēta visu valstī pirmreizēji reģistrēto arodslimnieku uzskaite.

ARMC ārstu komisijā iesniedzamie dokumenti:

· arodslimību ārsta vai ģimenes ārsta nosūtījums;

· izmeklējumu rezultāti;

· darba vietas higiēniskais raksturojums (DVHR);

· izraksts no pacienta medicīniskās kartes par pārciestajām slimībām;

· darba stāžu kaitīgajos apstākļos apliecinoši dokumenti vai personas paskaidrojums (ja nav DVHR vai citu dokumentu, kas apliecina saskari ar kaitīgiem faktoriem darbā).

 

DVHR pēc arodārsta pieprasījuma sagatavo Valsts darba inspekcija (VDI).

VDI speciālisti veic konkrētās darba vietas darba apstākļu novērtējumu un nosūta to arodārstam, kuram šī informācija palīdz izvērtēt, vai slimība ir saistāma ar konkrētajiem darba apstākļiem.

VDI speciālisti neizveido DVHR gadījumos, ja uzņēmums ir likvidēts un izslēgts no komercreģistra, kā arī gadījumos, ja konkrētā darba vieta vai tai līdzīgas vairs neeksistē.

Arodslimības diagnozes noteikšanu, izvērtējot iesniegtos dokumentus, veic Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Aroda un radiācijas medicīnas centra ārstu komisija. Tā pieņem lēmumu, vai diagnosticētā slimība ir arodslimība, un izsniedz atzinumu (MK noteikumi nr. 908 „Arodslimību izmeklēšanas un uzskaites kārtība”), ko pacients iesniedz savam ģimenes ārstam.

Process līdz diagnozes noteikšanai ir visai ilgs un vēl joprojām birokrātisks. Lai apstiprinātu arodslimību, jāiziet vairāki posmi, un viss process kopumā var aizņemt pusgadu vai pat ilgāku laiku. 

Ja radušās veselības problēmas, jāvēršas pie ģimenes ārsta, speciālista vai arodārsta. Tad ģimenes ārsts vai arodārsts, atbilstoši uzstādītajai diagnozei, izvērtē sūdzības, objektīvos simptomus un nosūta pacientu uz papildu izmeklējumiem un speciālistu konsultācijām. Nereti aizdomas par iespējamu arodslimību izsaka vai arodslimību konstatē obligātajās veselības pārbaudēs (OVP).

Pēc izmeklējumiem un speciālistu atzinumu saņemšanas ārsts sagatavo nepieciešamos medicīniskos dokumentus un nosūta pacientu uz Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas (PSKUS) Aroda un radiācijas medicīnas centru. Uz šo centru pacientu var nosūtīt gan arodārsts, gan ģimenes ārsts, gan speciālists (piemēram, neirologs), taču Aroda un radiācijas medicīnas centrā pakalpojumus apmaksā tikai tad, ja nosūtījis ģimenes ārsts, kuram noslēgts līgums ar Nacionālo veselības dienestu. Ar arodārsta vai cita speciālista nosūtījumu tas būs maksas pakalpojums.

Kad arodslimības diagnoze ir apstiprināta, nepieciešams noteikt darba spēju zaudējuma pakāpi (procentos). To nosaka Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija (VDEĀVK), uz kuru arodslimnieku nosūta ģimenes ārsts. VDEĀVK iesniedzamie dokumenti:

· ģimenes ārsta nosūtījums;

· atzinums par arodslimību;

· personu apliecinošs dokuments.

 VDEĀVK arodslimniekam nosaka darbaspēju zaudējumu procentos un piešķir  invaliditātes grupu, ja darbaspēju zudums ir lielāks par 25 procentiem, kā arī informē par to  ārstu komisiju arodslimībās, Valsts darba inspekciju un Veselības apdrošināšanas aģentūru (VSAA).

Lai noteiktu tiesības uz normatīvajos aktos paredzēto apdrošināšanas atlīdzību, arodslimnieks iesniedz VSAA iesniegumu pakalpojuma piešķiršanai.

Kas var pretendēt uz materiālu kompensāciju ?

Šobrīd valstī pastāv divas darbā nodarītā kaitējuma atlīdzības nodrošināšanas sistēmas. Viena no tām ir valsts sociālās apdrošināšanas sistēma, kas attiecas uz personām, kuras cietušas darba negadījumos vai kurām konstatēta arodslimība pēc 1997. gada 1. janvāra. Savukārt otra ir darba devēju un darbinieku civiltiesisko attiecību regulēšanas sistēma, kas nodrošina darbā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu darbiniekiem, kuri cietuši līdz minētajam termiņam. No 1997. gada 1. janvāra darba devējs, maksājot obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas, ir apdrošinājis cilvēku pret risku zaudēt ienākumus sakarā ar darbspēju zaudējumu arodslimības vai nelaimes gadījuma darbā dēļ. Tādēļ apdrošināšanas atlīdzības arodslimības gadījumā izmaksā VSAA no valsts sociālās apdrošināšanas darba negadījumu speciālā budžeta līdzekļiem saskaņā ar likumu „Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām”, kas stājās spēkā 1997. gada 1. janvārī. Kopš minētā datuma kompensāciju arodslimniekam izmaksā valsts, savukārt iepriekš tas bija darba devēja pienākums.

Tiesības uz apdrošināšanas atlīdzību sakarā ar arodslimību ir apdrošinātai personai, par kuru darba devējs veicis iemaksas apdrošināšanai pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām ne mazāk kā trīs gadus.

Pašnodarbinātie nav apdrošināti pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām, tātad nevar saņemt apdrošināšanas atlīdzību no valsts.

Kādas kompensācijas pienākas arodslimības gadījumā?

Sociālo aizsardzību garantē LR normatīvie akti, ja ir legāli noformētas darba attiecības. Apstiprinātas arodslimības gadījumā, vēršoties VSAA, var saņemt: slimības pabalstu.

Arodslimības gadījumā no darba nespējas pirmās dienas izsniedz DNL B (to apmaksā valsts, nevis darba devējs), DNL var turpināt līdz 26 kalendārajām nedēļām ( ja DNL nepārtraukta) vai līdz 52 kalendārajām nedēļām trīs gadu laikā ( ja DNL ar pārtraukumiem).

Slimības pabalstu piešķir 80% apmērā no 12 mēnešu vidējās apdrošināšanas iemaksu algas (divus mēnešus pirms notikuma); atlīdzību par darbaspēju zaudējumu.

Izmaksā katru mēnesi. Ja darbaspēju zaudējums noteikts, sākot no 25%, piešķir invaliditātes grupu (atlīdzības apjomu aprēķina atkarībā no VDEĀVK noteiktā darbaspēju zaudējuma procentos un vidējās iemaksu algas). Jāņem vērā, ka atlīdzību par darbaspēju zaudējumu nemaksā, ja arodslimnieks saņem bezdarbnieka pabalstu.

Ja darbaspēju zaudējums ir noteikts līdz 24 procentiem, arodslimniekam ikmēneša materiālas kompensācijas nebūs.

Personai, kurai piešķirta vecuma vai izdienas pensija, atlīdzību par darbaspēju zaudējumu izmaksā pēc noteiktas shēmas:

- ja piešķirtās pensijas apmērs ir vienāds ar darbaspēju atlīdzības apmēru vai to pārsniedz, atlīdzības izmaksu par darbaspējas zaudējumu izbeidz;

- ja piešķirtās pensijas apmērs ir mazāks par darbaspēju zaudējumu atlīdzību, tad pie pensijas izmaksāta starpību starp pensiju un darbaspēju zuduma atlīdzību. Piemērs: ja pensija ir 100 eiro, atlīdzība – 200 eiro. Pensiju maksā jebkurā gadījumā, un pie tās piemaksā vēl 100 eiro. Savukārt, ja atlīdzība būtu 50 eiro, tad, saņemot pensiju, atlīdzību vairs neizmaksātu.

Atlīdzība par papildu izdevumiem un pakalpojumiem ārstēšanas periodā

Atlīdzība par papildus izdevumiem -  ārstēšanu, medicīnisko un profesionālo rehabilitāciju, ceļa izdevumiem, apmeklējot ārstniecības vai rehabilitācijas iestādi, samaksa par pavadoņa pakalpojumiem, izdevumi tehnisko palīglīdzekļu iegādei un remontam, izdevumu apdrošinātas personas aprūpei kompensācija, ja šie izdevumi pārsniedz veselības aprūpes bāzes programmā un/vai rehabilitācijai sociālās aprūpes bāzes programmā paredzētos izdevumus. Atlīdzības papildu izdevumu kompensācijai kopējā summa vienam apdrošināšanas gadījumam nedrīkst būt lielāka par apdrošināšanas gadījuma iestāšanās dienā spēkā esošā valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta divdesmit pieckāršu apmēru (apdrošināšanas gadījumiem, kuri iestājušies 2021. gada 1. janvārī vai vēlāk - 2725 eiro (25x109 eiro).

Arodslimību ārstēšanai ir savas īpatnības. Galvenais uzdevums - novērst kaitīgā faktora iedarbību. Savlaicīgi atklāta arodslimība un adekvāta kaitīgo faktoru novēršana var pasargāt darbinieku no nopietniem veselības traucējumiem vai pat invaliditātes. Piemēram, muguras sāpes vai karpālā kanāla sindroms (sāpes plaukstas pamatnē) sākuma stadijā ir novēršami ar ergonomiskiem darba vides uzlabojumiem, pareizi izstrādātiem pārtraukumiem darbā, kombinējot ar atbilstošu dzīvesveidu un ārstniecisko vingrošanu. 

Visbiežāk arodslimību ārstēšanā un rehabilitācijā  izmanto ārstniecisko pasākumu kompleksu, kas ietver etioloģiskās, patoģenētiskās un simptomātiskās ārstēšanas metodes. Katram konkrētam slimības gadījumam jāpiemēro sava ārstēšanas shēma.

Arodveselības un arodslimību ārsts ir interesanta, daudzpusīga un vajadzīga specialitāte. To var savienot ar citu, piemēram, ģimenes ārsta, internās medicīnas ārsta vai neirologa  specialitāti. Kā kļūt par šīs specialitātes ārstu?  Specialitāti  var apgūt Rīgas Stradiņa universitātes rezidentūrā. Mācību ilgums – pieci gadi. Internās medicīnas un ģimenes ārstiem, kuri jau beiguši rezidentūru savās nozarēs RSU un vēlas apgūt arodveselības un arodslimību ārsta nozari kā otru specialitāti, pastāv iespēja pielīdzināt apgūtās mācību stundas un rezidentūras laiku saīsināt.  

Attieksimies nopietni pret darba apstākļiem un riska faktoriem darba vietā, apmeklēsim obligātās veselības pārbaudes, neslimosim ar arodslimībām, saglabāsim darba prieku līdz sirmam vecumam!

Foto: Shutterstock

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2022. gada marta numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!